Sarkanais un melnais, un baltais

Smaržu stāsti #4

by Dace Ruksane

Ko atņemam sev un saviem tuvākajiem, nespējot pārkāpt senam aizvainojumam? Kā saudzīgi sasiet sen pārcirstas saites, nenodarot pāri nevienam? Vai tas vispār ir iespējams?

Daces Rukšānes ceturtā smaržu iedvesmotā romāna darbība risinās mūsdienās, pašā pandēmijas priekšvakarā. Īpatnēji smaržojošas vēstules izjauc trīs paaudžu sieviešu ierasto ikdienu, un galvenā varoņa vietu romānā ieņem Noslēpums. Smaržas, Liepājas vējš, negaidīti pavērsieni – viss valdzina, un lasītājs arī šoreiz iesākto grāmatu nespēs nolikt malā, kamēr tā nebūs izlasīta.

Jana Egle, rakstniece

Daces Rukšānes “smaržu” cikla noslēdzošais romāns, tāpat kā pārējie, ir izteikti miesisks un uzrunā visas lasītāja maņas. Te virmo klasisku un mūsdienīgu aromātu notis, šķind gan izsmalcināti trauki, gan vīna pudeles lielveikala maisiņā, uz mēles kūst kanēļmaizītes un vīģes melasē, kamēr acis cenšas pierast pie dažādu sīkdetaļu gobelēna – fona, uz kura šoreiz risinās četru paaudžu sieviešu satikšanās, lai atrisinātu gadu desmitiem ilgušus attiecību mezglojumus.

Redaktore

Sieviešu raksturi dziļi un neviennozīmīgi, mālēti košām, biezām krāsām. Ir vērts palīst katrai zem ādas un palūkoties, kas tur mīt. Rodas maiga, bet intensīva piederības sajūta kādam vienam kopīgam sieviešu liktenim, kas tomēr katrai ir savs. Tāpat kā smaržas. Smaržām Dace Rukšāne piešķir spēju apgriezt kājām gaisā visu tavu dzīvi, aizvest neceļos un dāvāt atgriešanos. Tās kļūst kā tavs nemiers vai patvērums un miers. Laikam tāpēc katru reizi, kad mana Emīlija sāk savu stāstu izrādē “Svešā āda”, es paņemu Cuir de Russie un iepilinu kakla bedrītē.

Inese Kučinska, aktrise

192 pages, Hardcover

Published January 1, 2025

Reviews

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 3 out of 5]

Kaut kas līdz galam nepārliecināja.

Man vējoprojām ļoti patīk, kā Dace raksta, detaļas tik ļoti ļauj izjust elementus un nianses, šeit epizodiski tiku aizvesta atpakaļ uz Londonu. Liekas, kā to var tā uzrakstīt, ja vien nav tur padzīvots.

Neskaitāmie tēli jauca man galvu, es nespēju atcerēties detaļas no iepriekšējiem romāniem, paldies par grāmatas beigās aprakstītiem varoņu radu rakstiem un gadiem. Visu laiku šķīru turp un atpakaļ.

Beigas kā visvarenākajās telenovelēs. Pārāk episki, dramatiski, neticami un … nevajadzīgi. Jā, salikās “makes sense” pašās beigās, bet tas bija tik niecīgi, ko es vēljoprojām uzskatu, ka “Krievu āda” bija magic. Un man ar to pietiktu un paliktu vislabākā pēcgarša bez visa rosola, kas sekoja pēc.

Tomēr es gaidīšu un lasīšu, ja taps kas jauns.

[Inga Ievina · Rating 1 out of 5]

Kad autoram šai tēmā vairs nav, ko teikt, bet ar izdevniecību noslēgts līgums spiež kaut ko uzrakstīt - aptuveni tā tas izskatās.

Ja aizrauj garas sieviešu pļāpas par neko (un uz riņķi, lai riktīgi var atcerēties) ar iestarpinātām banālām frāzēm par ģimenes un mīlestības lomu un vērtībām, tad var mēģināt lasīt.

Man ļoti gribējās, lai man šī grāmata patiktu, jo ļoti patika “Krieva āda”. “Džikī” arī patika, bet jau mazāk. “Lulū un eņģelis” bija neliela vilšanās. Ceturtā grāmata uz mirkli atgriežas “Krieva ādas” laikos Liepājā un aptuveni puslapas garumā drusku aizkustināja, kas arī ir vienīgais, par ko varētu izmocīt vēl puszvaigzni klāt.

1.5⭐️

[Linda Tomase]

Smaržu sērija man ir mīļa, gaidīju ceturto daļu. Taču šis darbs, šķiet, ir vājākais no četriem. Virspusējs stāstījums, sarunas un tēmas uz riņķi vien. Intrigas pieteikums ir tikai gràmatas vidū, bet intriga tā arī nenotiek, viss izčàkst ikdienas pļāpās. Varètu teikt - šis romāns īsti tā arī nesākas un grīļīgi nobrauc no ceļa... Autorei izdevās uzburt pasauli, bet neizdevās to piepildīt un atdzīvināt. Gaidu piekto smaržu romāna daļu!

[Lauma Gurgone · Rating 3 out of 5]

Man ļoti patīk Dace un tas, kā viņa raksta, bet šoreiz laikam ne līdz galam. Pietrūka dziļuma, ko tā gaidīju. Šķiet, ka smaržu stāstu sērijai ir izšauts viss pulveris un varbūt labi, ka tā? Jo es ar lielāko nepacietību gaidīšu citas autores grāmatas.

[Sintija Meijere · Rating 4 out of 5]

Man ļoooti patīk šī smaržu sērija, bet.. kaut kas šajā noslēdzošajā daļā līdz galam nesagāja..
Varbūt pie vainas tas, ka kopš Krieva ādas izlasīšanas pagājuši jau 5 gadi, līdz ar to sižetu, protams, atceros, bet daudzas detaļas ir izzudušas no atmiņas. Tagad prasās pārlasīt pirmās 2 grāmatas, lai labāk izprastu Emīlijas-Meldras attiecību līniju, jo mani nepārliecināja tā 50 gadu klusēšana, bet tai pat laikā vēstuļu sūtīšana, nesaņemot pat atbildes. Nu nenoticēju es tam un tas neļāva līdz galam izbaudīt šo stāstu.
Bet man visos 4 darbos tik ļoti patīk Rukšānes valoda un katra laikmeta noskaņa, kādu viņa rada, ka visas grāmatas šķita par plānu, gribējās vēl..
Tiem, kam šī tetraloģija vēl tikai priekšā noteikti iesaku lasīt to secīgi, bez ilgām pauzēm starp grāmatām.

[Elina Dlohi]

Smaržu tetraloģijas noslēdzošā daļa

Negribētos un nevajadzētu salīdzināt… bet šoreiz sanāk. “Sarkanais un melnais, un baltais” no visām četrām man aizķērās vismazāk. Ja iepriekšējās grāmatas mani paņēma ar emociju un līdzpārdzīvojumu, tad šī — vairāk palika kā vērojums no malas. Lai gan "Krievu ādu" joprojām neesmu lasījusi, tik esmu redzējusi izrādi.
un tomēr... man patīk, kā autore caur attiecībām un klusēšanu uzdod lielos jautājumus, ko atņemam sev un saviem tuvākajiem, nespējot pārkāpt aizvainojumiem, un vai vispār iespējams saudzīgi sasiet sen pārcirstas saites.

Lasiet un vērtējiet paši!

[Megija Jurevica · Rating 3 out of 5]

Lai gan šīs grāmatas fokusā beidzot nonāk paaudze, kuru pārstāvu arī es, šajā jutos vistālāk kā no pārējiem sērijas paaudžu stāstiem. Savā ziņā ironiski, bet ļoti dabiski, ka no autores puses šī paaudze nav līdz galam izprasta – tas ir viņas bērnu vecums. Īpaši pārspīlēts likās izvēlētais valodas lietojums Gundegai, Ūnai un Madarai.

Vieglāk vienmēr būs redzēt saņemto mantojumu, nevis to ko mēs paši nododam tālāk.

[Zelma L]

Romānā nekas īsti nenotiek. To galvenokārt veido dialogi, bet viss pārējais uzrakstīts īsi, sausi, stīvi - kā remarkas lugā. Galvenās varones ir kaut kā jāmēģina iepazīt (un vispār atpazīt vienu no otras) caur pārspīlēti tiešām sarunām un kašķiem par katras Traumām. Man tā arī netapa skaidrs, priekš kam tas viss. Izmocīju cauri tikai tāpēc, lai sērija būtu pabeigta. Pēc pirmajām divām grāmatām ļoti žēl, ka tā.

[Anete Eversone · Rating 1 out of 5]

Lasīju divos piegājienos, jo sākumā vienkārši nespēju turpināt. Bija grūti lasīt tik samocītu, nedabisku un samākslotu tekstu. Sajūta, ka viss ir haotiski samests vienkopus: vāji dialogi, samudžināts stāsts un vēl tie briesmīgie un liekie anglicismi un anglicismu tulkojumi latviski... Vāji. Pirmās divas grāmatas bija ļoti labas, bet pēc tam sērija strauji aizgāja lejup.

[Santa · Rating 2 out of 5]

Pēc pirmajām trim grāmatām, kuras bija fantastiskas, šī bija meh..

[Oskars Kaulēns · Rating 4 out of 5]

ir noklusētais attiecībās, kas nekļūst par noklusējumu vienīgi tad, ja tiek izrunāts. daudzās, fona troksnim līdzīgās balsīs, kas it kā skan vienlaikus un cita citai pāri, taču katrai stāstot savu stāstu. ar savu smaržu un horeogrāfiju.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 2 out of 5]

Smaržu tetraloģijas noslēdzošā daļa.

Es neteiktu, ka man bija augstas gaidas uz šo grāmatu, jo mani jau bija sasniegušas dažas pirmās citu lasītāju atziņas, ka kaut kas īsti nav.

✨Ja secīgi – pirmās divas daļas man patika. Trešā daļa man šķita traki piesātināta ar notikumiem un tieši tādēļ – latiņu zemāka nekā pirmās divas, taču lasīt par deviņdesmitajiem man patīk, un izlasīju “Lu-Lū un Eņģelis” ar interesi, kaut nepameta sajūta, ka grūti noticēt, ka ar divām sievietēm var notikt pilnīgi viss, kas deviņdesmitajos var notikt.

Interese par to, kā autore noslēgs šo stāstu, saglabājās, tāpēc nolēmu dot iespēju arī pēdējai sērijas grāmatai. Ja trešā daļa bija pārsātināta ar notikumiem, tad šajā grāmatā radās sajūta, ka nenotiek gandrīz nekas.

Izvēlētais atrisinājums man šķita ļoti neveikls un tāds uzstīvēts. Es neatstāstīšu sižetu, bet vien teikšu, ka grāmatā visas paaudžu sievietes satiekas, un par šo tikšanos arī ir viss stāsts.

Es novērtēju un priecājos, ka grāmata lasījās raiti, tā ir kompakta un ka tādēļ tajā nebija ilgi pie tās jāuzkavējas, jo diemžēl šo stāstu neizbaudīju.

Man, ja godīgi, šoreiz pat nav daudz ko teikt. Vien varu uzskaitīt, ka stipri traucēja sadzīviskums, stāsts šķita mīņājamies uz vietas, kaitināja biežā angļu valodas vārdu lietošana. Kaitināja arī pilnīgi visi varoņi. 👀

Iespējams, stāstam bija vairāk “jānobriest” un lasītājus jāsasniedz vēl pēc kāda laika.

Nē, no manis šoreiz.
1,5⭐️

[Baiba · Rating 4 out of 5]

Rukšānes smaržu sērija mani patiesi aizrāva. Kā tiku pie jaunākās grāmatas, "Sarkanais un melnais, un baltais", tā izlasīju to vienā elpas vilcienā. Smaržas, garšas un citas maņas šajā grāmatā jau virmoja man pavisam pazīstamā laikā. Pazinu pat aprakstītos aromātus. Lasījās viegli, intriga noturējās līdz beigām un noslēgums atstāja lasītāju ar cerību. Mana kritika un -1 ⭐️ par to, ka, manuprāt, meitu un māšu attiecību dinamikā autore varēja rakt dziļāk, jēlāk, patiesāk.. Dažu varoņu motivācija man joprojām nekļuva skaidra.

[Sandra Rubene · Rating 4 out of 5]

Laikam šī man patika vismazāk no visām 4 smaržu sērijas gramatām.

[Dace R · Rating 3 out of 5]

Kaut kā gaidīju kaut ko citu. Stāsts lēns, tā īsti ne par ko. Sarunvaloda tik mulķīgi uzspēlēti no malas izklausījās, robežojās ar prastumu. Ja iepriekšējās grāmatās likās, ka tēlus var sajust, izdzīvot, tad tagad bija pat grūti atšķirt, kura ir kura. Lai arī man jau Lulū un Enģelis vidēji patika, šī patika vēl mazāk. Katrā ziņa potenciāls bija, bet, manuprāt, palika neizmantots.

[Alise Veiskopa · Rating 2 out of 5]

Izlasīju visu sēriju. Džikī un Lulū un Eņģelis mani aizrāva visvairāk. Pēdējā grāmata kaut kā atstāja sasteigtības sajūtu. Un nedabūju personīgās klātbūtnes efektu, kas bija iepriekšējos romānos.
Ja aizrauj dzimtas romāni, izlasiet visas četras grāmatas, jo Daces Rukšānes rokraksts ir īpašs, atšķirīgs no citiem latviešu autoriem.

[Inga Kalna · Rating 4 out of 5]

Kā lai vārdos ietērpj to, ko vēlos par šo teikt... - gluži kā dzejā sanāk. Man ļoti patīk, kā autore raksta, viņai patiešām izdodas sarindot vārdus un atrast trāpīgākos, izteiksmīgākos līdzekļus ainu uzburšanai. Ar šo viss bija kārtībā arī šajā grāmatā.
Tomēr man pietrūka aktīvas stāsta virzības. Šķita, ka pusi grāmatas varones kavējas atmiņās par pagājušo un esošo, otru pusi grāmatas - ciemojas pie vecvecmāmiņas, kur, savukārt, man gribējās vairāk sarunu dziļuma, vairāk šķetināties, atklāt vēl ko nezināmu - ne obligāti pārsteidzošu, bet līdz šim nepateiktu, kaut ko vairāk, tālāk...
Kovida līnija - it kā forši, ka mūsu gadsimta iezīme tiek ierakstīta grāmatā, tomēr pandēmija bija tik nesen, ka lasītājs var skaidri atsaukt atmiņā visu, kā un kad tas notika. Pirmajā ārkārtas situācijas dienā, būsim godīgi, neviens nezināja tādu vārdu "attālinātais" darbs, neviens vēl nespēja iztēloties ne ierobežojumu apjomu, ne arī pašas slimības iezīmes - bija ļooooti daudz nezināmā. Tikmēr grāmatas varones jau vienā vakarā tik daudz ko jau ir izspriedušas, pieminējušas. Ja autore grāmatā piemin reālus notikumus, tad man gribētos, lai tie tiek atspoguļoti tikpat reāli, jo pretējā gadījumā lasītājs zaudē ticību stāstam.
Bet es gaidīšu vēl Daces rakstītos stāstus, lūdzu, turpiniet darīt, stāstīt. Paldies!

[Vilhelms · Rating 3 out of 5]

Kopumā ļoti patika sērija, bet ar šo grāmatu kaut kā galīgi nesakonektējos – regulāri attapos lasot gandrīz pa diagonāli, nespējot izsekot daudzajiem tēliem un aizplūdušajām sižeta līnijām. Bet nu – prieks, ka stāsts noslēdzies, līdzīgi kā ar Stranger Things – reizēm vērtība ir vienkārši “closure” pats par sevi.

[Elvita Potapova · Rating 2 out of 5]

Lasot šo grāmatu, visu laiku bija sajūta, ka autore atkārtojas un stiepj stāstu bez īstas vajadzības. Tur, kur pirmajā daļā bija interese un spriedze, šeit viss šķiet noguris un tukšs.

[Edgars Bernāns · Rating 4 out of 5]

Man ir sudīga atmiņa, tāpēc pacietīgi sakrāju visas smaržu cikla grāmatas, lai varētu tās lasīt īsā periodā. Pēc pirmās grāmatas es Emīliju nosodīju, pēc noslēdzošās - biju viņas pusē, joprojām nosodot. Katra atsevišķa apsvēruma īpatsvars uz kopējo iznākumu ir tas, ko mēs dzīvē nemākam izvērtēt. Kur nu vēl sabalansēt savu vērtējumu ar citiem.

[Beāte Livdanska · Rating 2 out of 5]

Vājākais darbs no visiem. Diemžēl. Stāsts ar simtgadīgo Emīliju nepārliecināja. Lasot arī nepameta sajūta, ka pati autore ne līdz galam notic savam rakstītajam.

[Anita Straujuma · Rating 2 out of 5]

Tukši dialogi, banāls risinājums, samocīta.

[Ieva Krūmiņa · Rating 3 out of 5]

Smaržu romāni man ir ļoti mīļi, spilgā atmiņā palikuši. Tomēr šis pēdējais… ne lika vilties, bet drīzāk nepiepildīja. No 4 paaudžu tikšanās es gaidīju kaut ko vairāk. Dziļāku, pamācošāku. Iespējams, pietrūka kulminācijas.

[Guna · Rating 3 out of 5]

tas mīnuss grāmatām ar turpinājumu, ka paiet gana daudz lappuses, kamēr atceries kas ir kas un kādi notikumi bija aprakstīti iepriekšējās grāmatās.
kaut kādā mērā vilšanās varoņos un rīcībās.
nevarēju asociēties ne ar vienu grāmatas varoni, par ko žēl. un nevarēju izslēgt savā galvā mazo balstiņu, kura "fiškoja", cik daudz stāstā ir iedvesmas no patiesām situācijām ar autores un viņas meitu dzīvēm.

[Anete Petrova · Rating 3 out of 5]

Grāmatas sākums bija ļoti garlaicīgs. Pēc tam nevienā brīdi nevarēju noticēt tai simtgadniecei. Protams, beigas bija ļoti paredzamas ar viņas nāvi. Arī tas, ka visas dāmas beigās saslima ar Covid-19 pēc grāmatas izlasīšanas neatstāja dziļu pēcgaršu, bet gan šaubas un nenoticēšanu.

Kad pienāca Meldras un Emīlijas ilgi gaidītā “atklāšanās”saruna, gaidīju vēl vairāk pavērsienu, bet tas bija vienkārši īss “Krieva ādas” atstāstījums. Vīlos.

Smaržu sērija bija mani ļoti aizķērusi. No vienas puses, šī grāmata bija labs konspekts par iepriekšējām sērijas grāmatām, bet no otras - te nebija jūtama pašas autores aizrautība vai noticēšana stāstam. Šī ir vājākā no sērijas grāmatām un žēl, ka tā.

+1⭐️ Par to, ka man ļoti patīk kā autore raksta (šoreiz gan anglicismu bija traki par daudz, bet nu fine) un grāmatu tāpat nespēju nolikt malā - izlasīju gandrīz vienā elpas vilcienā.

[Dagnija Segliņa · Rating 3 out of 5]

Sērijas doma man patīk, šī konkrētā grāmata brīžiem šķiet ar foršu potenciālu, bet kaut kā nu baigi virspusīga pārskriešana, pilnīgi nereālas sarunas, izlasās protams ātri, novērtēju, ka grāmata eksistē, bet diemžēl bez baigā pienesuma.
Drusku jau kaut ko var paņemt UN mani nepameta sajūta, ka kā izrāde tā no manis dabūtu 4 zvaigznes, bet ne kā grāmata. Grāmatai vajadzēja dot man vairāk :D
Ā un tas, ka tieši šonakt ārā vētra ļoti labi derēja!

[Laura · Rating 3 out of 5]

Saprotu, ka esmu novērtējusi visus četrus smaržu romānus matemātiski vienādi ar zvaigznītēm, bet laikam tomēr būs jārediģē sava grāmatvedība un "Krieva āda" jāpaceļ par vienu uz augšu. Laikam jau biju ļoti prasīga, lasot pirmo smaržu romānu, tomēr, skatoties kopumā uz pagaidām izdotajiem smaržu romāniem, tas pirmais bija visspēcīgākais, ar savu īpašo maģiju un stiprām pēcasajūtām. Ceturtais romāns, lai gan var teikt līdzīgi, kā par iepriekšējiem, ka drusku par plakanu, drusku par pārstāstošu, drusku par maz dziļuma un vēl šo to, iegūst ar to, ka it kā atmet atpakaļ pirmsākumos. Atkal Liepāja, atkal kaut kas uzvēdī no Krieva ādas. Lai arī neiedziļinoties varētu padomāt, ka tādas meiteņu pļāpas un klačas, tomēr to savu īpatnējo dziļumu iedod tieši zemteksts un vēsture. Tajā pašā laikā šeit jūtos mazliet apdalīta, jo iepriekšējie darbi lasīti pasen, bet šeit prasījas, ka vairāk atcerētos detaļas, nianses, smalkumus. Tas dotu daudz pilnvērtīgāku pēcsajūtu, jo, lai arī kopaina man ir skaidra un atceros galvenās līnijas, tomēr šādas tādas nianses ir pagaisušas no atmiņas, un te ir sajūtams, ka katrai no tām ir būtiska loma. Šķietams noslēgums, bet tās vēstules somiņā, kas zina, ko vēl var sagaidīt. Atkārtošos, ka ideja smaržu romāniem man ļoti patīk, šeit vēl jo vairāk vide un apstākļi (pandēmija un tai raksturīgais) spēlē lielu lomu tieši šai idejai. Jā, nu ko lai saka - vai labāk atklāti sāpīgi vai noklusēti (šķietami) mierīgi? Daudz nepateiktā top izstāstīts, bet vai pietiekami? Ko ar rētām un sāpēm, ka bija un kuras vēl tikai rodas? Kopumā valdzinoši, ja lasīti visi četri romāni. Es iejutos uzburtajās ainās, es labi iztēlojos sarunas un ne-sarunas, bet reizē dzirdu izlīgumu. BIju gan gaidījusi, ka šīs sarunas, noslēpumu šķetināšana un visa, visa vētīšana būs daudz vairāk un apjomīgāk, ka tas būs grāmatas pamatkodols, bet te kaut kā sanācatā - brīdī, kas liekās tūlīt, tūlīt viss sāksies un vērsies, izrādās, ka tik nodaļa vai nedaudz vairāk vien bija. Tāpat man šķita, ka iztrūkst būtiskā no jaunāko meiteņu dzīves. Jā, galvenais jau tiek pārstāstīts, bet gribējās to visu pamatīgāk. Arī šī lasās ātri un raiti, jāsaka gan, ka par īsu un sasteigtu.

[Ilze Laura (birone.lasa) · Rating 3 out of 5]

📚 Sarkanais un melnais, un baltais

Kā spēj noslēgties sieviešu dzimtas smaržu kokteilis?

🔸 Protams, sieviešu krāšņo smaržu kokteilis turpina savu aizsākto ceļu un paķer tajā visas paaudzes sievietes – vienlaikus jaunas un arī dāmas ar neizsmeļamu dzīves pieredzi.

🔸 Ceturtās daļas stāsts sevī nes līdzi neatklātus paaudzes noslēpumus, sāpes, nepateiktus vārdus un neizpaustus grēkus, turpretī ļauj ielūkoties “pa mazam” no katra iepriekšējo romānu niansēm un notikumiem.

🔸 Jāatzīst godīgi, ar šo romāna daļu jau sāku just, ka notikumu gaita ir sevi izsmēlusi, tādējādi romāna pirmā daļa diezko ātri nelasījās, bet Emīlijas parādīšanās romāna otrā pusē jau piešķīla kādu dzirkstelīti un pat deva apgūt kādu dzīves vērtu atziņu rindu.
“Mīļās meitenes, [..] dzīve vienmēr turpinājās. Cilvēks iemācās pielāgoties. Tas ir lielākais spēks, kas mums ir.”

🔸 Lasīšanas gaitā man traucēja jaunās paaudzes leksikā izmantotie vārdi, lai gan saprotu, ka tas ir precīzi tas, kas šo paaudzi apraksta un raksturo.
Ļaujiet man būt jauni–vecai un teikt, ka šie slīpraksta anglicismi man traucēja.
Bet varbūt ir mans laiks mainīties un pieņemt to – kā tas ir?

🔸 Bet no sirds izbaudīju un sailgojos pēc Liepājas, pēc tiem mirkļiem, kur meitenes dodās Liepājas ielās!
Dodiet man iespēju baudīt nesteidzīgus mirkļus bulanžērijā (boulangerie) ar tasi karsta dzēriena un salda makarūna.

🔸 Ak, un vēl, sajūtas gluži kā no realitātes un patiesiem notikumiem. Tiek atausta atmiņā Covid-19 ārkārtas situācijas iestāšanās, masu trauksme un skrējiens pēc griķiem. 12.martā, kad iestājās ārkārtas situācija, mēs (es, mamma un māsa) bijām Dailes teātrī, pilnā zālē ar laimīgiem izrādes baudītājiem, un ko darīt tajā mirklī?

🔸 Kopumā teikšu tā, bija labi izlasīt, lai zinātu visu stāsta gaitu, un teikšu paldies par Emīlijas dzīves vērtajām atziņām, kas šo romānu padarīja vērtīgu.
“Vētras nāk un iet. Bet cilvēku dzīves, tās paliek. Pat tad, kad izbeidzas.”

[Zane Allenforta · Rating 2 out of 5]

Jāsaka kā ir, man nedaudz žēl ka šīs sērijas noslēdzošā grāmata autorei ir sanākusi tik vāja. Kaut kā nenoticēju ne stāstam, ne varoņiem. Man ļoti patika visas trīs iepriekšējās sērijas grāmatas. Jā, bija jau manītas pāris sliktas atsauksmes, bet vēlējos pārliecināties pati.

Grāmata ir par četru paaudžu satikšanos - visu iepriekšējo grāmatu varones tiek uzaicinātas uz īpašu tikšanos Liepājā ar Emīliju (galveno varoni grāmatā Krieva āda), kura svin savu 100. dzimšanas dienu. Līdz šim neviena cita grāmatas varone, izņemot Meldru (Emīlijas meitu) par viņas eksistenci nav zinājušas.

Pirmā grāmatas daļa likās cerīga, ja neskaita daudzos izmantotos angļu vārdus, kas manuprāt bija daudz par daudz un sāka jau traucēt. Bet tad sākās otrā daļa, kur man likās pārāk uzspēlēti gan fakts, ka Emīlija svin savu 100. dzimšanas dienu, gan "milzīgie" dzimtas noslēpumi un kovida sākums padarīja visu vēl kaitinošāku. Jau otrās daļas sākumā man bija skaidrs grāmatas nobeigums un bija arī tieši tā kā iedomājos, bez jebkādiem pavērsieniem. Un vēl grāmatas beigās Emīlijas istabā tiek atrastas vēstules visām pārējām sievietēm, kuras tā arī līdz grāmatas beigām vairs netiek pieminētas. Tā es īsti nesapratu, kapēc tās vēstules vispār tur bija.

Es šo grāmatu varētu pielīdzināt sērijas "Mājkalpotāja" mazajai grāmatiņai "Mājkalpotājas kāzas". Vajadzēja izlasīt, lai būtu izlasīta visa sērija, bet jēga īsti nekāda.

Katrā ziņā šis bija tāds neveiksmīgais autores darbs, bet noteikti ar nepacietību gaidīšu ko autore piedāvās lasītājiem nākotnē.

[Zanda Borga · Rating 2 out of 5]

Šī grāmata... nu šī grāmata ir noslēgums. Noslēgums Emīlijas stāstam, kas vienmēr bijis mans šīs tetroloģijas centrs. Un tieši tāpēc arī šajā grāmatā paliek interesanti un kaut kas iekšēji ievibrējas tieši mirklī, kad visas paaudžu sievietes atgriežas Liepājā. Pārējais liekas kaut kā... neobligāts? Lai gan patiesībā, lasot visas četras grāmatas, savā veidā palika skumji, jo katra nākošā grāmata parāda, cik ļoti mainās paaudzes, taču progresa vietā - nez kāpēc - ir regresa sajūta. Viss kļūst seklāks, virspusējāks, apgrābstītāks.
Es palieku pie tā, ka "Krieva āda" ir vislabākā no visām grāmatām, kuru gan iesaku izlasīt ikvienam. Pārējās daļas - pēc katra paša izvēles.