"Noras Ikstenas nelielā romāna "Dzīves svinēšana" lasīšana visupirms ir estētisks pārdzīvojums. Rakstniece ir salīdzinoši jauna, dzimusi 1969. gadā, bet viņai noteikti ir sena dvēsele. Katrā ziņā viņas mākslinieciskais devums ir ļoti pilnīgs un domas pilnas brieduma. (..) Nosaukums "Dzīves svinēšana" liktu gaidīt dzīves apliecinošu dzīves attēlojumu lai arī varbūt minorā bet romāna noskaņa ir nopietna, smeldzīga dīvaini nereāla un skaisti vieda. (..) Grāmatas sākumā Eleonora ir tikko mirusi, un saskaņā ar viņas vēlēšanos tiek ielūgti septiņi meitai nepazīstami cilvēki. Pēc bērēm mazā svīta sapulcējas Eleonoras mājā, un nakts gaitā katrs no viesiem stāsta par savu saistību un saitēm ar mirušo. Stāsti ir līdzīgi sapņiem, pārdabiski jā, rodas vēlēšanās tos saukt par romantiskiem, jo gan teksta tonis un izsmalcinātā un perfektā kompozīcija liek domāt par Karenu Bliksenu. (..)
Jura Podnieka filmu studija Rīgā gatavo grāmatas ekranizējumu. Varbūt noskaņas un universa sajūtas radīšanai nākamiem lasītājiem noderēs informācija, ka filmai, manuprāt, būtu jākļūst par kaut ko līdzīgu Jites Reksas "Izoldei"."
Nora Ikstena (1969-2026) was a prose writer and essayist. Ikstena is considered one of the most visible and influential prose writers in Latvia, known for elaborate style and detailed approach to language. After obtaining a degree in Philology from the University of Latvia in 1992, she went on to study English literature at Columbia University. In her prose, Nora Ikstena often reflected on life, love, death and faith. Soviet Milk (2015, shortlisted for the Annual Literature Award for best prose), Besa (2012), Celebration of Life (1998), The Virgin's Lesson (2001) are some of her most widely appreciated novels.
The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology. Ikstena was an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.
Viena no ļoti nedaudzām grāmatām, kam neprotu ielikt “zvaigznītes”. 120 lappusēs ielikts megadaudz un talantīgi, jā, un varam spriest par to, cik maz zinām par ikvienu, draugu, vecāku, dzīvesbiedru, kur nu vēl kādu, ar ko uz brīdi krustojušies ceļi. Taču manis pašas emocijas (norakstāmas uz senām traumām, protams, kā citādi) lielākoties uz riebuma robežas. Par mirušiem labu vai neko, vai ne? Ja tā adekvāti paskatāmies, par [dzīvu] Eleonoru ko labu pateikt varētu labi ja viens no vāķētājiem, ne?… ;)
grāmata, kuru laikam paredzēts turēt mājās uz plauktiņa Bībeles vietā, lai reizi pa reizei noceltu, izlasītu kaut ko šādu: "Pamazām savos rakstos viņa kļuva par svēto mocekli, kas spiesta izdabāt kāda iegribām, kurai tiek ņemts, bet netiek dots, kura zina, ka lūgt nav vērts, jo durvis netaps aizvērtas", tad saldsērīgi nopūstos un atlikt atpakaļ iepriekšējā vietā.
nav mans, vienvārdsakot. teikumi jau labi, smuki izcakoti, bet simts lappuses ar šitādām sentencēm tomēr ir par daudz.
“Dzīvība ir kaija. Lielā vējā tā paceļas no ūdens un visiem spēkiem turas pretī. Vējš mētā to kā spalviņu un plosa tai spārnus. Tā nevar palidot, bet drūvīgi turas.”
Pirmais Noras Ikstenas romāns (pēc īsprozas grāmatām ”Nieki un izpriecas” (1995) un “Maldīgas romances” (1997)). Romāns… par bērēm. Par Eleonoras bērām, uz kurām viņa jau laikus saaicinājusi septiņus viņas dzīvē nozīmīgus cilvēkus. Tad nu šiem cilvēkiem pie kapa jānolasa kāds psalms, taču īstais stāstījums sākas, kad nākamajā rītā viņi sāk dalīties ar savām atmiņām. Un notiek tā, ka tikai caur šiem stāstiem pašas Eleonoras meita Helēna pirmoreiz tā pa īstam māti iepazīst.
“Laika skaitīšanā, kas strauji tuvojās diviem tūkstošiem, Eleonoras dzīve bija tikpat svešāda kā valriekstu koks viņas dārzā, par kuru stāstīja, ka tas te spītīgi turas tam nepiemērotā klimatā jau kopš baronu laikiem.”
“Viņi sēdēja uz steķiem, klusie vāķētāji. Un raudzījās jūrā, kas plūda uz viņiem kā laiks, kas nekur nesākas un nekur nebeidzas. Tas bija visapkārt — caurspīdīgs un sāļš. Tas sāpīgi grauza, ja kāds tajā mēģināja ienirt ar atvērtām acīm. Tīkami tas apskaloja tos, kas iebrida līdz potītēm. Ja kāds izslāpušais to dzēra, tam slāpa vēl nežēlīgāk. Kas metās peldus, to viļņi ņēma savā biedinošajā aizgādībā. Kas gāja pret vēju, tam piepūta pilnas acis ar smiltīm. Kas gāja līdz apvārsnim, tas nepaguva atgriezties. Kas vēroja gaismu, tas līdzi tās maiņām bija laimīgs un nelaimīgs. Laiks sitās pret steķiem. Laiks, kas dzīvojot gliemežnīcā, esot dvēsele, kas nemirst.”
Interesanti ir notikumi, priecē autores rakstības stils, kas visspilgtāk atklājas personu aprakstos.
Bita-Bita: “Aizrautīgi viņi bija vadījuši vakarus pelēkā pasaulē. Dzīvi varēja dzīvot visādi. Un laiks ikviet pagāja citādāk. Cilvēki bieži raudāja un smējās par atšķirīgām lietām. Un bija daudz sīkumu, kuros viņi viens otru nesaprata. Tik līdzīgi dzimuši un tik līdzīgi miruši. Vāķētāji noraudzījās Bitā-Bitā tikpat kā zudušās rakstu zīmēs, kuras kāds atkal bija atklājis. Un mēģinājis izlasīt. Un ar katru nākamo zīmi atklājās aizvien vairāk vienkārša prieka un brīvības, kuri bija nogrimuši neziņā un aizmirstībā līdz ar laikiem, kas bija tiem gājuši pāri. Kādam vairs nebija spēka priecāties, kāds uz tām raudzījās, un dzīve tam likās nejēdzīga un stulba rotaļa. Kāds gribēja spēlēties līdzi, kāds domāja, ka viss vēl priekšā, kāds atcerējās brīdinājumu – “ir vēlāks, nekā tu domā”, kādam viņa atmiņas bija nokritušas priekšā kā sena nocietinājuma smagie durkļu vārti, kāds …”.
Jonatans Sīmanis: “Pagāja ilgs laiks, tiku mētāts kā pa viļņiem, grimis, rāmi peldējis, glābis un glābies, kad reiz kādā vecā mājā virs durvīm es atradu iegrebtu neparastu uzrakstu: “Viss, ko tu dari, ir aplam.” Galvu atgāzis, pārlasīju to vairākkārt un zināju, ka ir dažas lietas, ko neesmu darījis aplam, — kad liku viņai ceļmalītes pie sāls izēstajām brūcēm un kad ar aprūsējušām dzirklēm centos līdzināt viņas matus.”
Kirils Pelns: “Krāšņiem ziediem ir rūgti augļi. Arī tad, kad viņa mīlēja, viņa baidījās no rūgtuma. Viņa teica, ka tas esot tāpat kā dzert saldu ķiršu vīnu, nezinot, ka ogas raudzētas ar visiem kauliņiem. Tad man gribējās atņemt viņai nolemtību, ar kādu viņa darināja savu krāšņo roku darbu.” “Siltos vakaros upes malā es stāstīju viņai: kad pasaule vēl bija bēras, to vienu pašu palaida dziļi mežā. Ātri tā nomaldījās un nespēja vairs atrast īsto ceļu. Vispirms tā izmisusi brida šurp un turp pa biezokni, meklējot gaismu. Bet drīz nogura un aizmirsa, kāpēc te nākusi un kas tai jāatrod. Un aizmirsa arī to, ka tā apmaldījusies biezoknī. Līdz beidzot pati kļuva par biezokni. Viņa nepiekrita. Viņa domāja, ka pasaule ir krāšņs koks, kura ziedu un augļu dažādībai dažbrīd ir grūti noticēt. Un katrs šajā kokā var būt par katru. Cilvēks par putnu un putns par cilvēku.”
Emma Virgo “Emmai sala, un viņa gribēja ātrāk piedzirdīt gribošo terjeru. Vīriešus viņa salīdzināja vienīgi ar suņiem — viņas slepenajam salonam cauri bija gājuši buldogi, takši, dogi, vēja suņi, laikas, pūdeļi, bezsugas dzinējsuņi, sētas kranči, sugas klēpja sunīši…” “Daudz neko Emma nebija studējusi, bet par vienu viņa bija pārliecināta jo cieši — viņasprāt, nesaprātīgākais šīs pasaules izdomājums bija vietniekvārdi “viņš” un “viņa”, jo tie bija un palika vienīgi daudzi “es”, un tas nu bija skaidrs kā diena. Rūpēs par karalaika plāno ikdienu šie “es” kļuva aizvien nežēlīgāki un plēsīgāki.”
Sofija Asara ”Dziļi ievainotu zvēru balsis ir klusas. Nav jābaidās. (..) Vēlā rudenī tālā, svešā vietā, kur velns “arlabunakti” saka slāvu valodā, zvērs Sofija un zvērs Eleonora viļāja zemi kopā ar salmiem un mēsliem, lai aizdrīvētu būdas spraugas un kaut mazliet paglābtos no nežēlīgā aukstuma”.
Konrāds Ķeizars “Eleonora Ķeizaram solījās visu dienu būt uzticīga.”
Uga Todhauzens ”Es domāju – kad bērni izvēlas vecākus, viņi ir vēl tikai dvēseles un neko nezina par miesas dzīvi,” Todhauzens teica. “Bet jau tad viņus piemeklē liktenis,” Helēna piebilda un paraudzījās saulē, kuras mirdzums vēl bija matēts un nespieda ciet plakstiņus.”
Grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas jautāt: kādus stāstus stāstīs par mums ?
iesāku gadu ar dzīves svinēšanu. man laikam lielā mistērija un sapņi nojauca grāmatas noskaņojumu, bet kopējais grāmatas koncepts - intriģējošs. cik mēs īstenībā zinām par cilvēkiem mums apkārt? kas ir viņu stāsts?
Nora Ikstena er Letlands prisbelønnede prosahåb - og der er bestemt noget af have det i: Livets fest er en vågenattens The Decameron (Mon det hedder Septameron når der er 7?) Helena får til vågenatten efter moderens død besøg af 7 gæster, der fortæller 7 helt forskellige historier om Eleonora. Det er både flot og snedigt som den type historiefortællinger er (Ud over den klassiske Decameron, har jeg fx. læst The Women's Decameron og Septemberfortællingerne der bruger samme konstruktion af rammefortælling og blandede historier) - men også på indholdssiden er der flere lag: De 7 historier fortæller om forskellige sider af Eleonora, der er en fremmed for sin egen datter - men det er også en historie om Letlands hårde historie, og hvad kvinderne har måttet lide under krige og hungersnød. På den vis ligner den tematisk Sofi Oksanens Renselse fra Estland, selv om fortællestilen og konstruktionen er en helt anden. ...og ja, de er begge endt på min radar i min "læs bøger fra hele verden"-udfordring.
Dvēseles pieskāriens mūžībai. Tā varētu traktēt šo Noras Ikstenas romānu, kas smalkām saitēm meisterīgi saausts, gluži kā puķains lakats. Koši, skaudri, komiski un patiesi.
Оваа е роман со раскажување приказни,не по мој вкус. Не се пронајдев во такви романи, бидејќи ми се досадни и приспивни за читање. За интересни да нема збор.
Елена,ќерка на Елеонора,се присетува на минатото на ден на смртта на нејзина мајка.
Свештеник Адалберт ја замолува Елена да ги повикаат овие 7 луѓе што мајка и го дала лист со напишани имиња на него. Воедно го замолила,тој да ја испрати на нејзиното вечно почивалиште.
Кога се вратат дома на парастос, оттука започнаа со раскажување приказни за дружењата со Елеонора од страна на тие 7 луѓе: Јонатан Симанис,Ема Вирго, Конрад Кејзарс,Софија Асара, Бита – Бита и Кирил Пелнс.
На крај,Тодхаузен на Елена и ја открил вистината,дека тој и мајка му ја мразеле нејзина мајка. Раскажал за смртта на татко му,којшто се удавил во море. Ги прочитаат писма Елена на мајка и до татко на Тодхаузен. Додека Тодхаузен го прочитал писмо од татко му до мајка на Елена.
Literature with a large L. The essence of this book is straight-forward. Helēna, in a memorial service, learns from other mourners until now hidden knowledge about her newly deceased mother. Eleonora's life has been hard, characterized by war, hunger, escape and captivity in Siberia. But there have also been happy moments. Everything is told in a poetic, sometimes dream-like language with interwoven references to nature, folklore and world literature. All in all, a beautiful, but challenging novel.
When it comes to the Norwegian translation, unfortunately, the text is marred by some typos and printing errors. Here, the publisher should have done a better job with the review.
Unenäoline, poeetiline, mitmekihiline, väga omapärase stiiliga lühiromaan, kus lugu (või õigemini lood) olid täitsa huvitavad ja sügavad, kuid mida mul oli millegipärast väga raske lugeda. Mulle muidu meeldib sümbolism kirjanduses, aga selle raamatu puhul tekkis metafooride ja kujundite ja unenäoliste olustikukirjelduste üleküllus, mis tüütas ära. Ma kujutan ette, et sellest saaks täitsa hea filmi: seitse värvikat tegelast kogunevad hiljuti lahkunud ekstsentrilise naise matustele ja jutustavad temast mälestusi - iga inimese mälestus on eraldi lugu, kus omakorda peegeldub ka Läti 20.saj ajalugu. Seda filmi vaataks küll, aga Ikstena kirjutamisstiil pole vist päris minu tassike teed.
Nepārprotami Nora Ikstena ir izveidojusi pati savu dzīves filozofiju, daļa no kuras lasāma šajās lapaspusēs. Katra Ikstenas ideja ir dziļāka par katru okeānu un tai ir vairāk slāņu nekā zemes garozai. Tomēr uz beigām jutos notrulināts pret sapņainajiem, dziļdomīgajiem teikumiem, pietrūka nedaudz realitātes. Tik lielā koncentrācijā tie nogurdina. Nešaubos, ka grāmata paredzēta vairākām pārlasīšanas reizēm. Fiziski nelielā apjoma dēļ, lasīt atkal un atkal nav pārlieku sarežģīti. Varbūt tā arī darīšu un, iespējams, iemācīšos nopeldēt līdz Ikstenas okeāna dibenam.
Ļoti, ļoti patika šī grāmata! Izlasīju, likās, ka iesūcu visu iekšā un gribu pie katra vārda pieķerties un atgriezties, lai vēlreiz tas izietu caur kauliem. Neparasta, interesanta. Stāstot par mirušu cilvēku, iznāk dzīve, kura kūsā, kurā viss ir smeldzošs un neticami, acīs dzeloši patiess. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas gribas vasaru, upīti, zaļu zāli un zemenes. Visu labo, patieso, dzīvo, ko pasaule var sniegt. Baigi labā!
It was really good!! All those small stories that each person told, damn i loved it....
But the start was so weird and i didn’t like it and i thought that i would hate the whole book but nope at the end it was really good and i didn’t expect it to be that good because some of my friends told me that this book sucks
A beautiful book but the sentences were way too poetic at times, you cannot read a book where each sentence is filled with metaphors and expressions that leave you confused. But I enjoyed the book altogether. Haven't read a book in Latvian in a very long time, this was a good choice to appreciate how beautiful the language is.
Skaisti, sīkumaini teikumi izveidoja noslēpumainu, ne līdz galam izprotamu, brīžiem neiespējamu stāstu par to, kā ir savijušās grāmatas varoņu dzīves. Lai gan nebija aprakstīti kādi īpaši notikumi, attapos ieinteresēta un brīžiem pat aizkustināta, lasot par atmiņām, ar kurām dalījās Eleonoras pagātnē sastaptie cilvēki.
A series of dream sequences with small pieces of a story in between. A little bit bigger pieces to the puzzle that is Eleonora would have been appreciated.