Šī romāna 2.grāmatā Gitas un Valtera likteņus krusto kara un pēckara laiks. Valters nonāk leģionā, viņa brālis - Kurzemes katlā. Pēkšņi kādā naktī arī Gitas nepadarītajiem darbiem, iemērktajai veļai un rītdienas iecerēm vairs nav nozīmes. Bet pat čekas pagrabi, cietums un Sibīrija nespēj satricināt Gitas mīlestību pret dzimteni, vēlmi sastapt visus vējos izkaisītos piederīgos. Grāmata ir emocionāls vēstījums par sievieti, tās mīlestību, spēku, izturību un spītu.
Vera Volkēviča (dzimusi Gargurne) mācījusies Vecpiebalgas pamatskolā un Vestienas divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Bijusi izsūtījumā Vorkutā. Pēc atgriešanās Latvijā strādā par krāsotāju. Šajā darbā iegūst neārstējamu slimību - alerģiju. Viņa ļoti mīlējusi suņus, grāmatu lasīšanu un operu, skaistas puķes ar svešiem un sarežģītiem vārdiem un aizvien kārtību ap sevi. Vienīgi nav paticis gatavot ēst - to uzskatījusi par lieku laika nosišanu. Dzīves laikā izveido pamatīgu kartotēku par sengrieķu mitoloģiju.
Pļaukas II grāmatā turpinām dzīvot līdzi Gitai. Latvijā varu pārņēmusi Vācija. Valters joprojām ir Gitas stiprā aizmugure, kur patverties no visiem vējiem, lai gan dažs labs dzīves vējš pamanās sašūpot viņu attiecības, tomēr abi spēj nostāvēt taisni un samērā mierīgi pārcieš vācu okupāciju. Taču līdz ar frontes līnijas tuvošanos un pēdīgi ar krievu ienākšanu Rīgā - Gitas dzīve sadrūp sīkās lauskās. Valteru aizved Vācieši, Gitas lielais brālis nonāk Kurzemes katlā, otra brāļa liktenis nav zināms kopš pirmās padomju okupācijas un Gita, lai gan cenšas dzīvot cik klusi vien spēj - kļūst par tautas nodevēju - čeka, cietums un Sibīrija. Gita ir kā nezāle, kas neiznīkst - viņa atgriežas Latvijā, taču viņas mīļā Latvija ir stipri mainījusies, tāpat kā pēc izsūtījuma gadiem ir mainījusies pati Gita. Cik daudzus Gita sastaps Latvijā un cik gan daudzus nāksies meklēt un cerēt reiz atkal satikt.
Šī daļa ir daudz emocionālāka un dažu brīdi nācās cīnīties ar kamolu kaklā - domājot par Gitu un daudzām viņas līdzgaitniecēm, kas izrautas no mājām, kur palikuši bērni, kas palikušas bez saziņas iespējām un nezinot neko par tuvinieku likteni. Teju pirmos trīs gadus Gita esot cietumā un izsūtījumā nesaņēma un nedrīkstēja nosūtīt nekādu ziņu tuviniekiem, lai uzzinātu vai maz mīļie ir dzīvi - prātam neaptverami un baisi, cik viegli bija pazust un tapt pazaudētam kara laikā.
Biju sagatavojusies lasīt Sibīrijas izsūtījuma stāstu, taču grāmatā tie parādījās tikai kā tumšu domu fragmenti - domas ko Gita centās atgaiņāt. Taču daudz vairāk atklājās čekas pagrabos un cietumā pārdzīvotais vēl pirms izsūtījuma, par ko iepriekš šķiet nebija nācies lasīt.
Grāmatu caurstrāvo tumšs naids pret pāri darītājiem un neticama dzimtenes mīlestība, un tāpat kā pirmo pirmo grāmatu arī šo caurvij atspirdzinošs sarkastisks humors.
Grāmata, šķiet, lasījās ātrāk kā pirmā un, lai gan biju plānojusi ieturēt pauzi - tomēr nespēju - stāsts ir aizrāvis un lasīšu uzreiz arī trešo daļu, jo otrā daļa joprojām atstāja daudz jautājumus un cerības, kam gribas ātrāk rast piepildījumu.
Varēja just, ka rakstniece jau ierakstījusies un stāsts attīstījās daudz raitāk. Galvenā doma, kas nepameta grāmatas otrajā daļā - cik ļoti padomju režīms mums nodarīja pāri. Un šoreiz es domāju tieši cilvēku rakstura un ieradumu ziņā. Rakstniece tik tieši parādīja, kā režīms iemācīja zagt (no darba vietas), nepiepūlēties lieki, jo tāpat minimumu nopelnīja, izmantot blatu un zemletes sistēmu utt. Skaudri, nereāli skaudri, ka mums kā tautai tik ļoti nodarīts pāri, ka mūs tik ļoti izmainīja.
Pļauka - šis vārds tik ļoti trāpīgi atbilst tetraloģijas 2.daļai. Cauri visiem okupāciju mudžekļiem, sājām ačgārnībām un vēl Valtera noķeršanu un aizsūtīšanu ar vācu kuģi, Ligitai ir jāsaņemas. Sava beidzot dzīvā, trešā bērniņa dēļ. Bet viņa ir bijusi pārāk pieķērusies Valteram. Bez viņa Ligita kļūst neuzmanīga, pat izklaidīga, neapzinoties, ka sāktā krievu komunistu okupācija ievilksies mūža garumā. Tik daudz ir sakrājies, ka viņa, ak! - uzejot kaut cik lādzīgam savas darbavietas priekšnekam, sāk atklāt savu milzīgo riebumu pret šo totalitāro varu. Un, kur gadījies, kur ne, pēc dažām dienām naktī pie durvīm klauvē jau krievu sumpurnis. Izārda, izposta viņu. Uz pratināšanu. Čekas pagrabos. Jā, tad cietums, kurā atrod radniecīgas dvēseles, kas palīdz viņai nesajukt prātā un izturēt šo morālo briesmu slogu. Bet tad pēc 3 mēnešiem Lejastagila. Sibīrija uz 8 gadiem. Krāsošana bīstamos apstākļos, iekārtai vaļīgās virvēs 15 metru augstumā, ļodzīgās sastatnēs. Tomēr latvietis ir sīksts un nepadodas. Tāpat Ligita. Atgriežoties dzimtenē, viss ir tik pārvērties, ka viņa pat vairs nespēj būt savā iepriekš tik iemīļotajā Rīgā. Viss tik prasts, pretīgs, pārkrievots. Taču viņas dēls un Valters - jā, kur tie ir?! Sašutums, neizpratne, trauksme. Tomēr viņas Pēdaiņu ģimene vēl kaut cik turās kopā - krustmāmiņa, brālis Bruno un viņa ģimene ir Valmieras pusē. Turp dodas arī Ligita, lai sāktu visu no paša, paša sākuma. It kā viņas pirms tam nemaz nebūtu bijis.
Ar naidu pret krieviem par neizmērāmi salauzto dzīvi, nicinājumu un par spītu - viņa dzīvos
Mums tikpat kā maize ir vajadzīga apbrīna, smaidi, ziedi - nu, kaut vai tā klusā apziņa, ka mūs kāds iekāro…(57.lpp)
Vārdi vispār nav nekas. Vērtīgs ir tikai tas, kas paliek apziņā. Krievu šektaiņi to varēs sadragāt tikai kopā ar smadzenēm. (203.lpp)
Patiešām. Latvijā saule uzlēks un rietēs kā arvien. Mūžīgi mūžos! Šī apziņa likās kā balsts, kā kas nezūdošs, ko nekāda pasaules varmācība nespēs grozīt. Vismaz saule. (293.lpp)
Vientulība reizēm ir patīkama, tomēr vajag vismaz vienu, kuram par to pastāstīt. (505.lpp)
Pļauka 4 grāmatu romāns man ļoti atgādināja Vladimira Kaijaka Enijas bizes grāmatas, man ļoti tuvas un mīļas - par vienas dzimtas pieredzēm cauri Latvijas dažādajiem laikiem- brīvā valstī, kara un okupācijas gados, kā arī padomju režīmā. Arī šajās grāmatās ir līdzīgs stāsts, tikai ne laukos, bet par jaunu Rīgas meiteni, kurai nākas iziet cauri visiem režīmiem un izsūtīšanai, un tad no jauna veidot dzīvo nu jau pārmainītajā Latvijā. Ļoti uzrunāja galveno varoņu morāles un pārdomas par režīmiem. Ļoti skaisti uzrakstīts romāns, it sevišķi ņemot vērā, ka autorei šis ir pirmais un vienīgais šāda veida darbs. Tiem, kam tuva Valmierā un tās apkārtne- vairāku grāmatu notikumi risinās tieši Valmierā. Atsevišķas daļas (piemēram, ceļojums uz Kaukāzu), man šķita ne tik interesants, bet kopumā romāns ļoti aizraujošs! Iesaku!
Ir pagājuši tik daudz gadi, bet metodes nav mainījušās, pārdomas, sajūtas. Grāmata, ko lasot, gribas bļaut par netaisnību, šausmām, ko piedzīvojušas strādīgas, nevainīgas ģimenes. Te nav briesmu stāstu no izsūtījuma, te ir aprakstīta dzīve Latvijā, dzimtenes mīlestību un naidu pret okupantiem. Šeit nevar teikt patika/nepatika, te ir jāizlasa.
Es nebeidzu jūsmot par šiem 4 ķieģeļa izmēra sējumiem! Tik precīzi, trāpīgi un aktuāli vates psihoportreta attainojumi, ka šķiet tie sarakstīti pēc vates tautas iebrukuma Ukrainā. Bet nē! Tas viss tapis pag.gs.80.-ajos, kad visas zālītes un nezālītes mugurkaulu mežģīdamas laipoja vai labākajā gadījumā caur simboliem vai alegorijām kaut ko iztālēm neskaidri mālēja.
Grāmata, no kuras nevar atrauties! Smieklīgākie salīdzinājumu, izvērtējot karavīru virsnieku apģērbu, attiecīgi novērtējot latviešu un ienācēju dzīves kvalitāti, un tas pa vidu varas maiņām, kā tās izmaina ikdienu parastu darboties gribošu iedzīvotāju dzīvēs.