“Savāds, līdz sāpīgumam trausls pētījums par iekāres brutalitāti un šo alku ignorēšanas liktenīgumu… Izsmalcināti!” Īmera Makbraida, īru rakstniece
Jonghje dzīvo šķietami parastu dzīvi: viņa ir apzinīga sieva, bet viņas vīrs – kluss, pieklājīgs biroja darbinieks. Kādu dienu, grotesku nakts sapņu pamudināta, Jonghje nolemj kļūt par veģetārieti. Tomēr Dienvidkorejā, kur veģetārisms gandrīz nav zināms un tradīcijas tiek strikti ievērotas, tas tiek uzskatīts par šokējošu apvērsumu. Jonghjes pasīvās pretošanās izpausmes strauji kļūst vēl dīvainākas un biedējošākas – no seksuāla sadisma līdz pašnāvības mēģinājumam un arvien erotiskākiem un satraucoši nelīdzsvarotiem mākslas darbiem, kas viņu ievelk arvien dziļāk fantāziju pasaulē…
Vienlaikus satraucošais un brīnišķīgais romāns “Veģetāriete” ir kā literāra atklāsme par mūsdienu Dienvidkoreju, tas ir stāsts par kaunu, alkām un mūsu vilcināšanos saprast un ieklausīties citos.
… šī grāmata tieši un nesaudzīgi satricina visas lasītāja maņas … lai gan lasīju to arī eng, tikai tagad - izcilā Ildzes Šķesteres tulkojumā - es saprotu Nobela žūriju … lasot šo grāmatu - neko negaidiet, lasiet ar atvētu prātu - un jūs saņemsiet visu, ko vien var sniegt grāmata …
[..] viņš sajuta spēku kā neapgrieztā mežonīgā kokā [..]
Man ir grūti pievienoties pārējo sajūsmai. Lai arī man patika doma par to, cik maz mēs saprotam citus un ka bieži vien negribam to darīt, pats stāsts man šķita pārāk abstrakts un sajūtu “es šo noteikti ieteikšu citiem” nenoķēru. Bet tā gadās.
"Šis viss bija bezjēdzīgs. Viņa to vairs nevarēja izturēt. Viņa vairs nevarēja iet uz priekšu. Viņa negrib iet tālāk. Viņa vēlreiz pārlaida skatienu mājas lietām. Tās nepiederēja viņai. Tieši tāpat šķita, ka viņas dzīve nepiederēja viņai." Un nē, šīs nav galvenās varones domas. Lieliska grāmata, kas parāda sabiedrības tradīcijas, sievietes identitāti un to, kā viens pateikts “nē” maina dzīves. Skarba un ne visiem piemērota lasāmviela.