Kā noslēguma akords apgāda 35. jubilejas gada dzejas plauktā tiek laists klajā Igaunijā un Latvijā labi pazīstamā igauņu dzejnieka Contras krājums “Lecamaukla”, kurā daļu dzejoļu atdzejojis Guntars Godiņš, daļu Contra sacerējis latviešu valodā. Contras dzejas valodu nav iespējams sajaukt ar citām, jo tās kodam piemīt oriģināla ekspresija un noskaņa. Viņa dzejā (igauņu valodā) ir ļoti daudz vārdu spēļu, fonētisku saskaņu, izteicienu un frazeoloģismu (nereti neparastā mērcē), un to pašu viņš turpina, rakstot dzejoļus latviski, ko lasītāji ar sajūsmu novērtēja krājumā “Tik grūti ir būt latvietim”. Īpašu šarmu Contras dzejai piešķir bagātīgā humora, satīras, ironijas un paradoksu klātbūtne, šīs īpašības ir reti sastopamas latviešu dzejā. ”Ar lecamauklu es jaunībā ļoti brīvprātīgi nerīkojos. Kaut gan es jau vidusskolas laikā diezgan veiksmīgi sevi lecināju, daži desmiti reižu vienā minūtē. Bet kad es spēlējos ar burtiem, ar vārdiem, ar domām, tad es it kā neskrienu nekur, tikai lēkāju vienā vietā. Vai lecamaukla palīdz man lēkāt? To gan galīgi nē, tieši pretēji – traucē. Pinas pa kājām, reizēm es pat nokrītu uz mutes. Bet lēkāt bez lecamauklas nav interesanti...” tā raksta Contra. Šo jāuzskata par visnotaļ vēsturisku izdevumu, autors par to ir pārliecināts, rakstot savā īpašajā igauņa latviešu valodā:”... man ir iedomas, ka kādreiz rakstīs latviešu valodas vēsturē par diviem periodiem – pirms un pēc Contras. Ir jau diezgan dumpīgs nepārvērsties latviski par Kontru.” CONTRA Krājums izdots ar Latvijas VKKF un Igaunijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu. No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš.
Latviešu dzeja caur igauņu kafijas filtru. Biezumi paliek filtrā, bet kas iztek, ir smieklīgas divrindes. Var sašust par teksta un baltās lapas kapa proporciju, bet tieši tie īsie ir vistrāpīgākie. Garie un par mīlestību lec (ar lecamauklu ha ha) laukā no noskaņas.
Contra mierīgi varētu būt stand-up komiķis. Iespējams, viņš arī ir. Katrā ziņā viņam ir daudz one-lineru. Vai tos var klasificēt kā dzeju? Diez vai. Bet tāpat izklaidējoši. Poēma par sūdīgu sūdainu dienu ir tik trāpīga, ka nocitēšu šeit. Lūgums nelasīt tiem, kam ļoti nepatīk rupji vārdi. Bet viņam ir arī nopietnāki un ne mazāk trāpīgi dzejoļi.
Bija sūdaina diena pilnīgā dirsā es padirsu garām savai dirsai precīzi pat nezinu kā tas gadījās man bet rezultātā tīrs vairs nebiju gan
Ir labi. Pirmās nodaļas tekstus un visu kontekstu palīdz izprast tas, ja lasītājs saprot igauņu valodu vai orientējas Igaunijas kultūrā vai iekšzemes notikumos. Otrā nodaļa sniedz lielisku pārskatu par to, kā svešzemnieki apgūst latviešu valodu. Visumā forši dzejoļi.
Prikolu grāmata, kuras saturu pamatā veido spēles ar valodu. Ok, kad tām mugurkaulā kāda dziļāka vai nedziļāka doma ("Esmu mizgrauzis / visskaistāko ozolu / gribu noskūpstīt"), bet bieži vien prikols ir tikai prikols - un tas pats nosacīti prikolīgs ("saule riet / bet nevar riet").