Grāmata ļauj izdzīvot stāstus, kuri ikdienā mīt starp mums – vīramāte, kura ir klātesoša ik dzīves solī, emocionāli salts vīrs, grūtības tikt pie bērniņa un slogs, ko tas uzliek attiecībām, partneris, kura rakstura īpašības sākumā valdzināja, bet tagad tracina, ilgas, kuras mēģinām apslāpēt, lai tikai paliktu savā “drošajā dzīvē”. Cik ļoti gribas kaut mazāko uzmanību un rūpes saukt par mīlestību, ticēt, cerēt... Lai tikai nav jāskatās patiesībai acīs. Kādus attaisnojumu musturus veidojam savos stāstos... Kristīne Kreile, attiecību koučs, geštaltterapeite
Aizverot šo grāmatu, man bija sajūta, ka nule esmu izlasījis skandināvu feminisma literatūras jaunāko prozas krājumu. Šie stāsti elpo ar ziemeļu sieviešu plaušām, un elpo dziļi. Reizēm tik dziļi, ka sareibst galva. Dr. Gatis Līdums, psihoterapeits
Zanes jaunā grāmata ir kā smalku šokolādes konfekšu kārba - katra stāsta “pildījums” atklājas lēnām, pamatīgi un iegulstas sajūtās kā dažādas garšas vēl ilgi atstājot pēcsajūtu un pēcgaršu - saldu, rūgtenu, gaisīgu un reizēm arī skumju.
Sieviešu stāsti - gan tie, ko redzam ār’pasaulē, bet vēl vairāk tie - kas notiek iekš’pus! Pārmaiņu rosinoši, dzīves un dzīvības motivējoši. Atļaušanās un ļaušanās. Noliegums un padošanās. Sevis upurēšana citiem un sevis atklāšana, svinēšana, pieņemšana un mīlēšana. Vienlaikus. Viss ir tieši tā - būt Sievietei!
izcila kā visas Zanes Zustas grāmatas. Lasiet un baudiet:)
Un, ja jums vēl sanāca dzirdēt Rēzijas Kalniņas izpildījumā stāstu "Kurpe", tad jūs sapratīsiet manu sajūsmu.
Ja iepriekšējā autores grāmata pievērsās meitas un tēva attiecībām, tad “Precēto sieviešu (grēk)sūdzes” raugās uz sievieti laulībā un ģimenē: blakus ir vīrs, vīramāte, vēlme pēc bērna vai sāpe par to neesamību, kā arī attiecību nogurums, kas nemanot ielavās ikdienā.
Autore pievēršas ļoti aktuālām tēmām - emocionāli nepieejamiem partneriem, pareizo ģimenes scenāriju spiedienu, ilgas pēc tuvības un drošības sajūtas, kas dažkārt aizsedz atklāsmi par to, kas notiek patiesībā
Grāmatā apkopotās mūsdienu sieviešu grēksūdzes ir atklātas, sāpīgas un reizē pieņemošas, ļaujot ieraudzīt, kādos stāstos un attaisnojumos nereti dzīvojam mēs pašas.
Zane norāda, ka sievietes šajā grāmatā nav izvēlētas nejauši. Viņa tās sastapa. Vai arī viņas sastapa autori. Katra ar savu stāstu, sāpi un noslēpumu.
Esmu Zanes Zustas fans un tas ir fakts. Arī šī grāmata neliek man vilties. Zane Zusta, Jana Egle, Džena Andersone, Inga Grencberga, Lelde Jauja ir atgriezušas manī latviešu literatūras mīlestību. Arī fakts.
Teciņiem aizskrēju uz grāmatnīcu, kad izlasīju atsauksmi, ka ar šo stāstu krājumu Zusta ir pārspējusi Regīnu Ezeru. Iespējams, tā bija lielākā kļūda - sākt lasīt tieši no šāda skatupunkta. Jo salīdzinājums te drusku kā no vecās anekdotes “Zirgu zini?” Citiem vārdiem, Ezeras pieminēšana bija veikls reklāmas triks, jo citādi, visticamāk, šo grāmatu es nenopirktu, bet nekādas līdzības, kur nu vēl pārspēšanu gan nesaskatu. Bet tas galīgi nenozīmē, ka grāmata ir slikta, nē. 13 stāsti par sievietēm, kuras lielākoties nejūtas visai laimīgas savā laulības dzīvē, pie kā lielākoties vainīgi vīrieši. Mani vairāk aizrāva “skati no malas” (jeb stāsti par to, kā autore(?) satikusi varoņus), liekot apdomāt, cik dažādi redzam vienas un tās pašas situācijas dzīvē. Tiesa, visus līdz galam nesapratu. Daži stāsti man izlasījās līdz gandrīz visām 5⭐️ (piemēram, “Kurpe” vai “Arī fejas lido”), bet lielākoties īsti nesaslēdzos ne ar varoņu problēmām, ne to skaidrojumiem un gribējās, lai šīm košo instagramģimeņu bildēm tiek noņemts nost ne tikai pirmais spožais slānis, bet pameklēts arī 3.un 4., un vēl citi. Bet tā jau kopumā labi, tikai negaidiet Ezeru, tā ir Zusta.
Nepieradināts putns joprojām ir mana mīļākā Zanes Zustas grāmata, bet arī šie stāsti ir līdzīgās nokaņās. Zanei ir savs rokraksts un balss, ko viegli atpazīt. Kā silta sega, zem kuras gribas ierausties lietainā dienā ar tējas krūzi un grāmatu rokās.
Zane teica, lai lasu vēlāk. Sieviete mazo bērnu periodā mēdz būt pārāk jūtīga, un tā kā es no dabas jau esmu pārāk jūtīga, tad man noteikti būtu jāmeklē kāds bezjūtīgāks laiks. Tikai es nevarēju nociesties un nenožēloju.
Zanes stāstus lasīju pa dažiem dienā, ar pauzēm. (Atzīšos, vispirms gan izlasīju sākumu un beigas, piedošanu.) Tos nevajag sasteigt, vajag izbaudīt. Labi, baudai būtu jābūt bez vajag, taču doma skaidra. Skaists, rūpīgs, niansēts, jūtīgs, protams, ka jūtīgs stāstu krājums. Reizēm gribējās noskurināties, viss atainots rūpīgi, tik kā dzīvē, ka esmu droša, katra sieviete šeit spēs saskatīt sevi. Tomēr lielākais dārgums visā tomēr šķiet autores iedvesmas stāsti. Cik bieži tā autors ar mums dalās?
Zanei ir savs un tikai savs rokraksts, kurš var patikt vai nepatikt, man patīk, es izbaudīju, nu jau teju katrā grāmatā pasmaidu, kad lasu par kādu minci, jo uzreiz iedomājos, ka iedvesma nākusi no Zanes skaistā kaķa. Vieglas piecas zvaigznes, tā lūk.
"vislielākā intimitāte divu cilvēku starpā ir atklāta saruna." pārdroša atklātība, savu slēptāko domu izgaismošana, sevis atklāšana ir tas, kas vieno šos stāstus. "jo par cilvēku būt nav viegli".
Zanes darbi vienmēr ir tik emocionāli piesātināti, tik pilni ar emocijām un atkailinātiem nervu galiem...ka reizēm grūti lasīt, bet nevar nelasīt, jo tas ir tik patiesi un dzīvi...
Sievietē ir spēks - spēks, ko radām pašas un spēks, ko gūstam no citiem.
🔸 Pavisam īsi, lai zini - patika stāsts Īsfilma, netaisnīgas emocijas izjutu par stāstu - Iedīglis.
🔸 Lielākoties ikdienas mēs pavadām savā drošajā, rutīniskajā un ierastajā burbulī, bet šie stāsti parāda – cik dažādas ir cilvēku, šajā gadījumā sieviešu, dzīves, kurās prieki mijās ar bēdām un emocionāliem izaicinājumiem.
🔸 Precēto sieviešu (grēk)sūdzes parāda ne vien to, cik dažādas var būt sieviešu attiecības laulībā, bet arī to, cik dažādi varam domāt un rīkoties! Nav vienas pareizās dzīves atbildes un rīcības, katrai no stāsta varonēm ir sava vēlme un plāns laimīgai dzīvei.
🔸 Mirkļiem lasot gribās teikt: “patiesi? šādi tiešām var notikt?”, bet Zane spējusi lieliski aprakstīt pēc katra stāsta, kā ir sastapusies ar šo sievieti un ļāvusies vārdiem tapt rakstītiem un iemūžinātiem grāmatu vākos.
🔸 Sieviešu stāsti ir tik dažādi, kas ļauj būt pārliecinātai, ka katrai no mums kāds sieviešu dzīves piedzīvojums rezonēs savu pieredzi un gūtās emocijas.
🔸 Jāatzīst, ka neesmu lasījusi Zanes grāmatu – Tarakāni manā galvā, bet zinu, ka tajā stāsti ir papildināti ar Diānas Zandes psiholoģes/psihoterapeites skaidrojumiem. Gribētu teikt, ka arī šajā grāmatā būtu aizraujoši uzzināt psihologa viedokli par sieviešu pieredzēm un pieņemtajiem lēmumiem.
🔸 Gredzenveida stāsta noslēgums bija kā odziņa uz kūkas, kas prasmīgi noslēdza sieviešu stāstus un aizgūtās emocijas lasīšanas laikā.
Ļoti gaidīju autores jauno grāmatu, jo "Nepieradināts putns" mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem un kļuva par manu 2024. gada top grāmatu.
"Precēto sieviešu (grēk)sūdzes" ir stāsti par dažādām sievietēm un viņu dzīvēm, izvēlēm un attiecībām. Es laikam tomēr neesmu liela stāstu piekritēja, jo man vienmēr paliek sajūta, ka tikko kā es kādu tēlu iepazīstu un sāku ar to sasaistīties, tā jau stāsts ir cauri un paliek tāda nepabeigtības sajūta. Manuprāt daļu no šiem stāstiem varētu izvērst par individuālām grāmatām un būtu tiešām interesanti izdzīvot šo sieviešu dzīves detalizētāk.
Kopumā grāmata lasās raiti un es tiešām izbaudīju, Zanes valoda ir tik plūstoša un aizraujoša, ka dažreiz gribas vienkārši iepauzēt un izgaršot interesantos vārdu salikumus. Un man patika teikums par pašmāju rakstniecēm un vārnām (if you know you know) :D
Katrā ziņā iesaku grāmatu izlasīt, katrs tajā atradīs kādu stāstu sev un ir labi aizdomāties par to kādas cilvēku dzīves ir mums tepat līdzās.
Šī bija ļoti intīma tikšanās. Brīžiem ar sevi, brīžiem ar sievietes identitāti kā tādu. Ja vajadzētu definēt latviešu sievietes kodu, tad, manuprāt, Zane Zusta to ir izdarījusi šajos stāstos. Tik trausla un reizē tik stipra. Skaista, un tieši tāpēc ka ne perfekta. Zanes stāsti ieskan ieskan tieši sirdī - par to, kā būt, un arī kā nebūt, par sāpīgo, par to, ko nevienam nestāsta. Lasot Zanes stāstus sajutu šīs sievietes blakus, to spēku, vitalitāti un līdzpārdzīvojumu. Ilgi pārdomāju savu sajūtu pēc grāmatas izlasīšanas un mēģināju to noformulēt vārdos - jutos līdzīgi kā ciemos bērnības lauku mājās ar pankūkām un pļavu aiz loga, šis darbs trāpīja kaut kur manā identitātes kodā un sievietes pasaules redzējumā. Un bija tik labi sajust, ka es neesmu viena, mūsu ir daudz, un šajā kopībā ir liels spēks. Paldies, Zane, ka tu raksti.
Precēto sieviešu grēksūdzes raugās uz laulību un vēlmi bez skaļiem secinājumiem. Varones necenšas būt dumpinieces, viņas vienkārši ir godīgas pret sevi, dažreiz par vēlu. Stāsti ir īsi, precīzi un emocionāli, ļaujot spriedzei krāties starp rindām. Tā ir grāmata, kas netiesā, bet arī neatbrīvo, atstājot lasītāju ar klusu, domīgu pēcgaršu.
Izlasīju pirmo šīs autores grāmatu. Nevienam neiesaku. Grāmata bez vēstījuma un īsta satura. Uz mani neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu. Ļoti samocīta valoda. Autore vēlējusies veidot oriģinālus salīdzinājumus, taču iespaids, ka tie ir ļoti samāksloti. Vismaz zinu, ka vairs nelasīšu Z. Zustas darbus. Starp citu, pēc ilgiem laikiem lasīju grāmatu ar drukas kļūdām.
Stāstu varoņiem sadzīviski nekā netrūkst, bet viņiem tik un tā kaut kā pietrūkst, dažu brīdi jūtas vientuļi. Dažiem citi uzspiež savu gribu, bet izglābt var tikai pats.