Gūtenmorgens par visām varītēm centās ierakstīties topošajā grāmatā, bet diemžēl te viņam vieta nebija paredzēta. Palicis aiz borta, vecais varonis jutās drusku aizvainots, tomēr nepadevās – neskopojās ar kritiku, mudināja apsvērt viņa ieteikumus, bet dažbrīd burtiski diktēja priekšā, ko un kā rakstīt. Brīžiem Gūtenmorgena balss kaitināja, brīžiem palīdzēja, taču viņa pienesumu un daļu autorības noliegt nevarēja. To saprata arī Gūtenmorgens un nekavējoties uz grāmatas vāka iespraucās starp Māri un Bērziņu. “Beidzot mani izlaida no skapja!” priecīgi sauca Gūtenmorgens, juzdamies kā pilntiesīga grāmatas autora daļa. Realitātes dažkārt mēdz pārklāties, jo gan cilvēki ar miesu un asinīm, gan literārie tēli dzīvo vienā un tajā pašā – valodas pasaulē.
Redzu, ka šad tad atsauksmēs likts pārlieku liels uzsvars tieši uz kaķiem. Jā, tas ir grāmatas vadmotīvs, tomēr šeit izklāstītās pārdomās ir par ko daudz plašāku - ego (vai palīdzot citiem to graujam, vai barojam?), savu patību un eleganti pasniegtām pārdomām, kas ir šķietami ikdienišķas un nemanāmas.
Ļoti patika, ļoti aizkustināja un izsmīdināja. Ļoti daudz kas saskan ar manu dzīvi un domām, jo nesen paņēmu kaķīti, kuru arī mēdzu saukt par Pelîti un pārdzīvot par viņu. Paldies par visām labajām emocijām! Taisos šo grāmatu pārlasīt ne vienu vien reizi!