Krievu rakstnieka Daniila Harmsa (Даниил Хармс, 1905–1942) īsproza, būdama ārēji tik nesaistīta ar sabiedriskiem procesiem, ir ārkārtīgi spēcīgs sociālās kritikas un terapijas instruments. Harmss nepiedāvā vis jaunu sistēmu un neraksta jaunu derību, viņš toties nodarbojas ar bezjēdzīgās realitātes atsegšanu. 1937. gada 31. oktobrī Harmss dienasgrāmatā raksta: “Mani interesē tikai “n i e k i”; tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas. Mani interesē dzīve tikai visās tās nejēdzīgajās izpausmēs. Varonība, patoss, drosme, morāle, higiēna, tikumība, aizkustinājums un azarts – šos vārdus es neieredzu.” Harmss nesniedz pabeigtus stāstus un varoņus, ar ko identificēties, viņš sniedz mums metodi, ar kuras palīdzību var dekonstruēt šo naidīgo, vienaldzīgo mehānisko pasauli. Viņš nevis naivi saceļas pret sistēmu vai aicina uz revolūciju, bet gan rada sīku neprecizitāti, disfunkciju sistēmas mehānismā – un šī novirze liks sistēmai pašai sevi sagraut, noārdīt.
1941. gada augustā Harmss tiek arestēts un 1942. gada 2. februārī apcietinājumā, kādā psihiatriskā klīnikā nomirst no bada. 1956. gadā viņš tiek reabilitēts. Viņa sacerējumi, pat publicētie, līdz pat 20. gadsimta 60. gadu sākumam bija nonākuši pilnīgā aizmirstībā, līdz beidzot tika izdota rūpīgi atlasīta bērniem rakstīto dzejoļu izlase “Spēle” (Игра, 1962). Tikai 1978. gadā Vācijā tiek publicēti viņa kopotie raksti, bet astoņdesmito gadu beigās viņš gūst atzinību arī dzimtenē. Latviski pirmās Harmsa publikācijas parādās astoņdesmito gadu beigās žurnālā “Avots”. 2007. gadā iznāk “Gadījumi” (apgāds “Neputns”, tulkotājs Vasīlijs Voronovs).
Daniil Ivanovich Yuvachev (Даниил Хармс) was born in St. Petersburg, into the family of Ivan Yuvachev, a well known member of the revolutionary group, The People's Will. By this time the elder Yuvachev had already been imprisoned for his involvement in subversive acts against the tsar Alexander III and had become a religious philosopher, acquaintance of Anton Chekhov during the latter's trip to Sakhalin.
Daniil invented the pseudonym Kharms while attending high school at the prestigious German "Peterschule". While at the Peterschule, he learned the rudiments of both English and German, and it may have been the English "harm" and "charm" that he incorporated into "Kharms". Throughout his career Kharms used variations on his name and the pseudonyms DanDan, Khorms, Charms, Shardam, and Kharms-Shardam, among others. It is rumored that he scribbled the name Kharms directly into his passport.
In 1924, he entered the Leningrad Electrotechnicum, from which he was expelled for "lack of activity in social activities". After his expulsion, he gave himself over entirely to literature. He joined the circle of Aleksandr Tufanov, a sound-poet, and follower of Velemir Khlebnikov's ideas of zaum (or trans-sense) poetry. He met the young poet Alexander Vvedensky at this time, and the two became close friends and inseparable collaborators.
In 1927, the Association of Writers of Children's Literature was formed, and Kharms was invited to be a member. From 1928 until 1941, Kharms continually produced children's works and had a great success.
In 1928, Daniil Kharms founded the avant-garde collective OBERIU, or Union of Real Art. He embraced the new movements of Russian Futurism laid out by his idols, Khlebnikov, Kazimir Malevich, and Igor Terentiev, among others. Their ideas served as a springboard. His aesthetic centered around a belief in the autonomy of art from real world rules and logic, and the intrinsic meaning to be found in objects and words outside of their practical function.
By the late 1920s, his antirational verse, nonlinear theatrical performances, and public displays of decadent and illogical behavior earned Kharms — who always dressed like an English dandy with a calabash pipe — the reputation of being a talented but highly eccentric “fool” or “crazy-man” in Leningrad cultural circles.
Even then, in the late 20s, despite rising criticism of the OBERIU performances and diatribes against the avant-garde in the press, Kharms nurtured a fantasy of uniting the progressive artists and writers of the time (Malevich, Filonov, Terentiev, Vladimir Mayakovsky, Kaverin, Zamyatin) with leading Russian Formalist critics (Tynianov, Shklovsky, Eikhenbaum, Ginzburg, etc.,) and a younger generation of writers (all from the OBERIU crowd—Alexander Vvedensky, Konstantin Vaginov, Nikolai Zabolotsky, Igor Bakhterev), to form a cohesive cultural movement of Left Art. Needless to say it didn't happen that way.
Kharms was arrested in 1931 together with Vvedensky, Tufanov and some other writers, and was in exile from his hometown (forced to live in the city of Kursk) for most of a year. He was arrested as a member of "a group of anti-Soviet children's writers", and some of his works were used as an evidence. Soviet authorities, having become increasingly hostile toward the avant-garde in general, deemed Kharms’ writing for children anti-Soviet because of its absurd logic and its refusal to instill materialist and social Soviet values.
He continued to write for children's magazines when he returned from exile, though his name would appear in the credits less often. His plans for more performances and plays were curtailed, the OBERIU disbanded, and Kharms receded into a very private writing life. He wrote for the desk drawer, for his wife, Marina Malich, and for a small group of friends, the “
Pilnīgs absurds tas Harmss. Tik absurds, ka brīžiem jāsmejas skaļā balsī. Te gan viss atkarīgs no humora izjūtas. Ja jums patīk Monty Python, tad liela iespēja, ka arī Harmss jums ies pie sirds. Bet vispār viņu var ļoti labi saprast. Ir šausmīgi grūti dzīvot, ja viss apkārt notiekošais šķiet absurds. Un tieši tādā laikā dzīvoja un nomira Daniils Harmss. Smieklīgi jau viņš raksta. Tik smieklīgi, ka ja sāk domāt, tad paliek skumji. Kā jau izlasē, ir labāki un ir švakāki stāstiņi, bet kopējais iespaids ļoti labs.
Noslēgumā viens Harmsa stāstiņš, lai jums vieglāk saprast, par ko ir runa. Šajā gadījumā runa ir par Puškinu.
Par Puškinu
Grūti pastāstīt par Puškinu kaut ko tam, kurš ne ko par viņu nezina. Puškins ir liels dzejnieks. Napoleons nav tik liels kā Puškins. Un Biskmarks salīdzinājumā ar Puškinu ir nekas. Un Aleksandri I, II un III ir vienkārši ziepju burbuļi salīdzinājumā ar Puškinu. Un visi cilvēki salīdzinājumā ar Puškinu ir ziepju burbuļi, vienīgi salīdzinājumā ar Gogoli pats Puškins ir ziepju burbulis. Tāpēc rakstīšu nevis par Puškinu, bet gan par Gogoli. Tiesa, Gogolis ir tik liels, ka par viņu neko i uzrakstīt nevar, tāpēc rakstīšanu vien par Puškinu. Taču pēc Gogoļa rakstīt par Puškinu ir kaut kā tizli. Bet par Gogoli rakstīt nav iespējams. Tāpēc labāk ne par vienu neko nerakstīšu.
Harmsa, absurda pilnie teksti, lieliski palīdz pārdzīvot šo laiku, kad pati dzīve ir absurda un šausmu pilna. Tas laikam arī viss ko es jums gribēju pateikt.
Īsi un šizīgi tekstiņi. Citi riktīgi stilīgi, bieži smējos, bet citi atstāj vienaldzīgu. Varēja tā izlase būt arī nedaudz īsāka, uz beigām jau sāku pagurt no tā absurda. Varbūt nevajadzēja iztriekt visu vienā rāvienā.
Pēc daudzajām slavas dziesmām, kas veltītas šai izlasei, likās, ka tai jābūt kam izcilam. Pavisam nepaķēra, pārlieku haotiski, progresīvi, vietām pretīgi. Subjektīvi nesajutu nekādu pievienoto vērtību savam laikam, kuru veltīju, lai šo izlasītu.
Absurdi interesanti, jā, bet brīžiem tik pretīgi, ka sāku nožēlot šo izvēli. Beigās H. Matuļa rakstītais pēcvārds attīsta man jaunu skatījumu: "Harmss nesniedz pabeigtus stāstus un varoņus, ar ko identificēties, viņš sniedz mums metodi, ar kuras palīdzību var dekonstruēt šo naidīgo, vienaldzīgo mehānisko pasauli. Viņš nevis naivi saceļas pret sistēmu vai aicina uz revolūciju, bet gan rada sīku neprecīzitāti, disfunkciju sistēmas mehānismā – un šī novirze liks sistēmai pašai sevi sagraut, noārdīt."