What do you think?
Vidaga
Vidaga ļoti mīl un sargā māti – mazā meitene ir vienīgā, kura redz, kā no vienmēr priecīgās, sirsnīgās, košās būtnes viņa pamazām pārtop savā ēnā, sāk dzert un kļūst arvien promesošāka. Vecāki izšķiras, māte iziet ārstēšanās kursu. Vidagas sirdij un pleciem pārāk agri uzkrauta pārāk smaga atbildības nasta. Tikai būdama pieaugusi, viņa uzzina ģimenes noslēpumus – un tieši viņai arī jāizlemj, vai sasiet reiz sarautās saites, vai dzīvot ar sāpīgu neskaidrību.
244 pages, Hardcover
Published April 1, 2026
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 14 of 14 reviews
May 2, 2026
N O S P I E D O Š I
Kā ir ar tām saplīsušajām krūzītēm un tumšajām švīkām, vai tās tiešām var salabot ar zelta krāsu, turpinot lietot, it kā nekas nebūtu noticis? Vai tomēr mums latviešu dvēseles mentalitāte ir tikpat nolemti mazohistiska un ļaunas māņticības pilna kā "Saplēstā krūze'', kur lauskas ne tikai nozīmē sabrukušu ģimeni, laulību un krīzi, bet arī patētiski šausminošu galu. BEIGAS.
Tikai izlasot grāmatu līdz galam un apstrādājot bildes, man nāca apskaidrība, ka nav tā nekāda sakņu zaru sistēma, vai domino kauliņi, bet gan tās skaistās krūzītes no viena komplekta, kas sagulušas viena otrā, un veido skaisto kompozīciju. It kā katra par sevi un tomēr vienotas. Tieši šādi simboliski Indriksone savā romānā salikusi vienas dzimtas sievietes, kuras no paaudzes paaudzē nodod savu skaudro un neglābjamo vājību sērgu, ietinoties pamestības, alkoholisma un neizlēmīgu vīriešu plīvurā. Ar savu nevarēšanu, romantizēto ilgošanos un vājību izdauzot robus nākamajai paaudzei. Ilgošanās pēc neesošā, idealizēšana, nespēja pieņemt realitāti un nespēja mīlēt pašām savus bērnus.
Romāns steidzas cauri laikam, no mūsdienām atkāpjoties soli atpakaļ un ļaujot paraudzīties uz to pašu stāstu vēlreiz no jauna. Tik daudz neatbildēta, tik daudz sagandēta un aplauzta, ka šis tējas komplekts nekad nespēs pilnvērtīgi pastāvēt kopā kā servīze priecīgu ļaužu svētkos. Romāna steigā ienāk romantisks provinciālisms, fokusējoties vairāk uz sižetisko līniju, mazāk uz varoņu personīgo raksturojumu un pašrefleksiju. Emocionālais latviešu smagnējais nospiedums, kas pelēcīgos tēlus spiež pie zemes un neļauj būt brīviem ar galēju nolemtības sajūtu. Man gribas ticēt, ka mēs visu varam paši, gan spēt, gan uzvarēt, gan izdzīvot dzīvi, kādu vēlamies, par spīti pagātnei, kas kliedz pakausī.
Vai Vidaga ir īsta?! Googlētājs ar visu karti izmet man ''Vidaga ir ciems Smiltenes novada Virešu pagastā.'' Vidaga tiešām ir īsta.
Kā ir ar tām saplīsušajām krūzītēm un tumšajām švīkām, vai tās tiešām var salabot ar zelta krāsu, turpinot lietot, it kā nekas nebūtu noticis? Vai tomēr mums latviešu dvēseles mentalitāte ir tikpat nolemti mazohistiska un ļaunas māņticības pilna kā "Saplēstā krūze'', kur lauskas ne tikai nozīmē sabrukušu ģimeni, laulību un krīzi, bet arī patētiski šausminošu galu. BEIGAS.
Tikai izlasot grāmatu līdz galam un apstrādājot bildes, man nāca apskaidrība, ka nav tā nekāda sakņu zaru sistēma, vai domino kauliņi, bet gan tās skaistās krūzītes no viena komplekta, kas sagulušas viena otrā, un veido skaisto kompozīciju. It kā katra par sevi un tomēr vienotas. Tieši šādi simboliski Indriksone savā romānā salikusi vienas dzimtas sievietes, kuras no paaudzes paaudzē nodod savu skaudro un neglābjamo vājību sērgu, ietinoties pamestības, alkoholisma un neizlēmīgu vīriešu plīvurā. Ar savu nevarēšanu, romantizēto ilgošanos un vājību izdauzot robus nākamajai paaudzei. Ilgošanās pēc neesošā, idealizēšana, nespēja pieņemt realitāti un nespēja mīlēt pašām savus bērnus.
Romāns steidzas cauri laikam, no mūsdienām atkāpjoties soli atpakaļ un ļaujot paraudzīties uz to pašu stāstu vēlreiz no jauna. Tik daudz neatbildēta, tik daudz sagandēta un aplauzta, ka šis tējas komplekts nekad nespēs pilnvērtīgi pastāvēt kopā kā servīze priecīgu ļaužu svētkos. Romāna steigā ienāk romantisks provinciālisms, fokusējoties vairāk uz sižetisko līniju, mazāk uz varoņu personīgo raksturojumu un pašrefleksiju. Emocionālais latviešu smagnējais nospiedums, kas pelēcīgos tēlus spiež pie zemes un neļauj būt brīviem ar galēju nolemtības sajūtu. Man gribas ticēt, ka mēs visu varam paši, gan spēt, gan uzvarēt, gan izdzīvot dzīvi, kādu vēlamies, par spīti pagātnei, kas kliedz pakausī.
Vai Vidaga ir īsta?! Googlētājs ar visu karti izmet man ''Vidaga ir ciems Smiltenes novada Virešu pagastā.'' Vidaga tiešām ir īsta.
May 13, 2026
Vidagas mamma dzīvo savas mammas dzīvi. Dara pilnīgi to pašu. Vidagai pieaugot, saprātīgi to uztver un saprot, kāpēc tas tā notiek
June 19, 2026
Grāmata man patika un besīja vienlaicīgi. Grūti, smagi, bezcerīgi, nospiedoši tie latviešu likteņi un dzīves, un vienlaikus dusmas, jo daudz kas ir paša izvēles dēļ. Kaut kāda daļa nav, kā bērnam nav, bet pieaugušā vecumā tā nespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi un slīkt bēdās, raujot līdzi sev līdzcilvēkus un vēl attaisnojot savu nespēju pieņemt lēmumus ar it kā rūpēm par tuvajiem, kaitina, vnk kaitina. Jā, vienā brīdī tā jau kļūst par depresiju un patiesu nespēju izkāpt no paša izraktās bedres, bet sākumā tas ir, atvainojos, vienkārši stulbums un stulbs lepnums.
Var, protams, teikt, ka cilvēks redz to, kas viņam rādīts, māk to, kas mācīts, un šī izlēmības, drosmes dzīvot savu dzīvi kapacitāte vienkārši nav piešķirta, un tomēr es ticu, ka katram savā dzīvē ir iespējams pārraut paaudžu nodotās "patiesības", kā dzīve jādzīvo un kas ir patiesi īsts un vērtīgs. Katram ir izvēle, bet ne katram ir spēks to izvēli veikt.
Lasījās ātri un viegli, un stāsts aizrauj, bet nu otrā daļa mani sadusmoja, reizēm patiešām ir grūti izturēt to čīkstīgo latvieša upura tēlu, vāju un neizlēmīgu.
Var, protams, teikt, ka cilvēks redz to, kas viņam rādīts, māk to, kas mācīts, un šī izlēmības, drosmes dzīvot savu dzīvi kapacitāte vienkārši nav piešķirta, un tomēr es ticu, ka katram savā dzīvē ir iespējams pārraut paaudžu nodotās "patiesības", kā dzīve jādzīvo un kas ir patiesi īsts un vērtīgs. Katram ir izvēle, bet ne katram ir spēks to izvēli veikt.
Lasījās ātri un viegli, un stāsts aizrauj, bet nu otrā daļa mani sadusmoja, reizēm patiešām ir grūti izturēt to čīkstīgo latvieša upura tēlu, vāju un neizlēmīgu.
July 5, 2026
Teikšu godīgi, pēc vāka dizaina nekad nebūtu šo grāmatu bibliotēkā paņēmusi, bet vairākas labās atsauksmes tomēr radīja interesi.
Jā, šis ir sieviešu romāns, bet teikšu, ka labs šī žanra pārstāvis.
Ļoti patika, ka viens stāsts ir atspoguļots no visu iesaistīto pozīcijām.
Stāsts - vecs kā pasaule. Par traumām un karmu, ko sievietes apzināti vai neapzināti pārņem un nodod no paaudzes paaudzē.
Jā, galvenā varone ļoti kaitināja ar savu nespēju tikt pāri pagātnes lēmumiem/kļūdām un absolūto nespēju uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, tā čakarējot gan pati sevi, gan vīru, gan bērnus.
Lieliski atspoguļots kā viens cilvēks var sačakrēt dzīvi ne tikai sev, bet arī saviem tuvākajiem pat vairākās paaudzēs.
Tēma pasmaga, bet lasījās ļoti labi. Vienā lietainā vasaras dienā izlasāms romāns.
3,5 ⭐
Jā, šis ir sieviešu romāns, bet teikšu, ka labs šī žanra pārstāvis.
Ļoti patika, ka viens stāsts ir atspoguļots no visu iesaistīto pozīcijām.
Stāsts - vecs kā pasaule. Par traumām un karmu, ko sievietes apzināti vai neapzināti pārņem un nodod no paaudzes paaudzē.
Jā, galvenā varone ļoti kaitināja ar savu nespēju tikt pāri pagātnes lēmumiem/kļūdām un absolūto nespēju uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, tā čakarējot gan pati sevi, gan vīru, gan bērnus.
Lieliski atspoguļots kā viens cilvēks var sačakrēt dzīvi ne tikai sev, bet arī saviem tuvākajiem pat vairākās paaudzēs.
Tēma pasmaga, bet lasījās ļoti labi. Vienā lietainā vasaras dienā izlasāms romāns.
3,5 ⭐
June 9, 2026
Kāpēc man gribas teikt, ka šis ir romāns īstā latviešu stilā? Sarežģitas ģimeniskās attiecības,nelaimīga mīlestība, un tam visam apakšā kā dziļa sakne vijas latviešu spīts un klusēšana. Tas ir stāsts par to, kā nepateikti vārdi var nest postu paaudzēm un kā trīs sieviešu sāpes savijas vienā liktenī.
Man romāns patika. Varbūt tāpēc, ka tas ir tik savējs, tik latvisks. Viss šķita pazīstams un saprotams, gan cilvēki, gan viņu izvēles, gan tas, par ko viņi nespēj runāt
Vai ieteiktu lasīt? Jā.
Man romāns patika. Varbūt tāpēc, ka tas ir tik savējs, tik latvisks. Viss šķita pazīstams un saprotams, gan cilvēki, gan viņu izvēles, gan tas, par ko viņi nespēj runāt
Vai ieteiktu lasīt? Jā.
June 21, 2026
Spīts vai naivums?
Rūpes vai skaudība?
Jūtas vai aizraušanās?
Ilgas vai mīlestība?
Vieglprātība vai saprāts?
Neatlaidība vai muļķība?
Mammu neapstrīdamo lēmumu ietekme uz meitu izvēlēm dzīvē, kur fonā vīd tētis kā interjera priekšmets, kas nelemj likteņus, bet bez viņa paliek tukšums (sirds interjerā).
Izvēlējos lasīt daudzo atsauksmju dēļ, no kurām nevienu neizlasīju, lai saglabātu savu subjektīvi neitrālo viedokli.
Manuprāt, vāka dizains pārāk banāls (vai naivs?).
Iespējams, ka šo nebūs viegli lasīt visām meitām/mammām, kurām bija/ir/būs sarežgītas attiecības ar savām mammām/meitām.
Noticēju visam.
#grāmatapretatsauksmi
Rūpes vai skaudība?
Jūtas vai aizraušanās?
Ilgas vai mīlestība?
Vieglprātība vai saprāts?
Neatlaidība vai muļķība?
Mammu neapstrīdamo lēmumu ietekme uz meitu izvēlēm dzīvē, kur fonā vīd tētis kā interjera priekšmets, kas nelemj likteņus, bet bez viņa paliek tukšums (sirds interjerā).
Izvēlējos lasīt daudzo atsauksmju dēļ, no kurām nevienu neizlasīju, lai saglabātu savu subjektīvi neitrālo viedokli.
Manuprāt, vāka dizains pārāk banāls (vai naivs?).
Iespējams, ka šo nebūs viegli lasīt visām meitām/mammām, kurām bija/ir/būs sarežgītas attiecības ar savām mammām/meitām.
Noticēju visam.
#grāmatapretatsauksmi
August 31, 2026
3,5 ⭐️ no manis.
Jāsaka, ka zinot par ko ir romāns, man bija mazliet bail tam pieķerties...
Un tagad, kad esmu to izlasījusi, man jāsaka, ka man likās tāda dīvaina grāmata.
Romāns, es teiktu, ir par vienas dzimtas sievietēm, 3 paaudzēs. Par rīcības sekām ne tikai paša, bet arī līdzcilvēku un bērnu dzīvēs. Par atbildības uzņemšanos vai neuzņemšanos un rīcību vai tās trūkumu.
It kā pats stāsts jau nekas neparasts, lai gan tomēr mazliet īpatns. Debora, Vidagas mamma man likās savāda. Tā arī līdz grāmatas beigām līdz galam neizpratu viņu.
Iespējams tas bija rakstības stils, kas bija interesants taču man bija sajūta, ka stāsts it kā izstāstīts atsvešināti, kaut tajā attēlotas pasmagas tēmas - alkohols, depresija, bet tas izstāstīts bez emocionālās iesaistes. Līdz ar to arī mani diemžēl līdz galam neaizķēra...
Kas man patika bija, ka stāsts izstāstīts it kā no diviem skatu punktiem, gan Vidagas, gan viņas mammas. Līdz ar to, šis tas, kas likās neskaidrs sākotnēji, stāstījumā no mammas skatu punkta kļuva mazliet skaidrāks.
Beigas man nepatika. Tāda aprauta, nepabeigtības sajūta palika. It kā nojaušams, kas seko, bet gribējās tomēr, lai tas būtu bijis izlasāms.
Nedomāju, ka grāmata slikta, noteikti nē. Ir arī daudz labu atsauksmju lasīts, tomēr šoreiz diemžēl ne manējā 😞
Jāsaka, ka zinot par ko ir romāns, man bija mazliet bail tam pieķerties...
Un tagad, kad esmu to izlasījusi, man jāsaka, ka man likās tāda dīvaina grāmata.
Romāns, es teiktu, ir par vienas dzimtas sievietēm, 3 paaudzēs. Par rīcības sekām ne tikai paša, bet arī līdzcilvēku un bērnu dzīvēs. Par atbildības uzņemšanos vai neuzņemšanos un rīcību vai tās trūkumu.
It kā pats stāsts jau nekas neparasts, lai gan tomēr mazliet īpatns. Debora, Vidagas mamma man likās savāda. Tā arī līdz grāmatas beigām līdz galam neizpratu viņu.
Iespējams tas bija rakstības stils, kas bija interesants taču man bija sajūta, ka stāsts it kā izstāstīts atsvešināti, kaut tajā attēlotas pasmagas tēmas - alkohols, depresija, bet tas izstāstīts bez emocionālās iesaistes. Līdz ar to arī mani diemžēl līdz galam neaizķēra...
Kas man patika bija, ka stāsts izstāstīts it kā no diviem skatu punktiem, gan Vidagas, gan viņas mammas. Līdz ar to, šis tas, kas likās neskaidrs sākotnēji, stāstījumā no mammas skatu punkta kļuva mazliet skaidrāks.
Beigas man nepatika. Tāda aprauta, nepabeigtības sajūta palika. It kā nojaušams, kas seko, bet gribējās tomēr, lai tas būtu bijis izlasāms.
Nedomāju, ka grāmata slikta, noteikti nē. Ir arī daudz labu atsauksmju lasīts, tomēr šoreiz diemžēl ne manējā 😞
April 26, 2026
Lieliska grāmata. Skaudra. Asredzīga. Dziļa, uzar tik daudz problēmu. "Viņš uzrakstīja, ka man nebija mīlestības ..., pati neesmu mīlēta bijusi, un tāda nespēj mīlēt nevienu - tikai savu mīlestību. Agrāk sāpētu tādi vārdi. Bet tagad esmu tam tikusi pāri ... Esmu mīlējusi tukšu iedomu par to, kā varēja būt."
August 7, 2026
Stāsts, kurā, domāju, daudzi atpazīs sevi. Attiecības ar vecākiem, mentālā veselība un “latvieša parastā” daba. Visu to autore savā ierastajā manierē rūpīgi un eleganti preparē.
May 10, 2026
Tik daudz sevī glabātu sāpju...
May 18, 2026
📚 Vidaga
Sieviešu alkas pēc nepiepildītas un izsapņotas mīlestības.
🔸 Galvenās varones sāpes pēc mīlestības un labas mammas piedzīvo gaužas nedienas, bērnības pamestība neļauj būt emocionāli tuvai ar saviem bērniem, vienlaikus, plēšot rētas emocionālam tukšumam un sevis nemīlēšanai.
Deboras skarbums pauž viņas nepiepildītās ilgas pēc mīlestības, kura nekad nav bijusi klātesoša viņas bērnībā: “Es negribu būt slikta māte. Tāda kā manējā, kas dzemdēja un vēlāk atstāja slimnīcas uzgaidāmajā telpā uz dīvāna. Kā smagu un lieku pirkumu.” (154.)
Vienlaikus, romāna notikumi parāda, ka Deboras ilgās iekšējās sāpes nav ļāvušas pieņemt citu mīlestību un raisījušas šķietamu vienaldzību pret citiem.
“[..] Vīņš uzrakstīja, ka man nebija mīlestība ne uz viņu, ne uz Ingu, pati neesmu mīlēta bijusi, un tāda nespēj mīlēt nevienu – tikai savu mīlestību.” (235.)
🔸 Romāna galveno varoņu modelis par sievietēm un pagātnes ēnām ir gluži labi zināms latviešu literatūrā, bet Ramona ir spējusi tam piešķirt personisku un niansētu skatījumu, papildinot to ar smagnējām, bet dziļām emocijām, atmiņām un iekšējām pieredzēm.
🔸 Ramona ir radījusi burvīgu lasīšanas atmosfēru, ļaujoties acīm plūst pa Latvijas dabas krāšņajām ainavām – baudīt jūras malu, mazpilsētas klačojošo būtību un gluži vai ieelpot Latvijas gadalaikus.
Tas ļāva man būt gandrīz klātesošai galveno varoņu gaitām.
“Novembrī koki runā, ar zariem raksta vēlējumus debesīs. Egles smaragdzaļas, krustiņš galotnē, stāv nomodā un atgādina, ka Debesis jūs neatstās nemūžam.” (195.)
🔸 Lai gan romāna notikumi nav rožu ziediem kaistīti, sižets šķietami mirkļiem ir smagnējs un lēni apgūstams, tas ir piepildīts ar sievietes bažīgām emocijām, bērnības atmiņām un vairāku paaudžu dzīves pieredzēm.
Paldies, Ramona, ka turpini izcelt sieviešu emocionāli svārstīgās pasaules, mainīgās mīlestības sajūtas un mātišķās pieredzes, kas vēl pat šodien ir vairākās ģimenēs klātesošas un dziedināmas.
Sieviešu alkas pēc nepiepildītas un izsapņotas mīlestības.
🔸 Galvenās varones sāpes pēc mīlestības un labas mammas piedzīvo gaužas nedienas, bērnības pamestība neļauj būt emocionāli tuvai ar saviem bērniem, vienlaikus, plēšot rētas emocionālam tukšumam un sevis nemīlēšanai.
Deboras skarbums pauž viņas nepiepildītās ilgas pēc mīlestības, kura nekad nav bijusi klātesoša viņas bērnībā: “Es negribu būt slikta māte. Tāda kā manējā, kas dzemdēja un vēlāk atstāja slimnīcas uzgaidāmajā telpā uz dīvāna. Kā smagu un lieku pirkumu.” (154.)
Vienlaikus, romāna notikumi parāda, ka Deboras ilgās iekšējās sāpes nav ļāvušas pieņemt citu mīlestību un raisījušas šķietamu vienaldzību pret citiem.
“[..] Vīņš uzrakstīja, ka man nebija mīlestība ne uz viņu, ne uz Ingu, pati neesmu mīlēta bijusi, un tāda nespēj mīlēt nevienu – tikai savu mīlestību.” (235.)
🔸 Romāna galveno varoņu modelis par sievietēm un pagātnes ēnām ir gluži labi zināms latviešu literatūrā, bet Ramona ir spējusi tam piešķirt personisku un niansētu skatījumu, papildinot to ar smagnējām, bet dziļām emocijām, atmiņām un iekšējām pieredzēm.
🔸 Ramona ir radījusi burvīgu lasīšanas atmosfēru, ļaujoties acīm plūst pa Latvijas dabas krāšņajām ainavām – baudīt jūras malu, mazpilsētas klačojošo būtību un gluži vai ieelpot Latvijas gadalaikus.
Tas ļāva man būt gandrīz klātesošai galveno varoņu gaitām.
“Novembrī koki runā, ar zariem raksta vēlējumus debesīs. Egles smaragdzaļas, krustiņš galotnē, stāv nomodā un atgādina, ka Debesis jūs neatstās nemūžam.” (195.)
🔸 Lai gan romāna notikumi nav rožu ziediem kaistīti, sižets šķietami mirkļiem ir smagnējs un lēni apgūstams, tas ir piepildīts ar sievietes bažīgām emocijām, bērnības atmiņām un vairāku paaudžu dzīves pieredzēm.
Paldies, Ramona, ka turpini izcelt sieviešu emocionāli svārstīgās pasaules, mainīgās mīlestības sajūtas un mātišķās pieredzes, kas vēl pat šodien ir vairākās ģimenēs klātesošas un dziedināmas.
August 15, 2026
Romāns noteikti ir labāks par tā vāku. Tā ir labā ziņa. Lasīt noteikti var, tādi likteņstāsti var norezonēt un, pēc atsauksmēm spriežot, norezonējuši.
Bet es kaut kā īsti nenoticēju un visu laiku besījos, kā var būt, ka visi tādi tizli, nu pilnīgi visi, tiešām pilnīgi visi, visi, izņemot meiteni Vidagu, kura, savukārt, ir tik īpaša, ka 11 gadu vecumā acumirklī spēj vienošanās dokumentā par mantojumu pamanīt, ka ierakstītais procentmaksājums nav vienai pusei līdz galam izdevīgs.
Un vēl man negāja kopā matemātika.
Debora ar Edvardu satiekas pēc 1.kursa, kas ir ne vēlāk kā 20 gados, bet tolaik pat varētu būt vien 19; bet vēlāk savos 46 sapņo par laimīgo laiku ar Edvardu pirms 24 gadiem.
Debora brauc uz Kolku 15 gadus pēc mantojuma saņemšanas, un Vidaga tajā laikā mācās maģistratūrā; bet mantojuma saņemšanas laikā Vidagai bija vismaz 11., bet ticamāk, ka vismaz 12, tātad Kolkas brauciena laikā Vidagai varēja būt jau ap 27.
Kad Vidagai ir 11, mazajam brālītim Dāvim ir 2,5, un tajā laikā saslimst vecmamma; bet citā vietā tiek rakstīts, ka brālis piedzimst rudenī pirms vecmammas saslimšanas.
Utt.
Jūs neko nesapratāt? Nu es arī sapinos. Tāpēc no manis sajūsmas nav, bet - atkārtošos, lasīt noteikti var.
Bet es kaut kā īsti nenoticēju un visu laiku besījos, kā var būt, ka visi tādi tizli, nu pilnīgi visi, tiešām pilnīgi visi, visi, izņemot meiteni Vidagu, kura, savukārt, ir tik īpaša, ka 11 gadu vecumā acumirklī spēj vienošanās dokumentā par mantojumu pamanīt, ka ierakstītais procentmaksājums nav vienai pusei līdz galam izdevīgs.
Un vēl man negāja kopā matemātika.
Debora ar Edvardu satiekas pēc 1.kursa, kas ir ne vēlāk kā 20 gados, bet tolaik pat varētu būt vien 19; bet vēlāk savos 46 sapņo par laimīgo laiku ar Edvardu pirms 24 gadiem.
Debora brauc uz Kolku 15 gadus pēc mantojuma saņemšanas, un Vidaga tajā laikā mācās maģistratūrā; bet mantojuma saņemšanas laikā Vidagai bija vismaz 11., bet ticamāk, ka vismaz 12, tātad Kolkas brauciena laikā Vidagai varēja būt jau ap 27.
Kad Vidagai ir 11, mazajam brālītim Dāvim ir 2,5, un tajā laikā saslimst vecmamma; bet citā vietā tiek rakstīts, ka brālis piedzimst rudenī pirms vecmammas saslimšanas.
Utt.
Jūs neko nesapratāt? Nu es arī sapinos. Tāpēc no manis sajūsmas nav, bet - atkārtošos, lasīt noteikti var.
July 9, 2026
Sākums lasījās raiti, bet tad sākās otrā daļa. Visa par daudz, galvā malās domas par to, ka šis stāsts jau kaut kur lasīts starp latviešiem, varbūt mums tāds stils? Nezinu. Īsāk sakot, bija grūti izturēt galveno varoni, kas nepārtraukti savā galvā sevi padara par upuri un neredz , ka pa to laiku palaiž garām to “īsto dzīvi”
August 16, 2026
Pirmkārt, uzrunāja vāks, tikai tad arī teksts.
Grāmata tikai apstiprināja to, pie kā savos gados jau esmu nonākusi - jaunības stulbums un kategorisms ved grāvī, vissvarīgākais dzīvē ir bērni, paaudžu pēctecība.
Grāmata tikai apstiprināja to, pie kā savos gados jau esmu nonākusi - jaunības stulbums un kategorisms ved grāvī, vissvarīgākais dzīvē ir bērni, paaudžu pēctecība.
Displaying 1 - 14 of 14 reviews