No izstādes bibliotēkā nozog senu, ļoti vērtīgu manuskriptu. Zinātnieku rīkotā pasākumā notiek asiņains noziegums. Inspektoram Ozolam jāšķetina abas lietas, jāierauga sakarības starp seniem un jauniem notikumiem, vecām krimināllietām un veciem tekstiem, un pat notikušā iespējamo saistību ar gleznu Berlīnes mākslas galerijā.
Esmu iegrimusi pārdomās par savas rīcības pareizību, t.i., vai man noteikti vajadzēja lasīt Miķeļa Lukstiņa pirmo romānu “Augusta slepkavības Vecmuižā”, kur spļaudījos par inspektora teatrālismu? Šķiet, būtu pieticis ar zināšanu, ka tāds romāns ir, kas iesāk sēriju par inspektoru Ozolu.
"Neptūnu un Amfitrīti" mierīgi var lasīt bez pirmā romāna. Šeit autors ir atmetis inspektora Ozola teatrālismu, un, lai arī brīžiem grāmatas varoņi uzvedas kaut kā dīvaini, tomēr sižets vijas raiti uz priekšu un autora valoda ir patīkama. Kas man patika – pietiekami daudz aizdomās turamo, un kā nebūs daudz, ja motīvu autors tur noslēpumā līdz beigām, un lasītājs var domāt riņķī un apkārt, kurš varētu būt vainīgais (kuram bija iespēja). Tātad, viena no galvenajām detektīvromāna sastāvdaļām – intriga – bija klātesoša un izturēta līdz beigām.
Protams, bez kašķēšanās es nevarēju iztikt (paēdušai pelei milti rūgti), bet kopumā tāds omulīgs detektīvs.
Latviešu autora Miķeļa Lukstiņa otrais detektīvromāns. Tas vēsta par notikumiem kādā nelielā Latvijas ciematā, kur inspektors Ozols kopā ar savu kolēģi Vilku izmeklē jaunu noziegumu — vai, precīzāk, veselu noziegumu virkni. Lai arī šis ir otrais romāns sērijā, to var lasīt kā atsevišķu grāmatu.
Romāns ir asprātīgs, notikumiem bagāts un viegli lasāms. Tajā apvienota spriedze (kurš ir vainīgais?), smalks humors un spilgti tēli. Papildu tam tas ļauj ielūkoties antīko tekstu, filozofisko tradīciju un filoloģisku diskusiju pasaulē.
Labi, kopumā labi. Izņēmuma kārtā latviešu detektīviņš. Ir jau ir Midsomeras stiliņš, nekā pārsteidzoša romāna struktūrā un uzbūvē, arī tēlos, bet nu kaut kā forši padzīvoties Latvijas vidē. Nebija nekā ļoti pārsteidzoša, lai gan daži pārsteigumiņi bija. Lai arī bija izklaidējoši, tomēr nedaudz par garu. Pēdējo ceturtdaļu mazliet pat jānomoka, lai gan tur tad arī beigās tieši temps it kā sižetā sākas. Man patika filozofiskā vide, atsauces, norādes, tieši saturiskais blakus info akadēmiskajā līnijā. Kopumā labi nostrādāts darbs. Pirmais autora darbs tāds stipri plānāks un caurskrejošāks, šis jau ir vērtīgāks.