Ko šādu lasīju pirmo reizi...un man ļoti patika! 🩶
Šo grāmatu negaidīti saņēmu Ziemassvētku dāvanā (paldies, Zanda🌸) un apņēmos to noteikti šogad izlasīt.
Pirms lasīšanas zināju, ka daudziem tā patīk, bet neesot domāta visiem (bet vai tad tā nav ar jebkuru grāmatu!?). Vēl redzēju un novertēju tās vizuālo skaistumu, kā arī padzirdēju kaut ko par zobiem šinī stāstā.. Atgādināšu, ka esmu "bailīgais lasītajs"😅, un zobi/nagi man ir diezgan brrrr... Bet izdzīvoju😂, un nebija nekas traks (tā ka visdrīzāk izdzīvosi arī Tu😅).
Jā, es varētu šo nodēvēt par mitoloģisko un nekromantisko jauniešu šausmenīti.
Mitoloģisko, jo te savijas korejiešu nostāsti, mīti, pārdabiskais. Nekromantisko veido nāves un mirušo augšāmcelšanās tēma. Jauniešu, jo stāstu caurvij, galvenokārt, jaunu cilvēku pieredze un izjūtas. Bet šausmenīte, jo... filmu, kas būtu balstīta uz šo grāmatu, es noteikti nevēlētos redzēt🫢😏, bet mans prāts lasīšanas procesā nepatīkamās ainas kaut kādā ziņā pārveidoja poētiskākās, simboliskākās un maigākās, nekā tās atainotu iespējamās filmas režisors (par to nu esmu gana droša😅). Man nebija ne pretīgi, ne bailīgi, jo tiešām šo grāmatu uztvēru kā simbolu un vienu spēcīgu ziņu lasītājam.
Grāmata ir par skumjām tēmām - mīļoto zaudējumu, tiem traģiski nomirstot, nespēju sadzīvot ar šo kraso pārmaiņu dzīvē, kā arī jušanos vientuļam un nesaredzētam... Un te ir daudz nāvju, sēru, skumju, lietus, asaru un ūdens, ūdens, ūdens...
Grāmatas pamatjautājums ir par mirušā neatlaišanu, par cilvēka egoistisko tieksmi paturēt otra dvēseli, lai nejustu savas sāpes, tukšumu un radušos vientulību. Stāsts ir ne tikai mistisks, es teiktu, ka tajā ir dziļi morāles jautājumi, protams, fantāzijas līmenī. Tomēr tas liek padomāt par to, kā mēs paši jūtamies, kad nomirst kāds tuvinieks. Piemēram, par ko tieši mēs visvairāk sērojam, vai un cik ātri esam gatavi atbrīvot viņa dvēseli, nemēģinot viņu piesaistīt Zemes dzīvei ar savām skumjām un asarām. Nu, es jau te ezotērikā iekāpu😅, bet grāmata lika man par to aizdomāties. Arī par Pasaules kartību, kurā nevienam nevajadzētu iejaukties...
Pats stāsts ir ar skaistu valodu, kurā ik pa laikam iespraucas rupjāki izteicieni, kas padara šo grāmatu reālāku. Šoreiz tas piestāv. Ļoti patika vienā stilā ieturētā grāmatas noskaņa, kas pēkšņi neizdzisa, bet noturējās līdz beigām.
Grāmata šķetina arī pagātnes notikumus, kas ir interesanti. Lai arī aptuveni beigas jau nojautu, tas nebojāja lasīšanas prieku. Lai arī sākumā sabijos, ka lasīsies lēni, grāmata mani ievilka "savos ūdeņos", un lasīšana bija raita.
Atceros, ka pirms lasīšanas nedaudz biedēja aziātiskais piesitiens, jo šķita, ka nesapratīšu, bet nebīstieties, tas stāstam tikai piešķir īpatnējo šarmu! Pati autore ir korejiešu izcelsmes amerikāniete, kas arī jūtams šajā darbā.
Vai es raudāju? Atzīšos, ka reiz asaras acīs sariesās, bet noturējās. Toties pa īstam nolija pēcvārdā (zinu, galīgi neadekvāti, bet kāpēc gan ne...?😊)
Ja nebaidies lasīt mistiku un fantāziju par nāves tēmu, šī noteikti derēs. Piekrītu, ka rudens tumšajiem veļu laika vakariem vispār šī varētu būt perfekta izvēle. Un te ir, ko padomāt - ne tikai par nāvi, bet drīzāk dzīvi un dzīvajiem mums līdzās. Vai mēs viņus vispār saskatām?🤍🩶🤍