Tēvs

by Inga Žolude, Kaspars Zellis (Afterword)

Šis ir dzīves romāns, jo vēsta manas ģimenes stāstu. Mana divvalodīgā latviešu-krievu ģimene kļuva par manu pārdomu objektu mēģinājumos noskaidrot patiesību zem vēstures plīvura, ko pāršņāpa aktuālais militārais konflikts tepat Eiropā. Pētot ģimenes atmiņas, daudzas no tām man vairs nebija pieejamas, jo manam tēvam diagnosticēja Alcheimera jeb aizmiršanas slimību, vienu no demences formām, kas pašreiz ir visizplatītākā saslimšana un nākotnē skars aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē. Biedējoši ir apzināties, ka aizmiršana kļūs globāla, bet vēl šausminošāk ir pieredzēt, kā nepilnu simt gadu laikā vēsturiskā aizmiršana ir apglabājusi totalitārisma izraisītās traģēdijas.

Inga Žolude



Grāmatu varam lasīt kā aizraujošu kādas ģimenes drāmu, jo tā stāsta par tā sauktās jauktās ģimenes pieredzi, un jaukta ir jebkura ģimene - ne tikai tautības, bet arī savas vēsturiskās pieredzes ziņā. Varam grāmatā meklēt epizodes, kas uzjundīs mūsu pašu atmiņu, jo viena no laba literāra darba īpašībām ir būt par katalizatoru savas pieredzes pārdomāšanai. Cilvēku atmiņas mainās, mainoties pagātnes izpratnei, kur iepriekš apspiestas epizodes sāk spēlēt vadošās lomas, līdz tam dominējošos stāstus marginalizējot un padarot neērtus un aizmirstamus. Aizmiršana, kas ir viens no grāmatas vadmotīviem, ir klātesoša arī mums gan kā indivīdiem, gan kā sabiedrībai.

Kaspars Zellis, vēsturnieks

240 pages, Hardcover

Published January 19, 2026

Reviews

[Aija Puriņa]

Šo grāmatu aizņēmos no draudzenes (vēl pirms viņa to pat bija iegādājusies...🙂). Bija lasītas lieliskas lasītmīļu atsauksmes, kā arī uzrunāja pamanāmais un simboliskais vāka noformējums.

No Ingas Žoludes (kā izrādās!) daudzajām prozas grāmatām itin neko nebiju lasījusi, kā arī neko nezināju par pašu autori. Lasot šo darbu, sāku sasaistīt viņas bērnības atmiņas ar savējām, un - kā tad! - autorei ir mans dzimšanas gads. Nopriecājos, jo parasti uzrunā tieši vienaudžu rakstītais. Arī šoreiz ļoti patika. 🤍

Lasītājam tiek piedāvāts Ingas Žoludes personīgs stāsts par viņas latviskikrievisko ģimeni, viņas dzimtu, viņas tēvu, kurš sirgst ar Alcheimera slimību, lēnām zaudējot atmiņas, par viņas aizvainojuma pilnajām un īsti neizdzīvotajām attiecībām ar pamazām gaistošo tēti. Bet pa vidu šai sevis un šo attiecību izpratnei lasītājs ik pa brīdim ar laika mašīnu tiek aiznests uz padomju laikiem, kur no atmiņām tiek izvilktas dažādas sadzīviskas ainiņas, priekšmeti un izjūtas. Manuprāt, šo it īpaši interesanti ir lasīt mūsu vienaudžiem, jo padomijā pabijām vien mazu brītiņu, bet kaut kāda "smaciņa" kaut kur zemapziņas dzīlēs tomēr uzjundī...

Man ļoti patika veids, kā autore vienkāršā veidā izskaidro ar Padomju Savienību un komunismu saistītos simbolus, ļaudis un idejas, tas piešķir šai grāmatai arī izglītojošu vērtību. Šajā aspektā grāmata būtu noderīga jauniešiem.

Domājot par šo darbu, gribas to nodēvēt par Ikstenas "Mātes piena" jaunāko brāli. Tā kā pagājušajā mēnesī izlasīju to, šis man šķita kā papildinājums, bet tāds jauneklīgāks savā izpausmē.

Šis darbs noteikti pašai autorei personīgi nozīmē ļoti daudz, un pieņemu, ka tā bija smaga pieredze "izrakstīt" savu pašas pieredzi, atmiņas, aizvainojumus, centienus izprast savas saknes par spīti atšķirībām viedokļos un vertībās savā sašķīdušajā ģimenē.

Lai arī grāmatu lasīju ļoti raiti un ar interesi, kā arī uztvēru to, kā fantastisku vēstures liecību, man pietrūka paša tēva. Man iztrūka mammas un tēta. Man bija izjūta, ka, lai arī autore drosmīgi uzņēmusies atvērt savu atmiņu un sava nama durvis, tajās tomēr ir ielikta kāja un līdz galam tur iekšā tomēr neielaiž... Tēva tēls man palika līdz galam neizprasts, bet, iespējams, tieši tā arī jūtas pati meita.

Šī grāmata ik pa laikam atgādināja man pašai par manām paviršajām attiecībām ar saviem vecākiem un viņu atmiņu bagāžu, kur tikpat kā neesmu ielūkojusies... 😶

Katrā ziņā ļoti aktuāla grāmata arī mūsdienu kara kontekstā, kur tēva Alcheimera slimība liek padomāt dziļāk par visas sabiedrības un pat pasaules (ne)spēju atcerēties pareizi, (ne)pārveidot un (ne)izdzēst atmiņas. Un kas gan mēs vispār esam bez atmiņām?

[Ilze]

Lasiet grāmatas un stāstiet savus stāstus, jo stāsti palīdz mums kļūt iejūtīgākiem un novērtēt citādību.

[Rasa Bugavičute-Pēce]

Iekšēji dodu grāmatai 4.5 zvaigznītes.
Vērtīgs, trausls, maigs, atklāts, iekšēji dumpīgs, ārēji pieklājīgs un piekāpīgs, jautājošs, pārdomās grimstošs, garāmejošs, dziļi, dziļi iekšā paliekošs darbs. Tāds, kas ļoti labi raksturo manas paaudzes bērnus. Nu, tos, kuri zina, ka personīgo veļu publiski nemazgā, un kuri jūt tā, ka tomēr reizēm par lietām gribas runāt stipri skaļi. Tos, kuri izjūt cieņu pret pieaugušajiem beznosacījumā, lai arī reizēm tuvāko pieaugušo mums ir bijis stipri par maz klāt un tuvumā. Kaut kur tur mēs esam un kaut kur tur ir arī "Tēvs". Man vērtīgākā likās romāna beigu daļa, kurā ir tiešais kontakts starp Agnesi un tēvu. Tā daļa, kurā ir pieskārieni un satikšanās, un atklātība, un bailes, un skaidrība, ka laikam šis viss nāk par vēlu... Es to visu gribēju vairāk un ne tik vēlu.

Brīnišķīgs Kaspara Zeļļa pēcvārds.

[Guna Federe]

Dzīves romāns - tēva un meitas attiecības. Laikmets, kuru piedzīvojuši daudzi no mums, bet, ja dzimšanas skaitlis ir tuvu 2000. un tālāk, tad rakstniece literāri par to izstāsta, lai jebkurai paaudzei būtu skaidrs un saprotams gan ikdienas, gan sabiedrības kontekstā. Personīgā aizmiršana un kolektīvā aizmiršana. Skaudri un patiesi, vairāk skumju kā prieka, realitāte un reizēm svētki.

[Oskars Kaulēns]

mēs visi esam daļa no kolektīvās atmiņas. gribot kaut ko no tās izsvītrot, mēs riskam pakļaujam ne tikai savu, bet arī citu atcerēšanos. varbūt nākas pieņemt un samierināties, ka skaita ziņā mums ir tikpat daudzas vēstures, cik ir cilvēku.

[Elina Dlohi]

ak, cik šī grāmata bija laba. Aizķèra mani līdz kaulam.
autores dzīves romāns par tēvu, alcheimera slimību, atmiņām, atbalstu Krievijai. kă justies ğimenei, ja kāds atbalsts karu? vai tēvs ir tēvs, ja viņš nav justs kā tēvs?
bravo! lasiet

[Elīna Jurberga]

es it kā izlasīju grāmatu, kuras centrālās tēmas - uzaugšana jauktā ģimenē un galvenās varones tēva saslimšana ar Alcheimera slimību - uz mani riktīgi neattiecas, taču visa tā padomju/deviņdesmito atmosfēra, gluži vai manas bērnības ainas un Agneses (un tomēr arī Ingas) sarežģītās attiecības ar tēvu trāpīja man kādā ļoti vājā un kailā punktā.

"[..] viņu sarunas vienmēr ir bijušas it kā no attāluma, nekad viņi nav viens otram kratījuši sirdi, taču savstarpēji juta, ka tajā notiek kaut kādi procesi, [..]".

man par šo visu ir ļoti daudz jādomā. priecīgi nav, bet ir brīnišķīgi, ka šādi teksti tiek rakstīti.

[Vilis]

Būtu muļķīgi mēģināt detalizēti aprakstīt tik dziļi personīgu grāmatu, tāpēc tikai pateikšu, ka aizķēra

[Emīls Vīksna]

Vecāmamma aizdeva grāmatu ar vārdiem ka "Autores vecums gluži neatbilst tādam, lai rakstītu par to laiku" bet atsauces uz lietām, kuras pats no sava opja esmu dzirdējis apliecināja, ja ne vēsturisko pareizību, tad vismaz vietu un laiku. Grāmata lasījās ļoti viegli, ātri un saprotami, jo katram ģimenē ir bijusi sava Baba (man Babiņa 🤍), vecāku konflikti un saasinātas attiecības.
Kaut kas man pietrūka, bet varbūt nebija īstais laiks man šo lasīt.

[Laine]

pēdējoreiz kādu grāmatu tik ļoti gaidīju.. Harija Potera laikos.
Grāmata manai paaudzei- tiem, kuri piedzima padomju laikos, izdzīvoja 90to gadu jukas, un tagad mēģina saprast, kā tas viss notika un ko tas viss mums nozīmēja.

[Inga Kalna]

"Ar tēti ir daudz sliktāk, nekā Agnesei gribējies cerēt. Ar tēti ir pavisam slikti."

Grāmata - kā dziļi personīgas atvadas, kā satikšanās meklējums, kā neizbēgamā rekviēma ģenerālmēģinājums. Agnese meklē atbildes caur melnbaltām ģimenes fotogrāfijām, ķerot vēju - savas un ģimenes atmiņas, kuras ik sekundi izzūd. Uz neatgriešanos. Līdz ar tēti.

"Es gribētu tev pateikt, ka tu biji labs tēvs, - tad, kad tu tāds biji."
"Agnese ir sīks pirdiens. (..) Agnese to zina uz visu atlikušo dzīvi. Viņa zina, lai kur viņa ietu, - viņa ir vien pārpratums."

Vārdiem ir tik liela vara! Tie atstāj dziļas, mūžīgi sulojošas rētas.
Kā tas ir - meklēt cēloņus aplinkus veidos, jo saknes slīkst, grimst un vairs nav sasniedzamas? Vai atmiņas ir par to, kas patiešām notika, vai par to, kā mēs to sapratām, kā iedomājāmies?

Inga (un Agnese) ir ļoti drosmīgas. Šis stāsts ir kā uzšķērsta sirds - še, ņemiet, skatieties, kā smeldz, kā pulsē, griežat vēl, še, nazis, vai redzat?
Paldies Ingai par spēku šo stāstu izstāstīt. Apskauju.

[Kristīne Stiķe]

Ļoti īsta, dzīva un kvalitatīva grāmata. Teksts, ko vienkārši var baudīt un lasīt, lasīt, lasīt.
Par saturu - kaut arī manā dzīvē nodaļa “Tēvs” principā nav uzrakstīta (vai arī ir palicis tikai virsraksta stadijā), tad šo stāstu lasīju kā kārtējo padomju attiecību liecību. Citā atsauksmē jau rakstīju, ka neizsakāmi žēl par 50 tumsas gadu atstātajiem nospiedumiem uz mūsu prātiem, attiecībām, attieksmēm, prasmēm veidot ģimeni utt. Lai vai kā, runājiet ar savām omēm, opīšiem un vecākiem par bijušo, par viņu piedzīvoto, par notikumiem, par attiecībām un visu pārējo, kas veidojis gan viņus kādreiz, gan jūs šobrīd. Laiks skrien mežonīgi un lielāko daļu mēs nokavējam iedomātu nevērtīgu darīšanu dēļ.

Grūti kaut ko jēdzīgu un sakarīgu uzrakstīt, jo ir jālasa pašiem. Jā, un ļoti gaidīšu ekranizācijas versiju🤞🏻

Perfekts kopsavilkums par šo stāstu ir vēsturnieka Kaspara Zeļļa beigu anotācija. Visi punkti uz i.

“… Mēs neesam nedz upuri, nedz vainīgie tajā, kas noticis pirms mūsu dzimšanas. Tomēr mēs no senčiem mantojam ne tikai grāmatu skapi, lauku māju vai uzvārdu pasē, bet arī viņu pieredzi - gan to, ko viņi ir mums izstāstījuši, gan to, ko noklusējuši. Ģimenes vēsturē, līdzīgi kā visu mūsu kopējā vēstures stāstā, apkopojas ļoti daudzas un dažādas pieredzes. Mēs nevaram saprast ne sevi, ne arī citus, ja šīs pieredzes nepārdomājam un nepieņemam kā dabiskas mūsu ģimenes vai sabiedrības sastāvdaļas, pret kurām mēs veidojam attieksmes.
Ar vēsturi ir viens joks - to mainīt nav mūsu spēkos., bet attieksmes pret to mēs veidojam un pārveidojam nepārtraukti. …” /237.lp/

Bet lasiet paši. Viena no labākajām pēdējā laika grāmatām.

[Krista Belševica]

Lai arī kaut kādā brīdī man palika svarīgi arī "par ko" ir šī grāmata, tomēr tas, kas mani tiešām nelaiž vaļā, ir tas, "kā" tā ir uzrakstīta. Bieži, pieverot grāmatas vākus, domāju par to, kas vispār ir atmiņa. Tas var būt ļoti konkrēts, skaidrs un košs slavena cilvēka stāsts, kā nodaļā par Alcheimeru. Tie var būt bērnības atmiņu uzplaiksnījumi, kuros svarīgāk par sejām un darbībām ir notvert sajusto emociju čemuru. Tad tie ir ļoti visiem piederoši un nevienam konkrēti nepiederoši Padomju kolektīvās atmiņas simboli - krāsas, materiāli, darbības, sīkākas lietas un monumentālākas ainas. Visbeidzot, īstu rakstnieka skaudību izraisa tas, cik ļoti tas viss ir neuzkonstruēts; lasīt šo grāmatu ir tikpat dabiski kā elpot. Katram, protams, savs, bet manās acīs šis ir meistardarbs.

[Ralfs]

Grāmata uz kuru liku lielas cerības un visticamāk, tieši tāpēc vīlos. Gaidīju stāstu par tēvu (vai par meitu; vai tēvu un meitu), kas cīnās/sadzīvo ar Alcheimera slimību un atbalsta krievijas karu. Tā vietā izlasīju īso ekskursu marksismā un ļeņinismā, Alcheimera un Anrī Matisa biogrāfiju, kā arī ģimenes foto albuma pārstāstu. Ņemot vērā grāmatas biezumu, tēva un meitas attiecības proporcionāli aizņem mazāko daļu - tās mazliet iezīmējas grāmatas sākumā, bet tā īsti atklājas vien pēdējā nodaļā (tā bija pieredze, kurai līdzīgu gaidīju visa stāsta garumā).

Ja pareizi sapratu, tad šie ir bijuši 100% patiesi notikumi autores dzīvē, un varbūt tur arī ir stāsta problēma - viņas attiecības ar tēvu bija atsvešinātas, un tas lasāms un jūtams arī grāmatā. Pieņemu, ka cenšoties nesagrozīt realitāti un visu atststāstīt patiesi autobiogrāfiski, autore ir palaidusi vējā izcilu tēmu romānam, kurā sižetu varētu papildināt gan iztēle, gan sveša pieredze. Ceru, ka autorei stāstu izstāstīt šādi, bija personīgi svarīgi un noderīgi.

Vienlaikus no autobiogrāfiskā viedokļa rodas sajūta, ka daudz kas ir noklusēts (vai arī nevajadzīgi atklāts), piemēram “5 minūšu tikšanās” ar dēla vecmāmiņu - kāds bija tās pienesums? No kurienes pēkšņi uzradies dēls?

Izcila tēma, lieliski piemērots laiks, neveiksmīgs izpildījums.

[Līga Pikse-Zvirbule]

"vai patiesība var sabojāt dzīvi?"; vai atmiņas, kuras katram ir citas, var mainīt dzīvi? un, ja atmiņu vairs nav, vai tad arī dzīves nav?
dzīve turpinās - gan tam, kurš vairs neatceras, gan tam, kuru vairs neatceras.

[Sandra Koka (pielasit_sirdi)]

3.9 zvaigznes


Atmiņas. Paturēt vai nogalēt?! Nebūtībā..

Kamēr vien būs kāds, kuram atmiņas par padomiju, no šīs tēmas mums neaizbēgt.

Tēvs, kurš ir un, kurš reizē nav, milzu sāpe, kas neizrunāta, šķeļ ģimeni un tautas.

Autorei bija svarīgi saglabāt atmiņas par tēvu, kuram pašam visas atmiņas sadrūp nebūtībā.

Bet stāsts visu laiku iet pa riņķi, neaizejot dziļumā. Ir tikai atmiņu drumslas un bailes ieskatīties dziļāk. Apaudzētie stāsta novirzieni brīžiem nevajadzīgi detalizēti.
Un XIX x 3 tukšas lapas, kas nodala domu periodus.



5 zvaigznes par vāka simbolisko dizainu. Sarkanās neļķes (par spīti tam, ka es tās nevaru ciest tieši saistībā ar krieviju)- krievu simbolisms ieslodzīts Latvijas sarkanbaltsarkanajās krāsās. Un lakoniskais centrālais tēls tēvs. Bravo!

[Anita Veckalne]

“Šis atmiņas ceļš liek iziet no savām tagadējām robežām, kuras viņa ir uzcēlusi no visa, kas viņai svēts. Tur iekšā viss ir labs un pareizs. Tur visi runā ja ne cilvēcības, tad vismaz latviešu valodā. (208. lpp)

[Anete]

2,8*

Diemžēl īsti nesajutu/neizjutu.

Pēdējais koncerta apmeklējums tā kā aizkustināja, bet pieķēros šim tekstam grāmatā un tas no manis vairs neatstājās:
“-Es rakstu par tevi grāmatu.
Tētis izbrīnās un vaicā: - O, ko tad tu tur raksti?
- Tā, neko... Kaut ko par mums.”

Un tieši tāda arī bija mana sajūta, lasot- tā, neko, kaut ko.

[Arvis Austrums]

“Tēvs” ir kluss, bet dziļš un emocionāli blīvs personisks stāsts par ģimeni, kas izaug par daudz plašāku - vienas paaudzes mēģinājumu saprast, kā dzīvot pēc “beigām”, kuras nekad patiesībā nav iestājušās. Žolude meistarīgi sasaista personīgo un vēsturisko, ļaujot tēva figūrai kļūt par sava laikmeta atmiņas nesēju. Stāsts šķiet vienlaikus par vienu konkrētu cilvēku un par sabiedrību, kas pārmantojusi padomju pieredzes nogulsnes – gan apkārtējā vidē, gan valodā, gan klusumos starp teikumiem.
Pjērs Norā teorijā par “atmiņu vietām” (lieux de mémoire) raksta, ka tās rodas tad, kad dzīvā, dabiski nodotā atmiņa sāk zust un tiek aizvietota ar apzinātu, simbolisku piemiņu. Žoludes “Tēvs” precīzi iemieso šo procesu – autore, šķetinot tēva tēlu, veido simbolisku “atmiņu vietu”, kur individuālā pieredze kļūst par kolektīvās atmiņas formu. Tēva telpa, ķermenis, vide un vārdi kļūst par piemiņas topogrāfiju, kas norāda – padomju laiku beigas patiesībā nav noslēgts vēsturiskais posms, bet ieilgušs, dzīvs process mūsdienu apziņā.
Brīžiem rodas sajūta, ka šis romāns ieausts tajā pašā emocionālajā un estētiskajā laukā, kur lasītājs atpazīst Noras Ikstenas “Mātes pienu,” Māras Zālītes “Piecus pirkstus”, vai Zanes Daudziņas “Komunāliju.” Šajā kopējā tendencē var saskatīt vēlmi saprast pagātni caur ļoti personisku, bieži sievietes skatpunktu, kur ģimenes mikrodrāma kļūst par nacionālās identitātes makrospoguli.
Tā ir postatmiņas literatūra, kur rakstnieks kļūst par starpnieku starp paaudzi, kas dzīvoja “tur”, un paaudzi, kas dzīvo ar šīs pieredzes ēnu. Šie darbi norāda uz nepārtrauktu nepieciešamību pārvērst klusumu vārdos, apgūt un pieradināt to, ko sabiedrība vēl joprojām līdz galam nav izrunājusi.

[Santa Liepkalne]

Ļoti piesātināts stāsts - gan ar savām dzīves atmiņām, gan vēsturiskām atmiņām, gan valstu, personību stāstiem, Padomju savienības lietu, noskaņu, vērtību drumslām. Brīžiem šķita par daudz, brīžiem tieši kā vajag. Manas pārdomas par attiecībām ar vecākiem šīs grāmatas iespaidā - mammas ir jāmīl, lai ko viņas teiktu un darītu, bet ar tēviem attiecībās un emocijās ir šķietami vairāk brīvības, tās ir vairāk aktīvas izvēles attiecības, un tādēļ veidojas tik daudzslāņainas un simboliskas. Un tas ir gan skaisti, gan svarīgi.

[Elizabete Klēra]

Lai gan te noteikti ir gana daudz lietu, ko sava vecuma dēļ izprast nevaru, grāmatai ir daudz slāņu, kas var paķert uz sirdsdziļu asaru viļņa. Gan par dažādu paaudžu pieredzēto, sabiedrības un ģimeņu šķelšanos politikas un pārliecību dēļ, bet, galvenokārt, par meitas attiecībām ar tēvu.

Kārtīgi iedūra:
“Taču Ludmila Agneses ieceri braukt pie tēta uz sanatoriju viņa dzimšanas dienā nocirta pie saknes. - Nē, mums paredzēts to nosvinēt tikai ģimenes lokā, - viņa paziņoja, neko ļaunu nedomādama. Nepiedomādama, kā tas patiesībā izskanēja.”

Šķiet, ka ikvienam kāda stīga šo grāmatu lasot aizķersies. Smags, bet vērtīgs darbs, kas pieķeras un runā ar dvēseles dziļumiem.

[Literatūras ceļvedis]

"Emocionālā un dažkārt vārdos neizteiktā spriedze romānā nolasāma ģimenes kopējās ikdienas ainās, kas tēlotas gan pagātnē, gan mūsdienās. Dažkārt lasītājs uz to var nolūkoties distancēti, dažkārt sāpīgi pietuvināti."

Vairāk par Ingas Žoludes grāmatu "Tēvs" (Dienas Grāmata, 2026) lasiet Raivas Turkas apskatā LNB portālā "Literatūras ceļvedis" marta/aprīļa numurā.

https://www.literaturascelvedis.lv/po...

Raiva Turka ir grāmatu blogere.

[Sandra Rubene]

Ļoti patika.

[Linda]

Ļoti atklāta grāmata, kas ļauj ieskatīties Ingas ģimenes dzīvē, kā arī atgādina par dzīvi Padomju Savienībā.
Lai gan tēmas ir drūmas un smagnējas, grāmata lasās viegli. Iespējams tāpēc, ka personīgi pazīstu daļu no grāmatas varoņiem.
Šīs atmiņas liek pārdomāt kādas ir manis pašas atmiņas par šo laiku (cik daudz ir aizmirsts vai cik maz es pievēršu uzmanību detaļām) un cik maz par citu sajūtām mēs zinām, jo mācoties kopā ar "Agnesi", nezināju ne par to, ka viņas tēvs ir krievs, ne viņas pārdzīvojumiem šajā sakarā.

[Arnis Arnicāns]

Pirmā Ingas Žoludes grāmata, ko izlasīju. Parasti izvairos no grāmatām, kur jau nosaukumā tā
vai citādi potenciāli jūtams, ka tiks dziedētas/uzplēstas kaut kādas vātis gan par padomju periodu, gan par nacionālām attiecībām, bet šoreiz, daudzo pozitīvo atsauksmju ietekmēts, nolēmu riskēt. Tā kā mans dēls ir tieši tajā pašā vecumā, kā autore, bet viņas vecāki tikai dažus gadus vecāki par mani, tad bija interesanti kaut vai tāpēc. Dzīve padomju laikā mums kopīga, lai arī rakstniecei šis periods krietni īsāks. Un tas pēc manām domām arī nosaka to, ka viņas skatījums ir drūmāks. Šo rakursu vēl pastiprina sarežģītās attiecības ģimenē. Patiesību sakot viņas dzīve, lai arī daļēji iekļaujas padomju periodā, tomēr ne gluži. Tie ir impērijas sabrukuma gadi, kad pat kaut cik nostabilizējušās dzīves vairs tādas nav. Tas, kas varbūt varēja likties pozitīvs vismaz to dienu skatījumā, sabruka, radot vispārējo nedrošību un haosu.
Man bija grūti pierast pie autores valodas. Daudzviet tā man likās neveikla, teikuma konstrukcijas, lietotie vārdi pārlieku sarežģīti. Kaitināja latviešu valodā gan ieviesies , bet tomēr reti lietotais īpašības vārds "jancīgs''. ''Jancīgs padomju modes krekls'', ''jancīgais gājiens'', lappusi tālāk ''jancīgā balss'', ''uzvedusies mazliet jancīgi''. Kopumā kaut kas jancīgs ir deviņas reizes, ja kaut kur uzskaitē neesmu kļūdījies. Mazliet par daudz likās enciklopēdisko atkāpju. Turklāt kaut kur tās nebija precīzas. Graņonka , piemēram, ir arī par 250 ml mazāka izmēra. Lasot mani nepameta sajūta, ka autore raksta it kā latviešu lasītājam, bet arī domājot par potenciālo tulkojumu. Tāpēc arī skaidrojums par lietām, kas šeit ir pašsaprotamas. (Varbūt gan tikai manam vecumam). Nekas slikts tas, protams, nav. Nebija arī tā, ka īstu angli neviens nebija redzējis. Tik traki gluži nebija. Tomēr tie visi ir nieki. Kaut kā romāna otrajā pusē biju ielasījies, teikumi vairs nelikās tik neveikli un cauri visam bija nojaušams, cik autorei licies svarīgi mums šo stāstu izstāstīt. Jādomā, ka tas nav bijis viegli un par šīm tēmām ir domāts ne vienu gadu vien. Rakstniece savā stāstā veikli iepin arī dažādus vēsturiskos notikumus, kā arī atpazīstamā piesaiste reālajām notikuma vietām man arī vienmēr ir likusies saistoša. Likās savādi, ka autores iemīļotā plate no ''Brēmenes muzikantiem'' tāda bija arī man manā bērnībā. Neskatoties uz mūsu vecuma atšķirībām.
Cienījams pienesums latviešu literatūras kopainā.

[Kristine Abele]

... dzīvs, bet savainots tā, ka vairs nevar lidot. Tas putns vairs nebija brīvs. Viņš varēja vien būt, bet ne brīvs. Un arī vien tāpēc, ka es viņu paņēmu rokās un rūpējos. Tā arī tu - vairs nevari pats būt, mums visiem tevi ir jātur rokās.

Mazais bērziņš aiz loga kopš Agneses bērnības ir izaudzis par kārtīgu bērzu, bet viņas lielais un veselais tētis ir sarāvies un saslimis, savukārt viņa pati ir nevien izaugusi, bet jau sākusi novecot. Cilvēki nāk un iet, ceļas un krīt, dzimst un mirst, bet koks paliek. Vai tas varēs pāraugt šo divpadsmit stāvu namu? Politiskie režīmi aiziet, bet to uzslietās būves paliek. Un tajās dzīvo tie paši cilvēki, it kā tie paši.

- Es rakstu par tevi grāmatu.
Tētis izbrīnā un vaicā: - O, ko tad tu tur raksti?
- Tā neko... Kaut ko par mums.

[Ina]

4/5 ⭐

Lai arī grāmatas pirmā puse nedaudz kaitināja un jutās pēc vēstures grāmatas, tad grāmatas otra puse likās daudz dzīvāka un emocionālāka.

Mana visnemīļākā puķe ir neļķe, iespējams, kā autorei, tā saistās ar padomju laiku, bet grāmatas vāks ir ļoti skaists! Par to vien varētu ielikt 5 zvaigznes.

"Tas putns savā ziņā biji tu, tēt, - dzīvs, bet savainots tā, ka vairs nevar lidot. Tas putns vairs nebija brīvs. Viņš varēja vien būt, bet ne brīvs. Un arī vien tāpēc, ka es viņu paņēmu rokās un rūpējos. Tā arī tu- vairs nevari pats būt, mums visiem tevi ir jātur rokās."

[Elina Sprude-Nesenberga]

Uz grāmatas vāka solītais stāsts krietni atšķaidīts ar, manuprāt, lieku iedziļināšanos vēstures detaļās. Pilnīgi pietiktu ar to, ka pastāstītu, kā tika atklāts Alcheimers, zinātnieka privātā dzīve, kas nav saistīta ar atklājumiem mani neinteresēja, tāpat kā iedziļināšanās Marksa, Engela un Ļeņina dzīvē. Sižets mētājas šurpu turpu un sajūta, ka atmiņu stāsti ir aprauti, nevis izstāstīti līdz galam.

[Kristīne Gronska]

Lasot šo romānu, īpaši spēcīgi jūtama noskaņa – tā ir drūma, piesātināta un reizēm pat nomācoša, taču tieši tas padara stāstu patiesu. Autore raksta ļoti tēlaini un precīzi, dažbrīd šķiet, ka katrs teikums ir kā maza emociju šķēle. Cenšos neiedziļināties kara situācijā un laikam tāpēc man tas īsti nepatika, jo šīs tēmas te ir pārāk daudz.

[Agnese]

Galvenās varones tēvs slimo ar Alcheimera jeb aizmiršanas slimību. Savukārt meitai tas liek atcerēties un pārdomāt dažādas bērnības atmiņas. Skumjš stāsts, kur aizmiršana mijas ar dažādām pagānes atmiņām un padomju laiku atspoguļojums uzjundī arī lasītaja atmiņas.

"Laiks ir visplūstošākais, tomēr arī visstingrākais skolotājs. Tas iemāca to, ko neviens cits skolotājs nespēj."