Gūtenmorgens par visām varītēm centās ierakstīties topošajā grāmatā, bet diemžēl te viņam vieta nebija paredzēta. Palicis aiz borta, vecais varonis jutās drusku aizvainots, tomēr nepadevās – neskopojās ar kritiku, mudināja apsvērt viņa ieteikumus, bet dažbrīd burtiski diktēja priekšā, ko un kā rakstīt. Brīžiem Gūtenmorgena balss kaitināja, brīžiem palīdzēja, taču viņa pienesumu un daļu autorības noliegt nevarēja. To saprata arī Gūtenmorgens un nekavējoties uz grāmatas vāka iespraucās starp Māri un Bērziņu. “Beidzot mani izlaida no skapja!” priecīgi sauca Gūtenmorgens, juzdamies kā pilntiesīga grāmatas autora daļa. Realitātes dažkārt mēdz pārklāties, jo gan cilvēki ar miesu un asinīm, gan literārie tēli dzīvo vienā un tajā pašā – valodas pasaulē.
Uztvēru kā paša autora dienasgrāmatu, kas, jā, ir par kaķiem, bet tomēr par daudz ko vairāk. Galvenais varonis (autors?) meklē dzīves jēgu, apgaismību, savu īsto "es". Zināmu mērķi viņš atrod rupējoties par pamestiem kaķiem, kas, protams, ir liels un svarīgs uzdevums. Kopumā laba lasāmviela. Kaķi kā zināms ir lieliski! Tāpat katrs, kurš dzīvnieciņiem palīdz, ir liels malacis!
Redzu, ka šad tad atsauksmēs likts pārlieku liels uzsvars tieši uz kaķiem. Jā, tas ir grāmatas vadmotīvs, tomēr šeit izklāstītās pārdomās ir par ko daudz plašāku - ego (vai palīdzot citiem to graujam, vai barojam?), savu patību un eleganti pasniegtām pārdomām, kas ir šķietami ikdienišķas un nemanāmas.
Žēl, ka Māris Bērziņš uzzināja, ka Vilim Lācim bija rekomendēts norakstīt nost dzīvi dienasgrāmatās. Ir pielipis. Grāmata, kurā, ko redzu, par to dziedu....
Grāmata sākumā var škist garlaicīga, jo tajā praktiski nav spraigu notikumu vai piedzīvojumu, kas patīk daudziem lasītājiem, taču grāmatu lasot, tā sāk iepatikties - grāmata sagādā sava veida mieru, lasot par kaķīšiem, tās mierīgajā un vienmērīgajā sižetā rodas iespēja aizsapņoties līdzi autoram gan par dzīves savādāku uztveri, gan justies kā siltā vasaras vakarā pastaigājoties pa Āgenskalna un Torņakalna rajonu. Jāpiebilst, ka autors lieliski izklāsta savas savdabīgās un interesanti filozofiskās domas par dažādām dzīves niansēm. Vērtējums 4/5, jo grāmata ne vienmēr bija ātra lasāmviela, tā lasās lēni, tā lai spēj izsekot līdzi autora domu gājienam un iejusties mierīgajos notikumos.
Šī laikam bija viena no garlaicīgākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu izlasījusi. Notikumi praktiski nevirzās uz priekšu — viss tāds lēns, izplūdis ikdienas plūdums. Aptuveni kā skatīties uz kaķi, kurš visu dienu guļ, laiku pa laikam pakustas un tad atkal guļ.
Varbūt tur ir kaut kāds smalks dziļums, bet man tas kaut kur pazuda starp vienu ikdienas epizodi un nākamo. Beigās palika sajūta: nu labi… un?
Ļoti patika, ļoti aizkustināja un izsmīdināja. Ļoti daudz kas saskan ar manu dzīvi un domām, jo nesen paņēmu kaķīti, kuru arī mēdzu saukt par Pelîti un pārdzīvot par viņu. Paldies par visām labajām emocijām! Taisos šo grāmatu pārlasīt ne vienu vien reizi!