“Savā jaunajā grāmatā Juris Rubenis aicina mūs iepazīt cilvēkus, kuri ieklausījušies mistiskajā iekšējā balsī – aicinājumā, kas būtiski mainījis visu viņu dzīvi. Šie cilvēki ir nevis no ikdienas realitātes atrautas būtnes bez trūkumiem, bet gan vīrieši un sievietes, kuri staigāja pa zemes virsu, pieskārās garīguma dziļumiem un panesa ciešanas ar mīlestību. Viņu dzīve veido tiltu starp zemi un debesīm, atgādinot, ka svētums ir sasniedzams ikvienam. Autors atklāj reālus stāstus, kas mudina dzīvot pilnestīgāk, mīlēt dziļāk un rīkoties drosmīgāk. Mūsdienu trauslajā un sarežģītajā pasaulē šādi piemēri nepieciešami vairāk nekā jebkad. Uzdāviniet sev laiku ar šo grāmatu!” Ričards Rors
“Grāmatā lasāmās esejas sniedz ieskatu desmit man nozīmīgu cilvēku dzīvē. Cilvēces audumā ir daudz uguns pavedienu. Tie veido neredzamu tīklu, kas plešas cauri visiem laikmetiem, kļūstot par dzīvu pierādījumu jēgas klātbūtnei nereti šķietami bezjēdzīgā pasaulē. Šie pavedieni sniedz cerību un pārliecību, ka labu dzīvi iespējams izdzīvot arī ierobežotos apstākļos. Katrā no šeit aprakstītajiem cilvēkiem ir kaut kas ugunīgs un liels, kas mani iedvesmojis un iedrošinājis dzīvot patiesāk, piecelties pēc kritieniem, saglabāt cerību situācijās, kad visapkārt satumst, un paļauties, ka, par spīti visam, pasaulē valda Labais.” Juris Rubenis
Juris Rubenis, Dr. theol., ir garīgo prakšu eksperts, daudzu vairākās valodās izdotu grāmatu un dažādu izglītības projektu autors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Integrālās izglītības institūta direktors un Lassalle-Kontemplationsschule via integralis (Šveice) autorizēts trešās (augstākās) pakāpes kontemplācijas skolotājs. Viņam ir ilggadēja garīdznieka un augstskolu pasniedzēja pieredze. Regulāri vada meditācijas retrītus un personības izaugsmes seminārus.
"Uguns pavedienu" lasīšana neizbēgami pārvēršas par introspekciju, jo nevar nedomāt par to, kāds izskatītos mani visvairāk ietekmējušo cilvēku saraksts, savukārt šī doma tikpat neizbēgami noved pie sava veida metakognīcijas, jo nevar nedomāt par to, kādēļ jādomā tieši par tiem cilvēkiem un ne citiem, nevar izvairīties no domāšanas par sevi, jo jāmēģina uztaustīt tas īpašais "uguns pavediens", kas mani saista ar vienu vai otru cilvēku no topošā saraksta. Zinu, ka manā sarakstā ir Artemīzija Džentileski, Marks Šagāls, Lorija Andersone, Marija Sklodovska-Kirī, Stīvens Hokings. Ir arī "Uguns pavedienos" pieminētā Hildegarde no Bingenas, kuras komponētā mūzika ir kristāla dzidrumā un palīdz atbrīvoties no visiem dvēseles sārņiem.
"Uguns pavedienos" liels uzsvars uz neduālo, uz nenošķirtību, uz šķietamo pretstatu vienotību. Visi aprakstītie kā pārmijnieki stāv uz robežām un sargā robežu īsto mērķi - nevis nepielūdzami šķirt, bet saglabāt identitāti, vienlaikus definējot saskarsmes vietu. Juliāna no Norvičas un Niklauss no Flīes dzīvo pie baznīcas sienas piebūvētā vientuļnieka cellē, kurai viens logs uz ārpasauli, viens uz baznīcas iekšpusi, grūti iedomāties trāpīgāku simbolu tiltam starp materiālo un garīgo pasauli. Simona Veila apzināti atsakās no formalizētas piederības kristietībai, Anrī Leso un Hugo Makibi Enomija Lasāls ir kristietības līdzības ar hinduismu un dzenbudismu iemiesojumi, savukārt jezuīts un paleontologs Pjērs Teijārs de Šardēns konceptuāli samierina šķietami savstarpēji izslēdzošās zinātni un reliģiju (kaut kur lasīju par de Šardēna tēzi, ka evolūcija ir visnotaļ loģisks radīšanas instruments, jo pasaule tapa lēnām, 6 "dienās", nevis vienā mirklī, un top joprojām). "Uguns pavedieni" ir par cilvēkiem, kuros nav nekā no aprobežota paštaisnuma, kuri ir mazliet traki, jo jūt atbildību par visu pasauli, tādēļ dzīvo tā, kā jūt šīs atbildības īstenošanu.
"Uguns pavedieni" ir arī par cilvēktiem, kuri nebaidās būt paši ar sevi, kuri meklē klusumu un vientulību, par iekšējiem un ārējiem tuksnešiem, kuros aiziet Svētā Antonija sekotāji, jo burtiskā vai simboliskā tuksnesī, kur nav ikdienas skaļuma un uzmācīguma, gribot negribot jāsāk dzirdēt sevi. Mazliet kā Ziedonim: "Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. /../ Diena ir krustceļu nelaime, radītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. /../ Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi - tikai atrast."
"Uguns pavedieni" ir atturīgi inteliģenta, erudīta, mierīga, iedvesmojoša grāmata. Iesaku katram, kurš nebaidās aprunāties pats ar sevi.
....Ikkatra cilvēka dzīvi un likteni nosaka trīs lietas: iedzimtība, audzināšana un aicinājums.....aicinājums, kas mīt dvēseles dzīlēs un vēlas tik saklausīts un realizēts. Tikai sekošana tam ļauj piepildīt mērķi, kura dēļ esam ieradušies šajā pasaulē".
Brīnišķīga ir jaunākā Jura Rubeņa grāmata ar 10 autoram nozīmīgiem cilvēkiem viņa dzīvē. Ļoti vieglā valodā aprakstīts šo desmit cilvēku ceļš uz savu aicinājumu. Lielākoties tas nebūt nav viegls ceļš. Autora valoda ir viegli lasāma, tā liek aizdomāties par savu dzīvi.
Mani personīgi visvairāk uzrunāja Dāgs Hammaršelds (lasīšu arī viņa grāmatu "Zīmes"), Tomass Mērtons un Hugo Makini Enomija Lasāla stāsti. Taču no katra stāsta ir kas paņemams. Katrs no šiem cilvēkiem kā citāds uguns pavediens ieausts cilvēces audumā – atšķirīgs, bet ar vienu kopīgu virzienu- jēgas meklējumu un uzticību savam ceļam.
"Cilvēces audumā ir daudz uguns pavadienu. Tie veido neredzamu tīklu, kas plešas cauri visiem laikmetiem un tos apslēpti nes, kļūstot par dzīvu pierādījumu jēgas klārtbūtnei nereti šķietami bezjēdzīgu notikumu straumē. Šie pavedieni sniedz cerību un pārliecību, ka labu dzīvi iespējams izdzīvot arī ierobežotos apstākļos.
"Atteikšanās no ego ir grūtākais, kas mums jāpaveic. Atteikšanās no ego ir vienīgais ceļš" (Bīds Grifits)
"Mērtons jautā: “Kāpēc mums jāpavada dzīve, cenšoties būt tādiem, kādi mēs nemūžam negribētu būt? (..) ja vien mēs zinātu, ko gribam! Kāpēc mēs izšķiežam laiku, darot lietas, kuras – ja vien apstātos un padomātu – ir pilnīgi pretējas tam, kam esam radīti? "
Šī ir grāmata, kas ne tikai iedvesmo, bet arī klusi izaicina apstāties un pajautāt sev, vai es dzirdu savu aicinājumu? Vai man pietiek drosmes tam sekot?
Grāmata kā introspekcija. Teoloģiski, bet vienlaikus arī ar antropoloģiskām iezīmēm. Vērtīga, bet ne viegla literatūra (un tai nemaz nepiestāvētu tādai kļūt).