Sabīnes Košeļevas prozas darbs “Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts” ir skaudrs, taču liriski maigs un drosmīgi atklāts vēstījums par pieaugšanu, par savas vietas meklēšanu haotiskajā mūsdienu pasaulē, un pāri visam – stāsts par skaistu un diemžēl neiespējamu mīlestību, kam romantiķi labprāt piedēvētu apzīmējumu “īsta”. Tas ir stāsts par īstu, lielu mīlestību pāri robežām, pāri aizspriedumiem, pāri nacionāliem konfliktiem. Stāsts par mazu meiteni lielā pasaulē, kur dzīve gan gauži nodara pāri, gan dāsni atalgo.
“No manuskripta lapām silti staroja absolūta saskaņa un intimitāte grāmatas varones un viņas mīļotā “krieva” attiecībās. Tāpēc romāna beigas saraudināja visus izdevniecības darbiniekus, kuri grāmatas sagatavošanas procesā to izlasīja.” Anda Brazauska, grāmatas redaktore
Sabīne Košeļeva ir dzimusi 1989. gadā Liepājā, kur dzīvoja līdz vidusskolas pabeigšanai. Tā kā pasauli vienmēr ir uztvērusi tekstuāli, studēja žurnālistiku LU Sociālo zinātņu fakultātē, savukārt maģistra grādu ieguva Rakstniecības studijās Liepājas Universitātē. Maģistrantūras studiju ietvaros pusgadu mācījās angļu literatūru un kultūru Viļņas Universitātē. Kopš 2011. gada piedalās LLC rīkotajos Prozas lasījumos.
“Rakstu maz un reti, pasaule jau tāpat ir pilna ar visu ko. Parasti rakstu par to, kas “sāp” un tad, kad pati esmu “pilna”. Citādi neprotu.””
Sabīne Košeļeva ir dzimusi 1989. gadā Liepājā, kur dzīvoja līdz vidusskolas pabeigšanai. Tā kā pasauli vienmēr ir uztvērusi tekstuāli, studēja žurnālistiku LU Sociālo zinātņu fakultātē, savukārt maģistra grādu ieguva Rakstniecības studijās Liepājas Universitātē. Maģistrantūras studiju ietvaros pusgadu mācījās angļu literatūru un kultūru Viļņas Universitātē. Kopš 2011. gada piedalās LLC rīkotajos Prozas lasījumos.
“Rakstu maz un reti, pasaule jau tāpat ir pilna ar visu ko. Parasti rakstu par to, kas “sāp” un tad, kad pati esmu “pilna”. Citādi neprotu.””
Varbūt 2,5 zvaigznes, jo sākums bija cerīgs un interesants. Mazliet par garu šķita tā spriedelēšana par labu cilvēku, kā arī tas, ko jau lasot komentēju. Tad, kad 3. reizi pieminēja Allāha līgavas un uzradās tā sieviete-otrs es, grāmata sāka mani kaitināt. Līdz ar neveiksmīgo braucienu uz Maskavu, vairs nespēju sagaidīt, kad beigsies un vismaz 2 reizes pie sevis nodomāju "akdies, nu cik var muldēt!". Uz beigām bija tāda sajūta, ka autorei jāaizpilda noteikts lappušu skaits un tad nu tiek spriedelēts, fantazēts un cakināti teikumi, lai tik sanāktu apjoms. Uzausa atmiņā bakalaura darbs, kad arī bija jāizspiež noteikts apjoms. Žēl, jo varēja būt ļoti labi un talants ir, bet kaut kur aizšāva greizi. Man bija sajūta, ka man ir jānotic tai mīlai, bet nespēju.
..pirmajā reizē šī grāmata man likās tiešām lieliska literatūra (uzdāvināju vienu eksemplāru arī savam draugam, kurš grāmatas nelasa, bet pazīst Sabīni). šoreiz es darbu noklausījos audio formātā un sapratu, cik jau toreiz ļoti iemīlējos Sabīnē Košeļevā, viņas atklātībā un sievišķīgumā, kas šajā mīlasstāstā ir izlikts kā uz paplātes. vēlāk, kad satiku Sabīni dzīvajā, ieliku viņu savā "skaistāko latviešu autoru" topā. starp abām šīm lasīšanas reizēm tiku arī pie autogrāfa. Sabīne to darīja ar skaistu mulsumu. :)
Ko lai saka... sākās šis visai cerīgi. Man ļoti patika, kā bija uzrakstīta grāmatas pirmā puse. Autorei bija labs rakstības stils. Bija izdevies parādīt īstās emocijas. Bija gan postpadomju cilvēka atmiņu lietas, gan jaunības mīlestības un aizraušanās trakums. Nu, kad ir vien mazliet pāri 18, jūra līdz ceļiem, nav pohu otrā dienā un kaislīga aizraušanās. Grāmatas pirmā puse man lika domāt, ka vērtējums būs diezgan augsts.
Un tad notika nodaļa ''Angel-īna''. Es nesapratu, kāpēc tā nodaļa tur bija un man tā nostrādāja kā zars velosipēda riteņos, jo pēc tās izlasīšanas man likās, ka esmu nolikusies ar seju dubļos. Bija pazudis stils. Bija pazudusi noskaņa. Galvenā varone šķita overdramatic, kā no ziepenes un tie teksti bija tik ļoti neloģiski... Un ja es beigas pareizi sapratu , tad come the fuck on.
Also, this:
Vārdu sakot, iespaids bija tāds, ka grāmatas otro pusi rakstījis pilnīgi cits autors, kas kaut ko dramatiski sametis kopā un davai, viss gatavs. Žēl. Jo grāmatas pirmā puse man patika. Likās labi uzrakstīta. Ainas būrās acu priekšā.
Nebeidzu sevi pārsteigt, bet man patika. It kā tādā pat stilā kā "Dārgā dzīve", bet tēmas tuvākas. Bērnības ainas un visi vides apraksti noteikti rezonēs ar 90-to bērniem. Ļooooti daudz trāpīgu domu un citātu. Beigas varbūt drusku par dramatisku, citādi 5 zvaigznes ieliktu. Patika tādā līmenī, ka pat meklēju, vai autorei nav vēl kādi darbi. Ja redzēšu šo grāmatnīcās, noteikti iegādāšos. Kaut kas noklikšķēja, kaut baidījos, ka būs kārtējais bērnu žūrijas sviests.
tā nebija postmoderna mozaīka, kā sludina grāmatas aizmugurējais vāks, bet gan liela literāra nekārtība. turklāt žēl, bet to lielo mīlestību, kas tiek sludināta grāmatas stāstā, tā arī nesaredzēju, varbūt skatījos pārāk kritiski, tomēr tik un tā man šķiet, ka bļaustīšanās bija skaļāka par pašu mīlestību.
21.gadsimta mīlasstāsts, jūs sakat. Īsti nesaprotu autores motivāciju rakstīt šo miniromānu (drīzāk stāstu). Parādīt/izcelt krievu un latviešu atšķirības? Vai tieši otrādi - ka mēs esam tik līdzīgi? Viss, ko es redzēju - stereotipi un banalitātes.
Nebiju lasījusi, patīkami pārsteidza, ka Sabīne uzdrošinās kustināt ‘’savas paaudzes’’ manifestu ar diezgan interesantiem, lai arī zināmiem paņēmieniem. Tas IR jādara un obligāti pirmajā grāmatā. Joņevs nāk prātā, bet šeit tomēr likts uz melodramatismu. Starp citu, tas krievs, kuru galvenā varone iemīl, tā arī nepasaka priekšā, kāpēc viņu vajag mīlēt. Un te man, nupat pragmatiski spaidot vitamīniem bagātos smiltsērkšņu augļus lielkrūzē, gribētos atrast metafizisku atslēgu: “krievs’’ nav cilvēks, bet nostaļģija, attālums, sāpes. Var domāt, ka tā ir banālās formulas “latvieši ir cietēju tauta” komponente, bet kādā brīdī sāk šķist, ka tiešām melanholiskās paaudzes manifests. Jūs neesat nekad ‘’mīlējuši krievu’’? Neesat darbā pakļauti cilvēkiem, kas neciena Bulgakovu vai Kafku? Nekad nav gadījies savu iekšējo varoņu mutēs (savās mutēs) ielikt augstas tēmas, nevis prastas sarunas, kas rādītu šīs tēmas? Nekad nav gadījies likt cilvēku likteņus pāri politikai? Nekad neesat veidojuši stāstu haotiski, nespējot to nobeigt? Ja atsakāties atzīties, tad laipni lūdzam mūsu paaudzē.
Kādu laiciņu nevarēju izdomāt, kā lai strukturē domas par šo grāmatu. Vispār jau man patika rakstīšanas stils (precīzāk sakot, tāds, kāds tas bija šajā romānā, nezinu kā būtu, ja tāds tas būtu kādā citā stāstā) un man patika metaforas un izteicieni daudzās vietās, šķita, ka tie tur ir pašā laikā. Apraksti - ne pārāk gari, ne pārāk īsi, bija labi. Taču man jāsaka, ka, esot grāmatai pusē, nezināju, ko lai vēl domā par šo stāstu, ja ne to, ka atgādina ārkārtīgi skumjas pusaudzes dienasgrāmatu. Tā es nedaudz domāju vēl joprojām, taču, tiekot līdz beigām, nedaudz piedevu galvenajai varonei (kuru, starpcitu, visu lasīšanas laiku nevarēju nošķirt no autores, varbūt tā tam nevajadzēja būt, bet man gluži vienkārši nesanāca to nedarīt), jo beigas bija savā ziņā negaidītas un ļoti labi noslēdza stāstu. No otras puses, ja beigas nebūtu bijušas tieši šādas, man grāmata patiktu daudz mazāk. Tas, kas man visvairāk nedeva mieru pēc izlasīšanas, bija sajūta, ka starp sākumu un beigām autore varēja aprakstīt viņu abu kopā būšanas mirkļus daudz vairāk, citādi bija nedaudz grūti noticēt tai "lielajai mīlestībai" un no sirds just līdzi varoņiem beigās. Lai nu kā, stāsts bija viegli un ātri lasāms. Daudz vispārināšanas. Nevarēju izšķirties starp divām un trīs zvaigznēm.
(tā kā tāpat vajadzēs skolai recenziju, haotiski sametu ātrās idejas par grāmatu šeit pat)
Pārlasīts 2017. gadā: joprojām pēdējo nodaļu var nebūt, joprojām aktuāla tēma, bet tas viss ir mūsu galvā un rokās to mainīt. ļoti patika rakstības stils un ceru, ka autore kaut kur drukā jau nākamo grāmatu.
mierīgi pēdējo 4 nodaļu varēja arī nebūt. bet pacelts mūsdienās aktuāls jautājums par latviešu-krievu savstarpējām attiecībām, un šajā ziņā pēdējais, ko domāju ar šo, ir mīlestība. Jo ir jau tā, ka iekšēji sarauc degunu, kad pie tevis vēršas krieviski, ir jau tā, ka vecmamma visu laiku tevi zāģē par visu, kam sakne ir kriev-, un tu tāds maziņš, atvērts pasaulei sēdi un nesaproti, piekrist un dabūt pusdienas vai nepiekrist, kašķēties, un nedabūt.
Pirmā grāmatas puse man patika - postpadomju latvieša skatījums uz dzīvi un kopdzīvi 21. gadsimtā. Grāmatas beigas lasīju ar piespiešanos, cerībā, ka paliks saprotamāk. Rodas sajūta, ka beigas piekabinātas klāt, la būtu pietiekams apjoms izdošanai.
Šo grāmatu es izvēlējos tāpēc, ka youtube atradu Daigas Gaismiņas ierunātu audiogrāmatu un arī 3td.lv piedāvāja papīra formāta grāmatu. Man patīk kad man lasa priekšā, bet audiogrāmatai bez teksta grāmatas blakus, es allaž pazaudēju domu pavedienu. Skaisti ierunāta grāmata un šķiet, ka šī bija mana pirmā noklausītā audiogrāmata dzīvē. Ar jūras šalkām un vilciena dārdoņu, ar skumjām balsī un visu pārējo, kas radīja noskaņu, kuru es pati neuzburtu.
Nu un ja sākotnēji pati grāmata man šķita tāda, kas saka, ka lasīt jau var, bet nekā diža tur nebūs, tad izrādās es ļoti, ļoti maldījos. Tas bija skaits un mazliet smeldzīgs ceļojums pasaulē, kura man šķita reizē sveša ar savām problēmām un tai pat laikā līdz kaulam pazīstama.
Man gribējās izrakstīt citātus, lai tos vēlreiz atkārtotu domās, bet diez vai es to jebkad darīšu un diez vai no tādas citātu izrakstīšanas vispār ir jēga.
Un tomēr: “Mana paaudze īsti neprot runāt par jūtām. Tiesa – paaudze pirms tam arī neprata.” vai “Es apstulbu, Ciest nevaru tos brīžus, kad kāds pret mani ir tik atklāts un labvēlīgs, jo man nav ne jausmas, kā tagad būtu jāreaģē.” “Tikai vēlāk dzīvē es sapratu, kā tas ir, kad tavi enerģijas resursi ir tik ļoti iztērēti, ka jebkurš nepazīstams cilvēks šķiet kā drauds tavai eksistencei un jebkura saskarsme ar šādu nepazīstamu cilvēku ķermeņiem un pat viņu mantām liekas dērdzīga, gluži kā piespiedu dzimumakts vai kas tamlīdzīgs.” “Vispār lielpilsētas pasaulē visur ir vienādas. Iepirkšanās centri, visa tā internacionālā varza, 24/7 dzīvesveids, nemitīgā skriešana un meklēšana, McDonald’s un Starbucks, dzīves pabērnu vairāk nekā lutekļu un tā bez gala un malas. Brauc, kur gribi, - atšķirsies vienīgi tu pats, valoda un laikapstākļi.” Es tā varēt turpināt un turpināt, lapu pēc lapas, rindiņu pēc rindiņas.
Grāmata, kas manī radīja stipru, noturīgu pēcgaršu.
Līdz nodaļai "Angel-īna" stāstam būtu likusi 5 zvaigznes, jo ļoti patika gan viegli plūstošā valoda, gan humors, gan vēstījums. Lasīju aizrautīgi un nevarēju atrauties. Nodaļa "Angel-īna" man likās nesaistīta iepriekšrakstītajam un izsita no stāsta ritma, ko tā arī neatguvu. Tāpēc par beigu daļu lieku 3, un, izrēķinot vidējo, sanāk 4. Katrā ziņā ceru no autores sagaidīt vēl kādu darbu, jo rakstīšanas talants viņai ir!
Novembrī turpinu #lasilatviešus. Kopumā man ļoti patika tā "es nešķiroju, bet.." pieeja, tā man likās izklaidējoša. Bēdīgā otrā grāmatas puse gan man raisīja divējādas izjūtas. Bet jāatzīst, ka šo virzienu latvieši ir izkopuši.
"Atkalredzēšanās -tas vienmēr ir aizraujoši, jo katru reizi mēs sastopamies ar mazliet citu cilvēku."
kaut kas pietrūka. varbūt, lai šo smagumu aprakstītu, vajadzēja vairāk lapas. "krievs" un angelīna bija pelnījuši vairāk. šis stāsts bija pelnījis vairāk.
Pēc "Vientulības ministrijas" šī bija patīkams pārsteigums! Tik sajūtīga un garšīgi uzrakstīta, ka tās dažas sižeta banalitātes, kas citkārt būtu nokaitinājušas, mudīgi noignorēju un pievērsos tālākai teksta izdzīvošanai.
Kā ar vienu teikumu savaņģot lasošu liepājnieci? - "Ārā sācis smīlāt." Treknas ⭐️⭐️⭐️ ar pusi.
Es kaut kā iepazīšanos ar Sabīnes daiļradi esmu sākusi apgrieztā secībā-izlasot vispirms stāstus par vientulību un tikai tad uzmeklējot šo debijas darbu “Rīga-Maskava”.
Man gribas raudāt un skumt, un sajust tās ilgās stundas vilciena vagonā, kas ved uz Krieviju (un es esmu braukusi). Šis īssprozas darbs runā spēcīgā milleniāļa balsī, nebaidoties no eērtām tēmām un neglaimīgiem vārdiem. Spilgti, skaudri un atklāti. Man patīk Sabīnes valodas ritējums, kas iekļaujot slāviskus vārdus un žargonus, apspēlē krievu/latviešu tēmu, jo galu galā- mīlesstāsti ir tik personīgi, ka citiem to grūti saprast, kur nu vēl iztāstīt. Var just, ka autorei bija “sakrājies” un vajadzēja “izrakstīt” emocijas un tukšumu no sevis laukā.
“Mana paaudze jau piedzima ar vecu dvēseli, puslīdz saprātīgu skatienu un diezgan lielu nolemtības sajūtu.”
“Kā tie bezjūras cilvēki vispār var iet pa dzīvi, ja ik pa laikam neizskalo smagumu jūrā?”
“Mūsdienās nekas nav visam mūžam. Mūsdienas nezina, kas ir viss mūžs.”
“Kā es šonakt bez tevis aizmigšu, kad te visur ir Tava smarža? Es pats smaržoju pēc Tevis! Tā ir vislabākā smarža pasaulē.”
Ļoti atklāts un tiešs romāns (vai drīzāk jau garais stāsts), kas mani brīžiem pamatīgi sadusmoja, bet kopumā it kā patika. Stāsta atrisinājuma dēļ grāmata būtu pelnījusi vismaz 4 zvaigznes, bet pārējais sižets mazliet novelk uz leju. Diezgan "pusaudzīga" grāmata un īstais laiks šo lasīt droši vien būtu vidusskolā.
Atzīstos, ka grāmatu izlasīju līdz galam tikai tāpēc, ka tā bija pietiekami īsa – galvenās varones pārdzīvojumi galīgi neuzrunāja un viņas pasaules redzējums (tai skaitā latviešu un Latvijas) ir kaitinošs...
Pirmkārt, grāmata ir neatbilstoši dārga tam, no cik lpp. tā sastāv. Otrkārt, izskatās, ka autore ir vēlējusies uzrakstīt vērtīgu un mūsdienīgu mīlasstāstu, bet sanāca, kas sanāca... tāds viegls savārstījums, kas sākumā vismaz bija smieklīgs, bet beigās kļuva absurdi muļķīgs. Vienīgais, kas man patika, bija latviešu runas un domu gājiena atveidojums, izteicienu lietošana un vārda “krievs” atbilstošais pielietojums, jo tajā saredzēju mūsu tautu. Beigas vispār likās samocītas un galvenā varone ar šizofrēniju slima.
Nav iztērētās naudas vērts.
P.S. Kārtējā grāmata, kas likās pārāk autobiogrāfiska, lai būtu vienkārši iedvesmas radīta. Autorei būtu jāraksta īsi satīriski stāstiņi, nevis romāni.
Lai arī autore izvēlējusies par sāpīgiem tematiem - krievu un latviešu attiecības, kā arī etniskā izcelsme - runāt atklāti un bez ziediņiem, tas viss nenolasās kā jauneklīga bravūra, bet gan kā ilgi izsvērtas un rūpīgas pārdomas. Noteikti būtu arī cilvēki, kas šo grāmatu sauktu par krievu propagandu un jauniešu smadzeņu skalošanu. Piekritīšu, šajās simt lappusēs nudien ir diskusiju vērti teikumi un varbūt atrastos pat iemesls kautiņam. Plašāk par grāmatu blogā: https://lalksne.blogspot.com/2018/09/...
Man patika autores rakstīšanas stils un asprātīgie izteikumi, kas likās atbilstoši šim stāstam, lai gan brīžiem teksts likās nedaudz par lecīgu. Grāmatas sākumā aprakstītie personāži likās ļoti labi uzburti, tomēr, izlasot grāmatu, neizprotu, kāpēc stāstā tik salīdzinoši liela daļa tika viņiem veltīta, ja vēlāk grāmatā viņi vairs neparādās. Stāstā man diemžēl arī pietrūka lielāka sasaiste starp galveno varoni un krievu. Man patika dzīvīgā aina par Ēdenes dārzu, un, iespējams, vēl kāda pēc sajūtām līdzīga aina radītu lielāku ticamību varoņu mīlestībai.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Man patika, noteikti patika. Lai gan brīžiem likās, ka izmantota pārāk "mūsdienīga" valoda, stāsts un emocijas, ko nodod galvenā varone šķiet ļoti patiesas un dzīvas. Arī grāmatas beigas, manuprāt, ir nedaudz aprautas, taču kopumā ir iespaidīgi. Ir arī daudz labu domu graudu, kas, lai arī kā izklausītos, ir ļoti patiesi un vienkārši ir par mums - cilvēkiem, arī tad, ja kaut ko nevēlamies atzīt. Šī bija laba viena vakara grāmata un prieks, ka ir draugi, kas iesaka interesantu literatūru.
Izlasīju, un paliku bēdīga, man šis stāsts paņēma. Varbūt arī tāpēc, ka man arī ir long distance relationship ar tādu krievu-ne krievu. Grāmatas sākumam piekrītu ļoti, par to tikšanās gaidīšanu un prieku, sajūta, ka kāds par mani rakstītu, bet nav tā, ka 'no attāluma allaž mīlēt ir vieglāk'. Tagad man galvā skan Rock n Roll Suicide un ir ļoti skumji.
Droši vien tāda love it or hate it grāmata, taču stāstījuma (un stāstītājas) pastāvīgi sakāpināti griezīgā, "live fast, die young" intonācija un ļoti nosacīti spriedelējumi par "dižo krievu dvēseli" nokaitināja, nogurdināja un beigu beigās arī vienkārši saskumdināja par paškritikas trūkumu, neskatoties uz grāmatas īsumu.
Tas, ka šo grāmatu man iedeva izlasīt pati Sabīne, noteikti radīja sajūtu, ka lasu viņas dienasgrāmatu vai rakņājos viņas dzīvē. Patiesi, smeldzīgi līdz kaulam, kas liek uzdod jautājumus "Kāpēc, kāpēc, kāpēc?" un bišķi izrauj sirdi ārā.