Es esmu, manis nav

by Andris Dzenītis

"Komponista Andra Dzenīša esejas rāda, ka talants prot atraisīties negaidītos veidos. Lai arī Dzenīša dzimtā valoda — mūzika — ir abstraktākā un tēlainākā no mākslām, spēja izteikties vārdos precīzi un ietilpīgi ir viena no viņa eseju svarīgām īpašībām. Strādājis žurnālistikā, viņš zina, kā rakstīt ar izkoptu stilu un saistošā veidā. Vai tā būtu cilvēka apziņas iztramdītā domāšana, kultūrvēsturisks apraksts vai vienkārši sadzīviska etīde, Dzenītim piemīt esejistikā tik būtiskā īpašība — būt dialoģiskās attiecībās ar lasītāju, uzrunāt un suģestēt, " grāmatas redaktors Raimonds Ķirķis.

Andris Dzenītis komponē mūziku vismaz 40 savas dzīves gadus, tomēr viņam vienmēr licies svarīgi skaņām meklēt apstiprinājumu, paralēles, sakarības, līdzdarbības arī vārdos, krāsās, dažādās citās formās, kuru pārvaldīšanā sevi par ambīciju pilnu profesionāli saukt nevēlas, taču šīs izpausmes paralēli mūzikai ir uzskatījis par akūti nepieciešamām. Vārdi viņam ir zināma pašterapija, dienasgrāmata, atmiņu, noskaņu grupēšana.

184 pages

Published January 1, 2026

Reviews

[Inga Ievina]

Sajūta kā pēc vienas garas, sirsnīgas un spridzīgas sarunu nakts ar nereāli interesantu un reti jēdzīgu cilvēku.
Ne visas esejas man ļoti patika. Bet pēc tik jēdzīgi kopā pavadīta laika mazāk par 5 zvaigznēm nedod.

[Mairita (Marii grāmatplaukts)]

Par klasisko mūziku neinteresējos, tāpēc Andra Dzenīša vārds man neko līdz šim neizteica, bet paldies tām dažām atsauksmēm, kas pievērsa manu uzmanību šai grāmatai. Labas intelektuāla, tomēr piezemēta cilvēka esejas par privāto, profesionālo un tēmām pa vidu. Dažas esejas šķita tādas nekādas, izlasīt un jau lasot aizmirst, tomēr kopumā ar prieku un interesi izlasīju. Tās ļāva arī mazliet ieskatīties mūzikas komponēšanā, kas man radīja iespaidu par maģisku un vienlīdz tehnisku prasmi. Novērtēju pašrefleksiju, rakstīšanas prasmi un humoru (piemēram skatiet tindera tipoloģiju).

[Inita]

Ir interesanti ielūkoties citu cilvēku pārdomās un tajā, kas šķiet būtisks, lai ar to dalītos. Patika tās sadaļas, kas ļāva ielūkoties pavisam citā pasaulē - mūzikas komponēšana, aizkulises un atmiņas par skolas un studiju gadiem.

[Raivis Spalvēns]

Andra Dzenīša tekstus grāmatā "Es esmu, manis nav" saukšu par esejām. Tā nav nedz dienasgrāmata, nedz memuāri, nedz stāsti. Nedz arī romāns, lai gan grāmatu lasīju kā romānu, jo tajā ir viens galvenais varonis, viņa pasaules izjūta un redzējums par dzīvi, pārsniedzot 40 gadu slieksni un tuvojoties 50. Atsevišķas Dzenīša esejas biju lasījis viņa Facebook profilā, bet sakārtotas grāmatā tās iegūst veselumu, kopumu, stāstu ar sākumu un beigām. Turklāt grāmatai ir galvenais varonis, kas nav komponists Andris Dzenītis.

Sen, sen privātā sarakstē tā starp citu ieminējos Dzenītim, ka viņam FB ieraksti jāizdod grāmatā, lai gan nedomāju, ka tas notiks. Kad Dzenītis soctīklos paziņoja, ka viņa esejas tiks izdotas grāmatā, pirmā doma, kas iešāvās prātā: "Kāpēc kaut kas tāds ir jāizdod un kāpēc kādam tas jālasa?" Tiekot grāmatas pusē, guvu atbildi. Vienkāršoti izsakoties - latviešu jaunākajos tekstos neesmu uzskrējis virsū reāla pusmūža vīrieša pārdomām par sevi, savu dzīvi un dzīvi kopumā (gan jau šādi teksti ir). Nebanālāk izsakoties - no teksta nolasu, ka Dzenītis savā dzīvē nonācis punktā, kad virsū uzgāzās 40 gados nodzīvotā dzīve, kas mutuļot mutuļoja, kuras laikā piedzīvoti mazi un grandiozi notikumi, zaudējumi un uzvaras, tostarp cenšoties ieraudzīt šajos gados sevi un arī savu atbildību par to, kas noticis profesionāli un privātajā dzīvē. Grāmatā Dzenītis tver un cenšas saprast pārmaiņas, lai gan ne vienmēr tas izdodas. Turklāt dzīve nav galā, tā turpinās, bet arī turpinājums ir pavisam neskaidrs.

Vīriešu gaušanās un sentimentalitāte rakstītajos tekstos valdījusi gadu simtiem. Tad kāpēc vajadzīgs vēl viens vīrieša radīts smeldzīgu pārdomu rakstīts stāsts? Manuprāt, Dzenītis ar pieklusināto atklātību caur savas pieredzes prizmu "uzzīmē" vīrieti krīzē 21. gadsimta 20. gados; vīrieti, kas cenšas saprast - kas notika un notiek tagad. Cerams, tie, kas lasīs šo grāmatu pēc 50 vai 100 gadiem, uztvers, ka stāsts ir par dzimumu, sociālajām lomām, priekšstatiem un apjukumu konkrētā laikmetā, nevis komponista dzīvi un atmiņām (lai gan ceru, ka Dzenītis kaut kad sacerēs arī klasiskus memuārus ar notikumiem un cilvēkiem, jo šīs mantas viņa dzīvē netrūkst). Pieļauju, ka ar Dzenīša esejām identificēsies daudzi, kas 40 gadu slieksni sasnieguši nolēmuši atskatīties uz pagājušo un tajā rod nevis atbildes, bet daudz jo daudz jautājumu.

Bet grāmatas vērtība nav tikai tajā, ka tā piedāvā apjukuša vīrieša portretu 21.gadsimta 20.gados. Dzenītis raksta skaistā valodā, vijīgi konstruētiem teikumiem, kas ļauj esejas izbaudīt kā literārus tekstus. Īpaši iepriecina eseju nosaukumi, kas nereti iedod maldinošu priekšstatu par to, kas sagaidāms esejā, bet virsrakstā iekodētā metafora atveras pēc tās izlasīšanas.

No esejām man tuvākās tās, kas vairāk atklāj grāmatas galveno varoni, tās apcerīgās, skumjās un arī dzīvi apliecinošās, lai gan pa starpai iezagušās arī naivās un muļķīgās. Varbūt tiešām tāds arī ir tas mūsdienu vīrietis pēc 40 - apcerīgs, saldsērīgu sejas izteikmsi, bet cerīgām domām par nākotni.

[Madara]

ir labs

[Karlina Ivane]

Šī grāmata piedāvā interesanto iespēju ielūkoties kāda reāla komponista pārsteidzoši tiešās un atklātās domās, līdzīgi kā Zigmara Liepina memuāros. Varbūt brīžiem nedaudz mulsinoši, iztēlojoties, ka ne viens/viena-vien, kuram ar komponistu dzīves/darba ceļi krustojušies, kaut kur bez problēmām varētu sazīmēt sevi, bet varbūt tāda arī ir tā mākslas pasaule.
Vispārīgais secinājums - cilvēki vien esam.

[Reinis Karlsons]

Andra Dzenīša esejas, lielākoties par Andri Dzenīti. Tā īsti zinu tikai neciešamo ''Dauku'', bet gan jau viņam ir arī labi gabali, tāpat kā šeit ir labas esejas, vai vismaz labi teikumi noteikti.

[Ieva Artmane]

Visvairāk patīk domāšana par ierastām, pašsaprotamām lietām. Izlasīju pirms krietna laika, bet pārdomāju joprojām, tāpēc 5 zvaigznes.

[Liva's reading antics]

dažas
citas
nē
labas