“Pļaukas” stāsts iesākas ar suni. Ja nebūtu Gitas kārtējās pastaigas ar dižciltīgo dogu Ajaku, nebūtu liktenīgās saskriešanās ar Valteru, kopīgi izdzīvotā jūtu pavasara, šķiršanās, atkalsatikšanās. Lasītāja acu priekšā uzzied skaistā 20. gadsimta 30. gadu Rīga, tās cēlie nami, pagalmi, ieliņas, parki...
Vera Volkēviča (dzimusi Gargurne) mācījusies Vecpiebalgas pamatskolā un Vestienas divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Bijusi izsūtījumā Vorkutā. Pēc atgriešanās Latvijā strādā par krāsotāju. Šajā darbā iegūst neārstējamu slimību - alerģiju. Viņa ļoti mīlējusi suņus, grāmatu lasīšanu un operu, skaistas puķes ar svešiem un sarežģītiem vārdiem un aizvien kārtību ap sevi. Vienīgi nav paticis gatavot ēst - to uzskatījusi par lieku laika nosišanu. Dzīves laikā izveido pamatīgu kartotēku par sengrieķu mitoloģiju.
Ja man tev jāiesaka tikai viena grāmata no visām, ko esmu lasījusi, es gribu, lai tu izlasi šo. Kā latvietim, kā sievietei, kā nezālēm, kas neiznīkst.
Par godu tam, ka šī grāmata nupat ir pārizdota un viņu sākusi lasīt Dace, bet joprojām nav pieejams neviens jēdzīgs tās apraksts, nolēmu beidzot precizēt, kāpēc dievinu šo grāmatu un kāpēc man šķiet, ka viņu ir vērts lasīt.
Grāmata ir stāsts par Ligitu, jaunu, inteliģentu latviešu meiteni un viņas dzīvi sākot no Ulmaņlaikiem līdz pat sešdesmitajiem gadiem. Pirmās romances, laulības, karš, posts, atkopšanās, spītība, Padomju laiku problēmas, ceļošana, atelpa. Šī ir 20. gadsimta Latvijas vēsture personīgā formātā. Detalizēti apraksti par katru posmu iekļautajā laikā, Rīgas, Liepājas, Valmieras apraksti, neticams spīts un izdzīvošana kara laikā, īsti, dzīvi tēli un sāpīgi varoņi. Lasīt tik detalizētu aprakstu par man atpazīstamu Latviju ir ārkārtīgi patīkama pārmaiņa pēc neskaitāmajām Berlīnēm, Londonām, Parīzēm un Karaļa piestātnēm.
Grāmatas pilnais nosaukums ir "Pļauka latviešu tautai". Sāpīgi, bet īsti. Un ir ar ko lepoties. Vārdiem nespēju izteikt, cik ļoti augstu vērtēju šo grāmatu. Liktu blakus Dvēseļu putenim. Izlasiet!
"Pļauku" biju iesākusi un neturpinājusi lasīt nezinu cik reizes, bet noteikti vairāk kā vienu. Taču vienmēr zināju, ka tomēr kaut kad gribēšu izlasīt - un kad tad būs labāks laiks kā grāmatu kluba tēma Ulmaņlaiki, kas tika pagarināta uz 20. gs. 20.-30. gadiem. Nezinu pat kāpēc, bet man nepatika galvenā varone, un tas diemžēl ļoti traucēja lasīt. Romantiskā līnija, kas ir teju galvenā vismaz šajā grāmatā, līdz ar to manī neizkustināja neko, drīzāk lika pukoties, cik viena sieviete var skriet pakaļ vīrietim. Un teikšu kā ir - es jutos apkrāpta , kad sapratu, ka pēc visa tā mani (kā lasītāju) pat neuzaicināja uz kāzām!!! Te viņš bildina un te jau viņi ir precējušies. Savukārt vides un vēstures notikumu raksturojumā -ir vērts lasīt. Protams, ka autorei nav bijis iespējams tikt vaļā no vēlākajām zināšanām - ļoti spilgti tas parādās instinktīvajā Ligitas nepatikā pret tolaik populāro rakstnieku Vili Lāci un daudzas ainas rakstītas tikai lai vēl kaut ko pastāstītu par to laiku (aina hipodromā, piem.), bet kopumā interesanti. Par turpinājumiem (kas izrādās ir tā pati grāmata tikai iesieta atsevišķos sējumos) - it kā gribētos izlasīt, bet reāli skatoties, nezinu kad, jo rindā jau stāv tik daudz kā cita, ko gribās pat vairāk.
70 dienu ceļojums pa Gitas Pēdaines dzīvi nu man ir noslēdzies. Varoņi tik tuvi un iemīļoti, ka grūti pieņemt, ka, aizverot pēdējo lapu, šis likteņstāsts ir pabeigts. Pļauka nav literārs šedevrs vai vēstures mācību grāmata, tas ir dziļš, patiess un ļoti personisks stāsts par dzīvi, kādu (vai līdzīgu) izdzīvoja daudzi mūsu vecvecāki un viņu vecāki. Un tieši tāpēc nerodas nekādas iebildes par formu, sižetu vai saturu. Tas ir līdz sāpēm reāls. Kā dienasgrāmata. Patika. Iesaku. Bet atbildība par to, ko šī tetraloģija ar jums izdarīs, jāuzņemas būs vien pašam!
“Bet Gita pati pārāk vieglprātīgi lika punktus. Ar tiem tiešām nevajadzēja steigties. Gan tos pieliks pats liktenis, kur vajadzēs un kur nevajadzēs.”
Rīga 20.gs pirmajā pusē - uzplaukusi visādā ziņā - jaunas ēkas, jauna vara, visi gaņģi griežas, vairojas turība un plaukst Latvijas inteliģence. Ligita- jauna meitene burtiski ieskrien tieši rokās savam izredzētajam - Valteram. Valters ir vecāks un Ligitu īsti neņem par pilnu un atraida, taču spītīgā un iemīlējusies meitene nepadodas un ar dažādiem sievišķīgiem paņēmieniem iekaro Valtera sirdi un drošo plecu. Strauji iegriežas abu kopdzīve - Valters būdams atzīts būvnieks tiek pie turības un laba vārda, grezni saviesīgi pasākumi ar plaukstošo Latvijas inteleģenci, tiek dalīta kopīga laime, atvases gaidot, un mītas gaužas asaras, piedzīvojot smagus triecienus, taču par spīti visām grūtībām - abi allaž atrod ceļu atpakaļ viens pie otra. Tas viss risinās uz skaudru vēsturisku notikumu fona, līdz brīdim, kad būšana atzītam, gudram un turīgam svešas varas acīs kļūst par sodāmu netikumu.
Pirmās 100 lapas puses lasījās gausi - interesi uzturēja notikumu darbības vieta, bet pats stāsts kaut kā stīvējās pretim, turklāt Ligita ar savām izdarībām mani paguva nokaitināt. Taču vienā brīdī attapos, ka esmu pilnīgi pārņemta ar grāmatu un ar visu sirdi dzīvoju līdzi varoņiem.
Man patika, ka grāmatā vēsturiskie notikumi nebija centrs, bet fons grāmatas galveno varoņu dzīvei, kas paspilgtināja un lieliski izspoguļoja viņu personīgo laimi un pārdzīvojumus.
Un valoda! Tā mani vienkārši apbūra - es teju nespēju noticēt, ka pirms mazāk kā 100 gadiem Latvijā tā runāja - graciozi, izmalcināti un izstarojot inteliģenci.
Sajūtu ziņā man šī grāmata atgādināja izcilo Mičelas “Vējiem līdzi” - bauda lasīt.
—- Par visu sēriju
Pilns grāmatu nosaukums sākotnēji esot bijis “Pļauka latviešu tautai” un tas precīzi rakaturo to ko latvieši pārdzīvojuši (un liela daļa nav pārdzīvojuši) 20.gadaimtā. Grāmatas ir autobiogrāfiskas un kā saka pati autore “viss ir piedzīvots un redzēts”.
Grāmatas rada klātbūtnes sajūtu un brīnišķīgi uzbur vietu un laiku. Gita burtiski ņem aiz rokas, ved un rāda, ļaujot ielūkoties pat vistumšākajās cellītēs. No Skaistās 20.gs. 30.gadu Rīgas, kur ielās ir tikai reta automašīna, toties ormaņi piedāvā savus pakalpojumus teju uz katra stūra, balles skaistos tērpos un jaunieši svin dzīvi, līdz vāciešu un krievu izpostītajai Latvijai un daudzām latviešu ģimenēm līdz ar to, līdz tumšajiem čekas pagrabiem, cietumam un lēģerim, līdz iznīcinātajai labklājībai korplīgajā veidojumā - brālīgajā Padomju Savienībā, līdz pirmajiem tiko jaušamajiem atmodas asniņiem.
Kā jau vairākkārt esmu minējusi - grāmatas ir izcilas laika liecinieces - par to, kas bija, kad mūsu vēl nebija, un ļauj izprast dažu labu situāciju pašu ģimenēs, jo 20.gs. notikumu sekas vēl stingri iezīmējas 21.gs. cilvēkos, uzskatos un aizpriedumos.
Lasot grāmatu, kļuva skumji, jo no patiešām inteliģentas un strādīgas, mērķtiecīgas tautas, pateicoties tam, ka apmaiņā pret izsūtīto, iznīcināto lielo daļu Latvijas inteliģences, saņēmām Pufaikciemu iedzīvotājus, esam zaudējuši ļoti daudz no agrākās spozmes un sabiedrība kopumā nav atveseļojusies arī šodien. Atliek tikai domāt, kā būtu, ja būtu, un pateikt paldies tādiem autoriem kā Verai Volkēvičai, kas mums devusi iespēju ielūkoties pagātnē, lai labāk saprastu šodienu.
Autores valoda ir fantastiska - man tik ļoti gribas kaut daļu no tā kā raksta un, cik noprotu arī runāja Vera, aizlienēt un lietot ikdienā, lai nepazūd. Valoda ir asprātīga, dzirkstoša un romantiska vienlaikus, turklāt papildināta ar nelielieliem citātiem no grāmatām, anekdotem un dziesmu tekstiem.
Ilgi briedu šai tetraloğijai 1700 lappusēs. Beidzot pieķēros. Pirmā daļa izrauta pāris dienās - ja patīk vēsturiski romāni par dzimtas un Latvijas likteņiem, sākot ar 20.gs. sākumu, tad ļoti, ļoti iesaku!
Absolūti man nezināms robs latviešu literatūrā nu aizpildīts. Uzgāju visas šīs grāmatas, izlasot nejaušu atsauksmi, un izrāvu cauri visas četras daļas vienā rāvienā. Viss aprakstītais skaudri, patiesi, zināmi caur stāstiem no vecākiem un vecvecākiem. Cik ļoti atšķiras valoda, sadzīve, vērtības pirmajā grāmatā un kā cauri visām grāmatām, izdzīvojot karu, izsūtījumus, nejēdzības, valsts iekārtas, dzīve mainās. Ļoti brīnišķīga lasīšanas pieredze.
Šī tetraloģija iesākas ar romantikas noskaņām 1930.-to gadu Latvijā. Ligita ir 19 gadīga meitene, kura strādā par bibliotekāri, līdz viņas prāts un sirds sastop jebšu, pareizāk sakot, iestriecas Valterā, 10 gadus vecākā vīrā, bet tik harismātiskā, ka Ligita vairs negrib un nespēj neko bez viņa. Šis iesākums nav kā tie banālie romāniņi, kur meitenes kā dēles līp klāt izskatīgiem vīriešiem. Šis sākums, lai gan čāpojošs kā bruņurupucis, ir no tiem asprātīgajiem, šķelmīgajiem, ticamajiem dzīvesstāstiem. Nonākot tālāk par grāmatas vidu, iezīmējas kara nojautas. Jā, šīs baismas, kuru sekas vēl neviens neaptver. Ligitai ar Valteru jau tā ir grūtas dienas, pārdzīvojot savu pirmo bērniņu nāvi. Bet Ligitas dūša, redzot, kādā virpuļu vilnī krievu okupācija ierauj viņas ģimeni, šķiet krītam arvien zemāk par zemi.
Vai tad naudai ir nozīme? Ne pašai naudai, bet brīvībai, ko tā dod. Strādāt, būvēt ar pilnu jaudu un vēl - neatkarīgi. Pašam saņemt, izraudzīties izdevīgākus maksas aprēķinus, vārdu sakot, pats sev saimnieks! Kur vēl humors, kādu pārsolot vai noceļot no deguna labu meistaru, - tas mutulis! (258.lpp)
Nē, nē, kungi! Korķējiet ciet savas tintes pudeles! Gita nekad vairs neticēs jums, ne tām krāsotajām dāmu lūpām, kuras spriedelēja par kvēliem mīļākajiem. Iemīlēšanās? Tā vēl nebija mīlestība, tikai alkas pēc tās. Mīlestība? Tas bija tuvs, drošs plecs, pret kuru arvien varēja atspiest galvu. Mīlestībai bija rāma, zema balss, kas mierinoši izlīdzināja visas neziņas rieviņas kādā muļķīgā pierē. Vistuvākā tuvība bija... divatnē gaišajiem Olimpa dieviem nozagtie mirkli. Ne jau tiem bargajiem, melntalarotajiem. Bet vajadzētu aizliegt par to runāt. Jo mūsu nabagajā valodā vēl nebija izdomāti tādi vārdi. (292.lpp)
Te tev nu bija! Krustmātes skatījumā esmu pārvērtusies praktiķē. Gandrīz vai mietpilsonē. Tev - pārāk gaisīga. Mīļie cilvēki, atļaujiet palikt man pašai!
Gribētos izlaist sirdi ganībās! Izdejoties līdz nogurumam, izdziedāties līdz aizsmakumam un izsmieties līdz sirs dziļumiem! (342.lpp)
"Dīvaini. Visas avīzes klaigā par bezgala apmierināto darba tauti bet īstenībā..." "Īstenībā aizdomīgums un glūnēšana. Tāpēc uzrīko tādas cietināšanas un aizvešanas. Cenšas iebiedēt, lai pašiem nebūtu jābaidāas." "Savā ziņā likumsakarīgi. Laupītāji, kaut ar pistoli pie sāna, ielīduši svešā mājā, tomēr nejūtas droši." (428.lpp)
"Bet kara taču nav!" viņa pacēla protestā sažņaugtās rokas. "Pašlaik mūsu zemē ir kaut kas vēl ļaunāks - terors. Karalaikā vismaz zināms, kur draugs, kur ienaidnieks. Bet tagad - nezini, no kuras puses nāks lode." (458.lpp)
Fantastisks ieskats 30to gadu Rīgā! Un paralēli prātā vijās doma "Kur mēs būtu, ja nebūtu visu izpostījis karš?",jo to laiku Rīgai nebija jākaunas nevienas Rietumu galvaspilsētas priekšā. Sākumā bija sajūta, ka rakstniece mēģina ierakstīties, atrast savu stilu un stāsta veidošanas metodi, jo brīžiem kaut kas sižetā pārleca, kaut kas nebija līdz galam uztverams, bet uz beigām jau šis pazuda. Galvenā varone, lai arī traki sākumā kaitināja, tomēr beigās jau bija pieņemamāka. Vērtīgs bija ieskats padomju varas ienākšanā un tajā, kādu nospiedumu tā atstāja cilvēkos tikai viena gada laikā. Viena zvaigzne nost tikai par pārāk garo sākuma daļu un stāsta pārlecieniem, bet visas piecas par laika atspoguļojumu!
Piekritīšu tiem, kuri uzskata, ka šī nu ir grāmata, kas būtu jāizlasa. Tajā ir emocijas, vēsture, pilnīgi fiziski sajūtamas emociju izpausmes tik plašā spektrā, kas pirmai grāmati būs tādas saldi romantiskas, bet līdz ar pēdējām, kļūst gluži vai riebumu raisošas. Tomēr lasās ļoti labi, sniedz lielisku priekšstatu par vēsturi, gribas iztēloties vizuāli aprakstītās vietas un ainas, just līdzi varoņiem. Man ļoti patika.
Pļauka 4 grāmatu romāns man ļoti atgādināja Vladimira Kaijaka Enijas bizes grāmatas, man ļoti tuvas un mīļas - par vienas dzimtas pieredzēm cauri Latvijas dažādajiem laikiem- brīvā valstī, kara un okupācijas gados, kā arī padomju režīmā. Arī šajās grāmatās ir līdzīgs stāsts, tikai ne laukos, bet par jaunu Rīgas meiteni, kurai nākas iziet cauri visiem režīmiem un izsūtīšanai, un tad no jauna veidot dzīvo nu jau pārmainītajā Latvijā. Ļoti uzrunāja galveno varoņu morāles un pārdomas par režīmiem. Ļoti skaisti uzrakstīts romāns, it sevišķi ņemot vērā, ka autorei šis ir pirmais un vienīgais šāda veida darbs. Tiem, kam tuva Valmierā un tās apkārtne- vairāku grāmatu notikumi risinās tieši Valmierā. Atsevišķas daļas (piemēram, ceļojums uz Kaukāzu), man šķita ne tik interesants, bet kopumā romāns ļoti aizraujošs! Iesaku!
Apbrīnojams stāstnieces talants, fantastiskas novērotājas spējas, tik dzirkstoši dialogi, tik spirdzīgi svaigs izteiksmes veids! Tāda bauda lasīt! Tāds kauns, ka ne šo autori, ne grāmatu iepriekš nebiju pamanījusi! Grāmatas pirmajā pusē puiša medīšanas apraksti ir vienkārši fenomenāli, un 30.-to gadu Rīga fonā vēl jo vairāk "uzsit cenu". Otrā grāmatas pusē sāku mazliet garlaikoties, pārsātināja politikas apzelēšana. Bet nu vatņiku apraksts tik mūsdienīgs. Pilnīgi nekas šai jomā nav mainījies!
Sākumā sižets aizrāva, bet pēc tam sāka nedaudz apnikt tā Gitas attieksme pret Valteru. Tad viņa iemīlas, tad atkal greizsirdīga, tad atkal dusmojās, tad atkal mīl. Visu laiku tāda "dancošana" apkārt tam Valteram, ka sāka jau apnikt. Tad pēc šīm daudzajām attiecību lapaspusēm, tā pēkšņi un ātri viņi apprecas. Vēl pāris teikumi un izrādās viņa jau ir mātes cerībās. Šķita par sasteigtu, ja gandrīz puse no pirmās grāmatas bija par to, kā Gita tekalē apkārt Valteram.
Šobrīd Pļauka man ir apstājusies pie pirmās grāmatas. Acīmredzot šāds žanrs un rakstības stils ir jāmīl.
Izcils darbs. Saldsērīgas sajūtas, lasot par neatkarīgās Latvijas brīnišķīgo sabiedrību, kultūru, inteliģenci un visam pāri - darba sparu un apņēmību celt katram ikvienam savu (un līdztekus valsts) labklājību ar godīgu darbu. Un cik vieglu roku to visu iznīcināja zemiski un slinki okupanti, tīkojot pēc latviešu darba augļiem, ko paši nespētu nekad sasniegt. Gluži kā šobrīd.
Viegli lasīt un absolūta laime, ka visā sērijā vēl gaida trīs darbi.
Katram latvietim vērtīgi būtu izlasīt šo grāmatu, jo tā pārklāj latviešu dzīves gājumu no pirmā Latvijas laika līdz Padomju Savienības 60.tajiem gadiem, veidojot pārskatu par latviešu ģimenes dzīves gājumu, to priekiem un bēdām. Raitā un vienkāršā valodā ar viegli uztveramu vēstures notikumu maiņu, un skatījumu no sievietes perspektīves un dzīves realitātes.
Grāmatas sākums diezgan izstiepts. Liekas, ka rakstniece padziļināti cenšas lasītāju iepazīstināt ar grāmatas varoņiem. Taču pēc tam grāmata kļūst ļoti interesanta, varētu pat teikt, tā aizrauj. Grāmatas varoņi izdzīvo Latvijas 20.gadsimta vēsturi.
Stāstījums iesākas ar jaunas meitenes iemīlēšanos brīvās Latvijas laikos pēc pirmā pasaules kara. Pastarpināti tiek aprakstīta sadzīve Ulmaņa laikos, kad notika Latvijas attīstība. Tāpat arī pieminēts apvērsums un hipodroms, kurā norisinājās zirgu sacīkstes. Man bija interesanti, jo nekur citur netiku lasījusi par šo laiku. Stāstījums ir valodas bagāts un aizrauj. Pirmā grāmata apraksta arī to, kā mums atbrīvoja lielais kaimiņs un par to sekojošo baigo gadu, kad tika uzspiesta sveša vara, pretīgas ieražas un svešs dzīvesveids.