Meža meitas

by Sanita Reinsone, Jānis Esītis (Designer)

Otrā pasaules kara beigas Latvijā mieru neatnesa - gluži pretēji, te sākās jauns karš, kas dramatiski pārmainīja dzīvi daudziem cilvēkiem un viņu ikdienā ienesa teroru un bailes. Meži un purvi kļuva par militāras pretošanās vietu un reizē pajumti tūkstošiem cilvēku. Mežs kļuva par politisku jēdzienu, nepakļaušanās un pretstāves apzīmējumu.

Sieviešu piedzīvotais mežos un purvos nacionālo partizānu kara laikā līdz šim ir bijusi neizzināta Latvijas vēstures lappuse. Divpadsmit sieviešu - meža meitu - pieredzēto un pārdzīvoto uzklausījusi un grāmatā apkopojusi LU LFMI pētniece Sanita Reinsone.

Grāmatas noformējumu papildina melnbaltas fotogrāfijas no grāmatas varoņu un autores personiskajiem krājumiem.

Genres: History, Nonfiction, Biography, War

364 pages, Hardcover

First published January 1, 2015

Reviews

[Andris · Rating 4 out of 5]

Ļoti laba, svarīga grāmata, kura arī ļoti labi ir uzrakstīta un sastādīta. Vienu zvaigzni noņēmu tikai par to, ka vēsturiskās patiesības dēļ, kaut kur tomēr bija jāpiemin, ka mežā ne visi bija varoņi un ne visi tādēļ, ka cīnījās par brīvu Latviju. Ne viss ir tik gluži melnbalts arī šajā mūsu vēstures lapaspusē. Mežā bija arī tie, kas fašistiskās okupācijas laikā pastrādājuši kara noziegumus, piedalījušies ebreju slepkavošanā un vajāšanā un citos noziegumu un kuriem nebija citas izejas. Ne gluži varoņi un ne gluži patrioti. Tas būtu vismaz jāpiemin, lai nerodas nepareizais iespaids, ka visi tur bija tikai upuri un varoņi. Šāda līmeņa darbam tas būtu prasījies, lai arī ir skaidrs, ka grāmata nepretendē un visa mežā notikušā pilnvērtīgu izvērtējumu. Jebkurā gadījumā- ļoti spēcīga liecība un laba grāmata.

[Sanita · Rating 5 out of 5]

Interesanti, kā kuram dzīve iegriežas. Skaudri. Par dzīvi. Par mīlestību. Par bailēm un izvēlēm. Vērts izlasīt. Vērts iedziļināties un padomāt.

[Doronike · Rating 5 out of 5]

Lieliska un ļoti vajadzīga grāmata. Emocionāli atmiņu stāstījumi papildināti ar izglītojošu vēsturnieces rakstu. Lai arī procentuāli sieviešu skaits nacionālo partizānu vidū bija neliels, tomēr atmiņas labi parāda arī smago pēckara situāciju Latvijā.

[Kaspars · Rating 5 out of 5]

Interesanta grāmata, kura parāda kādu būtisku lapu no Latvijas vēstures, konkrētajā gadījumā laiku pēc Otrā pasaules kara, kad daļa latviešu "aizgāja" mežā (ar cerību, ka ieradīsies angļi un amerikāņi). Šo grāmatu izlasīju pēc tam, kad biju izlasījis A. Dziļuma grāmatu "Kurzemes sirds vēl dzīva", līdz ar to, bija interesanti salīdzināt abus šos darbus (vienā darbā varoņi ir vīrieši, kamēr šajā grāmatā sievietes).

Lai gan grāmatai ir neliels mīnuss - visi stāsti pēc satura ir par vienu tēmu un notikumi ir ļoti līdzīgi (interesanti palasīt, kā katrai no šīm ģimenēm (kaut kā rokas neceļas rakstīt tikai 12 sievietes, jo katrai no šīm sievietēm, bija ģimenes, kuras arī cieta).

Kopumā - grāmata, kuru noteikti būtu jāizlasa ikvienam Latvijas iedzīvotājiem.

[Linda Vituma · Rating 5 out of 5]

Ja ir kāda lieta, par kuru es būšu pateicīga grāmatu lasītāju grupiņai, tad tā būs šī grāmata. Bez mūsu grāmatu lasītāju klubiņa, NEKAD, NEKAD es to nebūtu izlasījusi!

Šī tika izvēlēta kā mūsu klubiņa kopīgi lasāmā grāmata. Nodomāju - ta', nu, gan interesanta izvēle.. Bet, lai, nu, būtu - kas vēl zina, vai un kad līdz tai tikšu. Man bija bail - bail no tēmas, bail no formāta (atmiņu stāsti), vienkārši bail. Es grāmatu ilgi vēroju, laiku pa laikam pārlapoju un tik' lasīju ar vien jaunas labās atsauksmes par to.

Ritēja dienas un vienā no tām, kārtējo reizi mēģinot saņemties un pārlapojot tik biedējošo saturu, vairākkārt uzdūros vārdiem Viļaka, Stompaki, Inta... Tie ir vārdi, kuriem manā dzīvē ir nozīme. Tāpat kā laikam, par kuru rakstīta grāmata. Tas ir laiks, kad mani vecvecāki veidoja savu kopdzīvi, kad viņiem dzima mana mamma. Notikumi, kas norisinājušies vietā, kurā esmu pavadījusi savas vasaras kopš dzimšanas brīža; vietā, kurā ir piedzimusi mana auklīte (mammamma).

Un es sāku lasīt.
Lasīju nesteidzoties, taupot katru lapas pusi nākamajai dienai. Ik pēc laika aplūkoju sirmo stāstītāju foto. Lūkojos un brīnījos, vai tiešām šī sirmā kundze ir piedzīvojusi aprakstīto? Bet ir piedzīvojusi. Un IR izdzīvojusi!

Grāmata, kas paliks man atmiņā, prātā un sirdī. Vēl būs vajadzīgs laiks, lai es aptvertu, ļautu sev sajust, kāda nozīme meža meitu stāstiem ir MANĀ dzīvē, caur manu mammu, maniem vecvecākiem, auklīti un vietu, kurā esmu dzimusi, augusi un dzīvoju.

Grāmata ar dvēseli: https://www.youtube.com/watch?v=yFr94...

[Jānis Ekmanis · Rating 5 out of 5]

12 sieviešu atmiņas, pierakstītas tieši, bez jautājumiem, bez stila vai valodas labskanības labojumiem. Bailes, bezcerība, sāpes, nodevība un nāve. Skarbā mežabrāļu un meža meitu dzīves realitāte. Apstākļi, kas dzen mežā. Dzīve pēc tam.

Neviena no stāstītājām neuzspiež lasītājam savu viedokli par tā laika notikumiem, tiek izklāstītas tikai atmiņas, tikai fakti. Metodes, ar kādām okupācijas vara nodrošināja pakļaušanos. Ir daudz vielas pārdomām.

Kāpēc šī grāmata būtu jālasa? Lai zinātu, kas ir bijis. Lai zinātu, kā var būt.

[Arta · Rating 5 out of 5]

Bezgala sāpīgi stāsti par dzīvību un nāvi.
Un tādu vēl ir tik daudz, ak

[Aija Ekmane · Rating 5 out of 5]

Es negribot un neplānojot tiku ierauta grāmatas lapusēs tā, ka nespēju atrauties, vienkārši nespēju.
Tiku ierauta grāmatas stāstos kā virpulī, trakā virpulī.
Tāda sajūta, ka kampu katru stāstu kā nenotikušās sarunas ar savas dzimtas sievām, kuras tos laikus piedzīvoja, bet kad biju bērns un viņas vēl bija dzīvas, tad man galīgi nebija interese klausīties stāstus par un ap karu.
Mana bērnības mīļākā tante bija Elzas tante, omītes māsīca. Viņa bija vitāla, dzīvespriecīga, tieša un atklāta, sievišķīga un bija sabiedrības dvēsele, nepieradināma. Izsūtīta. Papildus izsūtījuma gadus klāt dabūja par patriotisku dziesmu dziedāšanu trimdā un nepakļaušano padomju varai.
Manai otrai omītei izsūtījums gāja secen pateicoties tam, ka nebija mājās,kad bija atbraukuši pakaļ.
Bet tikai tagad jau esot pieaugusi es būtu ar mieru klausīties un klausīties stāstus un atmiņas, raudāt kopā par sāpēm un ciešanām, priecāties un izdzīvot labos laikus kopā atmiņas krātuvēs. Bet diemžēl, tas nav vairs iespējams.
Lasot grāmatas es tās vizualizēju, ielaižu sevī un izdzīvoju. Bija brīžiem ļoti skumji, jā es arī raudāju, kā arī vilku paralēles ar pasaules notikumiem mūsdienās - karš Ukrainā, Sīrijas bēgļi, nepakļaušanās varai citās valstīs. Ar ko notikumi mūsdienās atšķiras no otrā pasaules karā piedzīvotā. Skumji, bet brīžieem ne ar ko.
Nodevēji. Nodot bērnus un grūtnieces, sievietes, ģimenes locekļus un un kaimiņus... ja visa Latvija sadotos rokās un neviens nevienu nenodotu, vai vispār padomju vara spētu ko izdarīt? Un laikam sievietes nodevējas bija mazāk par vīriešiem stukačiem, to uzsvēra arī viena stāsta varone. Sievietes ir izturīgākas.

Kas vispār ir būt sievietei, mātei, sievai? Vai sieviete var atstāt vīru vienu mežā, kā var atdot bērnu audzināšanai citiem... Bet izvēles jau nebija, ja neatdosi bērnu, kopā aizsūtīs uz sibīriju vai cietumu, kur bērns divos gados tāpat tiek atņemts, atstāsi vīru vienu mežā, tevi spīdzinās un mocīs tik ilgi kamēr salūzīsi vai aizsūtīs trimdā. Izvēles nebija!!!!

Dzīve mežā. Dzīve mežā pat vairākus gadus. Es joprojām nespēju saprast kā tas sievietei ir iespējams. Noliecu galvu viņu priekšā par patriotismu, par izturību un par spēju nesalūst.

[Arvis Austrums · Rating 5 out of 5]

Nākamā - līdz šim nezināmā vēstures lapaspuse manā pasaulē, kuru diezgan ilgi vēlējos aizpildīt. Jūnijs šķita kopējai kultūratmiņai vispiemērotākais. Šie 12 stāsti, sarunas kļuva gluži kā pasakas, kas noklausītas sēžot blakus sirmām māmiņām, tik ļoti šo formātu izbaudīju. Stāsti, kuros ir ne tikai daudz traģiskā, bet arī romantiskā. Dzīve mežā, drosme, jā, arī lielas bailes, ziedošanās un kaut kur, kādā bunkurā arī mīlestība līdz galam. Grāmata, ne tikai kā liecība par vēstures notikumiem, bet arī kā mēraukla savai izturībai. Ja šodien gaužamies par savām brīvībām, šie 12 stāsti pārliecinoši pierāda, ka cilvēks var ciest krietni lielākas pārestības. Un mums ir tā laime savu brīvību panākt pārliecinošu vārdu, nevis agresiju, iznīcību. Paldies grāmatas literārajiem autoriem, ļaujot lasītājam sastapties ar stāstnieci, to tekstā tiešām jūt.

[Zane Biezā · Rating 5 out of 5]

Žēl, ka nevar ielikt vairāk kā piecas zvaigznes. Tas gadījums, kad patiesība pārspēj jebkuru romānu. Katrs vārds tik īsts, tik dzīvs un skaudrs. Ļoti laba grāmata, visiem ļoti iesaku.

[Arnija · Rating 4 out of 5]

Grūti iedomāties kā cilvēki varēja tā izdzīvot. Gan apstākļu ziņā, gan emocionāli.. Un daži pat teju 10 gadu garumā.

[andra · Rating 5 out of 5]

Divpadsmit sieviešu dzīvesstāsti, kuru centrā ir mežs kā nacionālo partizānu patvērums, kur dzima bērni un tika nogalināti tuvinieki.

Ir emocionāli grūti lasīt šos stāstus un iejusties šo sieviešu vietā. Kā Dzidra atstāja savu mežā dzimušo meitu pie nepazīstamu cilvēku durvīm. Kā Regīnas acu priekšā māsas vīrs vispirms nogalināja savu sievu un tad nošāvās pats, jo viņus bija aplenkuši čekas aģenti. Kā nogalinātos partizānus izlika ciematu centrā pārējo iebiedēšanai.

Šie stāsti vēlreiz apliecina sīksto latvieša garu, kas tic un vēlas būt brīvs.

[Lāsma Ašme · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kas jāizlasa katram latvietim! Lai sadzirdētu, kādi izaicinājumi, sāpes un grūtības bija tiem, kuri izdzīvoja 1944-1955 gadu notikumus. Bet pāri visam, cik liela cilvēkmīlestība un vēlme palīdzēt viens otram bija šai laikā. Ne visiem, bet daudziem. Tik ļoti izdzīvoju šo grāmatu caur sevi, ka pat vienu nakti sapņoju, ka man jāiet mežā! Iesaku!

[E. Ozols · Rating 4 out of 5]

First, a quick disclaimer: I did not actually finish the book, but I'm putting it down for now.

I was nervous going into this one. Confession time: I have never read a book in Latvian before, except as a kid in Latvian school. Every now and then I think that I should force myself to do it, but my reading just goes so slow, and my comprehension is so weak, that I worry that the frustration would keep me from enjoying/finishing/understanding anything. So when last spring my mom handed me this and said "I have THE book for you!" I was worried that this would be another case where a well-meaning Latvian hands me a book that I then put on a shelf with no intention of reading. I was pleasantly surprised when I took a closer look at it and realized that my mom was right- this was THE book for me. It's a non-fiction collection of memoirs (bookended my more concrete historical analysis) from women in Latvia who, after WWII, escaped into the forests and joined the national partisans. In other words, badass Latvian women doing some badass things in some badass woods? Plus history that I don't know anything about? PERFECT! Still, my fear of being unable to read it lingered, and it was several months before I picked this up off the to-read pile on my nightstand and nervously cracked it open.

A few paragraphs into the intro, I realized that I was glossing over the words, and nothing was going into my head. I worried that I was bound for failure. I thought to myself, "Come on, you read in Latvian all the time! It's not that different just because it's a full book! You read passages in church aloud and don't have any problems then!" This gave me the idea to read the book aloud, pretty much like a 5 year old reading his first Dr. Suess, which may be a little embarrassing but actually worked amazingly well. Saying the words aloud and thinking about what kind of inflection I need to give to each word also forced me to think about what it is that I was actually saying, meaning I thought about what it is that I was actually reading, and suddenly, like magic, this content wasn't so tough after all! I got through the academic intro no problem, felt fully engaged, and was super stoked to continue.

I didn't have to continue my noisy reading trick much longer, because I soon realized that the majority of the book, which was written in the conversational tone of the women telling their stories, was (at first) very simple to understand since, like I said, the language was easy and conversational. The first couple memoirs really drew me in. Each woman told the story and how and why she wound up living in the woods in the first place, where her living space was, how and why they were captured, and what happened to them and their loved ones afterwards. One of these earliest stories was especially mesmerizing because it involved a crazy firefight that (spoiler) kills off the storyteller's entire group of family and friends.

But eventually my excitement started to fade, and I realized I was rapidly losing interest. On top of that, I was having trouble following the storytelling again. I realized the problem, and this is a problem that I think would exist regardless of my Latvian reading skills: Each storyteller takes a turn telling her entire story from beginning to end. They each get roughly 30 pages. And they each tell roughly the exact same story. It means that, even though the stories would be interesting as stand-alone stories, they got exceedingly repetitive, and there wasn't anything new or interesting to draw me in anymore. Compounding this problem is the fact that each woman's story was told in her own voice, and some were, quite frankly, simply better storytellers than others. Some of them would kinda meander all over the place. Or divulge boring details and skim over things that would seem interesting. I do NOT think this means that the stories, as told, are not valuable. On the contrary, documenting these people's experiences with as much detail as possible and in the fashion which those who lived it deem fit is vital in maintaining historical understanding for future generations, and I absolutely applaud the book's collaborators for this achievement. But that doesn't mean that it makes for enticing bedtime reading.

I also at this point realized that my mom had gotten in right again: She had warned me, as she passed me the book, that if I get sick of reading all these people's stories, I should just skip to the last couple women, cuz I would love their tales. I was skeptical when she had said it, because why would I get bored of badass lady stories? But I was completely bored by badass lady stories, and I skipped ahead to the last couple stories. I admit, though, that even these stories weren't pulling me in anymore. I was relived to then hit the epilogue, which was a scholarly chapter written by a historian who tied all the stories together with some context and statistics. It was, like I said, a scholarly chapter, and so I found myself skimming over entire pages that listed endless examples of whatever the author was describing at that point. As a stand-alone piece I would have devoured every word, but the examples were repetitious after having already read the full stories. Still, I appreciated a lot of the statistics and explanation involved, since sometimes the storytellers talked about things with the clear assumption that the reader knew what she was talking about.

I still have roughly half of the women's stories to read, and I have every intention of reading them. But they are tales that I think are best to read one at a time, not all together in a row. So I am putting the book down for now, and will keep it by my nightstand, and then every now and then when I want to be inspired by my badass kinsfolk, I'll pick up the next story.

[Elīna Jurberga · Rating 5 out of 5]

jaudīgi un skaudri par partizānu sievām, meitām, māsām un kaimiņienēm, kuras mainoties varām un laikiem arī tika ierautas meža dzīvē un meža šausmās.
sagrauti likteņi un saplosītas ģimenes.
vislielāko burvību meža meitu stāstiem piešķir tieši tas, ka viss ir uzrakstīts tieši tā, kā savulaik grāmatas autorei pateikts. un jāpiekrīt autores teiktajam priekšvārdā, ka ietērpjot rakstītos vārdos visas piedzīvotās ciešanas, daļa teksta nomirst, jo izpaliek redzētās asaras, smiekli, balss intonācijas un emocijas.

[Laura · Rating 5 out of 5]

Traģiski un sāpīgi, iespējams pat vēl smagāk un sāpīgāk kā mežabrāļiem bija tieši meža meitām. Daudzas no viņām mežā iegāja pie saviem brāļiem, tēviem, vīriem un nereti tur arī palika...un parasti tās, kuras izkļuva no meža, nesagaidīja vieglāka dzīve ārpus meža.

[Elza · Rating 5 out of 5]

Ļoti smagi, smeldzīgi un traģiski dzīvesstāsti. Grūti aptvert, kā gan cilvēki varējuši pat 10 gadus slēpties mežos, ne tikai saskaroties ar fiziskām grūtībām, bet ar mūžīgām bailēm, spriedzi, nodevībām, kaujas uzbrukumiem un visam pāri - cerībām un alkām dzīvot. Grāmata aizraujoša, tomēr gribējās to lasīt lēnām - izdzīvojot katras varones dzīvesstāstu. Apbrīnojami, ka šīs kundzes, par spīti smagajiem likteņiem, spējušas saglabāt sevī gaišumu un ticību labajam. Īpaši iespaidoja Regīnas Tīlibas, Mihalīnas Supes un Dzidras Bukātes stāsti. Personīgi ļoti uzrunāja, ka lielākā daļa no viņām ir (bija) latgalietes. Ļoti vērtīga grāmata, 5 zvaigznes (obligātā literatūra skolēniem).

[Krista Reine · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kura jāizlasa ikvienam…

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

Ceru, starp latviešiem ir maz tādu, kam svešs termins “Meža brāļi”, bet pieļauju, ka ne tik daudzi dzirdējuši, kas ir Meža meitas. Grāmatā “Meža meitas” autore ir apkopojusi 12 stāstus, kas iepazīstina ar sievietēm, kas dažādu apsvērumu dēļ, līdzīgi, kā viņu tēvi, brāļi, dēli un mīļotie, neredzot citu izeju, kā dzīvot terorista okupētā valstī, pēc II Pasaules kara – devās dzīvot mežā, atstājot dzimtas mājas un iedzīvi.

Es zināju, ka kopā ar vīriešiem mežos dzīvoja arī sievietes, taču, jāatzīst, līdz šim, īpaši nebiju lasījusi sieviešu atmiņas. Grāmatā kundzes jau gados dalās savās atmiņās par iemesliem, kas pamudinājušas doties mežā un par sadzīvi mežā – jāsaka gan, ka par sadzīvi detalizētas atmiņas ne vienmēr ir saglabājušās, tomēr ir saglabājušās sajūtas – nepārtrauktas bailes, trauksme, cerība un pārgurums. Tāpat Meža meitas dalās par laiku pēc meža - liela daļa meža brāļu un meža meitu tika nošauti vēl mežos, daļa nomocīti cietumos, daļa lemti izsūtījumam, bet tie, ka palika (un arī tie, kas atgriezās no izsūtījuma) tika lemti kaunam. Reti, kuram paveicās iegūt izglītību un strādāt pastāvīgu darbu, kur nu vēl ieņemt augstus amatus – tautas nodevējiem šis nebija ļauts. Skarbi, sāpīgi un svarīgi stāsti.

Interesanti, ka grāmatā pieminēts arī mana vec vec vectēva brālis – priesteris Štagars. Mana vecmāmiņa vienmēr esot stāstījusi, ka viņš pēcāk ieslodzījumos nomocīts, lai gan mira viņš jau brīvībā.

Autore paveikusi milzīgu darbu, apkopojot šīs gaistošās atmiņas, jo maz bija grāmatas tapšanas laikā to pēckara laika meiteņu un jauno sieviešu šai saulē, kas varēja pastāstīt par piedzīvoto mežos. Un šodien to, kas var pastāstīt noteikti vēl ir krietni mazāk - laiks kā smiltis tek caur pirkstiem.

Īsi pēc grāmatas izlasīšanas biju @jaunaisrigasteatris uz izrādi “Žižeks. Pītersons.Gadsimta duelis”, kur pretošanās kustība paskarbā jokā tika parādīta kā visai maznozīmīga, kā cīņa ar goliātu. Jā,šī cīņa,ko baroja veltas cerības uz amerikāņiem, kas izglābs Baltijas valstis, nespēja nodarīt nopietnu kaitējumu Padomju varai, tomēr,manuprāt,šī rakstura un mugurkaula parādīšana bija visas latviešu tautas sirdsapziņa, kas klīda pa mežiem un neļāvās salauzties.

4,3⭐️

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Ļoti sen nebiju lasījusi dokumentālo žanru, bet kad kāds vēstures pētījums tiek slavēts ļoti plašā ne-vēsturnieku lokā, ziņkārība izlasīt, protams, ir gaužām augsta. Uz jautājumu, kāpēc tieši šī grāmata iekaroja popularitāti gan ir neatbildams, jo liecības par, piem., izsūtīto likteņiem ir pieejams ļoti plašā slānī, bet ja grāmatu vienkārši lasa un nevis domā, kāpēc tā kļuva populāra, tā neapšaubāmi ir kaut kas ļoti vērtīgs un vajadzīgs.
Pilnīgi noteikti lasot pēc valodas konstrukcijām un domu plūduma ir jūtams, ka to stāsta veci cilvēki, tāpēc es noteikti gribu apstrīdēt bieži izskanējušo viedokli, ka to būtu jālasa jauniešiem. Vēstījums neapšaubāmi ir spēcīgs un emocionāls un daudzas no varonēm atmiņās ir jaunietes, taču... Nu izdariet eksperimentu, paskatieties, kas pārsvarā notiek, kad vecmāmiņa mazbērniem stāsta par savu jaunības laiku...
Un otra lieta, ko noteikti nevajag aizmirst lasot šādas liecības ir tas, cik subjektīvas tās ir. Cilvēks jau zina tikai to, ko viņš zina, viņa skatījums uz notiekošos var būt pavisam atšķirīgs no citu, un papildus atmiņa jau arī spēlē trikus, ka tu pat negribēdams melot vienkārši atceries kaut ko pavisam citādi kā bija. Es nesaku, ka viņas nebija mežā vai patiesībā tur ēda debesmannu un dejoja ar vienradžiem, bet atgādinu sev šādu liecību īpatnības.

[Agnese · Rating 5 out of 5]

Pardzivojums pie pardzivojuma, izdzivosana un piedzivosana.
Kaut ari ievada bija minets, ka nav iespejams starp rindinam ierakstit visas noputas, pauzes, klusumu... Lasot tas atrod savas pieturas vietas tik un ta, jo ir rindkopas pie kuram pakaveties ilgak,- pie kuram ar memu klusumu aizvert gramatu un tikai pec mirkla atvert atkal, -pie kuram gribas ari klusinam pakikinat, bet ne parak skali, jo esi meza un ja nu kads aiz egles visu klausas?
Un tas mezs, tas mezs... Jau no mazam dienam musu majas tika macita ciena pret mezu, ka ieejot un izejot tev jasasveicinas un jaatvadas, japrot pateikt paldies Meza Matei, bija jasaprot, ka ienakot meza, tu esi ienacis cita valstiba, kur tev ne vienmer bus teiksana par notiekoso...
Un katras gimenes pardzivojumi... neaptverami, jo gramata ir dalina no lielas kopbildes, bet gramata, kas japaglaba plaukta, lai tadas atminas nepazud un tiek nodotas talak.

[Austra · Rating 4 out of 5]

Divpadsmit skaudri stāsti par cilvēkiem, kas izvēlējās dzīvi mežā dažādu iemeslu dēļ - lai nepievienotos dienestam Sarkanajā armijā, izvairītos no represijām vai vienkārši nekļūtu par savu draugu vai ģimenes nodevējiem. Šie ir stāsti, kuros nevar neredzēt, kā padomju režīms brutāli un sistemātiski iznīcināja tam nevēlamos cilvēkus. Baisākais, cik vienkārši tas ir izdarāms un cik ātri tauta ir sašķeļama. Un šķiet, ka latviešiem vēl arvien ir tā naivā tendence gaidīt, kad viņus no nepatīkamas situācijas izglābs kāds lieldraugs.

[Agnese Drike · Rating 5 out of 5]

Viena no retajām grāmatām, kas tik emocionāli spēcīgi spēja mani uzrunāt. Nekas tik labi nerada priekšstatu par pārdzīvotām sāpēm, kā pašu cilvēku stāsti. Šo sieviešu likteņstāsti un pieredzētais lika uz brīdi apstāties un novērtēt to, ka dzīvoju brīvā valstī, kā arī pārlapot savu vecvecāku stāstīto par pieredzēto gan vācu, gan krievu laikos. Apsveicami, ka ir cilvēki, kas dokumentē šādas atmiņas, dodot iespēju nākamajām paaudzēm ieskatīties, līdzi just un izprast vēsturisko mantojumu.

[Marta · Rating 3 out of 5]

no vienas puses - aizraujošs vēsturiskais gabals. no otras, lasīt cik tur tos stāstus par vienu un to pašu man šķita nedaudz nogurdinoši, tāpēc bija tādas lielas pauzes starp lasīšanu. Arī uzrakstīts bija tā, ka līdz asarām tā arī netiku. vismaz kaut ko uzzināju jaunu un mēģināju padraudzēties ar vēsturisko literatūru, kas man nesanāca.

[Sintija Meijere · Rating 5 out of 5]

Smaga, bet ļoti vērtīga grāmata! Ceru, ka ir iekļauta skolu vēstures stundās.
Būtu svētīgi, ja palasītu tie, kuri dzīvo svētā pārliecībā, ka Latvijā karš beidzās 1945.gada 9.maijā un tas ir iemesls svinībām...

[Ieva Ozolniece · Rating 4 out of 5]

Ir ļoti viegli sajust kā omītes šos stāstus stāsta. Ne jau tā, ka ir viegli un vārdi paši skrien ārā. Ir grūti, sāp to visu atcerēties, bet cilvēkam jāzina sava pagātne. Bet tā valoda ir omīšu valoda.
Šo grāmatu nav jēgas lasīt, lai izbaudītu valodu un izgaršotu frāzes. Daži dzejoļi beigās, gan palīdz noskaņas radīšanai - iedomājoties dzīvi mežā - kā tu ziemā sēdi savā bunkurā un neko īsti nedari, kamēr Tevi neviens nedzen ārā. Tad nu sēdi un raksti dzejoļus un gaidi, kad kaut kas notiks. Bet baidies no kaut kā kas varētu notikt vienlaicīgi. Bet grāmatas valoda, lai arī nav izcili izsmalcināta, dod to personiskuma sajūtu. Es nezinu kāpēc, bet man vienmēr patīk lasīt tās frāzes latgaliski.
Man šķiet, ka katrai no 12 sievietēm ir stāsti par, kuriem Kairišs varētu uztaisīt super episkas drāmas. Es pat teiktu, ka katras dāmas stāstos ir iepīti vēl vairāki stāsti, kas arī ietu uz episko kara drāmu pusi.
Šī grāmata rada vēlmi iet runāt ar omēm. Omes vienmēr ir pilnas ar dzīves pieredzi un simtiem stāstu. Diemžēl Latvijas omēm liela daļa ir ar traģisma piegaršu. Stāstu secība - ar īsākajiem līdz garāk pavadītajiem laikiem mežā riktīgi palīdz iejusties, kas tas vispār ir un kas tur notiek. Jo pēc stāstiem reizēm grūti saprast vai tie ir daži mēneši vai vairāki gadi - esot bunkurā tā jau nekas super daudz nenotika. Kad notika, tad bunkura dzīve bieži vien arī drīz beidzās.

[Lelde · Rating 5 out of 5]

Pēdējā laikā bieži sanāk izvēlēties vēsturiskas grāmatas. Arī šī ir tāda. Grāmatā apkopoti šķiet 12 stāsti par partizānēm, par dzīvošanu mežā, par šausmām, kas piedzīvotas kara laikā Latvijā. Ja pirms tam es īsti nesapratu ko nozīmē būt partizāniem un kāpēc cilvēki devās dzīvot/slēpties mežā, tad tagad tas viss ir tapis skaidrāks. Patīk, ka grāmatas ir ne tikai izklaidējošas, bet arī izglītojošas.

[Zanda Vipule · Rating 5 out of 5]

Esmu lasījusi dažādas Sibīrijas pieredzes, bet nebiju lasījusi par partizānu dzīvi šeit pat Latvijā jeb cilvēkiem, kas nostājās pret padomju varu, lai gan Latvija bija jau Padomju Savienībā. Tas nozīmēja nepakļaušanos jaunajai iekārtai, cerību, ka tomēr ir iespējams kaut ko mainīt, lai atgūtu brīvu Latviju. Ilgi tika gaidīta sabiedroto (ASV, Anglijas) ienākšana, un ziņas radio uzturēja cerību, bet tas tā arī nenotika. 12 dažādi stāsti, pavadot dažas dienas vai pat dekādi no savas dzīves mežā.

[Katrīna · Rating 5 out of 5]

Meklēju grāmatu ar mērķi izprast mūsu valsts vēsturi, vairot patriotisma sajūtu un tā līdz kaulam saprast brīvības cenu. Šī grāmata lika man nožēlot bastotās vēstures stundas skolā - kur es biju agrāk? Tāpat arī tā izveda mani caur dažnedažādākajām emocijām un ievilka sevī. Esmu bezgala laimīga, ka tieši Meža Meitas nonāca pie manis tad, kad es tās meklēju. Piepildīja visas cerības un vēl, un vēl. 10/10

[Elīza Deģe · Rating 5 out of 5]

Smagi, spēcīgi un ļoti, ļoti uzrunājoši. Ja grāmata būtu tikai faktu apkopojums un atstāsts, zustu līdzpārdzīvojums. Bet vienkāršā stāstītāju valoda piešķir šiem smagajiem, sāpīgajiem un brīžam šausmīgajiem atmiņu mirkļiem vieglumu un personiskumu.