Lieku vērtējumu pēc mērķauditorijas domām - man šo grāmatu burtiski uzspieda brāļameita, kura to esot pārlasījusi ļooooti daudz reizes. Pēdējā ciemošanās reizē viņa to izņēma no sava plaukta un ielika manās rokās. Tā kā uz jautājumu, ko tad, ja man nepatiks, man atbildēja, ka tad es būšot jocīga, tad saprotiet paši... Es taču nevaru atzīties, ka esmu veca tante, kura vairs neko nesaprot. Mērķauditorijai joki likās smieklīgi, nevis pārdozēti 100 reizes, nepaplašinātie teikumi mērķauditorijai tikai atvieglo un paātrina lasīšanas procesu un neprasījās nekāds dziļums (ar normālu pārdzīvošanu par pazudušiem vecākiem). Ar mērķauditoriju esmu vienisprātis, ka īpaša odziņa ir ilustrācijas. Saprotu, kāpēc tā tik ļoti patika mērķauditorijai un droši vien tas ir labi, ka bērnu grāmatas tiek rakstītas bērniem.