“Kārļa grāmata” savā ziņā ir goda parāds, kas beidzot Kārlim Veidenbaumam ir atdots, jo būtu netaisni neizstāstīt par cilvēku, kurš mums, lasītājiem, iedeva Eduardu Veidenbaumu un bez kura klusajiem, nesavtīgajiem darbiem, visticamāk, mēs par tādu Eduardu Veidenbaumu diezin vai vispār šodien ko zinātu. Ja vaicātu, kas bija Kārlis, mūsdienās droši vien būtu jāsaka — Eduarda Veidenbauma sabiedrisko attiecību speciālists, menedžeris, mecenāts un galvenais atbalstītājs. Mūrmuižas pagasta vecākais, apbrīnojami prasmīgs saimniekotājs, nerealizējies, bet apdāvināts dzejnieks un domātājs, kurš ziedoja savus daudzos talantus, lai kopš pusaudža gadiem, bez tēva palicis, nāvējošas slimības baigajā ēnā pašaizliedzīgi rūpētos par dzimtu.
Populārais kultūras žurnālists un literatūrzinātnieks Arno Jundze jau sarakstījis divas bērnu grāmatas, stāstu krājumu “Gardo vistiņu nedēļa” (2012) un romānu pieaugušajiem “Putekļi smilšu pulkstenī” (2014)
Pirms pāris gadiem izlasīju šīs pašas sērijas Jundzes grāmatu "Es nemiršu nekad" par Eduardu Veidenbaumu, šī ir diloģijas 2. daļa. Citējot autoru - "goda parāds pret Eduarda brāli Kārli". Jo, visticamāk, ja nebūtu Kārļa, mēs mūsdienās neko daudz par Eduardu Veidenbaumu nemaz nezinātu. Ļoti labs ieskats 19.gs. beigu Latvijā, sadzīvē un ģimenes attiecībās.
Liels paldies autoram par goda un vietas došanu Kārlim, bez kura mēs mūsdienās nezinātu Eduardu. Lielā sajūsma, kas pavadīja lasot "Es nemiršu nekad", jau noplakusi, vairāk dominēja sportiska interese par Kārļa tēlu. "Kalāču" apmeklējums šogad ielikts izdarāmo darbu sarakstā, tāpat arī Liepas kapos būs beidzot arī Veidenbaumi jāuzmeklē.
"Bez Kārļa nebūtu Eduarda, bez Eduarda nebūtu Kārļa, un kopā viņi dzīvos mūžīgi". Šo grāmatu gaidīju un lasīju ar lielu interesi- visi notikumi norisinājusies tepat, viena km attālumā no mūsu laukiem, visas grāmata minētās vietas atpazīstamas, Kalāči izstaigāti un papētīti. Grāmata par lielu atbalstu, par brāļa mīlestību, pienākumu, ziedošanos, atbildību, latvieša sīkstumu. Jā arī kaškiem, sīkumainību, saimnieces un dzimtas mātes nešpetnumu. Un jādomā arī par to, ka varbūt ir bijuši daudzi talanti, kuri ir palikuši pagātnes tumsā, jo viņiem blakus nav bijis tik uzticams un neatlaidīgs atbalsts kā Kārlis. Tomēr bēdīgi tas, ka pusi no Veidenbaumu dzimtas nopļāva dilonis, un tā faktiski ir bez turpinājuma. Bet viss dzīvo dzejā, Kalāčos un nu jau arī Jundzes grāmatās. Tā varētu būt bijis.