What do you think?
Rate this book
Mēs. Latvija, XX gadsimts
Vārdiem nebija vietas
"1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?"
(Guntis Berelis)
"Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas — sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras — ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos. Sīks plaukšķis tālu Balkānos, un kārtējais Bābeles tornis sagrūst, vienā atvēzienā izslaukot zemi tukšu un radību atstājot bez valodas. Vai pasaule sajūk prātā, un vai miglā, kur vairs nav vietas vārdiem, vēl ir ko darīt ļaužiem? Guntis Berelis ar melnu sarkasmu romāna nevaroni Tušu nosūta pāri cilvēcības robežai — viņpus laba un ļauna. Ar civilizāciju apsēstā pasaule turp dodas pati."
(Vents Zvaigzne)
"Aizsācies kā viegli groteska vēsturiskas dekorācijas realitāte, romāns aizvirpuļo kā izdzimteņa Tuša nāves deja. Dzemdināts no Piektā gada vandālisma ugunskaisles, ņēmis spēku vardarbības tīksmē un uzbudinājumā, nonācis Pirmā pasaules kara iztukšotajā, rēgainajā Kurzemē, Tuša tēls lasītājam atklāj kara visatbaidošākās un līdz šim latviešu literatūrā aizēnotās puses. Tušs — kara fanfara. Atšķirībā no Tumšā un Melnā bruņinieka, kuri mūsu literatūrā bijuši skaidra, definēta ļaunuma simboli, Tušs ir gara kroplības un banalitātes ļaunums, kuram Berelis nav atvēlējis pat pretinieku. Romāns — raupjš izaicinājums kā lasītājiem, tā vēstures romantizētājiem."
(Gundega Repše)
Sērijas romāni top Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Nacionālā identitāte” ietvaros.
Projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Baltic International Bank.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
(Guntis Berelis)
"Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas — sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras — ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos. Sīks plaukšķis tālu Balkānos, un kārtējais Bābeles tornis sagrūst, vienā atvēzienā izslaukot zemi tukšu un radību atstājot bez valodas. Vai pasaule sajūk prātā, un vai miglā, kur vairs nav vietas vārdiem, vēl ir ko darīt ļaužiem? Guntis Berelis ar melnu sarkasmu romāna nevaroni Tušu nosūta pāri cilvēcības robežai — viņpus laba un ļauna. Ar civilizāciju apsēstā pasaule turp dodas pati."
(Vents Zvaigzne)
"Aizsācies kā viegli groteska vēsturiskas dekorācijas realitāte, romāns aizvirpuļo kā izdzimteņa Tuša nāves deja. Dzemdināts no Piektā gada vandālisma ugunskaisles, ņēmis spēku vardarbības tīksmē un uzbudinājumā, nonācis Pirmā pasaules kara iztukšotajā, rēgainajā Kurzemē, Tuša tēls lasītājam atklāj kara visatbaidošākās un līdz šim latviešu literatūrā aizēnotās puses. Tušs — kara fanfara. Atšķirībā no Tumšā un Melnā bruņinieka, kuri mūsu literatūrā bijuši skaidra, definēta ļaunuma simboli, Tušs ir gara kroplības un banalitātes ļaunums, kuram Berelis nav atvēlējis pat pretinieku. Romāns — raupjš izaicinājums kā lasītājiem, tā vēstures romantizētājiem."
(Gundega Repše)
Sērijas romāni top Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Nacionālā identitāte” ietvaros.
Projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Baltic International Bank.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
256 pages, Hardcover
First published January 1, 2015
7 people are currently reading
255 people want to read
About the author
Guntis Berelis
19 books22 followersBerelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010). 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus. Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, saņēmis literatūras gada balvu literatūrzinātnē. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru.
G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 39 reviews
November 4, 2015
Par šo grāmatu biju dzirdējis diezgan daudz, ko tur slēpt biju reiz grāmatbodē nedaudz pārlapojis. Palasījos no vidus spriedumus par karu un desu, taču noliku atpakaļ. Mani latviešu literatūra nedaudz baida, esmu nedaudz iestagnējis savos aizspriedumos pret to. Neskatoties uz to, ka laiku pa laikam mani patīkami pārsteidz labi darbi lielākoties šķiet, ka viņai fonā skan nelaimīgo sieviešu raudas par savu dzīvi un vīru dzērāju bļaustīšanās. Es zinu, ka šis stereotips ir maldīgs un nepamatots, taču lai ar prātu saprotu, ka tā nevar būt sirds man liek iet prom no latviešu literatūras plauktiem.
1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?
Piekritīšu novalkātai frāzei “šīs ir vislabākais, kas latviešu literatūrā ir noticis pēdējā laikā”, tā patiešām ir taisnība. Taču lasītājam ir jābūt gatavam šai grāmatai. Te nebūs par lauku tanti, kas izslaukusi govis, redz sētā iejājam kazakus un saprotot, ka karš atnācis arī līdz viņas namdurvīm un ir laiks posties bēgļu gaitās. Nē, te mēs pat neuzzināsim gotiņu vārdus. Šajā grāmatā mēs skatīsimies uz pasauli caur Rūdolfa Tuša acīm un iegrimsim līdz ar viņu pārdomās par pasauli.
Lasot grāmatu smuki saliekas kopā vēsture, valoda un Tušs. Tušs nav atrauts no sava laikmeta, viņš to izdzīvo tā, kā viņam liekas pareizāk. Tušs ir no tiem varoņiem, kurus mēdz dēvēt par antivaroņiem. Viņam patīk klīst pa pasauli, lai ar pēc amata vīrs ir namdaris viņš nevairās ne no kādiem darbiem. Viņam patīk klaiņot no vietas uz vietu. Bet pasarg dievs – viņš nav nekāds bosiks, ja vajadzēs pat šujmašīnu saremontēs. Uz šujmašīnām viņam vispār ir klikšķis. Viņš tās redz visur, gan pasaules procesos, dabā un protams, kā darījuma objektā. Šī gan ir viņa trešā vājība. Pirmā un dominējošā ir uguns, nekas viņam nesagādā lielāku gandarījumu kā pielaist sarkano gaili kādam šķūnim. Tas viņam jau no bērnu dienām, kad viņš vēl krāmējās ar siena gubu dedzināšanu. Taču tās nestāv lidzi muižām piektajā gadā. Nu un otrā vājība viņam ir pišanās ar šmarēm cik nu sanāk. Pīpošana un kuņģa pielikšana jau ir ikdienišķas vajadzības.
Papildus kolorītu Tušam piešķir viņa mēmums. Tas nav nācis no dzimšanas, savulaik arī viņš ir bijis liels runātājs un plātīzeris, bet ar laiku un pēc dažiem pārdzīvojumiem saprata, ka vārdi nekad pie laba gala nenoved. Tie ir kā āķīši, kas pieķer pie dzīves pie cilvēkiem. Tie neļauj slīdēt cauri pasaulei neviena netraucētam. Kaut vai tās pašas šmares, gribi vilkt viņas uz krūmiem, bet nevietā kaut ko izpļurkstēsies un viss pagalam. Mēmam tādā ziņā ir vieglāk. No cilvēciskā viedokļa Tušs ir morāls kroplis, viņš spēs sev ataisnot jebkuru savu rīcību un laikā, kad pasaule jūk prātā, kāpēc gan viņam pašam ar nedaudz nepaplašināt atļautā robežas.
Es teiktu, ka autors savu antivaroni ir izstrādājis pamatīgi, tādu Stīvena Kinga manierē. Sākumā iepazīstoties ar viņu, šķiet lāga zellis. Nu uzpīpo, iedzer, iet pie meičām, kas gan to nedara. Kad lēnām sāk atklāties viņa tumšā puse un šaubīgā pagātne un vēl dulnāka rīcība tagadnē, tad kādu laiku vēl mierini ar cerību nu kam negadās. Un tad pienāk brīdis, kad tu saproti, Tušs ir totāls atsaldenis, kuram vislabākā vieta būtu būt pieraktam grāvmalē. Un ko izdara autors šajā brīdī, viņš izdara ko tādu, kas atkal liek Tušu pažēlot. Autors meistarīgi liek lasītājam mētāties savā attieksmē pret Tušu kā tādam narkomānam no kaifa līdz depresijai.
Bez varoņa grāmatā arī ir smalki noslīpēts laikmeta atainojums. Lai ar darbība noris no 1913. līdz 1916. gadam. Autors pa vidu piemet klāt arī šo to no piektā gada. Jāsaka kā ir nav nekas patīkamāks kā lasīt grāmatu, kur varoņi darbojas patiesā tā laika vidē. Man tā arī neatradās neviens anahronisms, kas durtos kā dadzis acīs. Viss bija kārtībā, vismaz tik daudz cik šajā tēmā sniedzas manas zināšanas - kino attīstības pirmsākumiem Latvijā, pornogrāfijas vēstures, piektā gada notikumiem, pirmskara Ventspils un daudzām citām lietām. Es pat savā lasīšanas procesā nekaunējos pārbaudīt faktus internetā un grāmatās, viss saskan.
Vienīgais, kur nedaudz uz autoru apvainojos bija brīdis, kad daļai no pieminētajiem faktiem grāmatas beigās atradu zemsvītras piezīmes. Es cenšos nekad neuzšķirt grāmatas beigas. Ja nu es pēkšņi ieraugu pēdējo lapaspusi! Lasu es ātri nepaspēšu ne aci novērst, kad jau zināšu kā grāmata beidzās. Un tādiem cilvēkiem, kas lasot grāmatās lūr pēdējo lapaspusi līdz tai netikuši, velniem ellē ir speciāls katls atvēlēts.
Valoda forša un laba. Daudzie vecvārdi, kurus pēdējoreiz atminos vien dzirdējis savā bērnībā, kad vēl klausījos vecāsmātes un vecvecmātes stāstus par tiem laikiem. Taču tā kā pats esmu audzis starp dundagu un Talsiem, tad domāju, ka pat piektajā gadā mūsu pusē ar galotnēm neviens nerunāju. Kur nu vēl lauku sievas netālu no Ugāles. Bet šī jau ir tāda piesiešanās sīkumiem, ja auzrakstītu to kā viņi toreiz runāja tad neviens ne velna nespētu saprast, būtu tā pat kā lasīt ķīniešu ābeci.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un vēlu savākt visas latviešu literārās balvas ko vien var dabūt. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kuru nervu sistēma ir stipra un kuri spēj panest atklātākus aprakstus un stiprāku vārdu lietošanu. Visādi citādi iesaku.
1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?
Piekritīšu novalkātai frāzei “šīs ir vislabākais, kas latviešu literatūrā ir noticis pēdējā laikā”, tā patiešām ir taisnība. Taču lasītājam ir jābūt gatavam šai grāmatai. Te nebūs par lauku tanti, kas izslaukusi govis, redz sētā iejājam kazakus un saprotot, ka karš atnācis arī līdz viņas namdurvīm un ir laiks posties bēgļu gaitās. Nē, te mēs pat neuzzināsim gotiņu vārdus. Šajā grāmatā mēs skatīsimies uz pasauli caur Rūdolfa Tuša acīm un iegrimsim līdz ar viņu pārdomās par pasauli.
Lasot grāmatu smuki saliekas kopā vēsture, valoda un Tušs. Tušs nav atrauts no sava laikmeta, viņš to izdzīvo tā, kā viņam liekas pareizāk. Tušs ir no tiem varoņiem, kurus mēdz dēvēt par antivaroņiem. Viņam patīk klīst pa pasauli, lai ar pēc amata vīrs ir namdaris viņš nevairās ne no kādiem darbiem. Viņam patīk klaiņot no vietas uz vietu. Bet pasarg dievs – viņš nav nekāds bosiks, ja vajadzēs pat šujmašīnu saremontēs. Uz šujmašīnām viņam vispār ir klikšķis. Viņš tās redz visur, gan pasaules procesos, dabā un protams, kā darījuma objektā. Šī gan ir viņa trešā vājība. Pirmā un dominējošā ir uguns, nekas viņam nesagādā lielāku gandarījumu kā pielaist sarkano gaili kādam šķūnim. Tas viņam jau no bērnu dienām, kad viņš vēl krāmējās ar siena gubu dedzināšanu. Taču tās nestāv lidzi muižām piektajā gadā. Nu un otrā vājība viņam ir pišanās ar šmarēm cik nu sanāk. Pīpošana un kuņģa pielikšana jau ir ikdienišķas vajadzības.
“Pēc kārtīgām pusdienām arī vajag dūmu uzvilkt pagaidīt, kamēr ēdiens māgā kārtīgi nosēžas, bet tie, kas nepīpē un uzreiz pēc ēšanas skrien atpakaļ pie darba, beidz kopā savu veselību. Nē, papirosi bija vērti kapiķus, kurus par tiem nācās maksāt.”
Papildus kolorītu Tušam piešķir viņa mēmums. Tas nav nācis no dzimšanas, savulaik arī viņš ir bijis liels runātājs un plātīzeris, bet ar laiku un pēc dažiem pārdzīvojumiem saprata, ka vārdi nekad pie laba gala nenoved. Tie ir kā āķīši, kas pieķer pie dzīves pie cilvēkiem. Tie neļauj slīdēt cauri pasaulei neviena netraucētam. Kaut vai tās pašas šmares, gribi vilkt viņas uz krūmiem, bet nevietā kaut ko izpļurkstēsies un viss pagalam. Mēmam tādā ziņā ir vieglāk. No cilvēciskā viedokļa Tušs ir morāls kroplis, viņš spēs sev ataisnot jebkuru savu rīcību un laikā, kad pasaule jūk prātā, kāpēc gan viņam pašam ar nedaudz nepaplašināt atļautā robežas.
Es teiktu, ka autors savu antivaroni ir izstrādājis pamatīgi, tādu Stīvena Kinga manierē. Sākumā iepazīstoties ar viņu, šķiet lāga zellis. Nu uzpīpo, iedzer, iet pie meičām, kas gan to nedara. Kad lēnām sāk atklāties viņa tumšā puse un šaubīgā pagātne un vēl dulnāka rīcība tagadnē, tad kādu laiku vēl mierini ar cerību nu kam negadās. Un tad pienāk brīdis, kad tu saproti, Tušs ir totāls atsaldenis, kuram vislabākā vieta būtu būt pieraktam grāvmalē. Un ko izdara autors šajā brīdī, viņš izdara ko tādu, kas atkal liek Tušu pažēlot. Autors meistarīgi liek lasītājam mētāties savā attieksmē pret Tušu kā tādam narkomānam no kaifa līdz depresijai.
Bez varoņa grāmatā arī ir smalki noslīpēts laikmeta atainojums. Lai ar darbība noris no 1913. līdz 1916. gadam. Autors pa vidu piemet klāt arī šo to no piektā gada. Jāsaka kā ir nav nekas patīkamāks kā lasīt grāmatu, kur varoņi darbojas patiesā tā laika vidē. Man tā arī neatradās neviens anahronisms, kas durtos kā dadzis acīs. Viss bija kārtībā, vismaz tik daudz cik šajā tēmā sniedzas manas zināšanas - kino attīstības pirmsākumiem Latvijā, pornogrāfijas vēstures, piektā gada notikumiem, pirmskara Ventspils un daudzām citām lietām. Es pat savā lasīšanas procesā nekaunējos pārbaudīt faktus internetā un grāmatās, viss saskan.
Vienīgais, kur nedaudz uz autoru apvainojos bija brīdis, kad daļai no pieminētajiem faktiem grāmatas beigās atradu zemsvītras piezīmes. Es cenšos nekad neuzšķirt grāmatas beigas. Ja nu es pēkšņi ieraugu pēdējo lapaspusi! Lasu es ātri nepaspēšu ne aci novērst, kad jau zināšu kā grāmata beidzās. Un tādiem cilvēkiem, kas lasot grāmatās lūr pēdējo lapaspusi līdz tai netikuši, velniem ellē ir speciāls katls atvēlēts.
Valoda forša un laba. Daudzie vecvārdi, kurus pēdējoreiz atminos vien dzirdējis savā bērnībā, kad vēl klausījos vecāsmātes un vecvecmātes stāstus par tiem laikiem. Taču tā kā pats esmu audzis starp dundagu un Talsiem, tad domāju, ka pat piektajā gadā mūsu pusē ar galotnēm neviens nerunāju. Kur nu vēl lauku sievas netālu no Ugāles. Bet šī jau ir tāda piesiešanās sīkumiem, ja auzrakstītu to kā viņi toreiz runāja tad neviens ne velna nespētu saprast, būtu tā pat kā lasīt ķīniešu ābeci.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un vēlu savākt visas latviešu literārās balvas ko vien var dabūt. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kuru nervu sistēma ir stipra un kuri spēj panest atklātākus aprakstus un stiprāku vārdu lietošanu. Visādi citādi iesaku.
May 18, 2016
Kaut kā šis viss man atgādināja piektās klases skolnieka pierakstu kladi - redzams, ka mācās puika labi un galva it kā arī strādā, nav vārdam vietas, tomēr visa klade ar pimpjiem piezīmēta. Tikai, ja attiecībā uz pusaugu zēnu, varētu saprast, kāpēc viņam neķītrības vien galvā, tad, kāpēc pieaugušam vīrietim visur pimpji un pežas bez iemesla rādās, man īsti netapa skaidrs. Godīgi sakot, man traucēja harmoniski uztvert tekstu tās nejēdzības. Katrā ziņā autorā vīlos pamatīgi.
Stāsta sākumā iepazīstamies ar tādu necilu personu kā Tušs. Varētu teikt – cilvēks no tautas, bet tas būtu melots, jo gribas tomēr ticēt, ka tautietis vidējais ir ar knipucīt lielāku intelekta līmeni. Vienīgais ievērības cienīgais pie Tuša ir tas, ka viņš ir mēms. Citādi stāsta sākumā neizraisa ne pozitīvas, ne negatīvas izjūtas. Drīzāk šis tēls krietnu teksta gabalu pat īsti neatdzīvojas. Tomēr, stāstam attīstoties, top skaidrs, ka Tušs ir vīrs "ar zelta rokām", normālu metamo starp kājām un ķīseli galvā. Aritmētiskā progresijā Tuša atspoguļojums kļūst arvien nežēlīgāks, sadistiskāks un arvien vairāk atklājas viņa trulā daba. Man nav nekas iebilstams, ja laikmets tiek tēlots no antivaroņa skatu punkta, tas pat ir interesantāk, tomēr visam ir savas robežas. Šajā stāstā tās tika pārkāptas. Vismaz manējās jau nu noteikti. Vismaz 1/3 no vardarbības ainām es neredzēju pilnīgi nekādu lomu stāsta attīstībā vai jaunu attieksmju veidošanā.Var jau būt, ka esmu pārāk vienkāršota savā uzbūvē.. nu tāda īsti latviska tautu meita.. bet visas tās runas par pišanos, kulēm, pimpjiem un porno filmas, kurā mūki un mūķenes viens otru drātē, skatīšanās, likās tādas mākslīgi radītas, ne galvenā varoņa prāta veicinātas. Vienīgais izskaidrojums - autora paša tīksmināšanās ap savām spējām rakstīt par preteklībām.
Punkts uz "i" - beigas ar sievieti. Tas nešokēja. Vienkārši likās prasti.
Žēl.. patiesi žēl, jo stāsts būtu varējis būt tiešām labs, bet kaut kā tajā visā prastumā noslīka veiksmīgi iestudētie tēli, aizraujošā valoda un laikmeta tēlojums. Tas ir līdzīgi kā ar ēst gatavošanu - sāls ir laba lieta, bet, ja ēdienu stipri pārsāla, tad nekādus glaimojošos vārdus par meistarīgi izklopēto karbonādīti tāpat nepateiksi.
Stāsta sākumā iepazīstamies ar tādu necilu personu kā Tušs. Varētu teikt – cilvēks no tautas, bet tas būtu melots, jo gribas tomēr ticēt, ka tautietis vidējais ir ar knipucīt lielāku intelekta līmeni. Vienīgais ievērības cienīgais pie Tuša ir tas, ka viņš ir mēms. Citādi stāsta sākumā neizraisa ne pozitīvas, ne negatīvas izjūtas. Drīzāk šis tēls krietnu teksta gabalu pat īsti neatdzīvojas. Tomēr, stāstam attīstoties, top skaidrs, ka Tušs ir vīrs "ar zelta rokām", normālu metamo starp kājām un ķīseli galvā. Aritmētiskā progresijā Tuša atspoguļojums kļūst arvien nežēlīgāks, sadistiskāks un arvien vairāk atklājas viņa trulā daba. Man nav nekas iebilstams, ja laikmets tiek tēlots no antivaroņa skatu punkta, tas pat ir interesantāk, tomēr visam ir savas robežas. Šajā stāstā tās tika pārkāptas. Vismaz manējās jau nu noteikti. Vismaz 1/3 no vardarbības ainām es neredzēju pilnīgi nekādu lomu stāsta attīstībā vai jaunu attieksmju veidošanā.Var jau būt, ka esmu pārāk vienkāršota savā uzbūvē.. nu tāda īsti latviska tautu meita.. bet visas tās runas par pišanos, kulēm, pimpjiem un porno filmas, kurā mūki un mūķenes viens otru drātē, skatīšanās, likās tādas mākslīgi radītas, ne galvenā varoņa prāta veicinātas. Vienīgais izskaidrojums - autora paša tīksmināšanās ap savām spējām rakstīt par preteklībām.
Punkts uz "i" - beigas ar sievieti. Tas nešokēja. Vienkārši likās prasti.
Žēl.. patiesi žēl, jo stāsts būtu varējis būt tiešām labs, bet kaut kā tajā visā prastumā noslīka veiksmīgi iestudētie tēli, aizraujošā valoda un laikmeta tēlojums. Tas ir līdzīgi kā ar ēst gatavošanu - sāls ir laba lieta, bet, ja ēdienu stipri pārsāla, tad nekādus glaimojošos vārdus par meistarīgi izklopēto karbonādīti tāpat nepateiksi.
November 2, 2018
Šoreiz, otrajā piegājienā izlasīju līdz galam par spīti ārstu ieteikumam šobrīd lasīt tikai rozā romānus. Grūti būtu atrast kaut ko vēl mazāk rozā kā šis riebīgi pievilcīgais un visnotaļ pārliecinoši nostrādātais darbs. Šķiet, ka epizodes par 1905. gada haosu izdevušās visspilgtāk, bet arī kara laika iztukšotās Kurzemes ainas ir iespaidīgas. Iesaku.
July 28, 2015
Iespējams, labākais, kas pēdējā laikā ir noticis ar latviešu literatūru.
http://spigana.spektore.lv/2015/07/28...
http://spigana.spektore.lv/2015/07/28...
November 20, 2020
Šī nav viegli vērtējama grāmata.
Man patiesi riebās galvenais varonis un
Varoņa rīcības motivācija, iespējams, daļēji skaidrojama ar apstākļiem riņķī un pāris skrūvīšu iztrūkšanu smadzeņu podā, bet ah, cik nejauki lasīt to bija.
Tajā pat laikā pāris pavadošie varoņi mani kaut kā aizķēra, autora/varoņa pārdomas par vārdu nozīmi vairākās vietās arī sev atzīmēju. Kaut kas tomēr man no šīs grāmatas paliks arī bez riebuma.
"Tā ir ar tiem vārdiem - tu nekad nevari uz viņiem paļauties. Saki vienu, bet cilvēki saklausa pavisam ko citu, un pēc tam tu, kaut arī nevainīgs, dabū pa galvu."
Man patiesi riebās galvenais varonis un
Varoņa rīcības motivācija, iespējams, daļēji skaidrojama ar apstākļiem riņķī un pāris skrūvīšu iztrūkšanu smadzeņu podā, bet ah, cik nejauki lasīt to bija.
Tajā pat laikā pāris pavadošie varoņi mani kaut kā aizķēra, autora/varoņa pārdomas par vārdu nozīmi vairākās vietās arī sev atzīmēju. Kaut kas tomēr man no šīs grāmatas paliks arī bez riebuma.
"Tā ir ar tiem vārdiem - tu nekad nevari uz viņiem paļauties. Saki vienu, bet cilvēki saklausa pavisam ko citu, un pēc tam tu, kaut arī nevainīgs, dabū pa galvu."
May 1, 2016
Tātad patiesībā šis būtu 2,5 no matemātiski iegūtā 5 par vides un ļoti reālo pretekļa attēlojumu un 1 par manu nepatiku to lasīt un tā arī nesaprašanu, kāpēc man par to pretekli bija jālasa. Jā, atzīstu, es vispār labprātāk par vardarbības un pornogrāfijas detaļām nelasu vispār, bet, ja lasu, tad gribu zināt, kāpēc (un tā kā lasu arī Troņu spēles, kuras man pat patīk, tad jāsaka, ka ar tēlu, kuram patīk dedzināt, sviest akmeņus pa galvu un pisties [kā viņš pats saka]- reizēm arī bez sievietes piekrišanas - mani nemaz tik viegli no grāmatas neatbaidīsi). Šoreiz tiešām nesapratu un tāpēc nekādu prieku no grāmatas neguvu.
Vispār izdomāju pievērsties Dienas sērijai par 20. gadsimtu, un saku godīgi - ja es būtu sākusi ar šo, tad noteikti tāda doma man nebūtu radusies...
Vispār izdomāju pievērsties Dienas sērijai par 20. gadsimtu, un saku godīgi - ja es būtu sākusi ar šo, tad noteikti tāda doma man nebūtu radusies...
August 30, 2015
Ir aizdomas, ka man gluži kā Tušam, lai neizrādītos par muļķi, vajadzētu atteikties no vārdiem par šo grāmatu, taču es diemžēl neesmu tik slīpēts un jūtu, ka taps ieraksts blogā.
Īsumā - ar tiekšanos pēc shock value Berelis ir sačakarējis potenciāli labu grāmatu, gluži kā darvas karote medus podā. Ar piebildi - iespējams manī ir par daudz Dzintara latvieša un tās ir muļķības. Sajūsma tīmeklī tomēr nav noliedzama.
Vairāk blogā:
https://andrislasa.wordpress.com/2015...
Īsumā - ar tiekšanos pēc shock value Berelis ir sačakarējis potenciāli labu grāmatu, gluži kā darvas karote medus podā. Ar piebildi - iespējams manī ir par daudz Dzintara latvieša un tās ir muļķības. Sajūsma tīmeklī tomēr nav noliedzama.
Vairāk blogā:
https://andrislasa.wordpress.com/2015...
Read
October 25, 2015Labs romāns, kas varēja būt lielisks pagarš stāsts. Ticu, ka ir cilvēki, kuriem patīk maksimāli detalizēts pagātnes atveidojums, bet man visu laiku uzmācās doma par ieguldītā darba atrādīšanu, kurā brīžiem noslīka patiešām būtiskās detaļas/simboli. Tušs kā tēls bija interesants, bet drusku par daudz svaidījās no vienkārša huligāna līdz tādam kā komiksu ļaunulim - biju gaidījis sāpīgi smagu lasīšanu, bet lielā ļaundarba aina negribēti uzdzina smieklus.
November 22, 2016
Ne pirmā grāmata, kas pabeigta ar otro piegājienu, tomēr Mēs.XX gadsimta Latvija grāmatu ciklā laikam tomēr visnemīļākā. Nezinu, vai tas Tuša atbaidošās dabas dēļ, vai biežo "vārdiem nebija vietas" tekstiņu atkārtošanās dēļ. Vārdiem vienmēr ir vieta, tāpēc šo grāmatu ar interesi pabeidzu. Galvenā varoņa atšķirīgums ir tas, kurš dzen uz priekšu lasītvēlmi.
February 25, 2017
Grāmata ir mākslas darbs, ja tā spēj tevī radīt emocijas. Šoreiz Guntis Berelis aizķēra manas dvēseles dusmu, līdzjūtības un riebuma stīgu. Romāns ļāva dzīvi iztēloties kara realitāti, kas iesakņojās atmiņā dziļāk, nekā izlasot vēstures grāmatu sauso atreferējumu.
November 27, 2016
Kas sākās kā šķietami nevainīgs stāsts par mēmo klaidoni Tušu ar zelta rokām, riksītī vien pārtapa par visai pretīgi un nežēlīgi skaistu aprakstu par to, kā sociopātam liktenis sadod pa pēcpusi. Teikšu godīgi, pirms grāmatas atvēršanas nepainteresējos par sižetu, jo tas šķita lieki. Sak', ko tad no latviešu literatūras dižu sagaidīsi, vai ne? Bet Guntis Berelis ir tāds kā mūsu pašu Čaks Palanjuks – tik izcili uzrakstītas pretīgās ainas, ka nevar ne atrauties, lai gan gribas viebties.
October 31, 2015
Šī grāmata atstāja mani tādu riktīgi apstulbušu un Tušs nebeidza darīt ko tādu, ko es negaidīju. Es sajūsmā nespiedzu. Es neesmu droša, ka tie Tuša pēkšņie izgājieni bija laba doma. Man it kā ir daudz ko teikt, bet nezinu, no kura gala sākt runāt. Nu labi, būšu kā Tušs un neko neteikšu :D
May 3, 2016
Vai, cik mulsinoši.
Vai, cik jauni, sveši un atmiņā paliekoši.
Vai, cik jauni, sveši un atmiņā paliekoši.
December 30, 2019
"Pasaulē, kuru bija pametuši cilvēki, arī vārdiem vairs nebija vietas.”
Jau gribēju apgalvot, ka par romānā aprakstīto laika posmu – no 1913. līdz 1916.gadam — nekas daudz nav uzrakstīts. Bet tad nāk sāpīga apjausma — nē, ir taču, ir — tikko aktualitāti atguvušais A.Grīna “Dvēseļu putenis” ! Un man nākas pārdomāt – kurš stāsts ir šaušalīgāks — par vientuļo slepkavnieku Rūdolfu Tušu vai par veselu armiju iznīcību. Šķiet, šīs divas pasaules satiekas grāmatas “Vārdiem nebija vietas” noslēgumā, kaujas lauka skatā: “vesela miroņu kaudze, ieģērbti armijas uniformās, sakrituši jukjukām, cits uz cita, dažam ar netīri baltu marli notīta galva, citam kāja, roka vai viss rumpis. Bet visi beigti (..) Visa ieleja bija ierakumiem izvagota – tie vairākās līkloču līnijās stiepās nez cik tālu līdztekus upei, vietumis saiedami kopā un veidodami plašākus dobumus zemē. (..) Miroņi, viscaur miroņi. Lauks bija bezmaz noklāts ar miroņiem (..) Ierakumi aizkrituši ar miroņiem, piepildīti līdz malām”. Uz ko vienā mierā noraugās ciniskais antivaronis. “Tušs sevī paskaitīja, cik cilvēku viņam paveicies nogalēt, bet sanāca tik maz, ka viņš jau sāka justies kā tāds kāju pamesls. Viņa rēķiniem pietiek ar roku pirkstiem, bet te, paskat, vienā rāvienā ļaužu simti gar zemi. Ko tu padarīsi, kungiem kungu rēķini, kas Tušam kapeiciņa, tas kungam simtnieks, tomēr, visviens, Tušs saslējās un aptaustīja svārku kabatu, pežas tabakmaks būs viņam, ne tiem varenajiem bendētājiem. Tušs pasmīnēja. Gan viņš vēl tiks zirgā.”
Bet grāmata sākas gluži nevainīgi — ar apziņu “kāda laime mums iekritusi – dzīvot divdesmitajā gadu simtenī. Lielo pārmaiņu laikā.”
“Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas — sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras — ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos.”
“Avīzes — tā ir pagājība, nelaime vien tā, ka retais pagaidām to apjēdz. Ko tu no vārdiem daudz vari uzzināt? Pliki vārdi, tukšas skaņas, gaisa tricināšana, ne vairāk. Bet ieej kinematogrāfā, paskaties — un viss skaidrs, bilde tev nesamelos.”
Vienmēr mokos neziņā — vai mums “iekritusi lielā laime” dzīvot divdesmit pirmajā gadsimtā? Kad visa mūsu dzīve tiek nociparota un arhivēta elektroniskajās ierīcēs, kad mēs uzticamies (vairs ne jau kinematogrāfa un pat ne televīzijas, bet) globālā tīmekļa sniegtajam pasaules notikumu interpretējumam, kad pat nozīmīgāko lēmumu pieņemšanā jau draud iejaukties loģiski objektīvais (mākslīgais) intelekts. Vai mūsu tik skaisti iecerētais civilizācijas uzvaras gājiens nepārvērtīsies par tādu pat apokalipsi ? Bet mēs taču jūtamies ērti, jo “maz gan cilvēkam vajag — pietiek ar zupu un gaļas gabalu, lai samestos labs prāts un nākamā diena rādītos gluži gaiša.” Nē, laikam tomēr ar maizi nepietiks — jau pirms diviem tūkstošiem gadu Juvenāls izpētījis, ka nepieciešamas arī izpriecas — un mums taču ir pieejamas augsti attīstītās tehnoloģijas, kas padara iespējamu jebkura veida izklaidi. Tā teikt, “viss ir čikiniekā !”
Bet ko nu filozofēt — atgriezīsimies grāmatā attēlotajā 1913.gadā, kad tiek uzņemta Latvijā pirmā mākslas filma ar nosaukumu “Kur patiesība?”. Starp citu, atradu to internetā un noskatījos – diezgan pabriesmīgi, uz Oskaru nebūtu ko cerēt, taču interesi radīja joprojām atpazīstamās vietas — viesnīca “Royal” Ventspilī, Rīgas katedrāle, tiltiņš pār kanālu pie Latvijas Universitātes …
Un galvenais varonis Tušs sākumā nav nemaz tik nesimpātisks. Tāds meistars ar zelta rokām, kurš pieprot visus darbus un “no darba nekad nav bēdzis”. Tikai tāds brutāli cinisks sociopāts — piromāns, kurš domā pārsvarā par pe*** un pi***** , kā arī bauda nepārvaramu tieksmi uz dedzināšanu. Nu tieši šī dedzināšanas kāre man radīja iespaidu par autora “uzradītā” Tuša tēla samākslotību un lika kā Staņislavskim iesaukties “neticu!” — nenoticēju tam, ka cilvēks, kurš naudu pelna ar koka darbiem un kuram tik ļoti sāp sirds pat par Ventspils viesnīcas koka piebūves noārdīšanu, patiktu uguns, kas noposta pilis, muižas un pat zemnieku mājas: “Liesmas, kas skrien pretī debesīm, ne ar ko nav salīdzināmas, tas ir kas labāks par pišanos.”…
Tuša “bezvārdu” koncepcija pat šķiet diezgan simpātiska: “Tušs tai pašā laikā domāja par to, cik milzumdaudz vārdu aizplūst bez kādas jēgas. Vārdi slīdēja Tušam caur smadzenēm, neatstādami nekādas pēdas gluži kā tāda rāma un vārga tērcīte, kas skalojas par oļiem. (..) Kāda gan jēga vārdiem, kuri izgaist un neatstāj pēdas? Kāpēc būtu jādeldē mēle? Tas pats ar avīzēm. Reizēm Tušs izsvieda kādu kapiķi par avīzi, izlasīja, bet, sit vai nost, jau pēc maza laiciņa vairs nemācēja pateikt, ko bija izlasījis. It kā kāds atkal nodurts, it kā blēdis uzradies, it kā vienā pasaules malā sācies karš un otrā arī… Bet kurš nodurts un kāpēc, kur iet vaļā karš? Kur palika visi vārdi, kurus viņš iesūca sevī ar acīm? Pazuda, izkūpēja — un, ja tā, tad Tušs neparko negribēja, lai arī viņa vārdi izkūpētu gaisā. Jau tā, kad runāja, tik daudzi vārdi tiek pazaudēti. Cilvēks, kurš ir pārmēru runātīgs un pārāk paļaujas uz vārdiem, drīz par muļķi var palikt, bet, ja tu vārdus paturi sevī, tie krājas, krājas, krājas, — un, jo tevī sakrājies vairāk vārdu, jo tu tiec gudrāks. Nav ko savu gudrību izrunāt vējā visai pasaulei. Palikt par mēmu bija labi, vienīgi kaitināja tas, ka cilvēki reizēm sāka bļaut viņam tieši ausī, nez kāpēc iedomādamies — ja viņš ir mēms, laikam ari nekā nedzird —, kaut gan Tušs dzirdēja krietni labāk nekā dažs runātājs, kurš savas muldonības dēļ nebija spējīgs nekā saklausīt.”
Bet tālākie notikumi un kopējā stāsta koncepcija man tā arī palika neskaidri un varētu kalpot daudzu sacerējumu un apcerējumu tematam — vai Tušā atmodās iedzimtais ļaunums, vai, izdarot pirmo slepkavību, viņš pārkāpa kādu neredzamo līniju, aiz kuras vairs nav atpakaļceļa, vai viss tālākais bija tikai tā brīža pasaules notikumu nospiedums cilvēka dvēselē (Tušs ir tikpat cinisks kā laiks, kurā viņam jādzīvo)?
Nebīstieties, izlasiet grāmatu, pat neskatoties uz tās brutalitāti (vai tas pats kinematogrāfs mūs nav gana pie tā radinājis ?), un padalieties ar savām pārdomām ! Un, to darot, varat droši lamāties: “Ja lamājas, tad viss kārtībā un līdz pastardienai vēl tālu. Kamēr cilvēks spēj lamāties, viņš vēl ir dzīvs un puslīdz pie sajēgas, jo mironis ne sists nelamāsies. Turklāt lamām piemīt milzu spēks, lielāks nekā citiem vārdiem — ja kas nelabs atgadījies, atliek izspļaut kaut vienu lamu vārdu, lai nelabais atkāptos, domas sāktu darboties un tu ņemtos gudrot, kā lai tiek no klizmas laukā. Cilvēks, kurš lamājas, vismaz kaut ko dara. Kurš sēž bezdarbībā, tam domas slinki sastingušas, un tāds pat nolamāties nespēj” !!!
Vērtējums: 5/5. Daudziem nepatiks ar savu brutalitāti, taču pietiekami spēcīga grāmata, lai būtu izlasīšanas vērta.
Jau gribēju apgalvot, ka par romānā aprakstīto laika posmu – no 1913. līdz 1916.gadam — nekas daudz nav uzrakstīts. Bet tad nāk sāpīga apjausma — nē, ir taču, ir — tikko aktualitāti atguvušais A.Grīna “Dvēseļu putenis” ! Un man nākas pārdomāt – kurš stāsts ir šaušalīgāks — par vientuļo slepkavnieku Rūdolfu Tušu vai par veselu armiju iznīcību. Šķiet, šīs divas pasaules satiekas grāmatas “Vārdiem nebija vietas” noslēgumā, kaujas lauka skatā: “vesela miroņu kaudze, ieģērbti armijas uniformās, sakrituši jukjukām, cits uz cita, dažam ar netīri baltu marli notīta galva, citam kāja, roka vai viss rumpis. Bet visi beigti (..) Visa ieleja bija ierakumiem izvagota – tie vairākās līkloču līnijās stiepās nez cik tālu līdztekus upei, vietumis saiedami kopā un veidodami plašākus dobumus zemē. (..) Miroņi, viscaur miroņi. Lauks bija bezmaz noklāts ar miroņiem (..) Ierakumi aizkrituši ar miroņiem, piepildīti līdz malām”. Uz ko vienā mierā noraugās ciniskais antivaronis. “Tušs sevī paskaitīja, cik cilvēku viņam paveicies nogalēt, bet sanāca tik maz, ka viņš jau sāka justies kā tāds kāju pamesls. Viņa rēķiniem pietiek ar roku pirkstiem, bet te, paskat, vienā rāvienā ļaužu simti gar zemi. Ko tu padarīsi, kungiem kungu rēķini, kas Tušam kapeiciņa, tas kungam simtnieks, tomēr, visviens, Tušs saslējās un aptaustīja svārku kabatu, pežas tabakmaks būs viņam, ne tiem varenajiem bendētājiem. Tušs pasmīnēja. Gan viņš vēl tiks zirgā.”
Bet grāmata sākas gluži nevainīgi — ar apziņu “kāda laime mums iekritusi – dzīvot divdesmitajā gadu simtenī. Lielo pārmaiņu laikā.”
“Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas — sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras — ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos.”
“Avīzes — tā ir pagājība, nelaime vien tā, ka retais pagaidām to apjēdz. Ko tu no vārdiem daudz vari uzzināt? Pliki vārdi, tukšas skaņas, gaisa tricināšana, ne vairāk. Bet ieej kinematogrāfā, paskaties — un viss skaidrs, bilde tev nesamelos.”
Vienmēr mokos neziņā — vai mums “iekritusi lielā laime” dzīvot divdesmit pirmajā gadsimtā? Kad visa mūsu dzīve tiek nociparota un arhivēta elektroniskajās ierīcēs, kad mēs uzticamies (vairs ne jau kinematogrāfa un pat ne televīzijas, bet) globālā tīmekļa sniegtajam pasaules notikumu interpretējumam, kad pat nozīmīgāko lēmumu pieņemšanā jau draud iejaukties loģiski objektīvais (mākslīgais) intelekts. Vai mūsu tik skaisti iecerētais civilizācijas uzvaras gājiens nepārvērtīsies par tādu pat apokalipsi ? Bet mēs taču jūtamies ērti, jo “maz gan cilvēkam vajag — pietiek ar zupu un gaļas gabalu, lai samestos labs prāts un nākamā diena rādītos gluži gaiša.” Nē, laikam tomēr ar maizi nepietiks — jau pirms diviem tūkstošiem gadu Juvenāls izpētījis, ka nepieciešamas arī izpriecas — un mums taču ir pieejamas augsti attīstītās tehnoloģijas, kas padara iespējamu jebkura veida izklaidi. Tā teikt, “viss ir čikiniekā !”
Bet ko nu filozofēt — atgriezīsimies grāmatā attēlotajā 1913.gadā, kad tiek uzņemta Latvijā pirmā mākslas filma ar nosaukumu “Kur patiesība?”. Starp citu, atradu to internetā un noskatījos – diezgan pabriesmīgi, uz Oskaru nebūtu ko cerēt, taču interesi radīja joprojām atpazīstamās vietas — viesnīca “Royal” Ventspilī, Rīgas katedrāle, tiltiņš pār kanālu pie Latvijas Universitātes …
Un galvenais varonis Tušs sākumā nav nemaz tik nesimpātisks. Tāds meistars ar zelta rokām, kurš pieprot visus darbus un “no darba nekad nav bēdzis”. Tikai tāds brutāli cinisks sociopāts — piromāns, kurš domā pārsvarā par pe*** un pi***** , kā arī bauda nepārvaramu tieksmi uz dedzināšanu. Nu tieši šī dedzināšanas kāre man radīja iespaidu par autora “uzradītā” Tuša tēla samākslotību un lika kā Staņislavskim iesaukties “neticu!” — nenoticēju tam, ka cilvēks, kurš naudu pelna ar koka darbiem un kuram tik ļoti sāp sirds pat par Ventspils viesnīcas koka piebūves noārdīšanu, patiktu uguns, kas noposta pilis, muižas un pat zemnieku mājas: “Liesmas, kas skrien pretī debesīm, ne ar ko nav salīdzināmas, tas ir kas labāks par pišanos.”…
Tuša “bezvārdu” koncepcija pat šķiet diezgan simpātiska: “Tušs tai pašā laikā domāja par to, cik milzumdaudz vārdu aizplūst bez kādas jēgas. Vārdi slīdēja Tušam caur smadzenēm, neatstādami nekādas pēdas gluži kā tāda rāma un vārga tērcīte, kas skalojas par oļiem. (..) Kāda gan jēga vārdiem, kuri izgaist un neatstāj pēdas? Kāpēc būtu jādeldē mēle? Tas pats ar avīzēm. Reizēm Tušs izsvieda kādu kapiķi par avīzi, izlasīja, bet, sit vai nost, jau pēc maza laiciņa vairs nemācēja pateikt, ko bija izlasījis. It kā kāds atkal nodurts, it kā blēdis uzradies, it kā vienā pasaules malā sācies karš un otrā arī… Bet kurš nodurts un kāpēc, kur iet vaļā karš? Kur palika visi vārdi, kurus viņš iesūca sevī ar acīm? Pazuda, izkūpēja — un, ja tā, tad Tušs neparko negribēja, lai arī viņa vārdi izkūpētu gaisā. Jau tā, kad runāja, tik daudzi vārdi tiek pazaudēti. Cilvēks, kurš ir pārmēru runātīgs un pārāk paļaujas uz vārdiem, drīz par muļķi var palikt, bet, ja tu vārdus paturi sevī, tie krājas, krājas, krājas, — un, jo tevī sakrājies vairāk vārdu, jo tu tiec gudrāks. Nav ko savu gudrību izrunāt vējā visai pasaulei. Palikt par mēmu bija labi, vienīgi kaitināja tas, ka cilvēki reizēm sāka bļaut viņam tieši ausī, nez kāpēc iedomādamies — ja viņš ir mēms, laikam ari nekā nedzird —, kaut gan Tušs dzirdēja krietni labāk nekā dažs runātājs, kurš savas muldonības dēļ nebija spējīgs nekā saklausīt.”
Bet tālākie notikumi un kopējā stāsta koncepcija man tā arī palika neskaidri un varētu kalpot daudzu sacerējumu un apcerējumu tematam — vai Tušā atmodās iedzimtais ļaunums, vai, izdarot pirmo slepkavību, viņš pārkāpa kādu neredzamo līniju, aiz kuras vairs nav atpakaļceļa, vai viss tālākais bija tikai tā brīža pasaules notikumu nospiedums cilvēka dvēselē (Tušs ir tikpat cinisks kā laiks, kurā viņam jādzīvo)?
Nebīstieties, izlasiet grāmatu, pat neskatoties uz tās brutalitāti (vai tas pats kinematogrāfs mūs nav gana pie tā radinājis ?), un padalieties ar savām pārdomām ! Un, to darot, varat droši lamāties: “Ja lamājas, tad viss kārtībā un līdz pastardienai vēl tālu. Kamēr cilvēks spēj lamāties, viņš vēl ir dzīvs un puslīdz pie sajēgas, jo mironis ne sists nelamāsies. Turklāt lamām piemīt milzu spēks, lielāks nekā citiem vārdiem — ja kas nelabs atgadījies, atliek izspļaut kaut vienu lamu vārdu, lai nelabais atkāptos, domas sāktu darboties un tu ņemtos gudrot, kā lai tiek no klizmas laukā. Cilvēks, kurš lamājas, vismaz kaut ko dara. Kurš sēž bezdarbībā, tam domas slinki sastingušas, un tāds pat nolamāties nespēj” !!!
Vērtējums: 5/5. Daudziem nepatiks ar savu brutalitāti, taču pietiekami spēcīga grāmata, lai būtu izlasīšanas vērta.
January 7, 2019
Interesanti... lai gan arī šausminoši un dažu brīdi pat paliek pretīgi, tieši par Tušu un Lizbeti. Bet kopumā stāsts man patika, man bija grūti tajā ielasīties, bet kolīdz Tuša kungs pazuda no filmēšanas laukuma un devās klejot, lapaspuses šķīrās pašas no sevis. Kā jau karā un pasaulē notiek ne visi cilvēki ir labi, dažbrīd der palasīt arī par šādiem antivaroņiem.
November 10, 2018
Autors labi un detalizēti aprakstījis grāmatas darbības laika perioda kontekstu. Tomēr, pats sižets... izraisa riebumu un nepatiku. Jā tāds bija mērķis-tas ir izdevies, tomēr varbūt ne īsti manā gaumē.
September 1, 2017
Ļoti saistoši uzrakstīts, attiecīgā laika posma latviešu dzīvi spilgti tēlojošs gabals. Bet priekš manis par rupju - ir tāda leksika, ko es labprātāk savā dzīvē neredzu, pat caur labu literatūru ne.
September 28, 2020
Nebiju gaidījusi tik melnu "vīriešu" romānu. Bet man ļoti patika. Pārsteidzoši! Tomēr dažas vietas jau vilka uz labākajiem zviedru detektīviem-jo sadistiskāk, jo labāk.
September 30, 2023
Õudusromaani sugemetega sõjaajakirjandus - hästi valitud rütm, milles vahepeal uinutatakse lugeja valvsus looga tavalisest vagabundist iga töö peale mihklist vabatahtlikult tummast Tušsist, aga järgmisel hetkel on ta baabade juures puulusikaid voolimas, ise ketiga seina külge aheldatud, või süütab maju, tapab hanguga koeri või meisterab endale … hmmm… inimnahast tubakakotti. Kõige taustaks on esimese maailmasõja eelne pinge, nälg, hirmud. Balti õudusjutt väga heas tõlkes, aga uuesti kindlasti enam ei loeks ja kodus riiulile ei paneks.
June 20, 2023
Gunta Bereļa romāns Vārdiem nebija vietas ir īss - tikai nepilnas 250 lapaspuses garš, bet to lasīt vajag tāpat kā izbaudīt glāzi konjaka - lēnām, pa malciņiem, izgaršojot stipro dzērienu un ļaujot sajust tā pēcgaršu mutē.
Lēnajai lasīšanai ir divi iemesli - pirmkārt, jau vien tehnisks iemesls, kas efektīvi liek lasītājam justies transportētam 20. gadsimta pirmskara periodā - senvārdi. Tie šajā romānā ir pa divi, trīs katrā tā lapaspusē. Kamēr, es pieļauju, būs lasītāji, kuri neliksies šo vārdu traucēti un centīsies saprast šo vārdu nozīmi no konteksta, kurā tie ir izteikti, es, lasot šo grāmatu, ietilpu tajā lasītāja paveidā, kurš, ik reizi, kad uzdūrās uz nezināma vārda, centās atrast šī vārda nozīmi paskaidrojošā vārdnīcā (un pat tad - ne visi vārdi man palika skaidri; daži romānā pieminētie senvārdi nav pat ierakstīti vārdnīcā!). Otrs iemesls lēnajai lasīšanai - smagas un dziļas pārdomas, kuras izraisa šajā romānā aprakstītie varoņi un stāsti. Uzreiz varu pateikt - šis romāns nav domāts tipiskajam masveida lasītājam - tādam, kurš, pēc garas darba dienas, vēlas palasīt grāmatu, lai atslābinātos, aizbēgtu no ikdienas raizēm un smeltos jau sen zināmas atziņas no lasītā stāsta. Jā - es uzskatu, ka šis romāns arī neapmierinās masveida latviešu vēstures romānu lasītāju un šajā MĒS. Latvija, XX gadsimts sērijā, šis romāns izceļas kā skabarga gludā dēlī. To, piemēram, jau vien var apliecināt mazais vidējais zvaigžņu skaits, ar ko šis romāns ir apdāvināts šeit, Goodreads mājaslapā. Uzskatu, ka šajā reizē, šis vidējais zvaigžņu vērtējums vairāk atklāj vidēja latviešu lasītāja gaumi un varbūt norāda uz to kāpēc tik reti mūsu latviešu literatūrā iepeld kāds šim romānam līdzvērtīgs darbs.
Bereļa romāns ir skarbs pretstats stāstiem, kuri romantizē karu. Tajā nefigurē neviens īsts varonis, un kā vēsta pati grāmatas anotācija - jo tālāk šo darbu lasi, jo vairāk liekas, ka stāsta varoņi, tai skaitā tā galvenais varonis - Rūdolfs Tušs - un pasaule, kurā viņi dzīvo, palēnām sajūk prātā. Vēl viens romānā ietverts pretstats mūsdienu latviešu literatūras apcerēm par 20. gadsimtu - šajā grāmatā trūkst jebkādas apzinātas latviskas nacionālas identitātes. Stāsta varoņi runā latviski, bet apziņa par vienotību, par vēlmi izveidot savu valsti, par sajūtu, ka viņi ir apspiesti - tā vienkārši šajā grāmatā nav un varbūt arī vispatiesāk attēlo 19. un 20. gadsimta sākuma parastos Latvijas teritorijā dzīvojošos ļaudis. Kā saka pats autors,romāna pēcvārdā: "Latvijas jēdziens tolaik mirguļoja vien dažu īpatņu fantāzijās - nācijas lielākā daļā dzīvoja svētā pārliecībā, ka mīt kādā no Krievijas impērijas Baltijas guberņām."
Šo faktu man, kā lasītājam bija grūti sagremot. Sajūta ir teju tā pati, kad es cenšos aptvert, ka visums ir bezgalīgs, vai, ka, ja Dieva nav, pēc nāves es beidzu eksistēt un viss; domājot par Latvijas neesamību 20. gadsimta sākumā mani gandrīz vai pārņem tāda pati panikas sajūta.
Berelis liek mums atcerēties, ka "vēsture ir nevis fakts, bet stāsts par šo faktu, kurš kļūst par metaforu (un tā savukārt nenovēršami iekļaujas kādā augstākā līmeņa ideoloģizētā vēstijumā)".
Uzskatu, ka šis romāns, viennozīmīgi vēršas pret ideoloģiju, kurā dzīvo vairākums no latvijas vēstures romāniem, vai, ja ne tieši vēršas pret, tad noteikti izaicina - un viennozīmīgi parāda šīs ideoloģijas eksistenci.
Grāmatas galvenais varonis Tušs arī liek aizdomāties par revolūciju un kara nozīmi to cilvēku vidū, kuri šīs darbības aizsāk un tajās piedalās. Tušs ar saviem draugiem piedalījās revolūcijā, jo tas bija jautri. Tušam patika skatīties, kā deg mājas un patika provocēt kazakus. Bet pirmais pasaules karš Tušam patīk tāpēc, ka, viņaprāt, tādos juku laikos var sagrābt citu cilvēku atstāto mantu un uzkundzēties. Savtīgi, mazi, slimi, samaitāti nodomi. Nekur nepavīd cildenā griba būt brīvam un veidot savu nāciju. Nē - vienkārši patīk dedzināt mājas. Viss.
Šo ideju kontrastu - to, ko mēs redzam mākslā un medijos, un to, kas patiesībā notiek dzīvē - mums skaudri parāda pirmā un pēdējā šīs grāmatas nodaļa, kurā stāsta varoņi veido mēmās filmas. Kameras vīra un elektroteātra demonstratora centieni attēlot nāvi un traģēdiju pēc iespējas reālak, to darot šķiet nonāk vistālāk no patiesības. Viņiem nerūp mēmais dekorāciju meistars - īsts slepkava viņu pašu acu priekšā, jo viņu priekšstats par ļaunumu un tā ārējo atšķirīgumu ir maldinošs. Tās ir grāmatas, filmas un mūzika caur kuriem mēs bieži vien interpretējam vēsturi un spējam rast lietu sakarību. Bet mākslai raksturīgi ir visu sadramatizēt - tā bieži attēlo spēcīgu kontrastu starp labo un ļauno - balto un melno. Bet, ja, pēc Bereļa apgalvotā, jau vēsture vien ir stāsts par faktiem, tad tā noteikti ir arī māksla. Tas ir atgādinājums mums visiem, ka aiz katra stāsta slēpjas autors un viņa ideoloģija. Stāsts zem stāsta.
Savukārt patiesība, gluži kā romāna galvenais varonis, kurš klīst pa Kurzemes guberņas miklainajiem purviem, ir mēma.
Grāmatai, par uzdrīkstēšanos un provokatoriskajiem jautājumiem, kurus tā uzdod lasītājam, nevaru nedod visas 5 zvaigznes. Ir skaidri redzams, ka Berelis šajā romānā ir ieguldījis pamatīgu darbu.
Citāti :
"No vārdiem mūri neuzcelsi, bet gadās, ka tie sabrucina vai veselu pasauli."
Lēnajai lasīšanai ir divi iemesli - pirmkārt, jau vien tehnisks iemesls, kas efektīvi liek lasītājam justies transportētam 20. gadsimta pirmskara periodā - senvārdi. Tie šajā romānā ir pa divi, trīs katrā tā lapaspusē. Kamēr, es pieļauju, būs lasītāji, kuri neliksies šo vārdu traucēti un centīsies saprast šo vārdu nozīmi no konteksta, kurā tie ir izteikti, es, lasot šo grāmatu, ietilpu tajā lasītāja paveidā, kurš, ik reizi, kad uzdūrās uz nezināma vārda, centās atrast šī vārda nozīmi paskaidrojošā vārdnīcā (un pat tad - ne visi vārdi man palika skaidri; daži romānā pieminētie senvārdi nav pat ierakstīti vārdnīcā!). Otrs iemesls lēnajai lasīšanai - smagas un dziļas pārdomas, kuras izraisa šajā romānā aprakstītie varoņi un stāsti. Uzreiz varu pateikt - šis romāns nav domāts tipiskajam masveida lasītājam - tādam, kurš, pēc garas darba dienas, vēlas palasīt grāmatu, lai atslābinātos, aizbēgtu no ikdienas raizēm un smeltos jau sen zināmas atziņas no lasītā stāsta. Jā - es uzskatu, ka šis romāns arī neapmierinās masveida latviešu vēstures romānu lasītāju un šajā MĒS. Latvija, XX gadsimts sērijā, šis romāns izceļas kā skabarga gludā dēlī. To, piemēram, jau vien var apliecināt mazais vidējais zvaigžņu skaits, ar ko šis romāns ir apdāvināts šeit, Goodreads mājaslapā. Uzskatu, ka šajā reizē, šis vidējais zvaigžņu vērtējums vairāk atklāj vidēja latviešu lasītāja gaumi un varbūt norāda uz to kāpēc tik reti mūsu latviešu literatūrā iepeld kāds šim romānam līdzvērtīgs darbs.
Bereļa romāns ir skarbs pretstats stāstiem, kuri romantizē karu. Tajā nefigurē neviens īsts varonis, un kā vēsta pati grāmatas anotācija - jo tālāk šo darbu lasi, jo vairāk liekas, ka stāsta varoņi, tai skaitā tā galvenais varonis - Rūdolfs Tušs - un pasaule, kurā viņi dzīvo, palēnām sajūk prātā. Vēl viens romānā ietverts pretstats mūsdienu latviešu literatūras apcerēm par 20. gadsimtu - šajā grāmatā trūkst jebkādas apzinātas latviskas nacionālas identitātes. Stāsta varoņi runā latviski, bet apziņa par vienotību, par vēlmi izveidot savu valsti, par sajūtu, ka viņi ir apspiesti - tā vienkārši šajā grāmatā nav un varbūt arī vispatiesāk attēlo 19. un 20. gadsimta sākuma parastos Latvijas teritorijā dzīvojošos ļaudis. Kā saka pats autors,romāna pēcvārdā: "Latvijas jēdziens tolaik mirguļoja vien dažu īpatņu fantāzijās - nācijas lielākā daļā dzīvoja svētā pārliecībā, ka mīt kādā no Krievijas impērijas Baltijas guberņām."
Šo faktu man, kā lasītājam bija grūti sagremot. Sajūta ir teju tā pati, kad es cenšos aptvert, ka visums ir bezgalīgs, vai, ka, ja Dieva nav, pēc nāves es beidzu eksistēt un viss; domājot par Latvijas neesamību 20. gadsimta sākumā mani gandrīz vai pārņem tāda pati panikas sajūta.
Berelis liek mums atcerēties, ka "vēsture ir nevis fakts, bet stāsts par šo faktu, kurš kļūst par metaforu (un tā savukārt nenovēršami iekļaujas kādā augstākā līmeņa ideoloģizētā vēstijumā)".
Uzskatu, ka šis romāns, viennozīmīgi vēršas pret ideoloģiju, kurā dzīvo vairākums no latvijas vēstures romāniem, vai, ja ne tieši vēršas pret, tad noteikti izaicina - un viennozīmīgi parāda šīs ideoloģijas eksistenci.
Grāmatas galvenais varonis Tušs arī liek aizdomāties par revolūciju un kara nozīmi to cilvēku vidū, kuri šīs darbības aizsāk un tajās piedalās. Tušs ar saviem draugiem piedalījās revolūcijā, jo tas bija jautri. Tušam patika skatīties, kā deg mājas un patika provocēt kazakus. Bet pirmais pasaules karš Tušam patīk tāpēc, ka, viņaprāt, tādos juku laikos var sagrābt citu cilvēku atstāto mantu un uzkundzēties. Savtīgi, mazi, slimi, samaitāti nodomi. Nekur nepavīd cildenā griba būt brīvam un veidot savu nāciju. Nē - vienkārši patīk dedzināt mājas. Viss.
Šo ideju kontrastu - to, ko mēs redzam mākslā un medijos, un to, kas patiesībā notiek dzīvē - mums skaudri parāda pirmā un pēdējā šīs grāmatas nodaļa, kurā stāsta varoņi veido mēmās filmas. Kameras vīra un elektroteātra demonstratora centieni attēlot nāvi un traģēdiju pēc iespējas reālak, to darot šķiet nonāk vistālāk no patiesības. Viņiem nerūp mēmais dekorāciju meistars - īsts slepkava viņu pašu acu priekšā, jo viņu priekšstats par ļaunumu un tā ārējo atšķirīgumu ir maldinošs. Tās ir grāmatas, filmas un mūzika caur kuriem mēs bieži vien interpretējam vēsturi un spējam rast lietu sakarību. Bet mākslai raksturīgi ir visu sadramatizēt - tā bieži attēlo spēcīgu kontrastu starp labo un ļauno - balto un melno. Bet, ja, pēc Bereļa apgalvotā, jau vēsture vien ir stāsts par faktiem, tad tā noteikti ir arī māksla. Tas ir atgādinājums mums visiem, ka aiz katra stāsta slēpjas autors un viņa ideoloģija. Stāsts zem stāsta.
Savukārt patiesība, gluži kā romāna galvenais varonis, kurš klīst pa Kurzemes guberņas miklainajiem purviem, ir mēma.
Grāmatai, par uzdrīkstēšanos un provokatoriskajiem jautājumiem, kurus tā uzdod lasītājam, nevaru nedod visas 5 zvaigznes. Ir skaidri redzams, ka Berelis šajā romānā ir ieguldījis pamatīgu darbu.
Citāti :
"No vārdiem mūri neuzcelsi, bet gadās, ka tie sabrucina vai veselu pasauli."
August 3, 2020
Manuprāt, Guntis Berelis ir radījis latviešu literatūrā nebijušu, īpatnu, pat drusciņ šokējošu, bet ļoti vitālu varoni, kurš, neraugoties uz to, ka ir mēms pēc paša izvēles, ir domājošs un it nemaz ne pazudis dzīvē - spēka un izveicības viņam ir atliku likām, bezkaunības arī. Piromāns-slepkavnieks, bet arī vīrietis, kuram rokas aug no īstās vietas, kurš nebīstas no darba un ir cilvēcīgs savā egoismā un fizioloģiskajās iegribās. Vienlaikus, grūti nepamanīt, kā cilvēka dziņas atvažo haotiskais juku laiks - pēkšņi ir ļauts pārkāpt jebkādas morāles un cilvēciskās robežas.
Ļoti organiski romānu caurvij vārdu un mēmuma tēma, spilgtinot gan Tuša tēlu (it sevišķi viņa iekšējie monologi atklāj viņa domu līkločus), gan laikmeta ainu, kurā vārds (vai tieši otrādi - klusēšana) kļūst par ieroci un iznākums ir atkarīgs no tā, kā nu katrs vārdus vai to neesamību spēj izmantot savā labā.
Laikmetiski man romāns ļoti atgādināja Dēblīna daiļdarbu "Berlīne, Aleksandra laukums", kur tēlota līdzīga vēsturiskā gaisotne un Tušam radniecīgs galvenais varonis, taču Bereļa darba pievienotā vērtība ir brīnišķīgais, maskulīnais un bezkaunīgais naturālisms - liels retums latviešu literatūrā, tāpēc no sirds ceru, ka Berelis turpinās rakstīt līdzīgā stilistikā.
Ļoti organiski romānu caurvij vārdu un mēmuma tēma, spilgtinot gan Tuša tēlu (it sevišķi viņa iekšējie monologi atklāj viņa domu līkločus), gan laikmeta ainu, kurā vārds (vai tieši otrādi - klusēšana) kļūst par ieroci un iznākums ir atkarīgs no tā, kā nu katrs vārdus vai to neesamību spēj izmantot savā labā.
Laikmetiski man romāns ļoti atgādināja Dēblīna daiļdarbu "Berlīne, Aleksandra laukums", kur tēlota līdzīga vēsturiskā gaisotne un Tušam radniecīgs galvenais varonis, taču Bereļa darba pievienotā vērtība ir brīnišķīgais, maskulīnais un bezkaunīgais naturālisms - liels retums latviešu literatūrā, tāpēc no sirds ceru, ka Berelis turpinās rakstīt līdzīgā stilistikā.
September 25, 2017
Kad atradu šo grāmatu bibliotēkas plauktā, nosaukums bija tas, kas piesaistīja manu uzmanību. "Vārdiem nebija vietas" izklausījās tik daudzsološi.
Diemžēl, jau no pirmajām 10 lappusēm man radās vilšanās sajūta. Grāmata nemaz nelīdzinājās tam, kādu iespaidu tā bija radījusi sākumā. Lai kā censtos, man neizdevās personificēties ar galveno varoni, tas neradīja simpātijas, tikai vienu vienīgu antipātiju.
Bija grūti izsekot līdzi sižetam. Galvenais varonis Tušs sāk darbu ar kinematogrāfu, pēc veiksmīgi nostrādāta gandrīz mēneša viņš sastrādā muļķības, pats sevi par to nevaino! Pēkšņi tiek stāstīts par Tuša atmiņām par 1905. gadu, bet tad jau viņš klaiņo pa Kurzemi, tīksminās, ka sākas karš, bet tad pats nokļūst gūstā. Viņš atbrīvojas, atklājas kārtējā Tuša sliktā puse, viņš turpina klaiņot, bet šoreiz uz Rīgas pusi.
Es cerēju, ka galvenais varonis būs godīgs, cēls ar nelielu varonības piedevu, bet tā vietā autors viņu ir izveidojis no negatīvā puses.
Tāpēc šī grāmata noteikti neierindojas starp manām mīļākajām. Protams, cik cilvēku, tik viedokļu, tāpēc citiem domas var atšķirties.
Diemžēl, jau no pirmajām 10 lappusēm man radās vilšanās sajūta. Grāmata nemaz nelīdzinājās tam, kādu iespaidu tā bija radījusi sākumā. Lai kā censtos, man neizdevās personificēties ar galveno varoni, tas neradīja simpātijas, tikai vienu vienīgu antipātiju.
Bija grūti izsekot līdzi sižetam. Galvenais varonis Tušs sāk darbu ar kinematogrāfu, pēc veiksmīgi nostrādāta gandrīz mēneša viņš sastrādā muļķības, pats sevi par to nevaino! Pēkšņi tiek stāstīts par Tuša atmiņām par 1905. gadu, bet tad jau viņš klaiņo pa Kurzemi, tīksminās, ka sākas karš, bet tad pats nokļūst gūstā. Viņš atbrīvojas, atklājas kārtējā Tuša sliktā puse, viņš turpina klaiņot, bet šoreiz uz Rīgas pusi.
Es cerēju, ka galvenais varonis būs godīgs, cēls ar nelielu varonības piedevu, bet tā vietā autors viņu ir izveidojis no negatīvā puses.
Tāpēc šī grāmata noteikti neierindojas starp manām mīļākajām. Protams, cik cilvēku, tik viedokļu, tāpēc citiem domas var atšķirties.
November 21, 2017
Sen nebija lasīts kaut kas tik labi un godīgi uzrakstīts. Paldies autoram!
Nav lielāka lopa par cilvēku. Nepatīkama pēcgarša, gribas lielo rudens tīrīšanu dvēselē un sirdsapziņā. Bail, ka kaut kas arī manī var būt no primitīva lumpeņa. Bēdīgi, bet šodien tādu Tušu ir nesalīdzināmi vairāk, kā 1913. gadā. Man nav statistikas, ir tāda sajūta. Degradācija turpina uzvaras gājienu. Kaut pietiktu veselā saprāta noturēties pret straumi. Gan jau noplaks emocijas un būs nedaudz neērti no tagad rakstītā, bet bez emocijām ir tikai līķi. Tik reti jaunākā latviešu literatūra vispār uzrunā, tad lai tiek Guntim Berelim mana sajūsma :).
Lieliska grāmata, izlasīju vienā elpas vilcienā...
Nav lielāka lopa par cilvēku. Nepatīkama pēcgarša, gribas lielo rudens tīrīšanu dvēselē un sirdsapziņā. Bail, ka kaut kas arī manī var būt no primitīva lumpeņa. Bēdīgi, bet šodien tādu Tušu ir nesalīdzināmi vairāk, kā 1913. gadā. Man nav statistikas, ir tāda sajūta. Degradācija turpina uzvaras gājienu. Kaut pietiktu veselā saprāta noturēties pret straumi. Gan jau noplaks emocijas un būs nedaudz neērti no tagad rakstītā, bet bez emocijām ir tikai līķi. Tik reti jaunākā latviešu literatūra vispār uzrunā, tad lai tiek Guntim Berelim mana sajūsma :).
Lieliska grāmata, izlasīju vienā elpas vilcienā...
This entire review has been hidden because of spoilers.
April 23, 2021
Smaga grāmata, pēc tās izlasīšanas bija grūti nejust pēcgaršu pēc tādas pasaules iepazīšanas no garīgi nelīdzdvarotā Tuša skatupunkta. Autora konkrētība notikumu un izjūtu aprakstīšanā deva iespēju vēl reālāk uztvert visu to ko Guntis Berelis vēlējies pateikt ar šo grāmatu, taču tas dažbrīd arī padarīja grāmatu nelasāmu, visos sīkumos aprakstīto nežēlību dēļ. Grāmatu iesaku izlasīt, jo tā ļoti patiesā gaismā atspoguļo 1. pasaules kara sākuma laika notikumus, bet, lai bez apstāšanās grāmatai tiktu cauri, bez vēlmes to uz mirkli nolikt malā un sagremot tikko izlasīto, vajadzīgi tiešām stipri nervi.
December 25, 2020
Garlaicīga, brīžam samocīta grāmata. Galvenais varonis izraisa riebumu un visu lasīšanas laiku pavada neizpratne kā tieši aprakstītie notikumi apraksta izvēlēto laika posmu Latvijas vēsturē..
Principā izlasīju grāmatu līdz galam tikai spītības dēļ, jo esmu apņēmusies izlasīt visu XX gadsimta sēriju. Labi, ka nesāku sēriju ar pirmajām grāmatām, jo pagaidām tieši pirmās divas patīk vismazāk. Uz šī fona jau izlasītās - Bogene, Skolotāji un Virsnieku sievas liekas galvastiesu pārākas, jo tiešām aizrāva.
Vienīgais Bereļa grāmatas pluss - tā nav bieza, pāris vakaru mocības un izlasīta.
Principā izlasīju grāmatu līdz galam tikai spītības dēļ, jo esmu apņēmusies izlasīt visu XX gadsimta sēriju. Labi, ka nesāku sēriju ar pirmajām grāmatām, jo pagaidām tieši pirmās divas patīk vismazāk. Uz šī fona jau izlasītās - Bogene, Skolotāji un Virsnieku sievas liekas galvastiesu pārākas, jo tiešām aizrāva.
Vienīgais Bereļa grāmatas pluss - tā nav bieza, pāris vakaru mocības un izlasīta.
January 11, 2023
Kādreiz gribētos parunāt ar šādiem rakstniekiem - nu, no kurienes ar ienākt prātā tādi sižeti!? 🥴
Gandrīz līdz beigām šķita, ka nekas tāds baigi pretīgs (saskaņā ar lasītajām atsauksmēm) nemaz nav. Līdz tai vienai vietai... Mja...
Nē, nu, grāmata ir stilīga, tas gan. Brīžiem šķebina, brīžiem uzjautrina.
Tušs ir sava laikmeta vienkārši nelaimīgs tips vai arī īpatnis ar ģēnija (maniaka?) domāšanu, tiesa, ne-laikā un ne-vietā? Par šo vēl mazliet jāpadomā...
Sniegpārsliņām gan šai grāmatai jāiet ar drošu līkumu😏
Gandrīz līdz beigām šķita, ka nekas tāds baigi pretīgs (saskaņā ar lasītajām atsauksmēm) nemaz nav. Līdz tai vienai vietai... Mja...
Nē, nu, grāmata ir stilīga, tas gan. Brīžiem šķebina, brīžiem uzjautrina.
Tušs ir sava laikmeta vienkārši nelaimīgs tips vai arī īpatnis ar ģēnija (maniaka?) domāšanu, tiesa, ne-laikā un ne-vietā? Par šo vēl mazliet jāpadomā...
Sniegpārsliņām gan šai grāmatai jāiet ar drošu līkumu😏
January 25, 2019
Nav vārdiem vietas- tāds kreptīgs gabals sanācis! Galvenais personāžs Tušs, lai arī derdzīgs, tomēr pietiekami interesants un savdabīgs. Viņam piemīt neapstrīdama ģenialitāte: neatšķirt labo no ļaunā. Arī vēsturiskais fons -20.g. sākums no piektā gada līdz Pirmajam Pasaules karam- latviešu literatūrā nav vēl tā apspēlēts un apnicis. Pretēji dažiem citiem, ģenitāliju uz burta "p" biežā piesaukšna man ne traucēja, ne mulsināja. Vienīgi nobeigumu biju gaidījusi ironiskāku.
Displaying 1 - 30 of 39 reviews