Kārlis Vērdiņš (1979) — dzejnieks, literatūrzinātnieks, atdzejotājs, redaktors. Pirmās dzejas publikācijas kopš 1997. gada. Dzejas krājumu “Ledlauži” (2001), “Biezpiens ar krējumu” (2004), “Es” (2008), “Mēs” (kopotā dzeja, 2012), “Pieaugušie” (2015), “Gatavā dzeja” (2020), “Lībiešu balādes / Līvõd balādõd” (2023) autors. Sarakstījis arī četrus dzejas krājumus bērniem. Vairāku nozīmīgu literāru apbalvojumu laureāts, tostarp — trīskārtējs Latvijas Literatūras gada balvas saņēmējs. Dzeja tulkota vairākās pasaules valodās. Viens no nozīmīgākajiem un pazīstamākajiem savas paaudzes dzejniekiem. Dzejai raksturīgs ironisks skatījums uz sociālām konvencijām, kultūras un literatūras tradīcijām; tautas psiholoģijas portretēšana, groteska, kā arī labsirdīgs humors, erotisms un cilvēkmīlestība.
One of the most versatile poets writing in the Baltic, Latvian Kārlis Vērdiņš is a renowned critic and a prize winning poet. His selected poems in English translation "Come to Me" (translated by Ieva Lešinska) was published by Arc Publications in 2015. His books were published also in Lithuanian, Polish, Czech, French, Russian, Spanish, and Slovenian translation.
Studējis kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā (1998-2004), ieguvis doktora grādu Latvijas Universitātē (2009). Dzeju publicējis kopš 1997. gada, iznākuši dzejoļu krājumi – „Ledlauži”, „Biezpiens ar krējumu”, "Es" un "Pieaugušie".
Kopš 2007. gada strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. No 2010. līdz 2015. strādājis literārā žurnāla "Latvju Teksti" redakcijā. Vērdiņa dzejas grāmatas iznākušas Krievijā, Polijā, Čehijā, Lielbritānijā, Spānijā un Slovēnijā, dzeja iekļauta latviešu dzejas antoloģijās lietuviešu, bulgāru, angļu, turku, slovēņu, horvātu, vācu un zviedru valodā. Raksta literatūras kritikas un apceres Latvijas presē. Sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus. Atdzejojis T.S. Eliota, V.B. Jeitsa, Emīlijas Dikinsones, Josifa Brodska, Čārlza Simiča, Volta Vitmena, Konstantīna Bībla, Georga Trākla, Ļeva Rubinšteina, Semjona Haņina un citu dzejnieku darbus. 2001, 2008 un 2015. gadā ieguvis laikraksta "Diena" gada balvu kultūrā, 2006. gadā - Autortiesību bezgalības balvu, 2007. gadā - Olivereto balvu par dzejoli "Karavīri". Par krājumu "Es" saņēmis Dzejas dienu balvu (2008), par krājumu "Burtiņu zupa" Literatūras gada balvu (2007). Par krājumu "Pieaugušie" saņēmis Literatūras gada balvu (2015) un par krājumu "Tētis" J. Baltvilka balvu (2016).
Droši vien ir grūti būt Kārlim, jo latiņa ļoti augsta. "Pieaugušie" ir mans mīļākais Kārļa dzejas krājums, un "Nekas" tam stāv ļoti tuvu. Asprātīgs, ironisks, atklāts, gatavs bakstīt iekšā sabiedrības skabargainajās acīs tā, ka maz neliekas. Visu cieņu!
Vēl tikai līdz pusei biju izlasījusi, kad jau iegāju Neputnā un pasūtīju sev šo pašu grāmatu. Domāju nolikt plauktā kā zāles un kad jau tik tālu prom no mājām būšu aizgājusi, ka neviens mani vairs nesapratīs, tad pasniegšos pēc Vērdiņa un tur “divas olīvas kā lauku bērniņi no likvidētas skolas” visu sapratīs.
Uzminiet nu, vai tiešām šis ir dzejas krājums! Tā vien gribas teikt: "Nekas, ja dzeja liksies proza, bet proza – dzeja, jo "Nekas" ir tieši šāds "viskas"." Asprātīgi, tieši, reizēm kaitinoši, jo gribas autoram pateikt, ka šādi, vecīt, var uzrakstīt arī bez grāmatas izdošanas (piemēram, teksts ar nosaukumu "Ludziņa", kas sākas grāmatas 77. lpp.). Tomēr kaut kāds šarms visos šajos tekstos ir, un tā nu nebūs, ka lasīšanai atvēlētais laiks šķitīs velti izniekots. No manis pavisam godīgas 4*.
4.2* daudz kas tik pazīstams, tirdziņš gan man nebija tik nežēlīgs, dabūju arī zemenes paēst pati. Žēl tikai, ka tās daļas tādas aprautas, šķiet, ka vēl tak kaut ko paturpināt vajadzētu, bet autors jau aizskrējis pie nākamās dzīves sadaļas vismaz 5 dzejoļi, kas atmiņā paliek. prieks arī par sabiedrības kritikas ieskanēšanos. patīkams pārsteigums, jo līdz šim dzejnieku darbos vairāk manīta tikai jūsma par sevi un paša smago dzīvi. vismaz kāds pamana arī, kas pasaulē notiek