“Latvija nevarēja, nevar un nevarēs atļauties tādus kā Vilhelms Munters – profesionālus neliešus, aukstasinīgus nodevējus, slīpētus kolaborantus... Tas ir par vēsturi, kas jāuzraksta mums pašiem. Latviešiem.” — Armands Puče.
Pelēki, neieintresēti ierēdņi/birokrāti ir slikti. Par tiem grāmatas neraksta. munters bija gudrs, ambiciozs un darbaspējīgs, un pašlabumkārotjs nelietis. Principā "pirmās" Latvijas ārlietu virzienā noteicējs, un neitralitātes politikas autors (kas nodrošināja Latvijas okupāciju bez neviena šāviena).
Grāmata bija fantastiska kā pirmais daiļdarbs, kas lasīts no autora, jo atstāja lielu iespaidu uz izpratni par laikaposmu, vēsturi un cilvēkiem. It īpaši jāizceļ ir notikumi, kuri risinājās tajā laikā, kurus autors ir ietvēris grāmatā un ļauj vieglāk sekot līdzi kontekstam. Galvenais varonis ir Vilhems Munters, Latvijas ārlietu ministrs no 1936 - 1940.
Autora rakstīšanas stils - ļoti simpatizē, ka ir daudz retorisku jautājumu, kuri rosina domāt par to, vai tiešām situācija ir tik pūkaina no malas. (piem. situācija kā Munters cenšas pierādīt savu latvietiskumu, vai situācija - kad Francijas presē ir negatīvi raksti par galveno varoni, bet Latvijā izliekas, to neredzam). It īpaši, ka grāmatas vidusdaļā ir uzrakstīts, ko līdz šim zinam?, kas viņš ir? kāds ir viņa motīvs?. Vērtējums 5/5
Galvenā varoņa izklāsts - diezgan precīzs, tiek akcentēts manieres, uzvedības paradumi, dažāda veida negatīvās rakstura iezīmes (piem. svarīga info noklusēšana), simpātijas un antipātijas attiecībā uz dažādām izvēlēm (piem. sētnieka situācija). 5/5
Uzzināt var vairākas personības un to lomas pirms Latvijas brīvības zaudēšanas kā Miķelis Valters (spēja novērtēt Latvijas situāciju un ziņoja, taču neieklausījās), Alfrēds Bērziņš, Edgars Krieviņš, Jānis Balodis, Oskars Loorits (lībiešu pētnieks, tiek izraidīts no LV)
Daži notikumi arī no vēstures bija piemirsti, kā - Lietuvas situācija ap Viļņu, Klaipēdas jautājums, Latvijas - Igaunijas attiecības (un kāpēc mēs esam šodien tur, kur esam), Francijas prese un Munters, Latvija izraida poļu virsniekus.
Trūkumi - varēja vairāk aprakstīt Muntera sasniegumus, ja tādi bija (pats nezinu). Grāmata kopumā izceļ viņa talantu un zināšanas, bet neradās iespaids, ka būtu pieņēmis ļoti svarīgu Latvijas drošībai, tautsaimniecībai vai nākotnei lēmumu. Domāju, ka ir stāstam arī baltā puse, par kuru visticamāk būs jāpainteresējas internetā.
Intrigējošs sākums, bet uz beigām autors sāk pazust daudzajos un garajos citātos... Grāmata nav ikzlaidējoša lasāmviela, jāspēj iedziļināties starptautiskajās attiecībās, jāaptver plašs iesaistīto personu loks... Domāju, kā būtu, ja grāmatu būtu rakstījis vēsturnieks, ne žurnālists? Vai tad būtu mazāk retorisku jautājumu, vairāk atklājumu... Bet jautājums, uz ko laikam neatbildētu neviens no viņiem- kuri Latvijā ir munteri tagad? Ironiski, un maz zināms fakts jeb sagadīšanās - Muntera vecmāmiņa dzimusi dzimtā, kas vairāk nekā gadsimtu saimniekoja un dzīvoja tagadējā Tautas Frontes muzeja ēkā, tagad Vecpilsētas 13/15
3.5* likās, ka žurnālista kā grāmatas autora par vēsturisku personu pienesums būs raita valoda, bet nekā. OK tā var nebūt raita, bet tas laikam vairāk piederētos vēsturniekam, no kura tad atkal tās vēstures zinātnisko pienesumu varētu sagaidīt. Jebkurā gadījumā bija interesanti, bet vienmēr jau var būt labāk ;)
Patika, kā šis pētnieciskais stāsts ir uzrakstīts. Nepatika tas, ka līdzīgi kā toreiz, diemžēl arī tagad situācija ir līdzīga — arī šobrīd vadošos amatos ir cilvēki, kuriem ir citas, nevis valsts intereses.