Aizliegtais grāmatu klubs

by Linda Nemiera

Pagātnes atbalsis ietekmē mūsu dzīvi cauri gadu desmitiem, kariem un varas maiņām.

Notikumi kā apļi ūdenī saviļņo dzīvi, pieskaroties vien nejauši – garāmejot.



Omulīgs mazpilsētas grāmatu lasītāju klubiņš vai biedējošu notikumu epicentrs?

Skolotāja Sintija, nesen pametusi Rīgu, savas mājas pagalmā sastop baisu parādību.

Noslēpumainos apstākļos pazūd pašvaldības policijas inspektores Agneses brālis.

Zobārste Aija ārstē pacientu no tuvējās militārās bāzes, taču pateicības vietā saņem draudus.

Kāds ļaundaris nolaupa bibliotekāres Baibas mājdzīvniekus. Brīdinājums vai mistisks rituāls?

Skolotāju Dainu piemeklē dīvaina slimība, kuras iemeslu ārsti nespēj atrast.

Katrs no šiem notikumiem atsevišķi liekas nenozīmīgs, tomēr visi kopā raisa neomulīgas priekšnojautas.

Visi pavedieni šķietami ved uz militāro bāzi netālu no pilsētiņas robežām ...

478 pages, Hardcover

Published January 1, 2025

About the author

Linda Nemiera (bij.Dreimane) ir rakstniece, kas visplašāk pārstāv latvijas urbānās fantāzijas žanru.
Viņa ir absolvējusi Rīgas Valsts 1. ģimāziju un studējusi Vadības zinības, strādājusi Bruņotajos spēkos un kā menedžeris kosmētikas kompānijā.
Rakstniece par sevi atzīst, ka ir trauksmaina un nemierīga. Lindai patīk grāmatas un lielākā aizraušanās ir ceļojumi, kuru laikā bieži rodas iedvesma jauniem romāniem.

Lindas pirmais romāns, "Vilcenes stāsts" ieguva veicināšanas prēmiju Zvaigznes ABC rīkotajā jauniešu literatūras konkursā, kā arī otro vietu Bērnu žūrijā un 2011.gadā saņēma Lielo lasītāju balvu kā gada labākā oriģinālproza jauniešiem.

Reviews

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Laimēju dāvanu karti grāmatnīcā, nopirku šo, iekāpu mašīnā un, uzmetot skatu grāmatas vākam, ieraudzīju sevi profilā (ne visiem tā šķiet, bet man, jā!😅🤭), un tad viena no varonēm ir Aija, un tad vēl viena ir angļu valodas skolotāja, utt. utt. 😂

Atzīšos, ka gaidas nebija augstas, lai gan biju lasījusi Lindas Nemieras "Rīgas raganas", kuras man ārkārtīgi patika un pat pārsteidza. Izlēmu šo grāmatu nominēt mūsu grāmatu klubā kā marta grāmatu (nosaukums taču arī diezgan atbilstošs, ne?😉).

Grāmata ir par mistiskiem notikumiem mazā ciematā netālu no Limbažiem. Jāteic, ka autorei ļoti organiski izdevies stāstu iedzīvināt mūsu pašu lokācijās. Pat militārā bāze mežā šķiet normāla parādība. 😊 Šajā ciematā grāmatu klubiņā satiekas un draudzējas piecas sievietes, katra ar savu profesiju, ikdienas dzīvi, un pēdējā laikā jocīgiem un pat neticamiem atgadījumiem, ko viņas negribīgi viena otrai lēni atklāj...

Ļoti patīk Lindas Nemieras valoda, tā ir dabiska, raiti plūstoša, arī cilvēcīga, sadzīviska, arī mazliet ķiķinoša😂😉. Ļoti ātri lasāma grāmata! Cepuri nost, ka tik garā grāmatā interese tiek noturēta pat tad, kad jau šķiet, ka viss ir it kā skaidrs.

Ja lasītas "raganas" un šī, manuprāt, var saskatīt autores rokrakstu un stilu, kā arī autores iekšējo vilkmi un interesi par maģiskām, noslēpumainām un mistiskām lietām un parādībām šajā pasaulē. Viņa nesaka, kā ir vai nav, viņa lasītāju mudina palikt ar atvērtu skatu un pieļaut, ka pasaule ir kas vairāk par realitāti...👀✨

Viņai arī lieliski izdodas sapludināt reālus cilvēkus ar izdomātiem, rūpīgi izpētītus vēstures faktus ar mūsdienu realitāti. Man personīgi interesantāka bija tagadnes līnija un mistika, bet, kam patīk vēsture, tas novērtēs reālus zinātniekus aprakstošās nodaļas. Ja rodas interese, iesaku šo to vairāk pameklēt internetā vai noskatīties pašas rakstnieces īsos video Facebook par šiem tēliem. 👋

Šī grāmata bija izklaidējoša lasāmviela ar īpatnēju noskaņu. Katrā no dāmu tēliem saskatīju kaut ko no sevis un interesēja, kā atrisināsies šis stāsts. Iespējams, ka tieši beigas neļāva šai grāmatai piešķirt augstāku vērtējumu. Šķita, ka beigas ir nedaudz par strauju, risinājums ir visērtākais, kā arī paliek daudz jautājumu bez atbildēm (putni, truši, pēdas no gaisa, brālis, vilks). Tas nebija ļoti pamanāmi, tomēr tāda izjūta palika. Iespējams, ka tā arī šāda tipa grāmatās vajag... Vēl palika izjūta, ka nedaudz paštukojot te varēja izveidot kolosāli spožu trillernobeigumu 😅, šķita, ka stāsta potenciāls iespējams netika pilnībā izmantots savā labā.🤗

Katrā ziņā, Lindai Nemierai noteikti ir sava niša latviešu literatūrā, un labprāt izlasīšu viņas nākošo grāmatu. 🩶 Un atcerieties, ka šajā pasaulē noteikti ne viss ir tā, kā tas izskatās... Vienmēr prātā jāpatur "varbūt".🤍

[Lauma Gurgone · Rating 4 out of 5]

Nezināju, par ko būs grāmata, un ar katru lappusi biju aizvien vairāk patīkami pārsteigta. Vēlos iztikt bez spoileriem, tāpēc neminēšu stāsta gaitu, bet šis nav gluži tipisks latviešu autores stāsts. Man patika, pat ja palika jautājumi.

[Norelle · Rating 4 out of 5]

Es liktu 3,5 zvaigznes par pašu stāstu. Taču, pavilku uz augšu par to, ka autore ir darījusi to, ko daļai nepatīk darīt, jo tas prasa actually iedziļināties – papētījusi lietas, kuras iekļauj savā stāstā. Es esmu par slinku, lai pārbaudītu visu, bet to, ko es pačekoju – atbilst, ir bijušas un nav vnk no gaisa parautas.

5 zvaigžņu iespēju šī grāmata gan pazaudēja ar dzīvnieku nāvi. Sorry. Tas ir mans subjektīvais trigeris. Jā, šeit netiek grafiski aprakstīta darīšana pāri dzīvniekiem, bet ir rakstīts, kā viņi izskatījās, kad tos atrada. Un man ar to pietiek. Tie bija mājdzīvnieki. Mani tas vnk trigerē. Es varu sadzīvot ar to, ka varonis konstatē faktu, ka pazuda truši vai putniņi. Un ka vēlāk konstatē faktu, ka iepriekšējos gadus arī citiem ir pazuduši dzīvnieki. Viss. Tas ir neitrāli. Viss cits, kas jau liek man lasīt kā viņi izskatījās, kad viņus mirušus atrada, mani ir vnk.. nē, jo es tāpat tad sāku domāt, ko viņi pārcieta utt. Bet šī ir subjektīva lieta, jo citiem varbūt vispār nekādas emocijas.

Es dzīvoju puskriminālā Rīgas mikrorajonā, netālu no militāristu bāzes un staidzinu suni brikšņos, kur nav gaismas (te vnk nav baigās izvēles, kur staidzināt un darba dienās vnk laika dēļ jāizvēlas tuvākās vietas, nevis tur izsmalcinātākās). Autorei vietām labi izdodas uzburt to neomulīgo sajūtu, tāpēc labi, ka vakarā lasot, ar manu dzīvo iztēli… es vismaz nebiju viena mājās, kad lasīju :D. Labi, es nedomāju, ka mana bāze dara kko shady. Valsts budžetā piķis tomēr ir problēma :D

Man patika, ka autore nav pārkāpusi to robežu, kurā viss jau ir par daudz samudrīts un Holivudiski neticams. Viņai manuprāt, izdodas visu noturēt tā piezemēti, nepārspīlēti. Mazpilsētas vide ir ticama. Tie visi shady notikumi un dīvainības arī ir salīdzinoši piezemētas. Neuzrodas kkādi 3 galvu monstri vai radiācijas zombiji utt. Izdomātās noslēpuma lietas man šķita labi savītas ar to, kas ir paņemts no realitātes un ir reiz bijis.

Sižetā bija par maz grāmatu kluba. Bija dažas tikšanās, bet varēja būt vairāk (vai tās pašas vairāk iekļaut grāmatu diskusiju). Man arī šķita vienu brīdi, ka pārāk ilgi ir aizvilcies tas, ka notiek dīvainas lietas ar katru no viņām, bet viņas nestāsta viena otrai vai nemēģina salikt to visu kopā. Man nepatika Baiba un viņas attieksme. Īpaši tad, kad viņa tur pūtās klubā, ka kāda gribēja lasīt savu izvēli, nevis to, ko Baiba piešķir, kā katrai atbilstošu. Taču tas, ko es nespēju saprast un nespēju atrast loģiku, bija fakts, ka POLICISTE Agnese pusgadu neziņoja par sava brāļa pazušanu. Saprotu, pirmās dienas, nedēļu tur marinē, gaidi, ka viņš uzradīsies, nespēj noticēt, ka pazudis utt. Bet pēc tam tak pieslēdzam loģiku un iesniedzam ziņojumu par pazušanu. Nevis pusgadu kaut ko marinē. Un es neesmu policiste vai kkāds izmeklēšanas ģēnijs, bet pat man pēc pirmā dīvainā zvana, ko saņēma viņas bērns, bija skaidrs, ka tas ir pilnīgi shady un ne jau apliecinājums, ka viss ir labi. Vnk likās neloģiski, ka policiste pusgadu neziņo.

Šī grāmata mani izvilka no pēdējo mēnešu nelasīšanas purva, kurā es biju iestigusi, jo man kārtējo reizi nebija enerģijas lasīt. Man bija interesanti un pat ar visām kkādām iebildēm, man patika.

[Diāna · Rating 4 out of 5]

3,75 ⭐️ būtu tuvāk patiesībai, pilnas četras neliktu.

Ir divas latviešu autores, kuras man ir "auto-buy" kategorijā - Laura Dreiže un Linda Nemiera. Tāpēc decembrī ieraugot, ka būs jaunums, man to vajadzēja. Paldies Ziemassvētku vecītim! 😁

Linda lieliski savos darbos spēj uzburt to noskaņu tiktāl, ka brīžiem paliek neomulīgi un liekas, ja es paskatīšos pa logu, ka man arī pretī skatīsies liels melns vilks ar sarkanām acīm. Un es dzīvoju piektajā stāvā. Un ne mežmalā. 😁

Par pašu grāmatu - man nedaudz kaut kas pietrūka. Varbūt pārāk sasteigtas un vispārīgas beigas, it kā atrada, kas jāatrod, bet es gribēju vairāk par lidojošo pelmeni, sekām. Un arī grāmatu kluba aizliegtais elements uzpeldēja vien beigās, sākumā man nedaudz pat trūka tā grāmatu kluba aspekta un dāmu savstarpējo sarunu par dīvainajiem notikumiem, dažbrīd arī gribējās teikt "jūs to nopietni?". Un vēl tik bieži pieminēta iekāpšana atdzisusī/neatdzisusī mašīnā pēc kaut kā darīšanas, ka es jau sāku domāt, vai tas arī būs saistīts ar bāzi. 😁

Gaidīšu nākamo Lindas veikumu ar nepacietību.

[Daiga Sulaine-Vorslava shupiiic_booktime · Rating 4 out of 5]

3,5

[Linda Tukiša · Rating 5 out of 5]

Lieliska grāmata! Linda Nemiera ir mana mīļākā latviešu autore, tāpēc tiklīdz redzēju jauno grāmatu, zināju, ka man vajag (nopirkt, izlasīt). Man ļoti patika. Bija intriga, interesants sižets, kā arī labprāt tiktos ar grāmatas galvenajām varonēm kādā citā grāmatā, citā notikumā! Paldies, patiesi izbaudīju grāmatu!

[Laura · Rating 3 out of 5]

Mani, protams, uzrunāja grāmatas nosaukums, bet tā arī bija vilšanās lasīšanas gaitā, jo grāmatu kluba te bija daudz par maz. Jā, saprotams, ka te netika plānots pārspriest literatūru, vismaz ne primāri, bet kaut ka gaidīju, ka viss notiekošais tiks pārspriests tieši grāmatu klubā, bet te otrādi - viena no otras visu ko slēpj, pārāk dīvainā kārtā ne viena vien visu neticamo un spocīgo, kas piedzīvots, aizmirst. Stāsts man patika, arī intriga bija, ne pārspēlēti, it kā arī ne garlaicīgi, bet kaut kas man līdz galam pietrūka. Arī beigas tādas nekonkrētas, jā, it kā atrodas, kam jāatrodas, noskaidrojas daži fakti utt., bet tāda feina noapaļojoša nobeiguma pietrūka. Pāris sīkumiem varētu piekasīties, par dažām detaļām un neticamībām, bet kopumā saturiski labi izklāstīts stāsts, saprotams, ka ar iedziļināšanos un kārtīgi paveiktu darbu pirms tam. Derēt derēja, bet vietām mani kaut kas nokaitināja. Tomēr grāmata nav slikta, aizraujošs gabals, bet varbūt drusku par daudz izstiepts. Valoda raita, tēli tādi iederīgi, viss ir, arī humoriņš, bet to grāmatu klubiņu tiešām vajadzēja vairāk.

[Doronike · Rating 3 out of 5]

Nemiera kā autore mani uzrunāja pēc romāniem "Svēto laiks" un "Rīgas raganas" un gribējās nomēģināt arī nākamo romānu. Patika valodiņa, galveno varoņu attēlojums (sievietes gan sanākušas ticamākas nekā vīrieši), izvēlētā vide - mazpilsēta. Taču izvēlētā tēma, kas vedināja uz trilleri, jau no sākta gala šķita vedam strupceļā. Ko gan var izdarīt ar slepenu militāri zinātniskā eksperimenta objektu? - tikai jau staigāt riņķi apkārt un fantazēt, un attiecīgi stāstam īsti nav lasītāju apmierinoša noslēguma.

[Ilze Eņģele · Rating 5 out of 5]

Vai ir gadījies nonākt lēni ritošā sapnī, kurā it kā nekas nenotiek, bet tā nostūros neredzamais un vien nojaušamais salti vēro, kā kūļājies uz priekšu, nekādi nespējot izkļūt no baisās pasaules? Linda ir noskaņas meistars un prasmīgi rotaļājas ar lasītāja nerviem.

[Diāna Remese · Rating 4 out of 5]

Ļoti ievilkta stāsts. iespējams,ka arī ļoti "izlaidu" caur sevi, jo dažādas sižeta līnijas bija kā tādas paralēles ar mani. tomēr beigas bija pārāk straujas un mazliet par vienkāršu. tāpēc tikai 4⭐

[Liene Zizlāne · Rating 5 out of 5]

4,5. Kaut kā pietrūka beigās,bet kopumā ļoti aizraujošs darbs.

[Nita · Rating 2 out of 5]

Tik ļoti kaitināja, ka VISI personāži aizmirsa visādus pārdabiskus brīnumus gandrīz jau nākošajā dienā, ka augstāku vērtējumu ielikt nevaru.

[Ilze · Rating 4 out of 5]

Lai būtu lielāks emocionālais iespaids, iesaku lasīt vakarā, kad jau visi guļ. 😃 Pietrūka romānam skaidri definēta nobeiguma.

[Elina Brige · Rating 4 out of 5]

Šī grāmata mani ievilka pamazām, bet pamatīgi. Aizliegtais grāmatu klubs rada sajūtu, ka zem šķietami mierīgas ikdienas nepārtraukti kaut kas virmo un briest.

Lasīšanas laikā vairāk valdīja noskaņa nekā skaidras atbildes. Tas ir viens no tiem stāstiem, par kuriem grūti runāt – ne tāpēc, ka nebūtu ko teikt, bet tāpēc, ka viss būtiskais notiek sajūtās, nevis vārdos.

Beigās man personīgi pietrūka atrisinājuma. Tomēr pats ceļš līdz tam bija pietiekami interesants, lai grāmata paliktu atmiņā kā savdabīga, nedaudz mistiska un domas rosinoša lasāmviela.