Emocionālā ēšana ir ļoti efektīva ķermeņa krīzes reakcija. Stress darbā? Strīdi attiecībās? Ķermenis neatbilst skaistuma ideāliem? Trūkst disciplīnas, kad runa ir par ēšanu? Pēkšņi parādās iekšēja ēšanas dziņa, kas šķiet nepārvarama un liek mums negausīgi pārēsties. Kad notiesāta vesela šokolādes tāfelīte vai iztukšota cepumu paciņa, seko vainas apziņa - kādēļ gan nevarēju sevi savaldīt? Uztura psiholoģe Kornēlija Fīhtla specializējas emocionālajā ēšanā. Viņa labi pazīst pazīmes, uzvedību un mokošās emocijas, kas rodas, zaudējot kontroli pār ēdienu. Balstoties savā pieredzē un zināšanās, viņa skaidro emocionālās ēšanas iemeslus, parāda, kādēļ psiholoģiskais un fiziskais izsalkums nav viens un tas pats, kliedē maldīgo uzskatu, ka mums jāturas pretī kārei pēc saldumiem vai trekna ēdiena, un sniedz atbalstu ceļā uz brīvām un apzinātām attiecībām ar ēdienu, kurās nav vietas sirdsapziņas pārmetumiem.
Man pietiktu, ja būtu izlasījusi tikai apkopojumu noslēgumā. Galvenā doma - beidz domāt sliktas domas par sevi un neļauj diētu kultūrai noteikt to, vai drīksti apēst to saldējumu.
"Emocionāla ēšana ir ne tikai normāla, bet pat nepieciešama dzīvībai."
🫠Šī grāmata mani ļoti uzrunāja, jo emocionālā ēšana ir tas, kas nomoka mani pēdējos gados. It kā jūtos paēdusi, bet tad vakarā “noraujos” no kursa un apēsts tiek vairāk kā nepieciešams, pēc tam seko pārmetumi sev, bet patiesībā “apēdu” savas emocijas – stresu, tuvinieku zaudējumu, bailes, sevis nepieņemšanu un vēl.
Šī grāmata palīdz saprast emocionālo ēšanu, kā atšķirt izsalkumu no ēšanas dziņas. Kas tā tāda ēšanas dziņa vispār ir un kā tā iedalās.
Šī grāmata ir par to, lai mēs apstājamies, saprotam un ieklausamies savā ķermenī, tas dod nepieciešamos signālus. 💜
Grāmatā aprakstīts arī tas, cik ļoti mūs ir ietekmējusi diētu kultūra, senču paražas, vecāku un vecvecāku aizrādījumi bērnībā, aizliegumi, dažādi iekšējie emocionālie pārdzīvojumi, kurus vislabāk ir “apēst”, nevis ieskatīties tiem acīs.
Grāmata piedāvā arī ieteikumus un uzdevumus, kā atbrīvoties no šīs emocionālās ēšanas.
Man šī grāmata ļoti noderēja, protams, nekas jau nenotiek uzreiz un arī emocionāli ēst nevar pārstāt vienas dienas laikā, ja esi to darījis jau gadus 15 vismaz, bet es cenšos atrast un noķert to mirkli, kad man ārpuskārtas vakarā sāk kāroties maizītes ar sieru, saldējums, končiņas, čipsi un paskatīties taisnībai acīs. Kāpēc man to gribās – neesmu ēdusi visu dienu vai vienkārši atkal ir sakāpinātas emocijas. Cenšos aizstāt šo mirkli ar citiem darbiem, kustību vai ko citu.🫶
Šī grāmata ir manā plauktiņā uz palikšanu, jo vēl daudz uzdevumu priekšā.🦋