Jura Podnieka dienasgrāmatas nav tikai notikumu hronika – tās ir patiesas pārdomas par dzīvi, darbu, cilvēkiem un laikmeta ideoloģiskajiem ierobežojumiem. Tie ir topošo ideju plāni. Tas ir laiks, kad Juris Podnieks pilnveido savu meistarību, strādādams pie tādām filmām kā “Aizliegtā zona” (1975), “Liepājas vīri” (1976), “Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku” (1977), “Brāļi Kokari” (1978), “Imants Ziedonis. Portrets locījumos” (1979), “Puikas, zirgos!” (1979) u. c. Īpašu vietu šajos gados ieņem Jura Podnieka un viņa kolēģu ciemošanās pie latviešu strēlniekiem, lai radītu filmu “Strēlnieku zvaigznājs” (1982), kas noslēdz dienasgrāmatās attēloto darba posmu.
Saturu papildina unikāli kadri no Jura Podnieka studijas kolekcijas.
Izdevums tapis sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kino muzeju Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Valstiski nozīmīgi kultūras pasākumi” atbalsta ietvaros.
Aizraujoša radošā procesa anatomija. Juris Podnieks, manuprāt, izcilākais latviešu režisors un kinooperators, savās dienasgrāmatās atklājas kā līdz sīkākajām niansēm pedantisks profesionālis, kurš dara vairāk, nekā no viņa tiek sagaidīts - arī agrīnajās filmās, pie kurām strādā kā operators, jūtama viņa režisoriskā domāšana un pasaules uztvere. Grāmatu caurvij radošās dilemmas - ko jautāt savu filmu varoņiem, kā viņus precīzāk un pārsteidzošāk parādīt, ko no uzfilmētā iekļaut filmā un ko atmest, griezt, īsināt. Atziņa, ka darbs nekad nav un nevar būt līdz galam gatavs, un gatavības brīdi nosaka nodošanas termiņš. Man kā absolūtam dokumentālā kino fanam lielisks gada iesākums, lasot Podnieku un paralēli skatoties filmas, kuru tapšanas stāsts lasāms dienasgrāmatā. Pie šāda formāta nepieradušiem var nedaudz traucēt dažādas ikdienišķas, šķietami sausas detaļas, darba piezīmes, gari saraksti, uzskaitījumi ar filmēšanā nepieciešamo tehniku, intervējamām personām u. tml., bet man prieks, ka šīs piezīmes tomēr grāmatā nav saīsinātas, jo tās palīdz atklāt atklāt radošā procesa nianses.
3.5* nedomāju, ka Juris Podnieks šīs dienasgrāmatas bija plānojis publicēt, tādēļ šis vērtējums nav par viņa darbu, tas ir veltīts tiem, kuriem likās, ka ir jāpublicē 1:1. Varbūt tomēr varēja kaut ko kompilēt, lai nav tik daudz ārpus kino esošiem jāpāršķir filmu piezīmes pāris vārdu garumā. Interesantākā daļa ir par satiktajiem strēlniekiem, arī vērojumi par Paula vientulību un Artmani bija interesantas no viedokļa, ka arī vīrietis var būt jūtīgs