Vai esi piedzīvojis brīdi, kad sarunājies ar tuvinieku, kolēģi vai draugu un domā: “Kā viņš var nesaprast!?” Tu mēģini skaidrot. Sūti faktus. Bet saruna tikai uzkarst. Varbūt esi kādu atdraugojis sociālajos medijos. Varbūt ģimenes pusdienās ātri nomaini tēmu, tiklīdz sākas runas par politiku. Varbūt gribi kaut ko ierakstīt vecāku čatiņā, bet saproti – sāksies karš, un noliec telefonu. Ja godīgi, esmu darījusi to visu. Gadiem kā pētnieciskā žurnāliste esmu pētījusi dezinformāciju un redzējusi, cik bieži ar faktiem vien nepietiek. Tādēļ nolēmu beidzot saprast, kāpēc cilvēki tik cieši turas pie saviem uzskatiem? Kāpēc “otra puse” nedzird pat tad, kad mums šķiet – viss taču ir skaidrs?” Es atradu atbildes. Tikai tās nebija gaidītās. Brīžiem man pašai kļuva kauns par to, kā biju rīkojusies. Sapratu, ka pasaule nav vienkārši ļauna. Cilvēki no rīta nemostas ar domu kādam sabojāt dzīvi. Un man kļuva mierīgāk. Ceru, ka tev arī kļūs. Šī grāmata palīdzēs tev sarunās ar tuvajiem, kolēģiem un cilvēkiem sociālajos medijos nezaudēt ne viņus, ne savu sirdsmieru.
Esmu diezgan “pareizi domājoša” un ne vienmēr spēju saprast cilvēkus, kuri ātri aizmirst politiķu zagšanu, tic acīmredzami neloģiskām lietām vai noliedz zinātniskus faktus. Un es īsti neprotu ar viņiem sarunāties. Biežāk gribas norobežoties, izlikties, ka neko nedzirdu, un dzīvot tālāk savā burbulī. Bet ilgi tā vairs nevarēs. Drīz būs Saeimas vēlēšanas, un, godīgi sakot, man ir bail, kādā Latvijā dzīvosim pēc tām.
Joprojām atceros dzestro rītu, kad Inga piedāvāja man izlasīt savas topošās grāmatas manuskriptu. Man kā kaislīgai grāmatu lasītājai tas bija milzīgs pagodinājums. Iedot kādam lasīt vēl nepublicētu grāmatu autoram nozīmē lielu uzticēšanos, savukārt man tas bija ļoti nozīmīgs uzticības kredīts. Es to patiesi novērtēju. Turklāt vēl būt uz viena grāmatas vāka ar Aidi Tomsonu! Kā teica mans vīrs - ļoti solīda kompānija. :) LAMPAS festivālā izdevās satikt viņus abus.
Grāmata lasās ļoti raiti. Inga skaidro, kā darbojas mūsu smadzenes un abas domāšanas sistēmas. Ak, cik bieži es pati atrodos tajā pirmajā - ātrajā un automātiskajā! Viņa stāsta arī par sociālo tīklu algoritmiem, nebeidzamo ritināšanu un to, kā digitālā vide ietekmē mūsu domāšanu, emocijas un spēju sarunāties. Grāmata arī iedod atbildi, kādēļ negatīvs vai skandalozs saturs nereti uzvar pareizo saturu.
“Kādēļ viņi nesaprot” piedāvā praktiskus padomus komunikācijai gan ikdienā, gan digitālajā vidē - īpaši brīžos, kad mūsu viedokļi krasi atšķiras. Tā nav grāmata tikai par “viņiem”. Tā liek paskatīties arī pašiem uz sevi, savām reakcijām un vēlmi uzreiz otru nosodīt.
Mani īpaši uzrunāja Toma Harjo stāsts un Ilzes , kādreiz pārliecinātas antivakseres , pieredze. Tie atgādina, ka aiz katra viedokļa ir cilvēks, viņa pieredze, bailes un iemesli domāt tieši tā.
Grāmata ne tikai rosina domāt, bet arī turpina dzīvot sarunās ārpus tās lappusēm. Tajā ir uzdevumi, kurus izmēģināt ģimenē vai draugu lokā, iedzīvinot īstu dialogu pie vakariņu galda.
Varbūt svarīgākais jautājums nemaz nav: “Kādēļ viņi nesaprot?”, bet gan , vai mēs paši vēl protam klausīties un sarunāties?
4,5⭐️ Mani pa īstam aizrāva grāmatas pirmā daļa, kurā analizēta smadzeņu darbība viedokļa formulēšanā. Vairāki vērtīgi atgādinājumi par sociālo tīklu darbību un to, kāpēc Brēmanis un Gobzems nevar būt citādi.
Noķēru arī vairākas savas domāšanas kļūdas.
Kopumā - viegli lasāms apkopojums par šodien ļoti aktuālu tēmu.
...šī grāmata atnāca secīgi pēc tam, kad biju izlasījusi Džo Dispenzas "Atbrīvojies no ieraduma spēka" un Gabors Matē "Mīts par normalitāti" - pamatīgi dziļām gandrīz zinātniskām grāmatām bija patīkama atslodze. Tomēr piekrītu, ka autore to pašu teoriju ir uzrakstījusi "muļķu drošā" valodā, izskaidrojot saprotami un uztverami. Man patika.
Grāmata, ko būtu noderīgi izlasīt ikvienam, it sevišķi tiem, kam liekas, ka ‘saprātīgi domājoši cilvēki mūsu sabiedrībā ir labi ja 10%’ un ‘labi vien ir, ka puse uz vēlēšanām nenāk’ vai, ka uz ikvienu jautājumu ir tikai viena pareizā atbilde. Droši vien jau, ka tie, kuriem visvairāk noderētu atklāsmes no grāmatas, to nelasīs.
Bet kopumā šī grāmata ir atgādinājums par uzvedības zinātni, ātrās un lēnās domāšanas radītiem trikiem. Tā palīdz izskaidrot, kāpēc būtiski atšķiras cilvēku uzskati par .. you name it: politiku, vakcināciju vai Stambulas konvenciju. Nepatīkami, bet liek paskatīties arī uz sevi no malas. Un lielākais izaicinājums šķiet to visu pielietot.
Labā ziņa: šī grāmata ir eksportējama. Jo tā trāpa globāli aktuālā vajadzībā: kā mazināt sašķeltību, kā iziet ārpus burbuļiem un atkal meklēt kopīgo. Tā gan nesniedz atbildi, kā saliedēties ap kopīgo labumu, tomēr ir būtisks solis ceļā uz to.
Pieņemu, ka pēdējos gados teju katrs ir saskāries ar situāciju, kad ar draugiem vai radiem gadās saķerties par kādu strīdīgu jautājumu, piemēram, vakcīnām. Ko tad darīt? Bloķēt feisītī, izvairīties no sarunām par karstām tēmām vai pārtraukt attiecības vispār? Vai arī tomēr mēģināt rast kādu risinājumu? Par to tad arī šī grāmata - kā sarunāties. Šī nebūs īstā grāmata, ja jūsu mērķis ir atrast veidu, kā pārliecināt citus par to, ka taisnība ir jums. Šeit izejas punkts ir vēlme saprasties un apziņa, ka pie vienprātības varat arī nenonākt, kā arī gatavība mierīgi uzklausīt arī tos viedokļus, kas ir, jūsuprāt, pilnīgi idiotiski :)
Grāmatas otrā daļa man patika vairāk. Praktiski piemēri noteikti palīdz uztvert satura būtību. To piemēru pat varēja būt vēl vairāk. Brīžiem man nepatika rakstības stils, bija grūti uztvert domu, jo atgādināja Google translate darbu, kad aiz daudzu vārdu savārstījuma pazūd domas skaidrība. Grāmata diezgan raiti skaidro mūsu domāšanas reakcijas, konfliktu rašanās, apzināšanās, risināšanas/nerisināšanas iespējas. Noteikti vērts ik pa laikam šo grāmatu pārlasīt, lai sev atgādinātu grāmatas gudrības, jo ticu, ka ikdienas aizņemtībā un skrējienā var viegli aizmirsties gan pašam savās domāšanas kļūdās, gan pārāk pārsteidzīgi reaģēt konflikta situācijās.
Nav slikta. Autore saprotami skaidro, kā labāk sarunāties, un dod tiešām labus padomus, piemēram, nedomāt, ka esi gudrāks par otru, saglabāt cieņpilnu attieksmi, apvaldīt pirmo emocionālo reakciju.
Tajā pašā laikā ļoti skaidri un gaiši ir pateikts tas, ko tomēr visi zinām: cilvēku nevar pārliecināt ar cita cilvēka teikto. Viņš var mainīties tikai tad, kad PATS sāk apšaubīt savu līdzšinējo domāšanu. Punkts!
Vienīgi ļoti cerēju, ka nobeigumā autore tomēr piebildīs, ka ir reizes, kad stulbumu nevajag tolerēt. Ir sarunas, kurās vienkārši jāpasaka: “Stop! Es šo sarunu neturpinu, jo tu esi fašistisks, tumsonīgs…” Arī tā reizēm ir veselīga robeža.
Es kaut kā iedomājos, ka tā būs grāmata, kas skaidros, mācīs un mazliet bakstīs ar pirkstu. Bet tā izrādījās kaut kas pavisam cits: gudra, bet ne smagnēja; analītiska, bet dzīva; par sarežģītām lietām, bet ar vieglu stāstījumu un skaistu valodas plūdumu. Un man ļoti patika nobeigums. Reizē tik vienkāršs, bet tik uzlādēts. Es ceru, ka attiecīgajās situācijās atcerēšos un nodomāšu - “varbūt kleita”.
A practical and surprisingly insightful book about communicating with people who see the world differently. It's a quick and easy read, yet full of useful ideas grounded in research rather than opinion. It gave me a new perspective on handling everyday disagreements and conflicts, reminding me that understanding often starts with changing how we communicate, not just what we say.
Tēma ļoti aktuāla, labi uzrakstīta un es ceru būs man arī noderīga. Man īpaši patika tas, ka laikmetīga- ar šodienas piemēriem un cilvēkiem no šodienas dzīves.