"Aleksandra Barona krājums “Vientulības labirints” ir divdaļīgs rekviēms Rīgas radošo divdesmitgadnieku aizejošajai pusaudzībai, viņu cerībām, izmisumam un dzīvotgribai. Krājums vietām ir tumšs un drēgns, un neomulīgs kā Rīga decembra šļūdonī, kad vakara sastrēgumstundā esi apstājies krustojumā, kur Marijas iela pasaulē laiž Čaka ielu, un visas pasaules trauksme un nogurums tevi saķer aiz skausta. Tāpat atklājas Barona liriķa talants — grāmatā izkaisīti dzejoļi, kurus viņš komponējis dziesmās. Tās ir balādes, kur autobiogrāfiski motīvi mijas ar tēliem no vēstures un iztēles jūkļa. Īpaša ir Barona prasme kā māksliniecisku līdzekli izmantot latviešu valodas sintaksi, kas ir visai reta un pat nebijusi parādība pēdējo gadu latviešu dzejā," Raimonds Ķirķis
Aleksandrs Barons (1997) — dzejnieks, mūziķis, dramaturgs. Pirmā publikācija 2015. gadā interneta portālā “Satori”. Kopš 2015. gada sniedz koncertus dažādās grupās un piedalās dzejas lasījumos, kopš 2020. gada uzstājas arī kā solo mūziķis, izpildot laikmetīgo folkmūziku. 2025. gadā sācis strādāt pie izrādēm kā dramaturgs un libreta autors Dailes teātrī (“Runcis zābakos”, rež. Mārtiņš Meiers), Liepājas teātrī (“Vientuļākā aita pasaulē”, rež. Nellija Spūle) un Dirty Deal Teatro (“Tā ir mūsu kauna vaina”, rež. Elīza Dombrovska). Aktīvs Latvijas pagrīdes mūzikas kopainas dalībnieks. 2022. gadā iznācis soloalbums “tīra patiesība”. Kopš 2017. gada vada mūzikas ierakstu un mēģinājumu studiju “Barona buduārs”, kurā darbojušies tādi izpildītāji kā “Alejas”, Juris Simanovičs, Keitija Bārbale u. c.
..visai savdabīgs krājums, kur vidusdaļa pilna ar dialogiem, kas man nu nekādi nenolasās kā dzeja. taču tur, kur bija dzeja, īpaši uz beigām, man šis tas patika pat vairāk nekā labi.
*** "es bieži lūdzos par Tevi šādi kaut kaut kaut kaut viņa būtu mana...
[..] Tavs skaistums liek man raudāt kā grēciniekam kas nejauši atradis ceļu uz debesīm
ak kaut Tu nezinātu ka esmu vien cilvēks ak kaut Tu nezinātu elle ir mana dabīgā vide"
Manuprāt, Aleksandrs sevi piesaka patiesi pārliecinoši. Varētu iztikt bez lielas sevis kā dzejnieka slavēšanas - tomēr iznācis tikai viens krājumiņš. Varētu arī dažviet iztikt bez pašmērķīgas smuku vārdu virknēšanas. Taču brīžos, kad viņš no šīs vēlmes atkāpjas, dzejoļi sāk elpot paši. Tur vairs nav jādemonstrē cik liels dzejnieks viņš ir, jo tas notiek pats. Un tad ir visai skaisti
protams, šis lieliski lasās brīdī, kad neciešami negribu pieaugt un skumstu pēc 21gadnieces drāmas. man patika ļoti! lasās raiti un pazīstami! raudošās industrijas tiek darbinātas kā nekad!
bija kādi trīs naktī, galīgi nevarēju aizmigt, iededzu lielo vaniļas sveci un tādā kā transā uzsūcu katru metaforu, katru asprātīgo epitetu un zilbi. tas bija fantastiski.