Tēvs

by Inga Žolude, Kaspars Zellis (Afterword)

Šis ir dzīves romāns, jo vēsta manas ģimenes stāstu. Mana divvalodīgā latviešu-krievu ģimene kļuva par manu pārdomu objektu mēģinājumos noskaidrot patiesību zem vēstures plīvura, ko pāršņāpa aktuālais militārais konflikts tepat Eiropā. Pētot ģimenes atmiņas, daudzas no tām man vairs nebija pieejamas, jo manam tēvam diagnosticēja Alcheimera jeb aizmiršanas slimību, vienu no demences formām, kas pašreiz ir visizplatītākā saslimšana un nākotnē skars aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē. Biedējoši ir apzināties, ka aizmiršana kļūs globāla, bet vēl šausminošāk ir pieredzēt, kā nepilnu simt gadu laikā vēsturiskā aizmiršana ir apglabājusi totalitārisma izraisītās traģēdijas.

Inga Žolude



Grāmatu varam lasīt kā aizraujošu kādas ģimenes drāmu, jo tā stāsta par tā sauktās jauktās ģimenes pieredzi, un jaukta ir jebkura ģimene - ne tikai tautības, bet arī savas vēsturiskās pieredzes ziņā. Varam grāmatā meklēt epizodes, kas uzjundīs mūsu pašu atmiņu, jo viena no laba literāra darba īpašībām ir būt par katalizatoru savas pieredzes pārdomāšanai. Cilvēku atmiņas mainās, mainoties pagātnes izpratnei, kur iepriekš apspiestas epizodes sāk spēlēt vadošās lomas, līdz tam dominējošos stāstus marginalizējot un padarot neērtus un aizmirstamus. Aizmiršana, kas ir viens no grāmatas vadmotīviem, ir klātesoša arī mums gan kā indivīdiem, gan kā sabiedrībai.

Kaspars Zellis, vēsturnieks

240 pages, Hardcover

Published January 19, 2026

Reviews

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Šo grāmatu aizņēmos no draudzenes (vēl pirms viņa to pat bija iegādājusies...🙂). Bija lasītas lieliskas lasītmīļu atsauksmes, kā arī uzrunāja pamanāmais un simboliskais vāka noformējums.

No Ingas Žoludes (kā izrādās!) daudzajām prozas grāmatām itin neko nebiju lasījusi, kā arī neko nezināju par pašu autori. Lasot šo darbu, sāku sasaistīt viņas bērnības atmiņas ar savējām, un - kā tad! - autorei ir mans dzimšanas gads. Nopriecājos, jo parasti uzrunā tieši vienaudžu rakstītais. Arī šoreiz ļoti patika. 🤍

Lasītājam tiek piedāvāts Ingas Žoludes personīgs stāsts par viņas latviskikrievisko ģimeni, viņas dzimtu, viņas tēvu, kurš sirgst ar Alcheimera slimību, lēnām zaudējot atmiņas, par viņas aizvainojuma pilnajām un īsti neizdzīvotajām attiecībām ar pamazām gaistošo tēti. Bet pa vidu šai sevis un šo attiecību izpratnei lasītājs ik pa brīdim ar laika mašīnu tiek aiznests uz padomju laikiem, kur no atmiņām tiek izvilktas dažādas sadzīviskas ainiņas, priekšmeti un izjūtas. Manuprāt, šo it īpaši interesanti ir lasīt mūsu vienaudžiem, jo padomijā pabijām vien mazu brītiņu, bet kaut kāda "smaciņa" kaut kur zemapziņas dzīlēs tomēr uzjundī...

Man ļoti patika veids, kā autore vienkāršā veidā izskaidro ar Padomju Savienību un komunismu saistītos simbolus, ļaudis un idejas, tas piešķir šai grāmatai arī izglītojošu vērtību. Šajā aspektā grāmata būtu noderīga jauniešiem.

Domājot par šo darbu, gribas to nodēvēt par Ikstenas "Mātes piena" jaunāko brāli. Tā kā pagājušajā mēnesī izlasīju to, šis man šķita kā papildinājums, bet tāds jauneklīgāks savā izpausmē.

Šis darbs noteikti pašai autorei personīgi nozīmē ļoti daudz, un pieņemu, ka tā bija smaga pieredze "izrakstīt" savu pašas pieredzi, atmiņas, aizvainojumus, centienus izprast savas saknes par spīti atšķirībām viedokļos un vertībās savā sašķīdušajā ģimenē.

Lai arī grāmatu lasīju ļoti raiti un ar interesi, kā arī uztvēru to, kā fantastisku vēstures liecību, man pietrūka paša tēva. Man iztrūka mammas un tēta. Man bija izjūta, ka, lai arī autore drosmīgi uzņēmusies atvērt savu atmiņu un sava nama durvis, tajās tomēr ir ielikta kāja un līdz galam tur iekšā tomēr neielaiž... Tēva tēls man palika līdz galam neizprasts, bet, iespējams, tieši tā arī jūtas pati meita.

Šī grāmata ik pa laikam atgādināja man pašai par manām paviršajām attiecībām ar saviem vecākiem un viņu atmiņu bagāžu, kur tikpat kā neesmu ielūkojusies... 😶

Katrā ziņā ļoti aktuāla grāmata arī mūsdienu kara kontekstā, kur tēva Alcheimera slimība liek padomāt dziļāk par visas sabiedrības un pat pasaules (ne)spēju atcerēties pareizi, (ne)pārveidot un (ne)izdzēst atmiņas. Un kas gan mēs vispār esam bez atmiņām?

[Rasa Bugavičute-Pēce · Rating 4 out of 5]

Iekšēji dodu grāmatai 4.5 zvaigznītes.
Vērtīgs, trausls, maigs, atklāts, iekšēji dumpīgs, ārēji pieklājīgs un piekāpīgs, jautājošs, pārdomās grimstošs, garāmejošs, dziļi, dziļi iekšā paliekošs darbs. Tāds, kas ļoti labi raksturo manas paaudzes bērnus. Nu, tos, kuri zina, ka personīgo veļu publiski nemazgā, un kuri jūt tā, ka tomēr reizēm par lietām gribas runāt stipri skaļi. Tos, kuri izjūt cieņu pret pieaugušajiem beznosacījumā, lai arī reizēm tuvāko pieaugušo mums ir bijis stipri par maz klāt un tuvumā. Kaut kur tur mēs esam un kaut kur tur ir arī "Tēvs". Man vērtīgākā likās romāna beigu daļa, kurā ir tiešais kontakts starp Agnesi un tēvu. Tā daļa, kurā ir pieskārieni un satikšanās, un atklātība, un bailes, un skaidrība, ka laikam šis viss nāk par vēlu... Es to visu gribēju vairāk un ne tik vēlu.

Brīnišķīgs Kaspara Zeļļa pēcvārds.

[Oskars Kaulēns · Rating 4 out of 5]

mēs visi esam daļa no kolektīvās atmiņas. gribot kaut ko no tās izsvītrot, mēs riskam pakļaujam ne tikai savu, bet arī citu atcerēšanos. varbūt nākas pieņemt un samierināties, ka skaita ziņā mums ir tikpat daudzas vēstures, cik ir cilvēku.

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Lasiet grāmatas un stāstiet savus stāstus, jo stāsti palīdz mums kļūt iejūtīgākiem un novērtēt citādību.

[Elina Dlohi · Rating 5 out of 5]

ak, cik šī grāmata bija laba. Aizķèra mani līdz kaulam.
autores dzīves romāns par tēvu, alcheimera slimību, atmiņām, atbalstu Krievijai. kă justies ğimenei, ja kāds atbalsts karu? vai tēvs ir tēvs, ja viņš nav justs kā tēvs?
bravo! lasiet

[Elīna Jurberga · Rating 4 out of 5]

es it kā izlasīju grāmatu, kuras centrālās tēmas - uzaugšana jauktā ģimenē un galvenās varones tēva saslimšana ar Alcheimera slimību - uz mani riktīgi neattiecas, taču visa tā padomju/deviņdesmito atmosfēra, gluži vai manas bērnības ainas un Agneses (un tomēr arī Ingas) sarežģītās attiecības ar tēvu trāpīja man kādā ļoti vājā un kailā punktā.

"[..] viņu sarunas vienmēr ir bijušas it kā no attāluma, nekad viņi nav viens otram kratījuši sirdi, taču savstarpēji juta, ka tajā notiek kaut kādi procesi, [..]".

man par šo visu ir ļoti daudz jādomā. priecīgi nav, bet ir brīnišķīgi, ka šādi teksti tiek rakstīti.

[Laine · Rating 5 out of 5]

pēdējoreiz kādu grāmatu tik ļoti gaidīju.. Harija Potera laikos.
Grāmata manai paaudzei- tiem, kuri piedzima padomju laikos, izdzīvoja 90to gadu jukas, un tagad mēģina saprast, kā tas viss notika un ko tas viss mums nozīmēja.

[Inga Kalna · Rating 5 out of 5]

"Ar tēti ir daudz sliktāk, nekā Agnesei gribējies cerēt. Ar tēti ir pavisam slikti."

Grāmata - kā dziļi personīgas atvadas, kā satikšanās meklējums, kā neizbēgamā rekviēma ģenerālmēģinājums. Agnese meklē atbildes caur melnbaltām ģimenes fotogrāfijām, ķerot vēju - savas un ģimenes atmiņas, kuras ik sekundi izzūd. Uz neatgriešanos. Līdz ar tēti.

"Es gribētu tev pateikt, ka tu biji labs tēvs, - tad, kad tu tāds biji."
"Agnese ir sīks pirdiens. (..) Agnese to zina uz visu atlikušo dzīvi. Viņa zina, lai kur viņa ietu, - viņa ir vien pārpratums."

Vārdiem ir tik liela vara! Tie atstāj dziļas, mūžīgi sulojošas rētas.
Kā tas ir - meklēt cēloņus aplinkus veidos, jo saknes slīkst, grimst un vairs nav sasniedzamas? Vai atmiņas ir par to, kas patiešām notika, vai par to, kā mēs to sapratām, kā iedomājāmies?

Inga (un Agnese) ir ļoti drosmīgas. Šis stāsts ir kā uzšķērsta sirds - še, ņemiet, skatieties, kā smeldz, kā pulsē, griežat vēl, še, nazis, vai redzat?
Paldies Ingai par spēku šo stāstu izstāstīt. Apskauju.

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 4 out of 5]

3.9 zvaigznes


Atmiņas. Paturēt vai nogalēt?! Nebūtībā..

Kamēr vien būs kāds, kuram atmiņas par padomiju, no šīs tēmas mums neaizbēgt.

Tēvs, kurš ir un, kurš reizē nav, milzu sāpe, kas neizrunāta, šķeļ ģimeni un tautas.

Autorei bija svarīgi saglabāt atmiņas par tēvu, kuram pašam visas atmiņas sadrūp nebūtībā.

Bet stāsts visu laiku iet pa riņķi, neaizejot dziļumā. Ir tikai atmiņu drumslas un bailes ieskatīties dziļāk. Apaudzētie stāsta novirzieni brīžiem nevajadzīgi detalizēti.
Un XIX x 3 tukšas lapas, kas nodala domu periodus.



5 zvaigznes par vāka simbolisko dizainu. Sarkanās neļķes (par spīti tam, ka es tās nevaru ciest tieši saistībā ar krieviju)- krievu simbolisms ieslodzīts Latvijas sarkanbaltsarkanajās krāsās. Un lakoniskais centrālais tēls tēvs. Bravo!

[Anita Veckalne · Rating 4 out of 5]

“Šis atmiņas ceļš liek iziet no savām tagadējām robežām, kuras viņa ir uzcēlusi no visa, kas viņai svēts. Tur iekšā viss ir labs un pareizs. Tur visi runā ja ne cilvēcības, tad vismaz latviešu valodā. (208. lpp)

[Arvis Austrums · Rating 4 out of 5]

“Tēvs” ir kluss, bet dziļš un emocionāli blīvs personisks stāsts par ģimeni, kas izaug par daudz plašāku - vienas paaudzes mēģinājumu saprast, kā dzīvot pēc “beigām”, kuras nekad patiesībā nav iestājušās. Žolude meistarīgi sasaista personīgo un vēsturisko, ļaujot tēva figūrai kļūt par sava laikmeta atmiņas nesēju. Stāsts šķiet vienlaikus par vienu konkrētu cilvēku un par sabiedrību, kas pārmantojusi padomju pieredzes nogulsnes – gan apkārtējā vidē, gan valodā, gan klusumos starp teikumiem.
Pjērs Norā teorijā par “atmiņu vietām” (lieux de mémoire) raksta, ka tās rodas tad, kad dzīvā, dabiski nodotā atmiņa sāk zust un tiek aizvietota ar apzinātu, simbolisku piemiņu. Žoludes “Tēvs” precīzi iemieso šo procesu – autore, šķetinot tēva tēlu, veido simbolisku “atmiņu vietu”, kur individuālā pieredze kļūst par kolektīvās atmiņas formu. Tēva telpa, ķermenis, vide un vārdi kļūst par piemiņas topogrāfiju, kas norāda – padomju laiku beigas patiesībā nav noslēgts vēsturiskais posms, bet ieilgušs, dzīvs process mūsdienu apziņā.
Brīžiem rodas sajūta, ka šis romāns ieausts tajā pašā emocionālajā un estētiskajā laukā, kur lasītājs atpazīst Noras Ikstenas “Mātes pienu,” Māras Zālītes “Piecus pirkstus”, vai Zanes Daudziņas “Komunāliju.” Šajā kopējā tendencē var saskatīt vēlmi saprast pagātni caur ļoti personisku, bieži sievietes skatpunktu, kur ģimenes mikrodrāma kļūst par nacionālās identitātes makrospoguli.
Tā ir postatmiņas literatūra, kur rakstnieks kļūst par starpnieku starp paaudzi, kas dzīvoja “tur”, un paaudzi, kas dzīvo ar šīs pieredzes ēnu. Šie darbi norāda uz nepārtrauktu nepieciešamību pārvērst klusumu vārdos, apgūt un pieradināt to, ko sabiedrība vēl joprojām līdz galam nav izrunājusi.

[Literatūras ceļvedis]

"Emocionālā un dažkārt vārdos neizteiktā spriedze romānā nolasāma ģimenes kopējās ikdienas ainās, kas tēlotas gan pagātnē, gan mūsdienās. Dažkārt lasītājs uz to var nolūkoties distancēti, dažkārt sāpīgi pietuvināti."

Vairāk par Ingas Žoludes grāmatu "Tēvs" (Dienas Grāmata, 2026) lasiet Raivas Turkas apskatā LNB portālā "Literatūras ceļvedis" marta/aprīļa numurā.

https://www.literaturascelvedis.lv/po...

Raiva Turka ir grāmatu blogere.

[Sandra Rubene · Rating 5 out of 5]

Ļoti patika.

[Linda · Rating 5 out of 5]

Ļoti atklāta grāmata, kas ļauj ieskatīties Ingas ģimenes dzīvē, kā arī atgādina par dzīvi Padomju Savienībā.
Lai gan tēmas ir drūmas un smagnējas, grāmata lasās viegli. Iespējams tāpēc, ka personīgi pazīstu daļu no grāmatas varoņiem.
Šīs atmiņas liek pārdomāt kādas ir manis pašas atmiņas par šo laiku (cik daudz ir aizmirsts vai cik maz es pievēršu uzmanību detaļām) un cik maz par citu sajūtām mēs zinām, jo mācoties kopā ar "Agnesi", nezināju ne par to, ka viņas tēvs ir krievs, ne viņas pārdzīvojumiem šajā sakarā.
4.5 zvaigznes

[Bexe · Rating 4 out of 5]

4/5 ⭐

Lai arī grāmatas pirmā puse nedaudz kaitināja un jutās pēc vēstures grāmatas, tad grāmatas otra puse likās daudz dzīvāka un emocionālāka.

Mana visnemīļākā puķe ir neļķe, iespējams, kā autorei, tā saistās ar padomju laiku, bet grāmatas vāks ir ļoti skaists! Par to vien varētu ielikt 5 zvaigznes.

"Tas putns savā ziņā biji tu, tēt, - dzīvs, bet savainots tā, ka vairs nevar lidot. Tas putns vairs nebija brīvs. Viņš varēja vien būt, bet ne brīvs. Un arī vien tāpēc, ka es viņu paņēmu rokās un rūpējos. Tā arī tu- vairs nevari pats būt, mums visiem tevi ir jātur rokās."

[Kristīne Gronska · Rating 3 out of 5]

Lasot šo romānu, īpaši spēcīgi jūtama noskaņa – tā ir drūma, piesātināta un reizēm pat nomācoša, taču tieši tas padara stāstu patiesu. Autore raksta ļoti tēlaini un precīzi, dažbrīd šķiet, ka katrs teikums ir kā maza emociju šķēle. Cenšos neiedziļināties kara situācijā un laikam tāpēc man tas īsti nepatika, jo šīs tēmas te ir pārāk daudz.

[Andra · Rating 5 out of 5]

Tik nasamāksloti un garšīgi. Par drosmi rakt dziļumā, pētot, kas tad ir tās mazās un lielās lietas, kas galu galā veido mūs par cilvēkiem.

“Anestēzija ikdienas zobārstniecībā tolaik nepastāvēja, lietā lika pierunāšanu vai draudus: padomju cilvēkam visiedarbīgākās metodes.”

“Kā pašam palikt taisnīgam, ja viss apkārt ir netaisnīgs?”

“To viņa vaicā tai sevis daļai, kas ir dziļāk, nekā aizvainojums spēj iesniegties.”

[Laura · Rating 5 out of 5]

Ļoti personisks un sāpīgs stāsts. Aizķer un zinu, ka kādu laiku nelaidīs vaļā. Jā, cik gan dzīvju ir pārplēstas un ārdītas, jo kāds neiederas tur, kur ir, jo kāds nav tas, kuram vajadzētu būt. Atmiņa, kas liek atcerēties, bet nenosoda, jo mīl. Atmiņa, kas meklē, bet neattaisno, jo sāp. Par tēvu pirms slimības un pēc, par tēvu pirms viņš bija klātesošs un par klātbūšanu tēvam. Kas ir labs tēvs? Kās ir katra paša tēvs? Kas ir tēvs, kuru gribas izjust kā tēvu, bet starpā ir robaina plaisa - vēsturiska, nacionāla, idioloģiska. Un pāri visam- kas ir Alcheimera slimība un kur paliek cilvēks, kurš ar to sirgst - izplēn, slēpjas, izzūd? Spēcīgs atvadu stāsts ar dziļām rētām un arī pa kādai vaļējai brūcei starp pareizo un labo, bet vai cilvēcīgo? Dziļi, emocionāli, spēcīgi un skaudri. Un īsti. Par atmiņām, kas dzīvas un elpo gan katra personīgo vēsturi, gan tautas vēsturi un par to, cik dzīļi varam tajā iesniegties.

[Janeta Valge · Rating 4 out of 5]

Lieliski apvienota medicīna, vēsture un dzimtas (galvenā varonē ir gan krievu, gan latviešu asinis un kā tas sāp) vēsture laikmetu griežos. Esmu tā laikmeta bērns ar grauzošām vilnas biksēm, salipušām ledenēm. "Cik gan daudz kļūdu vecāki pieļauj pie bērniem! Un kā gan viņiem tas atkošas...Dzīve ir netaisnīga.."

[Olita · Rating 3 out of 5]

Man lasījās diezgan ilgi, bija interesanti, bet nevarētu teikt, ka šo grāmatu apriju vienā elpas vilcienā. Pat nezinu, kāpēc? Varbūt lika padomāt? Stāsts liek domāt, salīdzināt Agneses domas par savu bērnību un attiecībām ar tēvu, kurš bija krievs, par cilvēkiem viņas dzīvē, par savu dzimtas vēsturi, atcerēties padomju laikus. un Acheimers- slimība, kas izdzēš šīs atmiņas, izdzēš visu...

[Agnese Drike · Rating 5 out of 5]

Lieliska, es pat nespēju noformulēt savas sajūtas, ļoti uzrunāja. Esmu piedzīvojusi deviņdesmitos, tik daudz kas rezonē no aprakstītā, turklāt nekad nebiju aizdomājusies par atmiņu - nedz individuālā skatījumā, nedz kolektīvā aspektā. No sirds iesaku šo grāmatu. Valoda ir brīnišķīga, filozofisks un vēsturisks piesitiens.

[Linda Cita · Rating 4 out of 5]

Stāsts brīžiem aizplūda no manis, bet tikpat pēkšņi pieskārās. Un stāstīja par sadalīto - bērnību, jaunību, dzīvi, pasauli. Par vēlmi sakārtot šīs atmiņas, bet vispirms atrast tās īstās un saprast tās sāpīgās.
4.5 zvaigznes

[Ingrida Vīlipa · Rating 4 out of 5]

Patika. Domāju, ka nērķauditorija ir jaunāka paaudze, kas paši nav dzīvojuši padomju laikos, jo ir daudz skaidrojuuu, kas man ir lieki. Pati to atceros. Bet vērts izladīt.

[Ieva · Rating 4 out of 5]

3.8

[Laura · Rating 3 out of 5]

3.5☆ “[..] mēs no senčiem mantojam ne tikai grāmatu skapi, lauku māju vai uzvārdu savā pasē, bet arī viņu pieredzi- gan to, ko viņi ir mums izstāstījuši, gan to, ko noklusējuši.”