Mīlamā

Es esmu...

by Inga Ābele

Ingas Ābeles romāns MĪLAMĀ. Leģenda par sidraba šķidrautu — par latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943). “Laiks šajā romānā izplūst no septiņiem avotiem, “...lādēm, ko jūra izmetusi krastā pie klints. Tur ir liela kā sarkofāgs lāde no zaļi krāsota priedes koka, apkalta ar spīdīgām sirdīm un sidraba stūru rozēm. Smiltīs mētājas tīnei līdzīgs ķists no karēļu bērza kā no svītrainas, gludenas tīģerādas. Pūķiem nokalta pirāta lāde no Gotlandes ar stipru atslēgu. Brūns, mīlīgs šķirsts, apkrāsots ar dzeltenām puķēm un putniem. Maza, melna vācelīte ar salmu inkrustāciju. Plats ozolkoka skapis un trausla, dzīves vētrās cietusi skolotājas lāde, apjozta ar ādas siksnu... Stāvi klusu, sirds! Saviļņotā ūdenī kalnu gali neatspīd. Es pastiepju roku un apturu jūru. Milzīgajās debesu stellēs dancodama aust saule.” Šis ir viens daudziem iespējamiem šī apbrīnojamā romāna citējumiem, kas raksturo pašu darbu. Kas bija, kas IR Aspazija? Inga Ābele pēc atbildes dodas ļoti tālā senatnē, lai caur senčiem un visdažādāko likteņu veidotos rakstos atšifrētu Aspazijas notēlus un, apņēmīgi vedot lasītāju cauri šo notēlu virknēm, sniegtu iespēju sastapties ar viņas nemirstīgo dvēseli.” Dace Sparāne-Freimane. “Aspazijas ienākšana latviešu literatūrā bieži salīdzināta ar zvaigznes dzimšanu — tik daudz liesmainas kaislības, lielu domu un spārnotu vārdu koncentrējās jau viņas pirmajos darbos. Romānu par reiz mīlamāko latviešu dzejnieci Inga Ābele uzsāk no bijīga attāluma, vairākās viņas senču paaudzēs saplūcot ziedu klēpi, no kura vītais vainags nākotnē kronēs latviešu dzejas karalieni. Taču, jo lielāka bijusi gūtā mīlestība, jo sāpīgāk pārdzīvot nodevību un aizmirstību, un rakstnieces tvertais Aspazijas tuvplāns mums atklāj dziļu cilvēcisku traģēdiju.” Vents Zvaigzne. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

584 pages, Hardcover

Published December 1, 2025

About the author

Inga Ābele is a Latvian novelist, poet, and playwright. Her novel High Tide received the 2008 Latvian Literature Award, and the 2009 Baltic Assembly Award in Literature. Her works have been translated into Swedish, English, French, and Russian, among others, and have appeared in such anthologies as New European Poets, Best European Fiction 2010, and Short Stories without Borders: Young Writers for a New Europe. Her most recent book, Ants and Bumblebees, is a collection of short stories.

Reviews

[Rasa Bugavičute-Pēce · Rating 4 out of 5]

Būs grūti kaut ko uzrakstīt, bet centīšos. Tas bija ļoti pinķerīgi.
Daļa, kurai noteikti dotu visas piecas zvaigznes, ir no 45. lapas līdz 243. Ļoti sjubjektīvi. Tas viss mani iešūpoja tiešam kā stellēs sēžot, un es jutu un uzzināju, un izzināju, un plūdu līdzi valodai. Vai tajā visā bija Aspazija? Nezinu. Sidraba šķidrauts pavisam noteikti bija. Un sajūta, ka šķidrautu Ābelei iedevusi Aspazija, arī bija. Tad jau bija.
Daļas, ar kurām ļoti nomocījos, bija "Margrietas šķirsts" un "Virēnas skolotājas lāde". Pa vidu tām nemocījos, bet mulsu gan stipri un pūlējos turēties pie pavedieniem, pazaudējos, atrados, papriecājos un tad atkal dusmojos ir uz Aspaziju, ir uz Raini, ir uz kaut kādiem pēkšņi it kā obligāti neobligātas informācijas blāķiem, ir uz pūrlādes satura uzskaitījumiem, ir uz Slobodskas ēdienkartes atstāstiem. Un es saprotu, ka Aspazija ir tam visam kaut kur pa vidu, kaut kur pa starpu - viņa ir gaiss tai audeklā, visiem par viņu ir viedoklis, patiesība varbūt nemaz ne tik ērta, kādu to gribētos, bet... Rezultātā nevaru atkauties no sajūtas, ka vienas grāmatas vietā esmu izlasījusi vismaz padsmit, kuras ļodzīgā tornītī sakrautas cita uz citas.
Tomēr trīs zvaigznes neņemos likt, jo tā daļa no 45. līdz 243. lapai... Man tur tas šķidrauts bija.

"Tāds ir laika spēks: ar mirkļa acīm pretī raugās mūžība." (236)

"Katram cilvēkam ir septiņas mātes," viņa teica, "tā , kura dzemdē, un tā, kura zīda, tā, kura izaudzina, tad vēl māte govs, kura cilvēkus baro ar savu pienu, māte zeme zem kājām, māte saule virs galvas un vēl tā, garīgā māte, kura izskolo." (501)

[Inga Ievina · Rating 4 out of 5]

Dižs darbs. Dižromans, kuram mēģināt tuvoties no dažādām pusēm.

Mana kurzemnieces sirds gavilēja, baudot šejienes valodpavedienu meistarīgu ieaušanu latviešu literārajā - sanāk varens deķis, ka sargā gan no sala, gan karstuma, kaut pirmajā acu uzmetienā dažam var šķist par mezglainu, bārkšainu un nesaprotamu. Un tas, ko Inga Ābele kopumā še dara ar valodu, ļauj tikai apbrīnā noelsties.

Nevar par augstu novērtēt to pētniecisko darbu, kas veikts - Aspazijas stāstu autore sāk ar atkāpšanos vairākus simtus gadu senā vēsturē somugru salās un Kurzemes krastā, turpina aust hercogistē, pamatīgu daļu auduma atvēlot baltvāciešiem un pat Krievijas galmā mezgliņu iesienot; izaužas Zemgales bajāru sētās un bàrkstis nogriež Dubultu namiņā, kur ir tvans un varone sakonjakojusies.

Tas ir patiešām diži.

Bet man arī godīgi jāsaka, ka es ar šo audeklu īsti galā netiku. No visas sirds apbrīnojot romāna kvalitātes, es tomēr īsti nevarēju atrast pašu Aspaziju. Ik pa brīdim sapriecājos, ka Aspazijas pavediens rokā ir, bet tad atkal pārtrūkst, pazūd, sapinas citu stāstos, un es atkal jūtos kā adatu siena kaudzē meklēdama. Viss ir, bet Aspazijas nav. Nu ne jau pavisam nav, nē, bet man rokā nedodas.

Un es arī saprotu, ka tā ir tikai mana vaina - manas zināšanas par Aspaziju pirms “Mīlamās” bijušas stipri virspusējas. Atklāti sakot, bij sajūta, ka par Elīzu fon Reki pirms grāmatas zināju vairāk, nekā par Aspaziju, tāpēc šķita, ka tiem citiem, tikai ļoti nosacīti ar Aspaziju saistītiem stāstiem, veltīts drusku par daudz uzmanības, pašu Aspaziju atstājot ēnā kā pašsaprotamu. Bet es, visticamāk, tā nejustos, ja būtu izlasījusi vairāk no tā, kas jau par Aspaziju atrodams mūsu literatūrā.

Tāpēc no manis 4⭐️ Ne tāpēc, ka šī grāmata nebūtu pelnījusi visas 5, bet tāpēc ka man vēl jāpaugas, lai atrastu Monzunda arhipelāgā Mīlamo.

[Liga · Rating 5 out of 5]

Grāmatas sākums man lasījās grūti, kamēr sapratu stilu, bet priecājos, ka tiku tam pirmajam pāri un turpināju.
Rakstīts skaistā valodā, izbaudīju.

[Guna · Rating 3 out of 5]

"Kur paliek uguns, kad izdeg ugunskurs, Aspazij?
Tie dzejoļi, ko dzejnieks nesaraksta, - vai tos saraksta kāds cits? Vai arī tie paliek mūžīgā riņķojumā starp zemi un debesīm tāpat kā mūsu dvēseles?'
"-Tev jātic pašai sev, kad vēl neviens Tev netic, un arī tad, kad vairs neviens Tev netic,- viņa teica."

No sirds gribētu likt vairāk zvaigznes, bet pārāk dažādas daļas, pārāk gari. Lepojos, ka viss tomēr tika pieveikts un izlasīju saturu, kuru citkārt nebūtu lasījusi (par stellēm un aušanu, mežģīnēm, Elīzu fon Reki, u.c.).
Piekrītu citiem lasītājiem, ka pārāk maz pašas Aspazijas.

[Olita · Rating 4 out of 5]

Grāmata kā smaga, milzīga pūra lāde pilna ar dažādiem austiem audumiem. Aspazijas lāde. Un bagātības, kas tajā glabājas ir jau no ļoti senām paaudzēm līdz pat Aspazijas mūža beigām. Interesanti kā autore raksta, ar kura acīm redz un kura muti stāsta par katru no šiem audumiem. Nu, piemēram, Aspazijas brāļa meita, . Man līdzīgi kā dzīvē ar audumiem, kaut kas ļoti uzrunāja krāsās, valodā un patīk uzreiz, kaut kas interesē, gribas aptaustīt, apskatīt tuvāk, ir arī nodaļas, kuras liekas pilnīgi ne par mani, tās centos saprast, kāpēc tās ir šajā lādē? Aspaziju satiku tikai grāmatas pusē.

[Sandra · Rating 2 out of 5]

Nevar noliegt valodas meistarību, bet es "atnācu" lasīt par Aspāziju. Ap 300. lappaspusi Aspazija vēl nav piedzimusi. Tik tālas dzimtas un pārējo radu rakstu "ievilkšana audeklā" man nekādi nepalīdzēja ieraudzīt Aspāziju īpašāk.

[Digna · Rating 4 out of 5]

Rakstnieces valoda kārtējo reizi nepieviļ - to varētu dzert un dzert vēl un vēl 💚
Līdz galam nesajutu, kāpēc pus grāmatai vajadzēja būt par tik seniem laikiem. Bet tā jau atkal manis pašas ekspektāciju vaina.

[Maija Liepa · Rating 5 out of 5]

Ja cilvēka dzīve nav vienkārša, tad arī romāns pat viņu nebūs vienkāršs.
https://domgraudi.blogspot.com/2026/0...