Mirušo kurzemnieku stāsti

by Gatis Līdums

Bijušie laiki ir kā augsne, no kuras izaug šodiena, un aizgājušās paaudzes kā mūsu saknes ļauj smelt spēku no tās. Gata Līduma “Mirušo kurzemnieku stāsti” rāda daļu mūsu vēstures, kas atdzīvojas nevis vietās un gadskaitļos, bet gan cilvēku likteņos. Lai arī stāstītāji ir jau miruši, viņu stāsti ir dzīvi, jo stāsti dzīvo ilgāk nekā cilvēki. Tajos var pasmelties kurzemniecisku spītu un pašapziņu, cilvēcisku sadarbību, apņēmību un, jā, krietnu tiesu veiksmes, kas ļauj izdzīvot un dzīvot arī visgrūtākajos laikos, kad dzīve sit no negaidītas puses.


“Mirušo kurzemnieku stāstos” caur patiesības fragmentiem skan simfonija aizgājušajiem – tiem, kuru skarbās pieredzes dēļ mums šeit un tagad ir iespēja novērtēt dzīvi brīvā sabiedrībā un valstī.

Stāsti krājumā detalizēti un padziļināti pievēršas atsevišķu cilvēku un ģimeņu pieredzei, savienojoties kopā kā ķēdes posmi un kā caur redzamo, tā neredzamo – ticības? – pasauli aicinot lasītāju pārvērtēt arī pašam savu personisko vēsturi.

Šajā tāpat kā iepriekš izdotajās grāmatās Gatis Līdums spēj apvienot sev raksturīgo psihoterapeita dzelmaino un analītisko skatienu ar valodas rotaļīgo inteliģenci.

Ilze Jansone, rakstniece un teoloģe


Psihoterapeita, teologa, kurzemnieka un lecīgā intelektuāļa Gata Līduma “Mirušo kurzemnieku stāsti” ir kā no dzīves jūras izskaloti oļi. Krājumā to ir vienpadsmit. Lakoniski līdz neiespējamībai, bet gana materiāli, lai ar tiem izšķaidītu trauslas intelektuālas konstrukcijas. Par to, ka cilvēcība kara laikā ir nāvīgi bīstama; vai var būt vainīgs, ja dari ļaunu, lai darītu labu; kā pretošanās okupācijas režīmam var būt neredzama un jautra vienlaikus. Tomēr pateikt, ka stāstos attēlotais laiks savu plūdumu uzņem no 1940. gada līdz mūsdienām, ir tikai bezkaislīga fakta konstatēšana. Patiesībā šis stāstu krājums ir kā escape room, kura atslēga meklējama grāmatas sākumā rodamajā Eduarda Virzas citātā par Dievu, kas kā sams upju dzelmēs peld un dzīvo rases asinīs un pārtiek no tām, un aiziet uz citurieni, kad tās izsīkušas.

Oskars Vizbulis, rakstnieks


Īstie stāsti nekad nav skaļi – tie vienkārši dzīvo cilvēkos un paliek vēl ilgi pēc viņiem. “Mirušo kurzemnieku stāsti” it kā atgādina, ka dzīvē un cilvēku pieredzē vissvarīgākais ne vienmēr nonāk grāmatās. Daži stāsti tiek izstāstīti vienu vienīgo reizi un tikai tiem, kas prot klausīties un sadzirdēt arī nepateikto.

Ceru, ka arī manu kurzemnieces stāstu kāds reiz uzklausīs un pierakstīs.

Inga Grencberga, rakstniece un #LaiksLasīt vēstnese

160 pages, Hardcover

First published July 1, 2026

Reviews

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

Īstie stāsti nekad nav skaļi – tie vienkārši dzīvo cilvēkos un paliek vēl ilgi pēc viņiem. “Mirušo kurzemnieku stāsti” it kā atgādina, ka dzīvē un cilvēku pieredzē vissvarīgākais ne vienmēr nonāk grāmatās. Daži stāsti tiek izstāstīti vienu vienīgo reizi un tikai tiem, kas prot klausīties un sadzirdēt arī nepateikto.

Ceru, ka arī manu kurzemnieces stāstu kāds reiz uzklausīs un pierakstīs.

[Sintija Meijere · Rating 3.75 out of 5]

Psihoterapeita Gata Līduma debija daiļliteratūras lauciņā - cilvēkstāsti par 20.gs., II Pasaules karu un okupāciju. Autora psiholoģijas grāmatas neesmu lasījusi, jo nav mans lauciņš, bet šī, protams, mana tēma.
11 stāsti, kas atspoguļo dzimtas un cilvēku stāstus, senču atmiņas un ir ļoti laba un vērtīga mutvārdu vēsture. Autentiski un lakoniski.
Pats autors min, ka gribētu, lai šo grāmatu lasa jaunieši, tāpēc rakstījis bez daiļrunīgiem izpušķojumiem, diezgan īsi un viegli uztverami. Šajā ziņā stāstu krājums, manuprāt, izdevies labs. Man kā pieredzējušam vēstures urķim bija drusciņ par īsu un vieglu.
Bet atsevišķi stāsti, to kolorītie varoņi un trāpīgi atainotie sadzīves momenti patika!

[Inga Ievina · Rating 2.75 out of 5]

Varbūt pie vainas ievadstāstiņš, kurā autors atklāti parāda savu rasistisko iedabu, kas nule nākusi lielā modē; varbūt Harkivas saukšana par Harkovu 2026.gadā izdotā grāmatā; varbūt fakts, ka stāsti nekad nav bijis mans mīļākais žanrs, - bet šis nebija man. Autora attieksmes man te bija par daudz, literatūras par maz. Ar prātu gan saprotu, ka nosacīti patiesas smaga (kara/pēckara) laikmeta liecības ir pelnījušas vismaz dažas zvaigznes par to saglabāšanu nākotnei. Nu tad lai tās dažas arī tiek no manis.

[Katrīna Ostrovska · Rating 5 out of 5]

Izcila grāmata. Stāsti, ko var un vajag atstāt nākamajām paaudzēm. Tik dažādi, patiesi, skaudri un vienlaikus skaisti.
Autoram nevajadzētu būt tik pieticīgam, šauboties, vai kāds to lasīs. Šie stāsti ir jāstāsta, arī tie, kas vēl palikuši neizstāstīti, jo tieši tajos ir mūsu atmiņas, mūsu pieredze un mūsu cilvēcība.