Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu

by Harijs Āboliņš

Alberts ir 35 gadus vecs izdedzis grāmatvedis, kurš viens pats audzina savu dzīvespriecīgo piecgadīgo dēlu Oliveru. Viņa ikdiena r kā nebeidzams rituāls: rīta putra, bērnudārzs, Excel kolonnas darbā, makaroni vakariņās un dziļa iekšēja tukšuma sajūta, ko pastiprina bijušās sievas aiziešana. Humors ir viņa aizsargsiena pret rutīnu, bet cik ilgi var izturēt, dzīvojot tikai pēc inerces?

"Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu" ir stāsts par tēva mīlestību, vientulību un pavērsieniem, kas liek paskatīties uz sevi. Grāmata, kas liks pasmaidīt caur asarām un aizdomāties katram pašam par savu "Murkšķa dienu".

128 pages, Hardcover

Published February 1, 2026

Reviews

[Aija Puriņa · Rating 5 out of 5]

Šoreiz ar vērtējumu "nežmiegšos"... Šī grāmata mani ārkārtīgi pārsteidza tieši ar pirmajām trim nodaļām.⚡ Un visa stāsta laikā neatstāja vienaldzīgu. Nenogurstoši vēroju Alberta centienus atrast patiesību ilūzijās.

Kā grāmata atrada ceļu pie manis? Līdz mums nonāca ziņa, ka aprīlī Cēsu "LasītLaiks" pasākumā viesosies šīs grāmatas autors Harijs Āboliņš, protams, ka jānopērk grāmata, jo kur gan liksies autogrāfs?! 😅

No pieredzes zinu, ka mani uzrunā aptuveni mana vecuma vīriešu = rakstnieku darbi. Ziniet, tā kā reizēm vīrieši lasa "Santu" un "Unu", lai saprastu, ko domā un jūt sievietes, tā mani vilina šie darbi. 🫣😅 Šī grāmata man noteikti to sniedza, atrādot daļiņu vīrieša jūtu, ilgu un sevis meklējumu. Par autoru neko daudz nezinu, ja nemaldos saistīts ar finansēm, kafijas grauzdēšanu, futbolu, kā arī ir 4 dēlu tēvs. Viss - un arī tas varbūt nav patiesi.😂 Bet...lasot ir sajūta, ka Albertā ļoti daudz Harija (vismaz man acu priekšā bija pats autors). Viņš noteikti zina, kā jūtas vecāki, kā viņi bieži vien jūtas apmaldījušies, ka viņu loma no "es" mainījusies uz "mēs", kā iestājas pienākumu "vāveres ritenis" un rutīna, kurā reizēm gribas paslēpties ilūzijās un izslēgt realitāti. Bet uz apmierinātību ir tieši pretējs virziens - atzīt, pieņemt un iemīlēt šo visu...

Pats stāsts ir vienkāršs - vientuļais tēvs un piecgadīgs dēls. Un tēvs ir noguris. Un tēvs grib justies redzēts kā vīrietis, kā cilvēks (ne tikai tētis), un tad viņš iepazīst Tinder "pārsteidzošo" pasauli, kas savā ziņā viņu noved pie sevis...

Šis ir vīrieša vientulības, ilgu un savas reālās dzīves iemīlēšanas stāsts. Pa vidu tam visam ir daudz ikdienišķu detaļu, kas norezonēs ar jebkuru mammu vai tēti (piemēram, veļas kalni un netīrie trauki - par šiem aprakstiem jau vien bonusa zvaigzne autoram ✨).

Kad iedomāšos par šo grāmatu, prātā nāks atslēgvardi - vanna, vīns, kafija, pieskārieni sev un Niks Keivs. Par pēdējo runājot, tam liela nozīme, jo dziesmas noteikti nav nejauša izvēle. Pat grāmatas nosaukums atrodams vienā no tām, kas, iespējams, norāda uz Ženēvu kā simbolu vēlmei atrast jēgu tam visam, kas ar viņu notiek, kādā situācijā viņš ir attapies. Daudziem nepatīk alkohola lietošana grāmatā, bet man tas ir saprotams arī kā viens no simboliem - kā simbols aizbēgšanai no realitātes. Sākumā viņš dzer, lai nozustu, vēlāk jau apzināti, izbaudot mirkli un tizli nepiedzeroties. Diemžēl bieži vien alkohols kalpo tam pirmajam mērķim, un kurš gan tur kādreiz nav bijis, kaut arī pēc tam slikti un kauns. 🫣🫩

Vislabāk man patika tieši grāmatas sākums, kad šķita, valoda vienkārši šķeļ zibeņus manā dvēselē, šķita, ka šādu domas izklāstu varētu lasīt vēl un vēl. Tas bija tik spraigi, svaigi un aizraujoši!🤍 Tad nospiedu pauzi, jo gribēju lasīt, koncentrējoties uz katru īso teikumu. Spraigums samazinājās, bet beigās bija daudz (tieši man un tieši šobrīd!) noderīgu atziņu par ilūzijām, par patiesības nozīmi! Par būšanu šeit un tagad.

Lai nedziedātu tikai slavas dziesmas 😅, varbūt man ne visai dabisks šķita dēls, kaut kā pārāk gudrs, nezinu.🤭 Arī tā Whatsapp sarakste bija nedaudz par garu. Bet kopumā šis rakstnieks māk izteikties, un tas nav tukši, gandrīz katrs teikums ir ar jēgu un virzību.

Lai dzīvo patiesība!💫 Un gaidu sarunu vakaru ar autoru, kas noteikti piešķirs vēl kādu citu šī stāsta dimensiju.

[Sintija · Rating 5 out of 5]

Labprātu ieliktu 10 zvaigznes. Lieku mīļāko grāmatu plauktā blakus "Kalendārs mani sauc" (un domās arī pie Ērlenna Lū "Naivi. Super", kuras eksemplāra man diemžēl nav) un ar pārliecību varu teikt, ka šī grāmata ir absolūts mana 2026. gada favorīts.

Alberta stāsts ir tik ilgi gaidīts svaigs gaiss, ko ieelpot. Grāmatu viscaurstrāvojošais cilvecīgums šī brīža pasaulē ir tik ļoti nepieciešams. Tas mani atbruņoja, atverot savas kaut kādu laiku noklusētas slūžas. Jūtos kā izrunājusies, pašai neko nerunājot un vienkārši uzklausot. Jūtos saredzēta.

Tik daudz citātus izrakstīju. Tik daudz, ko pārdomāt.

Paldies par šo pieredzi! Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu, šai pasaulei noteikti vajag vēl.

"[..] Tas ir pamats, uz kura var būvēt. Tas ir tik grūti, bet man nav citas izvēles un citas izejas. Šis ir mans ceļš uz patiesību [..]

[Ramona Ziemele (grāmatu lāde) · Rating 4 out of 5]

4.25⭐️

Vai es gaidīju, ka jau no pirmajām lappusēm atradīšu radniecīgu dvēseli Alberta personā? Noteikti nē, bet te nu es biju - lasīju un māju ar galvu, ka šis viss ir tik ļoti attiecināms uz vientuļajiem vecākiem, neatkarīgi vai tā ir mamma vai tētis.

Man ļoti patika! Nu tā, ka šo var mierīgi izraut vienā piegājienā un ne tikai lappušu skaita dēļ, bet arī pateicoties vieglajai, bet raitajai valodai un pašam Albertam, kura ikdienas ainiņas aizvilka mani prom no mammas pienākumiem. 🫣

Par spīti vieglumam, kādā autors raksta, pats stāsts it nemaz nav viegls - šis ir vientulības, paškritikas, nepiepildīto sapņu un milzīga iekšējā tukšuma apvienojums. Cilvēcīgs stāsts par prioritāšu maiņu, kļūstot par vecāku (it īpaši, ja šī loma jāpilda vienatnē), un vēlmi atkal vairāk pievērsties savām vajadzībām ne tikai bērnam.

Pilnīgi noteikti iesaku!

[Sintija Meijere · Rating 3 out of 5]

Man šī ir grāmata, kuru izlasīju nepilnos divos vakaros, bet pēc tam 3 dienas domāju, ko ierakstīt atsauksmē... 🤔
Vispirms, man šķiet ļoti forši, ka ir aktualizēta solotēva loma. Kaut kā nenāk prātā neviens cits darbs par šo tēmu, jo vienmēr jau vairāk pierasts pie solomammu lomas sabiedrībā, tāpēc šī situācija no vīrieša skatupunkta likās ļoti interesanta.
Bet mani laikam drusku kaitināja pats Alberts ar savu prosecco dzeršanu vannā un nebeidzamajām ilgām pēc attiecībām. Gribējās viņu drusku sapurināt un ieteikt beigt čīkstēt, bet ieviest kādu hobiju vai draugus, lai nebūtu jāžēlojas par pelēko ikdienu un rutīnu, uzskatot attiecības par vienīgo lietu, kas spētu dzīvi padarīt aizraujošāku.
Njā, kaut kāda drusku mazuma piegarša palika..

P.S. Vāka dizains un nosaukums gan ļoti patīk!

[Ina · Rating 5 out of 5]

4.5/5 ⭐

Tomēr kaut kas trūka, bija par īsu, prasījās vairāk atbildes uz jautājumiem, lai liktu visas 5⭐

Īss stāsts, bet ar savu tiešumu un spēcīgajām emocijām, lika man raudāt, jau no grāmatas pirmajām nodaļām. Pat nezinu par ko vairāk raudāju - par vientuļo tēvu un visu emociju/ tukšumu, ko viņš jūt, vai par dēlu, kuru audzina tikai tēvs, kas cenšās būt abi vecāki. Laikam par visu kopā, taču grāmatas beigās visvairāk gribējās samīļot tēti!

"Un es sēžu. Vienkārši sēžu. Dzeru savu IPA, ēdu fri un skatos, kā mans dēls dzīvo. Tiešām dzīvo -bez filtriem, bez pienākuma, bez vainas sajūtas. Viņš skrien. Viņš smejas. Viņš ir skaļš un nebaidās no tā. Viņš pieliek roku pie vienas acs un saka: "Tēti, es redzu pirātu salu!"
Un es pasmaidu. Ne tikai par vārdiem, bet par to, ka viņam tāda sala vispār var eksistēt. Ka viņam vēl viss ir iespējams -arī salas, arī piedzīvojumi vienkāršā kafejnīcā. Viņš spēj pārveidot kartupeļu smaržu par piedzīvojumu. Bet es? Es esmu tas, kurš to vēro. Man ir šī privilēģija. Un es reizēm sev jautāju -kad tieši mēs pārstājām to redzēt? Pirātu salas?"

[Monta | IG montareads · Rating 4 out of 5]

⭐️⭐️⭐️⭐️ (4/5)
tēva un bērna attiecības | vīrieša skatpunkts | ikdienas realitāte | vilšanās

Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu" ir stāsts, kas atver durvis uz vīrieša iekšējo pasauli.

Tik sen nebija nācies lasīt grāmatu, kur autors-vīrietis tik atklāti runā par vīrieša domām, sajūtām un dzīves realitāti. Lai arī centrā ir tēvs, kurš viens audzina bērnu, tas ir tikai viens slānis no daudz dziļāka stāsta. Grāmata pieskaras attiecībām, vilšanās sajūtai, piedošanai sev un pieņemšanai — visam tam, kas patiesībā ir ļoti pazīstams katram no mums.

Sižets pats par sevi varbūt nepārsteidz ar lieliem pavērsieniem, taču tajā ir kaut kas ļoti īsts. Vīrišķīgā enerģija, kas vijas cauri visam stāstam, piešķir tam īpašu noskaņu un padara to atšķirīgu no ierastā.

Iesaku izlasīt ikvienam — īpaši, ja gribas kaut ko vienkāršu, bet jēgpilnu.

[Agnese · Rating 5 out of 5]

Stāsts par solo tēta dzīvi kopā ar piecgadnieku. Skumji un smieklīgi vienlaikus.
Ļoti laba valoda - vārdi plūst un veido skaistas saspēles.

Manuprāt, Harijam ir jāturpina rakstīt! Viņam tiešām padodas tā lieta!

P.s. Es nedomāju, ka būt solo tētim ir grūtāk kā solo mammai. Jebkuram solo vecākam ir jātiek galā ar visiem izaicinājumiem vienam, un tas var būt smagi un grūti. Labā ziņa - bērni ātri izaug. Mans novēlējums galvenajam varonim - neļaut sev grimt skumjās. Atrast mazos ikdienas priekus, ko izbaudīt, un kas iekrāso dzīvi gaišākās krāsās.

[Madara · Rating 5 out of 5]

Prieks, ka Albertam izdevās izrauties no Murkšķa dienas. Lieliska debija Latvijas literatūrā.

“Es dzeru Prosecco, bet šoreiz lēnām, ar cieņu, nevis bēgot. Un, kad pudele ir tukša, es izkāpju no vannas, gatavs rītdienai, kurā patiesība būs mans kompass, nevis slogs.”

[Lasitnaskis Inese Poriņa · Rating 5 out of 5]

4.5⭐️

[Sandra Rubene · Rating 4 out of 5]

Man bija par garu Tinder sarakste. :0 Par to mīnus 1 zvaigzne.

[Arita Zvejniece · Rating 5 out of 5]

Patika gan grāmatas stāsta esence, gan arī autora valoda. Kā mātei ļoti sasaucās vairākās vietas ar izjūtām par bērnu.

[Alise Prancāne · Rating 4 out of 5]

4.25
patika. izlasīju vienā rāvienā (sveiciens Diānai 😝). varbūt priekš manis nedaudz par daudz tās 18+ daļas, īsti nezinu kā tas kaut ko baigi deva stāstam. laikam jau labi uzrakstīts, ja es sāku just līdzi VĪRIETIM

[Aija Zaltāne · Rating 3 out of 5]

Ir proza,kas veidota kā dienasgrāmatas ieraksti. Un tad ir šī grāmata - dienasgrāmatas ieraksti,kas izliekas par prozu. Lasot,mani nepameta sajūta,ka esmu pirmajā un pēdējā tinderrandiņā ar vīrieti,kurš jau divdesmit piecas minūtes man stāsta par to,kā neviens (izņemot viņu,protams) nesaprot,kāda ir patiesi izcila kafija un visi lielākoties dzer žļurgu,ko par kafiju nenosauksi. Viņš piemin,ka viens audzina dēlu un stāsta par to cik vientuļš un nesaprasts jūtas. Šī monologa laikā viņš visticamāk joprojām nav iegaumējis manu vārdu un neko citu arī par mani nezina,jo nav jau tā,ka pajautā. Tinderrandiņa biedrs saka,ka ilgojas pēc īstas saiknes ar kādu,ar to domājot,ka viņam sen nav bijis sekss. Pēc šīs vienīgās tikšanās viņš nesaprot kāpēc neaicinu tikties vēlreiz un darbā, dzerot savu līdzpaņemto izsmalcināto kafiju, pāri excel tabulām kolēģei,kurai nav iespējas neklausīties, stāsta kā kartējā sieviete viņu nepieņem,jo viens audzina dēlu. Vakarā,kad bērns nolikts gulēt,viņš bēdīgi masturbē. 125 lappusēs viņš to dara 3 reizes.

[Kintija · Rating 5 out of 5]

Ļoti patiess un aizkustinošs stāsts!

[Elina Sprude-Nesenberga · Rating 5 out of 5]

Virspusē - asprātīgs teksts par to, kā ir vienatnē audzināt bērnu. (Lai arī daļa uzsver, ka stāsts ir par solotēti, arī mammām būs viegli iejusties). Un stāsts par toksiskām attiecībām un to, kā gribas atrast ideālās atiecības. Paskrubinot vairāk - skarti arī sabiedrības aizspriedumi (pie ārsta ved mammas, ne tēti; guļ vannā un bauda dzirkstošos dzērienus sievietes, nevis vīrieši) un gimene kā vērtība.

Lasās ātri, bet ir brīži, kas liek padomāt vairāk.

Tos emoji gan es izdzēstu, jo tiem, manuprāt, ir vieta tikai digitālā vidē, ne drukātā grāmatā.

[Kurmisrupucis · Rating 3 out of 5]

3.5* solotēta stāsts forši, no otras puses, ar ko tas atšķiras no solomammas stāsta? ar to, ka tik detāli to neviens neatspoguļo, solomammām šis viss ir fonā citām lietām. tām lietām, par ko nu grāmata vēsta. Niks Keivs, vanna un prosecco...khm, khm....

[Arnis Arnicāns · Rating 2 out of 5]

Ir, protams, lasītas arī sliktākas grāmatas, un varbūt šī būtu pelnījusi arī kādu zvaigznīti vairāk, bet ļoti jau nokaitināja. Stāsts, kas maskējas aiz rūpīga vientuļā tēva lomas, bet patiesībā ir ņerkstoša vīrieša balss par neveiksmīgām attiecībām. Katrā ziņā stāsts par pārjūtīgajām rūpēm par dēlu Oliveru man likās pārspīlēti samākslots, bet īsts man likās tikai rūgtums par neveiksmēm tinderī. Kāda iemesla dēļ tam visam klāt nāk vēl lazanjas recepte, apceres par kafijas garšu, mūžīgais Niks Keivs un neiztrūkstošā vanna? Ja nu vienīgi aprakstīto lappušu apjomam. Jā, un randiņš Uzvaras parkā bez konkrētas vietas norādes arī ir kaut kas. Doma, ka virtuālā saskarsme aizstāj tiešas fiziskas attiecības, protams, ir apspēlējama, bet šeit kaut kas tomēr pietrūka.

[Ilze Laura (birone.lasa) · Rating 5 out of 5]

📚 Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu

Tēvs un dēls, vai tas ir par maz?

🔸 Šoreiz vēlos sākt ar pirmo domu lidojumu, kas man raksturo šo stāstu – pateicība, vientulība, rutīna, beznosacījuma mīlestība, virtuāls apmāns, neatlaidība, mirkļa bauda (pārnestā un tiešā nozīmē).

🔸 Stāsts bija kā malks vecāka dvēselei, atgādinot, ka bērna beznosacījuma prieks, mīlestība un būšana nav vien pašsaprotama lieta, bet gan milzīga dzīves dāvana.
Jā, ikdienā un steidzīgajā rutīnā tas var būt pašsaprotami, gluži kā citas mūsu dzīves privilēģijas, bet bērna tuvība ir kas vairāk par vienkārši – būt.

🔸 Alberts, būdams tēvs, kurš dēlu audzina viens, spēji alkst sievietes klātbūtni, tuvību un intimitāti.
Šī tuvība tiek atrasta tipiskos mūsdienu apstākļos, virtuāli, aiz ekrāna zilajiem stariem, ar pikantām bildēm un nebeidzamu vietu fantāzijām. Ar viltotiem solījumiem, bet vārdiem, kas apmierina sen alktās vēlmes.

“Mīlestība nav aplikācija. Un es neesmu produkts, kuru jāliek grozā ar piegādi divu klikšķu attālumā.” (58.)

🔸 Mirkļi, kas tiek pavadīti viltotās fantāzijās, laupa patiesos mirkļus ar dēla beznosacījuma prieku un pateicību par vienkāršu tēva klātbūtni.

Ar šo ekrāna īslaicīgo baudu nedraudzējos jau ilgu laiku, bet līdz ar dēla dzimšanu, telefons ir kļuvis tik vien kā par krūts barošanas uzskaites palīgu un ātras komunikācijas rīku.
No sirds baudu tos mirkļus, ko sniedz bērna beznosacījuma tuvība, prieks un smaids.

“Es ļāvu viņai sev atņemt dienas un naktis. Ļāvu viņai nozagt manas domas, manu uzmanību. (..) Es biju nodevis savu dēlu, savu realitāti, savu dzīvi.” (101.)

🔸 Bez mātes, šķietami nepilnvērtīga ģimene, it kā kaut kas trūktu.
Apbrīnojams spēks, kā vārdiem pateikt – vai mamma Oliju (Oliveru) mīlēja. Ak, un te man sirds lūza uz pusēm!
“Es domāju… ka viņai bija grūti. Grūti būt par mammu. Grūti būt pašai ar sevi. Un varbūt viņa mīlēja tevi pa savam. Tikai… tā nebija mīlestība, ko tu gaidīji. Vai ko tu pelnīji.” (37.)

🔸 Patiesība, lai arī cik tā neglīta vai sāpīga var būt, tā ir nemainīga patiesība.
Aicinājums skatīties realitātei precīzi acīs un neliekuļot, neļaut fantāzijām un iedomām pārņemt prātu.

“[..] es saprotu, ka patiesība nav sods, bet atslēga. Tā atbrīvo no melu nastas, ļauj elpot brīvi, domāt skaidri.” (117.)

Šķietami plānā grāmatiņā ir stāsts, kas plosa sirsniņu, atver acis uz patiesību un atgādina par vecāka būtiskajām vērtībām.
Šajās rindās katrs spēs atrast kādu vērtīgu dzīves domu, kas ļaus iedvesmot uz mirkļiem palūkoties ar jaunu dvesmu, paldies, Harij!

[Austra · Rating 4 out of 5]

Pirms pāris nedēļām pašķirstīju šo grāmatveikalā, secināju, ka autora valoda neliek acīm asarot, un nospriedu, ka nopirkšu Grāmatu svētkos. Sacīts, darīts. Un tad šai skaistajā brīvajā svētdienā ķēros klāt pie lasīšanas.

Secinājumi - iepriecinoši labi. Vispirms par acīmredzamo - glīts noformējums un paldies par to, ka tiek izdotas arī īsas grāmatas. Visam nav jābūt izstieptam uz 300 lapām. Īsa grāmata bieži vien pat ir labāka grāmata.

Ja neskaita dažas tizlas konstrukcijas ar palīgteikumiem, citādi autora valoda (un, visticamāk, arī redaktores darbs) ir patīkami iepriecinoša. Bez pārāk daudz izpušķojumiem, ja neskaita sestdienas rītu Āgenskalna tirgū. Sižetiski ļoti ticami un pārliecinoši, ikdienas rutīna un ikdienas vientulība. Nezinu, kā ir būt vientuļajam tēvam, bet Alberta stāstam noticēju. Bija interesanti paskatīt Tindera gaļas tirgu no pretējā dzimuma perspektīvas. Vienīgā loģikas kļūme, pie kuras pieķērās acs - kurš runā randiņus Uzvaras parkā? Jūs vispār zināt, cik tas parks ir ellē liels? Tā nekad nesatiksieties.

Tāpat vietām varbūt tās Alberta domas un atziņas par daudz atkārtojās, bet kuram tad galvā neiet uz riņķi viens un tas pats monologs? Tā ka šis nav liels pārmetums. Kopumā ļoti labi uzrakstīts stāsts un arī vnk labi, ka tāds ir izstāstīts.

Īpaši labs bija cringe-fest jeb tinderčats. No vienas puses - es ļoti mīlu Emīliju Henriju, no otras - es apzinos, ka nevienam nav tādu dialogu kā Čārlijam ar Noru, tāpēc Alberta čats ar Elzu vienlaikus lika gribēt nomirt, bet vienlaikus bija ļoti tizli precīzs.

[Elina Dlohi · Rating 5 out of 5]

4,5 zvaigznes
Atzīšos, ka sākumā nemaz neplānoju šo grāmato lasīt. Biju pamanījusi, ka šāda grāmata ir iznākusi un ar acs kaktiņu skatījos atsauksmēs, kuras parādījās arvien labākas un labākas, bet kaut kā šķita, ka tā nav priekš manis.

Līdz brīdim, kad pamanīju, ka @laikslasit pasākumā Cēsis viesosies pats autors. Nolēmu braukt un tad jau sapratu, ka grāmata noteikti jāizlasa. Paldies @zanenuts

Un tā mani patīkami pārsteidza.

Grāmatas centrā ir Alberts - vientuļš tēvs, kurš audzina savu piecgadīgo dēlu Oliju Viņa ikdiena ir diezgan vienmuļa, viņš strādā par grāmatvedi un ļoti ilgojas pēc attiecībām. Īpaši pavasarī.

Grāmatā tiek attēlota Alberta pieredze attiecību meklējumos -galvenokārt caur Tinder randiņiem. Un šī daļa ir gana sāpīga.
Ir randiņi, uz kuriem otra puse nemaz neatnāk.
Ir cilvēki, kas šķiet kā ideālie partneri līdz vienā brīdī vienkārši pazūd.
Ir arī tādi, ar kuriem sarunas virtuālajā vidē ir dzīvas un aizraujošas, bet reālajā dzīvē satikties viņi nemaz nevēlas.

Mani šī grāmata pārsteidza ar savu vienkāršību. Tā nav pārspīlēta, nav samākslota. Tā ir cilvēcīga.
Un tieši tāds šķita arī pats autors, klausoties viņu Cēsīs -vienkāršs, atvērts, ļoti patiess.

Grāmatā jūtama arī autora mīlestība pret speciality kafiju. To varēja just arī mūsu sarunā nākamajā rītā Cēsīs, kur izdevās nedaudz parunāt arī par kafiju.

Viss manī ir pārbāzts: vilšanās, nogurums, dusmas un virs visa -absolūts tukšums. Tikko vēl biju
patīkami satraukts un priecīgs, kā skolas puika pirms diskotēkas. Bet
tagad esmu atkal nulles punktā. Ne dusmīgs uz viņu. Ne līdzjūtīgs. Tikai... noguris no cerības, kas atkal apgriezās pretējā virzienā."

[Literatūras ceļvedis]

"Liela daļa romāna liek gan Albertam, gan lasītājam dalīt uzmanību starp laiku ar Oliju un galvenā varoņa paša centieniem aizpildīt sāpīgu tukšumu savā dzīvē. Tas liek gan līdzpārdzīvot, gan pārvērtēt tēva un dēla attiecības, kas noved pie būtiskām galvenā tēla atklāsmēm.

Un galu galā – ārkārtīgi maz literatūrā apskatītā vientuļā tēva loma visā romāna garumā runā par to, ko nozīmē būt tēvam, un kā šī loma mainās vai nemainās, ja tēvs ir viss, kas bērnam ir."

Vairāk par Harija Āboliņa romānu "Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu" (Latvijas Mediji, 2026) lasiet Emīla Rotgalvja apskatā LNB portāla "Literatūras ceļvedis" marta/aprīļa numurā.

https://www.literaturascelvedis.lv/po...

Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

[Laura · Rating 4 out of 5]

Pārsteidza mani, ļoti patīkami pārsteidza. Grāmata, kas piesaka ļoti nozīmīgu tēmu/problēmu, lai gan to nosaukt par problēmu negribas, drīzāk realitāti. Parasti man nepatīk lietot terminu "vientuļā māmiņa" vai "vientuļais tētis", bet šeit tomēr ir stāsts par vientulību. Un arī par ļoti lielu un dziļu mīlestību. Dzīvi, īsti, patiesi. Mazliet arī skaudri, bet reizē priecīgi ar visiem makaroniem, tramvajiem, vannām, prosecco, krītņiem, tapešu izstādēm, Lego, whatsappiem, tinderiem un vēl un vēl. Noticēju visam. (Spēcīgi nostrādāja epizode ar ģimenes ārsti, tas bija liels auč.) Ticu cilvēkiem, viņu mīlestībai, atbildībai, sapņiem un cerībām. Lieliska debija.

[Svetlana Zigajeva · Rating 4 out of 5]

Galvenais jautājums - vai būs turpinājums? 🤭

Sāku lasīt pēcpusdienā, pabeidzu vakarā. Kāpēc tik ātri?
Jo interesanti. Jo viegli lasās. Jo īsas nodaļas - un tās vienkārši “dzen uz priekšu” 😁

Sākumā likās, ka šis būs stāsts par vientuļa tēta ikdienu - diezgan līdzīgu vientuļas mammas realitātei, tikai ar vienu atšķirību: sabiedrība pie mammām jau ir pieradusi…
Bet pamazām tas pāraug stāst�� par mīlestības un dzīves jēgas meklējumiem.

Jā, bērns ir sava vecāka galvenā jēga.
Bet mēs visi esam cilvēki un mums vajag vēl kaut ko… Siltumu, ko var dot tikai otrs cilvēks… pat ja tas ir mazliet iluzors.

“Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu” - patika.

[Kaspars Zalāns · Rating 2 out of 5]

Forši, ka top grāmatas par vientuļajiem tēviem un visām sabiedrības stigmām, bet vajadzēja vai nu štengrāku redaktora pirkstu, vai arī ilgāk "nostāvēties", citādi 40 % grāmatas ir pārdomas par kafijas pupiņām un Niku Keivu, un atlikušajos 60 % nekādas sevišķas atklāsmes par tēva lomu vai tālākajām gaitām pēc grāmatas notikumiem nesanāk.

[Reader · Rating 4 out of 5]

Viegli lasāma, veikla valoda ar ironiju, humoru un paškritiku. Jauki, ka teksts sadalīts īsās epizodēs, kurās katrā izstāstīts kāds ministāsts, nepazaudējot arī galveno līniju. Un pārsteidzoši, ka stāsts beidzās savādāk nekā varētu sagaidīt.

[Edgars Bernāns · Rating 5 out of 5]

Miers - viss, ko vīrietim vajag.