Ingas Ābeles romāns MĪLAMĀ. Leģenda par sidraba šķidrautu — par latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943). “Laiks šajā romānā izplūst no septiņiem avotiem, “...lādēm, ko jūra izmetusi krastā pie klints. Tur ir liela kā sarkofāgs lāde no zaļi krāsota priedes koka, apkalta ar spīdīgām sirdīm un sidraba stūru rozēm. Smiltīs mētājas tīnei līdzīgs ķists no karēļu bērza kā no svītrainas, gludenas tīģerādas. Pūķiem nokalta pirāta lāde no Gotlandes ar stipru atslēgu. Brūns, mīlīgs šķirsts, apkrāsots ar dzeltenām puķēm un putniem. Maza, melna vācelīte ar salmu inkrustāciju. Plats ozolkoka skapis un trausla, dzīves vētrās cietusi skolotājas lāde, apjozta ar ādas siksnu... Stāvi klusu, sirds! Saviļņotā ūdenī kalnu gali neatspīd. Es pastiepju roku un apturu jūru. Milzīgajās debesu stellēs dancodama aust saule.” Šis ir viens daudziem iespējamiem šī apbrīnojamā romāna citējumiem, kas raksturo pašu darbu. Kas bija, kas IR Aspazija? Inga Ābele pēc atbildes dodas ļoti tālā senatnē, lai caur senčiem un visdažādāko likteņu veidotos rakstos atšifrētu Aspazijas notēlus un, apņēmīgi vedot lasītāju cauri šo notēlu virknēm, sniegtu iespēju sastapties ar viņas nemirstīgo dvēseli.” Dace Sparāne-Freimane. “Aspazijas ienākšana latviešu literatūrā bieži salīdzināta ar zvaigznes dzimšanu — tik daudz liesmainas kaislības, lielu domu un spārnotu vārdu koncentrējās jau viņas pirmajos darbos. Romānu par reiz mīlamāko latviešu dzejnieci Inga Ābele uzsāk no bijīga attāluma, vairākās viņas senču paaudzēs saplūcot ziedu klēpi, no kura vītais vainags nākotnē kronēs latviešu dzejas karalieni. Taču, jo lielāka bijusi gūtā mīlestība, jo sāpīgāk pārdzīvot nodevību un aizmirstību, un rakstnieces tvertais Aspazijas tuvplāns mums atklāj dziļu cilvēcisku traģēdiju.” Vents Zvaigzne. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Inga Ābele is a Latvian novelist, poet, and playwright. Her novel High Tide received the 2008 Latvian Literature Award, and the 2009 Baltic Assembly Award in Literature. Her works have been translated into Swedish, English, French, and Russian, among others, and have appeared in such anthologies as New European Poets, Best European Fiction 2010, and Short Stories without Borders: Young Writers for a New Europe. Her most recent book, Ants and Bumblebees, is a collection of short stories.
Būs grūti kaut ko uzrakstīt, bet centīšos. Tas bija ļoti pinķerīgi. Daļa, kurai noteikti dotu visas piecas zvaigznes, ir no 45. lapas līdz 243. Ļoti sjubjektīvi. Tas viss mani iešūpoja tiešam kā stellēs sēžot, un es jutu un uzzināju, un izzināju, un plūdu līdzi valodai. Vai tajā visā bija Aspazija? Nezinu. Sidraba šķidrauts pavisam noteikti bija. Un sajūta, ka šķidrautu Ābelei iedevusi Aspazija, arī bija. Tad jau bija. Daļas, ar kurām ļoti nomocījos, bija "Margrietas šķirsts" un "Virēnas skolotājas lāde". Pa vidu tām nemocījos, bet mulsu gan stipri un pūlējos turēties pie pavedieniem, pazaudējos, atrados, papriecājos un tad atkal dusmojos ir uz Aspaziju, ir uz Raini, ir uz kaut kādiem pēkšņi it kā obligāti neobligātas informācijas blāķiem, ir uz pūrlādes satura uzskaitījumiem, ir uz Slobodskas ēdienkartes atstāstiem. Un es saprotu, ka Aspazija ir tam visam kaut kur pa vidu, kaut kur pa starpu - viņa ir gaiss tai audeklā, visiem par viņu ir viedoklis, patiesība varbūt nemaz ne tik ērta, kādu to gribētos, bet... Rezultātā nevaru atkauties no sajūtas, ka vienas grāmatas vietā esmu izlasījusi vismaz padsmit, kuras ļodzīgā tornītī sakrautas cita uz citas. Tomēr trīs zvaigznes neņemos likt, jo tā daļa no 45. līdz 243. lapai... Man tur tas šķidrauts bija.
"Tāds ir laika spēks: ar mirkļa acīm pretī raugās mūžība." (236)
"Katram cilvēkam ir septiņas mātes," viņa teica, "tā , kura dzemdē, un tā, kura zīda, tā, kura izaudzina, tad vēl māte govs, kura cilvēkus baro ar savu pienu, māte zeme zem kājām, māte saule virs galvas un vēl tā, garīgā māte, kura izskolo." (501)