What do you think?
Rate this book
Danse Macabre #1
Deja ar nāvi
Londona, 1869. gada nogale.
Viktorija Roze Elingtona, aristokrātiskas izcelsmes meitene, nekad nav gribējusi mācīties maģiju, taču studijas Karaliskajā Maģijas akadēmijā ir viņas vienīgā iespēja uzzināt patiesību par tēva, Lielbritānijas arhimaga, nāvi.
Kad Viktorijai aprit astoņpadsmit gadu, viņa dodas uz Augšlondonu – krāšņo un valdzinošo pilsētu debesīs. Un tas nekas, ka Akadēmijā uzņem tikai vīriešus.
Jau drīz Viktorija secina, ka ar ielavīšanos vien nepietiek, – arī viņas alter ego Viktors Elingtons sastopas ar šķēršļiem. Meitene tiek ierauta sazvērestību un noslēpumu virpulī, Akadēmijas gaiteņos ir sastopama nāve un nodevība, saldi solījumi un ledains aprēķins. Pamazām Viktorija apjauš, ka patiesībai var būt augstāka cena, nekā viņa ir ar mieru maksāt...
“Deja ar nāvi” ir fantāzijas triloģijas Danse Macabre pirmā grāmata. Tajā attēlota ļoti savdabīga laiktelpa – Viktorijas laikmeta alternatīvā Londona. Ir Augšlondona, kurā mājo aristokrātijas zieds, un Lejaslondona – nabadzības, apspiestības un ciešanu elle. Laura Dreiže niansēti un vēsturiski precīzi uzbūrusi Viktorijas laikmeta sadzīvi, uzvedības normas, tikumus un netikumus – protams, iekļaujoties fantāzijas žanra struktūrā.
Viktorija Roze Elingtona, aristokrātiskas izcelsmes meitene, nekad nav gribējusi mācīties maģiju, taču studijas Karaliskajā Maģijas akadēmijā ir viņas vienīgā iespēja uzzināt patiesību par tēva, Lielbritānijas arhimaga, nāvi.
Kad Viktorijai aprit astoņpadsmit gadu, viņa dodas uz Augšlondonu – krāšņo un valdzinošo pilsētu debesīs. Un tas nekas, ka Akadēmijā uzņem tikai vīriešus.
Jau drīz Viktorija secina, ka ar ielavīšanos vien nepietiek, – arī viņas alter ego Viktors Elingtons sastopas ar šķēršļiem. Meitene tiek ierauta sazvērestību un noslēpumu virpulī, Akadēmijas gaiteņos ir sastopama nāve un nodevība, saldi solījumi un ledains aprēķins. Pamazām Viktorija apjauš, ka patiesībai var būt augstāka cena, nekā viņa ir ar mieru maksāt...
“Deja ar nāvi” ir fantāzijas triloģijas Danse Macabre pirmā grāmata. Tajā attēlota ļoti savdabīga laiktelpa – Viktorijas laikmeta alternatīvā Londona. Ir Augšlondona, kurā mājo aristokrātijas zieds, un Lejaslondona – nabadzības, apspiestības un ciešanu elle. Laura Dreiže niansēti un vēsturiski precīzi uzbūrusi Viktorijas laikmeta sadzīvi, uzvedības normas, tikumus un netikumus – protams, iekļaujoties fantāzijas žanra struktūrā.
- GenresFantasy
320 pages, Hardcover
First published September 7, 2015
5 people are currently reading
57 people want to read
About the author
Laura Dreiže
41 books120 followersLaura Dreiže (1990) is a Latvian writer, translator, editor, author of acclaimed fantasy and science fiction novels. Her first stories were crafted during her school days, ignited by a fascination for myths, legends, history, and folklore from various cultures, which still remains her primary source of inspiration. She's a three-time winner of the Zvaigzne ABC award, and several of her books have been included in the reading promotion program Children, Youth and Parents' Jury. She also created the Latvian branch of the National Novel Writing Month challenge.
When not writing, Laura is either busy traveling and exploring the world, or curled up with a book and knitting needles.
When not writing, Laura is either busy traveling and exploring the world, or curled up with a book and knitting needles.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 31 reviews
September 21, 2015
Lasās jau ātri, bet tik ļoti nedomāt līdz, lai izbaudītu šos literāros centienus es nespēju.
Ja būtu par Jelgavas burvju akadēmiju, tad ieliktu 3 zvaigznītes, sak, tas tak pašmāju produkts, bet ja par Londonu, tad jāmērī pēc Londonas lineāla un tāpēc tāds fanfiction divnieciņš.
Ja būtu par Jelgavas burvju akadēmiju, tad ieliktu 3 zvaigznītes, sak, tas tak pašmāju produkts, bet ja par Londonu, tad jāmērī pēc Londonas lineāla un tāpēc tāds fanfiction divnieciņš.
February 4, 2018
Līdz pēdējam momentam tiecos uz 4 zvaigznēm, jo tomēr ir lietas, kam piesieties, bet tā teikt, beigās visi diegi trūkst... :D
Ja grāmata izraisa šādas pēc-emocijas, nu tās ir 5 zvaigznes un R.I.P. apkārtējiem, kuriem būs jāpacieš mana histērisko joku un visādi citādi nepieskaitāmā uzvedība.
http://wp.me/p3llvl-3k
Ja grāmata izraisa šādas pēc-emocijas, nu tās ir 5 zvaigznes un R.I.P. apkārtējiem, kuriem būs jāpacieš mana histērisko joku un visādi citādi nepieskaitāmā uzvedība.
http://wp.me/p3llvl-3k
November 4, 2015
Izlasījās jau dikti ātri, vienā rāvienā, spēj tik šķirt lapaspuses. Autore māk piesaistīt lasītāja uzmanību notiekošjam un rakstīšanas manierei ar nav ne vainas. Piedzīvojumu daļa, kad iešūpojas rauj lasītāju līdzi, ka i ne pretī noturēties. Taču līdz ko izlasīto piesēdi un pārdomā sāk līst ārā dažādi jautājumi, par notiekošā būtību nu jēgu, par pasaules uzbūvi un pāris pamatlietām.
Man centrālā problēma bija saprast kādēļ tieši Londona? Kāpēc ne Rīga, Tukums vai Jelgava? Pēc grāmatas izlasīšania es jorojām neeredzu kādēļ notikumiem ir jānotiek tieši Londonā. Tas varēja notikt jebkur, praktiski nav nekādu atsauču uz tā laika valdību, to attiecībām ar Maģijas Akadēmiju. Vieta pastāv itkā pati par sevi atrauti no visas pasaules, vairāk tādi kā kopmītņu stāsti.
Vēl padomāšu un papildināšu.
Man centrālā problēma bija saprast kādēļ tieši Londona? Kāpēc ne Rīga, Tukums vai Jelgava? Pēc grāmatas izlasīšania es jorojām neeredzu kādēļ notikumiem ir jānotiek tieši Londonā. Tas varēja notikt jebkur, praktiski nav nekādu atsauču uz tā laika valdību, to attiecībām ar Maģijas Akadēmiju. Vieta pastāv itkā pati par sevi atrauti no visas pasaules, vairāk tādi kā kopmītņu stāsti.
Vēl padomāšu un papildināšu.
September 10, 2015
Būsim precīzi - 3,5. Un tāpēc, ka šī ir pirmā daļa un es domāju, ka viss tika iešūpojas :)
Aizgāju gulēt 4:00, bet izlasīju(jo vēl vienu nodaļu...vēl tikai vienu...) :)
Autorei ir ļoti patīkams rakstības stils - man nepalika garlaicīgi. Ātri lasījās uz priekšu.
Man šķiet, ka kopš Roulinga radīja Poteru, ikviena cita grāmata, kurā pieminēta burvju skola, automātiski uzreiz liek iedomāties par Hariju(kaut vai uz īsu brīdi). Protams, arī es iedomājos, bet tas bija tikai uz brīdi. Tas, ka ir Poters, nenozīmē, ka ikvienam citam autoram ir aizliegts par burvju skolām rakstīt.
Mans mīļākais varonis bija Glāss, jo mani velk pie tumšiem varoņiem. Tie vnk ir interesanti. Es nebiju sajūsmā par dažām epizodēm - tās es ļoti labprāt neredzētu saistībā ar savu iemīļoto, tumšo Glāsu, bet nu...
Viktorija man likās ok. Protams, šis tas no viņas darītā bija nepārdomāti, bet tad atkal - viņai ir 18 gadu, jaunības maksimālisms un galvā ieņemta ideja. Pilnīgi normāli, ka viņai viņas prātā viss izskatās ok un ka gan jau viņa tiks cauri visur veiksmīgi. Es atceros sevi 18 gados - nu nevaru es teikt, ka visi lēmumi, ko tad pieņēmu bija baigi pārdomātie vai baigi gudrie. Man reizēm gadījās tieši kā Viktorijai - vispirms darīju un tad domāju vai arī darīšanas procesā sapratu, ka...dēēēm, neesmu visu līdz galam izdomājusi.
Pārģērbšanās par vīrieti....nu...neesmu droša, ka ar apģērbu un frizūru pietiktu, bet vairāk par domām, vai gadījumā balss un dušošanās paslepus nav aizdomīgas, es domāju par to, vai nevienam neliekas aizdomīga ģībelība, nemitīgā salekšanās un vārgulība(nu, kā teikt - ka čalis tāds baigi...nevīrišķīgs). Taču, ja godīgi, tā ļoti, ļoti es par to visu neuztraucos un neanalizēju. Pieņēmu kā ir un viss.
Patika Londona gaisā un gaidu iespēju uzzināt ko vairāk par tās izskatu ārpus skolas.
Kopumā, man bija interesanti, patika un skaidrs ir viens - beigas mani darīja mierīgu tikai tāpēc, ka es zinu, ka tā ir triloģija un, ka gan jau...būs izdomāts atrisinājums :) Tāpat man liekas, ka būs varoņi, kas Viktoriju, atvainojos, smagi piekāsīs. Taču, tās ir tikai manas idejas un man patīk brīži, kad manas idejas izrādās nepareizas :)
Šis ir tikai sākums. Gaidu otro daļu, lai izietu tā kārtīgāk ārpus akadēmijas un uzzinātu ko vairāk par pasauli. Pēc otrās grāmatas anotācijas nojaušu, ka tas notiks.
Aizgāju gulēt 4:00, bet izlasīju(jo vēl vienu nodaļu...vēl tikai vienu...) :)
Autorei ir ļoti patīkams rakstības stils - man nepalika garlaicīgi. Ātri lasījās uz priekšu.
Man šķiet, ka kopš Roulinga radīja Poteru, ikviena cita grāmata, kurā pieminēta burvju skola, automātiski uzreiz liek iedomāties par Hariju(kaut vai uz īsu brīdi). Protams, arī es iedomājos, bet tas bija tikai uz brīdi. Tas, ka ir Poters, nenozīmē, ka ikvienam citam autoram ir aizliegts par burvju skolām rakstīt.
Mans mīļākais varonis bija Glāss, jo mani velk pie tumšiem varoņiem. Tie vnk ir interesanti. Es nebiju sajūsmā par dažām epizodēm - tās es ļoti labprāt neredzētu saistībā ar savu iemīļoto, tumšo Glāsu, bet nu...
Viktorija man likās ok. Protams, šis tas no viņas darītā bija nepārdomāti, bet tad atkal - viņai ir 18 gadu, jaunības maksimālisms un galvā ieņemta ideja. Pilnīgi normāli, ka viņai viņas prātā viss izskatās ok un ka gan jau viņa tiks cauri visur veiksmīgi. Es atceros sevi 18 gados - nu nevaru es teikt, ka visi lēmumi, ko tad pieņēmu bija baigi pārdomātie vai baigi gudrie. Man reizēm gadījās tieši kā Viktorijai - vispirms darīju un tad domāju vai arī darīšanas procesā sapratu, ka...dēēēm, neesmu visu līdz galam izdomājusi.
Pārģērbšanās par vīrieti....nu...neesmu droša, ka ar apģērbu un frizūru pietiktu, bet vairāk par domām, vai gadījumā balss un dušošanās paslepus nav aizdomīgas, es domāju par to, vai nevienam neliekas aizdomīga ģībelība, nemitīgā salekšanās un vārgulība(nu, kā teikt - ka čalis tāds baigi...nevīrišķīgs). Taču, ja godīgi, tā ļoti, ļoti es par to visu neuztraucos un neanalizēju. Pieņēmu kā ir un viss.
Patika Londona gaisā un gaidu iespēju uzzināt ko vairāk par tās izskatu ārpus skolas.
Kopumā, man bija interesanti, patika un skaidrs ir viens - beigas mani darīja mierīgu tikai tāpēc, ka es zinu, ka tā ir triloģija un, ka gan jau...būs izdomāts atrisinājums :) Tāpat man liekas, ka būs varoņi, kas Viktoriju, atvainojos, smagi piekāsīs. Taču, tās ir tikai manas idejas un man patīk brīži, kad manas idejas izrādās nepareizas :)
Šis ir tikai sākums. Gaidu otro daļu, lai izietu tā kārtīgāk ārpus akadēmijas un uzzinātu ko vairāk par pasauli. Pēc otrās grāmatas anotācijas nojaušu, ka tas notiks.
June 25, 2016
Netaisnība visām triloģijām ir tāda, ka, ja pirmā daļa izraisa sajūsmu, ir pacietīgi jāsēž un jāgaida nākamās daļas, lai gan tu nevari pacietīgi gaidīt, jo grāmata izraisījusi dīdīšanās efektu.
No sākuma es vilku paralēles ar Rotfusu, bet pēc tam tas kaut kā pārgāja un attīstījās Dreižes notikumi, ne Rotfusa.
Vērtējuma ziņā - 4,5 zvaigznes.
Ugh, mēnesis līdz turpinājumam un 2 līdz sērijas noslēgšanas grāmatai man šķiet bezgalīgi daudz.
No sākuma es vilku paralēles ar Rotfusu, bet pēc tam tas kaut kā pārgāja un attīstījās Dreižes notikumi, ne Rotfusa.
Vērtējuma ziņā - 4,5 zvaigznes.
Ugh, mēnesis līdz turpinājumam un 2 līdz sērijas noslēgšanas grāmatai man šķiet bezgalīgi daudz.
September 28, 2015
Grūti par šo grāmatu uzrakstīt recenziju, jo viņa ir nedaudz no sērijas “pa vienu ausi iekšā, pa otru - ārā” tā vienkāršā iemesla dēļ, ka īsti nemēģina pateikt ko vairāk – vairāk par cilvēkiem, vairāk par dzīvi, vairāk par… nu par da jebko. Autore stingri pieturas pie sižeta, kurš, nenoliegšu, ir ļoti rūpīgi pārdomāts un cītīgi izcakots, tādēļ arī notur interesi, bet nekas vairāk šajā stāstā sevišķi arī nav. Tā spītīgi turas tikai uz sižeta pleciem, nerosinot nekādas domas ārpus tā rāmjiem. Protams, ne vienmēr tas ir nepieciešams, bet reizēm gribas ieraudzīt pa kādam teikumam, kuru izlasot, iekšā kaut kas ietrīsas, jo sirdsbalss atpazīst savu subjektīvo patiesību tajā, kas izlikts uz lapas. Nāves dejā īsti tādu brīžu nebija.
Ir tāda mistera Bīna sērija, kur viņš nevar aizmigt un tāpēc skaita aitas, kas uzzīmētas gleznā. Sapratis, ka skaits nemitīgi sajūk, Bīns paņem kalkulatoru, sarēķina visu kopā un, ieraudzījis gala iznākumu, momentā atkrīt spilvenos un aizmieg. Ar šo grāmatu jutos līdzīgi – jā, ir interesanti un, jā, gribas lietu novest līdz galam, bet tiklīdz es izlasīju tās pēdējo vārdu (spoilers: pavediens), tā ieliku grāmatu plauktā un, ja vien tai drīz neiznāktu turpinājums, droši vien sevišķi vairāk par to nedomātu.
Tomēr lielāko grāmatas daļu man bija liels prieks par stāsta galveno varoni, precīzāk, par to, cik ļoti no miesas un asinīm viņa šķita. Vietām, protams, parādījās pa kādai neloģiskai rīcībai vai līdz galam neiederīgam lēmumam, kas tikai padzina uz priekšu darbību, bet man kaut kā radās iespaids, ka galvenā varone ir daudz dzīvāka un cilvēcīgāka par varoņiem, kas atrodami autores iepriekšējās grāmatās. Arī rakstības stils šoreiz šķita citādāks un man vairāk gāja pie sirds, lai gan brīžiem ārkārtīgi tēlaino salīdzinājumu daudzums traucēja pievērsties notikumiem.
Kopumā – kaut kur no grāmatas vidus Nāves deja kļūst par visnotaļ aizraujošu lasāmvielu, kas noteikti liks atgriezties pie turpinājumiem. Prieks par autori, kurai pilnīgi noteikti ir talants, idejas un, varbūt pats svarīgākais, gribasspēks tās uzlikt uz papīra.
Ir tāda mistera Bīna sērija, kur viņš nevar aizmigt un tāpēc skaita aitas, kas uzzīmētas gleznā. Sapratis, ka skaits nemitīgi sajūk, Bīns paņem kalkulatoru, sarēķina visu kopā un, ieraudzījis gala iznākumu, momentā atkrīt spilvenos un aizmieg. Ar šo grāmatu jutos līdzīgi – jā, ir interesanti un, jā, gribas lietu novest līdz galam, bet tiklīdz es izlasīju tās pēdējo vārdu (spoilers: pavediens), tā ieliku grāmatu plauktā un, ja vien tai drīz neiznāktu turpinājums, droši vien sevišķi vairāk par to nedomātu.
Tomēr lielāko grāmatas daļu man bija liels prieks par stāsta galveno varoni, precīzāk, par to, cik ļoti no miesas un asinīm viņa šķita. Vietām, protams, parādījās pa kādai neloģiskai rīcībai vai līdz galam neiederīgam lēmumam, kas tikai padzina uz priekšu darbību, bet man kaut kā radās iespaids, ka galvenā varone ir daudz dzīvāka un cilvēcīgāka par varoņiem, kas atrodami autores iepriekšējās grāmatās. Arī rakstības stils šoreiz šķita citādāks un man vairāk gāja pie sirds, lai gan brīžiem ārkārtīgi tēlaino salīdzinājumu daudzums traucēja pievērsties notikumiem.
Kopumā – kaut kur no grāmatas vidus Nāves deja kļūst par visnotaļ aizraujošu lasāmvielu, kas noteikti liks atgriezties pie turpinājumiem. Prieks par autori, kurai pilnīgi noteikti ir talants, idejas un, varbūt pats svarīgākais, gribasspēks tās uzlikt uz papīra.
March 1, 2017
Lieku 2 zvaigznes, jo nav jau žēl. Bet nu šī grāmata ir kaut kas. Grāmatas varoņi ir nu izcili stulbi un nejēdzīgi (izņemot Glāsu, viņš tur ir vienīgais sakarīgais). Galvenā varone īpaši izcēlās - katrā otrajā lapaspusē nācās nobolīt acis vai nogrozīt galvu. Notikumi pilnīgi nereāli un smieklīgi (un nereālais nebija maģija vai lidojoša pilsēta). Turklāt arī valoda tracināja (pēc pirmajām 50 lpp sāk pierast), jo ik pa laikam parādījās kāds stipri dīvains vai neiederīgs un neticams vārds (vislabāk patika kā jaunas meitenes, māsīcas un labākās draudzenes viena otru nosauca par meitēnu). Tulkotā grāmatā varētu domāt, ka vienkārši jocīgs tulkojums, bet šeit nevar saprast vai autore mēģināja parādīt cik daudz dažādu vārdu viņa zina, vai mēģināja radīt 19.gs. noskaņu.
October 3, 2015
Lai arī es galveno varoni nevarēju ciest līdz pat sirds dziļumiem, jo viņa bija viena no visneracionālākajām meitenēm, ko jebkad esmu redzējusi, un lai arī man tika izbojātas pašas beigas un nebija tā pārsteiguma momenta, šī grāmata bija pelnījusi 5 zvaigznītes.
September 7, 2015
3,5 zvaigznes. Pusaudžiem patiks. Ļoti kaitinošs klifhangeris. Kopumā aizraujoši, tomēr ir, kur piesieties. Pilnā atsauksme https://gramatas.wordpress.com/2015/0...
February 8, 2016
Cik nācies lasīt Lauras darbus, valoda vienmēr šarmanti apvieno šķietamo meitenīgo naivumu ar pārliecnošu profesionālismu. Īpaša atzinība šajā darbā par rūpību, piestrādājot gan pie 19.gs. nieciņiem un niansēm, gan pie steam-punk akordiem.
Problēma kazi vienīgi tā, ka young adult žanrs kopumā, kā arī konkrēti Viktorijas hiperemocionalitāte un pirmās mīlas tvīkums īsti nav mans cup of tea. Bet, atmetot personīgo nesaderību, grāmata uzrakstīta labi. Tā tik turēt! :)
Problēma kazi vienīgi tā, ka young adult žanrs kopumā, kā arī konkrēti Viktorijas hiperemocionalitāte un pirmās mīlas tvīkums īsti nav mans cup of tea. Bet, atmetot personīgo nesaderību, grāmata uzrakstīta labi. Tā tik turēt! :)
December 27, 2015
*Sit sev pa plecu, ka biju tik gudra un sagaidīju iznākam visu triloģiju*
April 5, 2017
Pārdomas par grāmatu,
kurā ļoti bieži tiek pieminēti tintes klekši
Kopumā aizraujoša lasāmviela, kas priecē ar daudzpusīgiem tēliem un interesantiem notikumiem, taču bija arī brīži, kad likās, ka viss virpuļo pārāk ātri, liedzot man tā pa īstam just līdzi. Vai arī reizes, kad galvenā varone nerīkojās īsti loģiski, kas vienmēr kaitina. Taču lasīju ar interesi.
No otras puses - diemžēl visu laiku nepameta sajūta, ka grāmata ir sarakstīta - lasīju to nevis kā dzīvu, pulsējošu stāstu, bet kā tekstu, kurā jūtama autores balss. Tas varbūt tāpēc, ka sāku lasīt ar domu - interesanti, ko latviešu autore Laura Dreiže ir sarakstījusi. Tad nu beigās uzzināju, ko latviešu autore Laura Dreiže ir sarakstījusi, tā pa īstam stāstu neizjūtot, jo tā mazā balstiņa, kas paralēli tekstu "rediģēja" mani tā arī nepameta*. Bet papildus tam visam - prieks, ka mums ir tādi jauni un talantīgi autori!
*Tur ir pāris kļūdas. Viena no tām - ja reģistrācija akadēmijā ir jau pēc nedēļas, tad kā Viktorija var pēc balles divas nedēļas mācīties staigāt kā čalis un pēc tam paspēt piereģistrēties?
kurā ļoti bieži tiek pieminēti tintes klekši
Kopumā aizraujoša lasāmviela, kas priecē ar daudzpusīgiem tēliem un interesantiem notikumiem, taču bija arī brīži, kad likās, ka viss virpuļo pārāk ātri, liedzot man tā pa īstam just līdzi. Vai arī reizes, kad galvenā varone nerīkojās īsti loģiski, kas vienmēr kaitina. Taču lasīju ar interesi.
No otras puses - diemžēl visu laiku nepameta sajūta, ka grāmata ir sarakstīta - lasīju to nevis kā dzīvu, pulsējošu stāstu, bet kā tekstu, kurā jūtama autores balss. Tas varbūt tāpēc, ka sāku lasīt ar domu - interesanti, ko latviešu autore Laura Dreiže ir sarakstījusi. Tad nu beigās uzzināju, ko latviešu autore Laura Dreiže ir sarakstījusi, tā pa īstam stāstu neizjūtot, jo tā mazā balstiņa, kas paralēli tekstu "rediģēja" mani tā arī nepameta*. Bet papildus tam visam - prieks, ka mums ir tādi jauni un talantīgi autori!
*Tur ir pāris kļūdas. Viena no tām - ja reģistrācija akadēmijā ir jau pēc nedēļas, tad kā Viktorija var pēc balles divas nedēļas mācīties staigāt kā čalis un pēc tam paspēt piereģistrēties?
February 27, 2018
Drīzāk 4,5 zvaigznes, bet man tik tiešām patika. Biju pielasījusies dažādas atsauksmes, ka jau bija bail, ka nepatiks, bet ko tur baidīties.
Jau no paša sākuma bija grūti manā prātā nesavest kopā Viktoriju un Glāsu.
Bieži juku tekstā - Viktors, Viktorija, lai gan tie paši cilvēki, vārdi lika sevi pārlabot. Nezinu, kas bija uznācis, bet ilgi nevarēju atcerēties galveno varoņu vārdus, Glāsu jeb Tanielu (gluži kā Danielu, bet ar T :D), Teodors u.t.t. Aj, pa daudz man.
Bet nestrīdēšos, ka grāmata lasās ļoti raiti, biju pat mazliet šokēta, ka tik ātri to izlasīju, kā nekā sen nebija kaut kas biezāks lasīts.
Mazliet nepatīk, ka latviešu rakstniece raksta par Londonu, nevis to pašu Latviju, bet tam es īsti uzmanību lielu nepievērsu.
Beigas protams ir negaidītas, bet visvairāk mani apbēdina tas, ka es nezinu nā tikt pie otrās daļas. (Mūsu bibliotēka - 1,3.daļa ir, otrās nav. Grāmatnīca tālu. Dzīve ir ļauna :D)
Jau no paša sākuma bija grūti manā prātā nesavest kopā Viktoriju un Glāsu.
Bieži juku tekstā - Viktors, Viktorija, lai gan tie paši cilvēki, vārdi lika sevi pārlabot. Nezinu, kas bija uznācis, bet ilgi nevarēju atcerēties galveno varoņu vārdus, Glāsu jeb Tanielu (gluži kā Danielu, bet ar T :D), Teodors u.t.t. Aj, pa daudz man.
Bet nestrīdēšos, ka grāmata lasās ļoti raiti, biju pat mazliet šokēta, ka tik ātri to izlasīju, kā nekā sen nebija kaut kas biezāks lasīts.
Mazliet nepatīk, ka latviešu rakstniece raksta par Londonu, nevis to pašu Latviju, bet tam es īsti uzmanību lielu nepievērsu.
Beigas protams ir negaidītas, bet visvairāk mani apbēdina tas, ka es nezinu nā tikt pie otrās daļas. (Mūsu bibliotēka - 1,3.daļa ir, otrās nav. Grāmatnīca tālu. Dzīve ir ļauna :D)
July 27, 2022
Šo grāmatu paņēmu varētu teikt nejaušības pēc grāmatnīcā, un biju priecīga iepazīt latviešu rakstnieci, par kuru nezināju.
Visu cieņu, darbs rakstīts rūpīgi, var just, patiešām.
Bija varbūt pāris nianses, kurās līdz galam nenoticēju, bet tas tā, ja gribās piesieties :)
Paldies!
Visu cieņu, darbs rakstīts rūpīgi, var just, patiešām.
Bija varbūt pāris nianses, kurās līdz galam nenoticēju, bet tas tā, ja gribās piesieties :)
Paldies!
December 27, 2016
Vairāk gan 3,5/5
Grāmata lasījās ļoti ātri, autores valoda aizrauj un ietin neredzamos tīklos, no kuriem neizkļūt pat ar vislielāko gribasspēku. Ar lielu aizrautību šķīru lapaspusi pēc lapaspuses, līdz pēkšņi atdūros pret, jāatzīst, tiešām kaitinošu pēdējo lapu. Noteikti ar nepacietību gaidīšu nākamo daļu cerībā, ka tajā sameklēšu atbildes uz jautājumiem, kuri traucēja lasīt un līdz galam saprast gan grāmatā uzburto pasauli, gan varoņus.
Grāmata lasījās ļoti ātri, autores valoda aizrauj un ietin neredzamos tīklos, no kuriem neizkļūt pat ar vislielāko gribasspēku. Ar lielu aizrautību šķīru lapaspusi pēc lapaspuses, līdz pēkšņi atdūros pret, jāatzīst, tiešām kaitinošu pēdējo lapu. Noteikti ar nepacietību gaidīšu nākamo daļu cerībā, ka tajā sameklēšu atbildes uz jautājumiem, kuri traucēja lasīt un līdz galam saprast gan grāmatā uzburto pasauli, gan varoņus.
August 8, 2023
Viktorija tik emocionāli runā par tēvu pirmajā nodaļā, un viņa tik dedzīgi apņemas uzzināt, kas ar viņu noticis, bet kaut kāda iemesla dēļ, iemeslu kāpēc ieradusies akadēmijā, viņa atceras tikai devītajā nodaļā. Nevar teikt, ka tas ir tādēļ, ka gandrīz tika nogalināta, jo Elingtona kungu piemin Teodors un Viktorija nereaģē it kā viņa par tēvu būtu aizmirsusi.
Teicēja salīdzinājumi starp Glāsu un kaut ko briesmīgu (plēsēju) ir kaitinoši. Kā lai man patīk kāds, kuru visu laiku raksturo kā bīstamu. Domas par Glāsu gan vēlāk Viktorija maina. Kāpēc? Jo viņš palīdzēja kādam, kuru Viktorija nemaz nepazīst. Kā gan var piedot par slepkavības mēģinājumu tikai tāpēc, ka vaininieks sadziedēja svešinieku?
Man patika, ka pārkāpumam devītajā nodaļā (magu izjautāšanai) tika veltīti tikai daži paragrāfi tādejādi parādot, ka Viktorijai tas nelikās gluži svarīgs.
136 lapaspuses pēdējā rindkopā teikums "Joprojām trūka skaidrības, kādēļ arhimags tik noliedzoši izturas pret viņas nevainīgo izmeklēšanu..." ir vienkārši stulbs, ņemot vērā, ka tikko (lapaspuses otrajā teikumā) arhimags paskaidroja kāpēc viņš soda arī pārkāpējus, kas neapzināti pārkāpj noteikumus. Kā arī nedoudz zemāk ir teikts ka magiem jau bez Viktorijas jautājumiem ir daudz darba. Kas tur ko nesaprast?
"Meiberijs tikai pateica viņas vārdu...", "Meiberijs nepaskaidroja, kas notiktu, ja..." MĒS TO ZINĀM. To ir ļoti kaitinoši lasīt, jo es jūtos itkā lasītu vienu un to pašu teikumu otrreiz pēc kārtas.
Desmitajā nodaļā Viktorija uzkāpj uz akadēmijas jumta. Ēkai ir seši stāvi. Meitene pat neelso, kad nonāk augšpusē. Ja tiešām gribētu, es pieņemtu, ka Viktorijai ir pieredze kāpelējot, taču viņas bailes no augstuma traucē šāda pieņēmuma izdarīšanā. Saprotu kāpēc Reimonda nogurums netiek pieminēts, jo viņš uz jumta nokļuva ātrāk par Viktoriju, tādēļ varēja jau atgūties.
Nav nepieciešams paskaidrojums, kāpēc Reimonds nebija tas, kas rāpjas lejā pa skursteni. Lasot, man pat neradās doma, ka viņš, nevis meitene, varētu ielauzties kabinetā.
Par plānu uzzināju no dialoga starp Reimondu un Viktoriju. Man tas nepatika. Nebija nekāda jēga to pārrunāt. Plānu izprast varēja tam ritot.
Par akmeni, ko viņi bija sagatavojuši gadījumam, kad Meiberija kariete piestāj pie akadēmijas varēja pastāstīt vēlāk. Vai teicējs, vai viens no pārkāpējiem varēja to pieminēt.
Runājot par akmeni, kur pie velna viņi to dabūja, ja atrodas uz jumta? Rokās to noteikti Reimonds neturēja, tas apgrūtinātu kāpšanu, un no kabatas tas izkristu. Ja viņam bija kāda veida soma, to vajag pieminēt.
"Un tu gribi teikt, ka zini?" (ko meklē) Katrs cilvēks pieņemtu, ka persona, kas riskē ar nāvi vismaz zin, ko vēlas.
Notikumu un Viktorijas sajūtu raksturojums, kamēr viņa atradās skurstenī, bija lielisks. Tas ļoti palīdzēja man iejusties galvenās varones lomā.
Ak, protams. Viktorija neņems ieintriģējošu grāmatu, kas nepieder viņai, bet ielauzīsies kabinetā un pārmeklēs to. Viktorija gan vēlāk nozog istabenes brošu. Kaut gan piezīme par nevēlēšanos zagt bija stulba, man patika, ka šādā veidā tika parādītas viņas prioritātes.
Kad meitene paslēpās no istabenes, kur palika virve? Istabene noteikti būtu to pamanījusi, jo Reimonds nezināja to uzvilkt augšā.
Istabene pieņēma, ka iebrucējas ir vāveres. Kā gan vāveres varētu iekļūt sestā stāva skurstenī?
152 lapaspusē Nešs pieķer Viktoriju un saprot, ka viņa melo. Viņš pauž savas aizdomas sakot: "Studenti tikai otrajā kursā sāk pielietot maģiju praksē." Piektajā nodaļā profesors pirmā kursa studentiem paskaidro, ka tas notiek trešajā kursā.
Pirmie divi teikumi vienpadsmitajā nodaļā ir pilnīgi un galīgi nevajadzīgi
"Viņa jutās nevis izdziedināta, bet salipināta kopā," ļoti labi apraksta viņas sajūtas un domas.
Kad Eva tika pieminēta šur un tur, man bija grūtības saprast, kas viņa ir, jo Viktorijas māsa tika pieminēta tikai vienu reizi.
"Un pagaidām Glāss nebija mēģinājis grozīt viņas lēmumu," un, "Labojums: Grāss nebija mēģinājis grozīt viņas lēmumu līdz šim," ir viena un tā pati doma. Pagaidām ir sinonīms līdz šim.
Kāpēc Viktorija neteica nevienam, ka Glāss nogalināja Emoriju?
Es neesmu padeidzis lasīt grāmatu un nemaz netaisos to darīt, tāpēc nezinu vai dažas no manām problēmām ir atrisinātas.
Grāmatas anotācija nemaz neatbilst grāmatas saturam. Tā nepiemin Glāsu, Teodoru vai Rorija nāvi. Tēva nāves iemesla noskaidrošana nemaz nav tuvu Viktorijas prioritātēm.
Un man ir grūti saprast ko tieši Viktorija domā par Glāsu. Man ir grūti saprast kā man jājūtas par Glāsu.
Teicēja salīdzinājumi starp Glāsu un kaut ko briesmīgu (plēsēju) ir kaitinoši. Kā lai man patīk kāds, kuru visu laiku raksturo kā bīstamu. Domas par Glāsu gan vēlāk Viktorija maina. Kāpēc? Jo viņš palīdzēja kādam, kuru Viktorija nemaz nepazīst. Kā gan var piedot par slepkavības mēģinājumu tikai tāpēc, ka vaininieks sadziedēja svešinieku?
Man patika, ka pārkāpumam devītajā nodaļā (magu izjautāšanai) tika veltīti tikai daži paragrāfi tādejādi parādot, ka Viktorijai tas nelikās gluži svarīgs.
136 lapaspuses pēdējā rindkopā teikums "Joprojām trūka skaidrības, kādēļ arhimags tik noliedzoši izturas pret viņas nevainīgo izmeklēšanu..." ir vienkārši stulbs, ņemot vērā, ka tikko (lapaspuses otrajā teikumā) arhimags paskaidroja kāpēc viņš soda arī pārkāpējus, kas neapzināti pārkāpj noteikumus. Kā arī nedoudz zemāk ir teikts ka magiem jau bez Viktorijas jautājumiem ir daudz darba. Kas tur ko nesaprast?
"Meiberijs tikai pateica viņas vārdu...", "Meiberijs nepaskaidroja, kas notiktu, ja..." MĒS TO ZINĀM. To ir ļoti kaitinoši lasīt, jo es jūtos itkā lasītu vienu un to pašu teikumu otrreiz pēc kārtas.
Desmitajā nodaļā Viktorija uzkāpj uz akadēmijas jumta. Ēkai ir seši stāvi. Meitene pat neelso, kad nonāk augšpusē. Ja tiešām gribētu, es pieņemtu, ka Viktorijai ir pieredze kāpelējot, taču viņas bailes no augstuma traucē šāda pieņēmuma izdarīšanā. Saprotu kāpēc Reimonda nogurums netiek pieminēts, jo viņš uz jumta nokļuva ātrāk par Viktoriju, tādēļ varēja jau atgūties.
Nav nepieciešams paskaidrojums, kāpēc Reimonds nebija tas, kas rāpjas lejā pa skursteni. Lasot, man pat neradās doma, ka viņš, nevis meitene, varētu ielauzties kabinetā.
Par plānu uzzināju no dialoga starp Reimondu un Viktoriju. Man tas nepatika. Nebija nekāda jēga to pārrunāt. Plānu izprast varēja tam ritot.
Par akmeni, ko viņi bija sagatavojuši gadījumam, kad Meiberija kariete piestāj pie akadēmijas varēja pastāstīt vēlāk. Vai teicējs, vai viens no pārkāpējiem varēja to pieminēt.
Runājot par akmeni, kur pie velna viņi to dabūja, ja atrodas uz jumta? Rokās to noteikti Reimonds neturēja, tas apgrūtinātu kāpšanu, un no kabatas tas izkristu. Ja viņam bija kāda veida soma, to vajag pieminēt.
"Un tu gribi teikt, ka zini?" (ko meklē) Katrs cilvēks pieņemtu, ka persona, kas riskē ar nāvi vismaz zin, ko vēlas.
Notikumu un Viktorijas sajūtu raksturojums, kamēr viņa atradās skurstenī, bija lielisks. Tas ļoti palīdzēja man iejusties galvenās varones lomā.
Ak, protams. Viktorija neņems ieintriģējošu grāmatu, kas nepieder viņai, bet ielauzīsies kabinetā un pārmeklēs to. Viktorija gan vēlāk nozog istabenes brošu. Kaut gan piezīme par nevēlēšanos zagt bija stulba, man patika, ka šādā veidā tika parādītas viņas prioritātes.
Kad meitene paslēpās no istabenes, kur palika virve? Istabene noteikti būtu to pamanījusi, jo Reimonds nezināja to uzvilkt augšā.
Istabene pieņēma, ka iebrucējas ir vāveres. Kā gan vāveres varētu iekļūt sestā stāva skurstenī?
152 lapaspusē Nešs pieķer Viktoriju un saprot, ka viņa melo. Viņš pauž savas aizdomas sakot: "Studenti tikai otrajā kursā sāk pielietot maģiju praksē." Piektajā nodaļā profesors pirmā kursa studentiem paskaidro, ka tas notiek trešajā kursā.
Pirmie divi teikumi vienpadsmitajā nodaļā ir pilnīgi un galīgi nevajadzīgi
"Viņa jutās nevis izdziedināta, bet salipināta kopā," ļoti labi apraksta viņas sajūtas un domas.
Kad Eva tika pieminēta šur un tur, man bija grūtības saprast, kas viņa ir, jo Viktorijas māsa tika pieminēta tikai vienu reizi.
"Un pagaidām Glāss nebija mēģinājis grozīt viņas lēmumu," un, "Labojums: Grāss nebija mēģinājis grozīt viņas lēmumu līdz šim," ir viena un tā pati doma. Pagaidām ir sinonīms līdz šim.
Kāpēc Viktorija neteica nevienam, ka Glāss nogalināja Emoriju?
Es neesmu padeidzis lasīt grāmatu un nemaz netaisos to darīt, tāpēc nezinu vai dažas no manām problēmām ir atrisinātas.
Grāmatas anotācija nemaz neatbilst grāmatas saturam. Tā nepiemin Glāsu, Teodoru vai Rorija nāvi. Tēva nāves iemesla noskaidrošana nemaz nav tuvu Viktorijas prioritātēm.
Un man ir grūti saprast ko tieši Viktorija domā par Glāsu. Man ir grūti saprast kā man jājūtas par Glāsu.
This entire review has been hidden because of spoilers.
April 5, 2021
Diezgan interesants sižets par to, ka vecajos laikos, stāsta galvenā varone Viktorija iestājas maģijas akadēmijā Londonā, lai noskaidrotu sava tēva nāvi. Lai tas izdotos, viņai nākas 'pārtapt' par puisi un darīt visu iespējamo, viņas gadījumā - nepārdomāto, lai uzzinātu patiesību par tēva slepkavību.
Vissakarīgākais varonis ir noteikti Taniels, kas strādā dziedniecībā. Viņš bija tas, kurš pirmais atklāja, ka Viktorija ir meitene, jo viņa sevi iepriekš savainoja, mēģinādama iegūt kaut kādas avotu paliekas no tēva. Pats viņš ir visai vēss un inteliģents. Viktorijai bija jāpaklausa Taniels, lai (atkal) neiekļūtu nepatikšanās.
Viktorija ir visai neapdomīga, īpaši, pašās grāmatas beigās, kad viņa dodas atrast sava tēva slepeno bunkuri, kas atrodas zem akadēmijas. Manās domās bija: 'kapēc viņa aizskrēja viena bez Taniela'. Nu vienkārši... stulba. Savas neapdomības dēļ viņa saskaras ar vīrieti, kas pieņēma studentus akadēmijā, un izrādās, ka viņš nav cilvēks. Viņa tika ievainota, nu protams.
Tas ir kaitinoši, ka viņai galvā bija tikai visu pašai. Nu kā ne pašai, tas ka viņa izlikās par puisi, netaisa viņu par vīrieti. Viņa vairākas reizes nokļuva nepatikšanās, un visur izspruka cauri, jo kāds tur deva iespēju vai neizpļāpājās, un viņai tas nemaz nedeva mācību būt apdomīgākai, un paklausīt kādu gudrāku.
Mans vērtējums:
Viktorija 2/5
Taniels 5/5
Vissakarīgākais varonis ir noteikti Taniels, kas strādā dziedniecībā. Viņš bija tas, kurš pirmais atklāja, ka Viktorija ir meitene, jo viņa sevi iepriekš savainoja, mēģinādama iegūt kaut kādas avotu paliekas no tēva. Pats viņš ir visai vēss un inteliģents. Viktorijai bija jāpaklausa Taniels, lai (atkal) neiekļūtu nepatikšanās.
Viktorija ir visai neapdomīga, īpaši, pašās grāmatas beigās, kad viņa dodas atrast sava tēva slepeno bunkuri, kas atrodas zem akadēmijas. Manās domās bija: 'kapēc viņa aizskrēja viena bez Taniela'. Nu vienkārši... stulba. Savas neapdomības dēļ viņa saskaras ar vīrieti, kas pieņēma studentus akadēmijā, un izrādās, ka viņš nav cilvēks. Viņa tika ievainota, nu protams.
Tas ir kaitinoši, ka viņai galvā bija tikai visu pašai. Nu kā ne pašai, tas ka viņa izlikās par puisi, netaisa viņu par vīrieti. Viņa vairākas reizes nokļuva nepatikšanās, un visur izspruka cauri, jo kāds tur deva iespēju vai neizpļāpājās, un viņai tas nemaz nedeva mācību būt apdomīgākai, un paklausīt kādu gudrāku.
Mans vērtējums:
Viktorija 2/5
Taniels 5/5
This entire review has been hidden because of spoilers.
July 13, 2024
Es no sākuma nezināju, ka ir vēl divas daļas un jau biju samierinājusies ar neparastajām beigām, BET izrādās, ka šī ir triloģija! Jēj!
Man patīk, ka plānā grāmatā var izstāstīt visu to pašu un pat vairāk nekā super, super biezā darbā. Šis bija maģiski, lasīt nevarēju beigt un jau atkal sastapos ar rīta gaismu, kad atskārtu - ir jau rīts?! Lasās viegli, asociācijas uzbūrās kā maģija un problēmas risinājās - traģiski, brutāli, nedaudz debīli, bet interesanti.
Man patīk, ka plānā grāmatā var izstāstīt visu to pašu un pat vairāk nekā super, super biezā darbā. Šis bija maģiski, lasīt nevarēju beigt un jau atkal sastapos ar rīta gaismu, kad atskārtu - ir jau rīts?! Lasās viegli, asociācijas uzbūrās kā maģija un problēmas risinājās - traģiski, brutāli, nedaudz debīli, bet interesanti.
September 6, 2020
Solīts bija daudz. Varbūt esmu par vecu šādai literatūrai, bet solījums izpildīts netika. Klišejas seko klišejām, palīgā nāc no tuvākā kakta un pati varone šķiet atrodas tur tikai kādas kļūdas dēļ. Viņa šķiet tāpat kā golems: nedzīva, kokaina.
Grāmatas beigas... pievilta.
Grāmatas beigas... pievilta.
January 11, 2021
Es vairāk izbaudīju otro un trešo daļu, bet šī arī ir ļoti laba. Mans mīļākais varonis, kā parasti, ir otrais svarīgākais, manuprāt. Glāss. Grāmata ļoti laba, izlasīju ātri.
April 3, 2021
Pietrūkst pāris nodaļas, kas izskaidro dažus notikumus, bet lasās ātri un interesanti
August 2, 2023
Bija no sākuma grūti lasāma, un neinteresanta, taču līdz ko grāmata gāja uz beigām vien nevarēju sagaidīt kad tikšu pie nākamās daļas.
November 26, 2024
Sižets interesants, bet mazliet pliekans. Man pietrūka varoņu raksturojums un pasaules apraksts. Turpināšu tālāk, jo sižeta līnija ir interesanta.
November 11, 2015
Liktu 3,5 zvaigznes, ja tehniski tas būtu iespējams.
Ideja un darbības vieta kopumā izsauca interesi par spīti pirmajai skepsei: Londona? Kādēļ viss vienmēr notiek Anglijā? Bet no otras puses, nevaru teikt, ka britu šarms nav arī mani notvēris savos garajos taustekļos. 19.gs arīdzan ir viens no maniem mīļākajiem periodiem ar tā laika revolūcijām, kas izmainīja pilnībā visu cilvēka ikdienas dzīvi. Mani gan samulsināja fakts, ka uz gaisa pilsētu tiek vests tonnām malkas, lai kurinātu kamīnus, bet neatminos esam pieminētas tai laikā daudz tipiskākās akmens ogļu krāsnis kuru sodrēji padarīja mājsaimnieces dzīvi par elli, visam noputot melnam.
Stāsta galvenā varone ir Viktorija Roze Elingtona, galvenokārt saukta vārda vīriešu dzimtas formā - Viktors. Sakuma viņa raisīja pozitīvas emocija, bet laikam ejot tās noplaka. Lasot grāmatu nepameta sajūta, ka Viktorijai nav ne mazākās sajēgas, ko darīt tālāk par nonākšanu akadēmijā un kā īsti tanī atrašanās palīdzēja viņas uzdevumā. Vairākkārt gribējās iekliegties: Nu taču, dari kaut ko vairāk par savas jaunās dzīves dzīvošanu! Nav brīnums, ka daudzi minējuši, ka grāmatas sākums ir visai lēns. Viktorija vienkārši neko nedarīja. Es saprastu ja lēnā gaita būtu, lai pilnībā ļautu iejusties pasaulē pirms nebūs vairs laika skaidrojumiem, bet arī tas netika darīts. Pabeidzot grāmatu man ir mazāka skaidrība, kā viss strādā, nekā sākot. Ik pa laikam parādās elementi, kas nekad netiek izskaidroti, kā arī savādā kārtā ir skola kurā ir prestiži mācīties, bet neviens neko par maģiju un kā tā izpaužas pamata līmenī nezina. Nepalīdzēja arī fakts, ka visas mācību stundas paslīdēja kā lieka laika tērēšana, knapi pieminētas, tādēļ pat pavadot visu grāmatu kopā ar galveno varoni, es nezinu ko viņa darīja.
Tālāk runājot par pasauli, lasot Augšlondonas aprakstu man radās jautājums, kas netika atbildēts. Kā sabiedrības treknais krējums nenosmok, ja zem viņu pilsētas ir fabriku industrija? Mazliet savādi. Grāmatas lasīšanas laikā es gaidīju, kad kāds sāks klepot asinis.
Valoda, lai gan vietām stīva, jo pārslīpēta, grāmatā ritēja bagātīgi, ļaujot papildināt vārdu krājumu ar pāris mazāk dzirdētām pērlēm.
Katras nodaļas sākumā bija zobratu zīmējum zem teksta, kas lai gan sākumā šķita jauki, ar laiku sāka traucēt lasīt, brīžiem aizlasoties radot trauksmes sajūtu, ka esmu nosmērējusi lapu.
Kopumā teikšu, ja dabūšu savos nagos nākamo daļu, lasīšu, cerot, ka Viktorija izaudzēs sev mugurkaulu, ne tikai nadziņus, izteiksmīgi šņācot.
Ideja un darbības vieta kopumā izsauca interesi par spīti pirmajai skepsei: Londona? Kādēļ viss vienmēr notiek Anglijā? Bet no otras puses, nevaru teikt, ka britu šarms nav arī mani notvēris savos garajos taustekļos. 19.gs arīdzan ir viens no maniem mīļākajiem periodiem ar tā laika revolūcijām, kas izmainīja pilnībā visu cilvēka ikdienas dzīvi. Mani gan samulsināja fakts, ka uz gaisa pilsētu tiek vests tonnām malkas, lai kurinātu kamīnus, bet neatminos esam pieminētas tai laikā daudz tipiskākās akmens ogļu krāsnis kuru sodrēji padarīja mājsaimnieces dzīvi par elli, visam noputot melnam.
Stāsta galvenā varone ir Viktorija Roze Elingtona, galvenokārt saukta vārda vīriešu dzimtas formā - Viktors. Sakuma viņa raisīja pozitīvas emocija, bet laikam ejot tās noplaka. Lasot grāmatu nepameta sajūta, ka Viktorijai nav ne mazākās sajēgas, ko darīt tālāk par nonākšanu akadēmijā un kā īsti tanī atrašanās palīdzēja viņas uzdevumā. Vairākkārt gribējās iekliegties: Nu taču, dari kaut ko vairāk par savas jaunās dzīves dzīvošanu! Nav brīnums, ka daudzi minējuši, ka grāmatas sākums ir visai lēns. Viktorija vienkārši neko nedarīja. Es saprastu ja lēnā gaita būtu, lai pilnībā ļautu iejusties pasaulē pirms nebūs vairs laika skaidrojumiem, bet arī tas netika darīts. Pabeidzot grāmatu man ir mazāka skaidrība, kā viss strādā, nekā sākot. Ik pa laikam parādās elementi, kas nekad netiek izskaidroti, kā arī savādā kārtā ir skola kurā ir prestiži mācīties, bet neviens neko par maģiju un kā tā izpaužas pamata līmenī nezina. Nepalīdzēja arī fakts, ka visas mācību stundas paslīdēja kā lieka laika tērēšana, knapi pieminētas, tādēļ pat pavadot visu grāmatu kopā ar galveno varoni, es nezinu ko viņa darīja.
Tālāk runājot par pasauli, lasot Augšlondonas aprakstu man radās jautājums, kas netika atbildēts. Kā sabiedrības treknais krējums nenosmok, ja zem viņu pilsētas ir fabriku industrija? Mazliet savādi. Grāmatas lasīšanas laikā es gaidīju, kad kāds sāks klepot asinis.
Valoda, lai gan vietām stīva, jo pārslīpēta, grāmatā ritēja bagātīgi, ļaujot papildināt vārdu krājumu ar pāris mazāk dzirdētām pērlēm.
Katras nodaļas sākumā bija zobratu zīmējum zem teksta, kas lai gan sākumā šķita jauki, ar laiku sāka traucēt lasīt, brīžiem aizlasoties radot trauksmes sajūtu, ka esmu nosmērējusi lapu.
Kopumā teikšu, ja dabūšu savos nagos nākamo daļu, lasīšu, cerot, ka Viktorija izaudzēs sev mugurkaulu, ne tikai nadziņus, izteiksmīgi šņācot.
September 22, 2015
Jāsaka, ka stāsta pirmā puse bija... lēna. Pēc dramatiskā ievada, kas uzdeva daudz jautājumu sekoja gara ekspozīcija, un arī kad sižets turpinājās uz priekšu, vides maiņa Viktorijai arī akadēmijas sākumā bija vēl ekspozīcija un visu figūru izvietošana pa laukumu. Tas ne tikai sižetu, bet arī tēlus sākumā padarīja kartonīgus un tukšus, tikai pildot savas kustības un klišejiskās lomas.
Un tad sākās intriga. Palēnām tā salipa kopā, radot šīs pasaules lielo problēmu, un apkārt sāka sacakoties mazākās. Daži pagriezieni mudināja skaļi iesmieties un izdvest "nopietni", bet citi jau pieprasīja sālītāku "oh shit!"
Arī citās Dreižes grāmatās uz mani darbojas viens princips - ja stāstā iestājas klusāka pauze, grāmatu būs vieglāk nolikt malā. Visādi citādi tā vienmēr iet raiti, un uz beigām es jau bieži sāku atzinīgi māt ar galvu, un pie sevis teikt - malacis Laura. Tu mani pārsteidzi. Tiešām, kopš Laimes monitoringa (Naktstauriņu aptaustījusi neesmu) var redzēt izaugsmi spējā noslīpēt stāsta procesus, neatstājot aiz sevis pārāk daudz notikumus, kuri nešķiet lieki vai radīti tikai plot related iemeslu dēļ (sākuma daļā gan bija daži, kurus varēja izgriest, tie kļuva nenozīmīgi, kad sekoja tālākie sižeta pagriezieni).
Stāstā visvairāk man paliek divas lietas - Glāss (ainas ar viņu ietvēra emocijas, intrigu, saspīlējumu, ne tikai virzīja sižetu. radīja personību no visiem klātesošajiem) (un tagad arī zinu, kādēļ grāmatu sērija saucās tieši tā, ha! viltīgi), un jautājums - cik viņš ir vecs? Visu laiku lasot, netapa skaidrs, kādā vecumā ir šie akolīti? Noviči, kā saprotu, sākas no 18, tātad, pārējie ir uz augšu, bet cik augstu? Glāss un daži citi vienmēr tiek nosaukti par "vīriešiem", kamēr citi akolīti vairāk ir raksturoti kā jaunieši. Vai noviču un akolītu sadalījums ir kā bakalaurs ar maģistru? Es nesaprotu viņu mācību sistēma no vārda "akolīts" vien.
Sākums lēns, un jā, dažkārt Viktorija man šķiet kā ārkārtīgi draņķīgs cilvēks (Teodors ir pelnījis labāku draugu!), bet ir skaidrs, ko es iesākšu lasīt oktobrī.
Un tad sākās intriga. Palēnām tā salipa kopā, radot šīs pasaules lielo problēmu, un apkārt sāka sacakoties mazākās. Daži pagriezieni mudināja skaļi iesmieties un izdvest "nopietni", bet citi jau pieprasīja sālītāku "oh shit!"
Arī citās Dreižes grāmatās uz mani darbojas viens princips - ja stāstā iestājas klusāka pauze, grāmatu būs vieglāk nolikt malā. Visādi citādi tā vienmēr iet raiti, un uz beigām es jau bieži sāku atzinīgi māt ar galvu, un pie sevis teikt - malacis Laura. Tu mani pārsteidzi. Tiešām, kopš Laimes monitoringa (Naktstauriņu aptaustījusi neesmu) var redzēt izaugsmi spējā noslīpēt stāsta procesus, neatstājot aiz sevis pārāk daudz notikumus, kuri nešķiet lieki vai radīti tikai plot related iemeslu dēļ (sākuma daļā gan bija daži, kurus varēja izgriest, tie kļuva nenozīmīgi, kad sekoja tālākie sižeta pagriezieni).
Stāstā visvairāk man paliek divas lietas - Glāss (ainas ar viņu ietvēra emocijas, intrigu, saspīlējumu, ne tikai virzīja sižetu. radīja personību no visiem klātesošajiem) (un tagad arī zinu, kādēļ grāmatu sērija saucās tieši tā, ha! viltīgi), un jautājums - cik viņš ir vecs? Visu laiku lasot, netapa skaidrs, kādā vecumā ir šie akolīti? Noviči, kā saprotu, sākas no 18, tātad, pārējie ir uz augšu, bet cik augstu? Glāss un daži citi vienmēr tiek nosaukti par "vīriešiem", kamēr citi akolīti vairāk ir raksturoti kā jaunieši. Vai noviču un akolītu sadalījums ir kā bakalaurs ar maģistru? Es nesaprotu viņu mācību sistēma no vārda "akolīts" vien.
Sākums lēns, un jā, dažkārt Viktorija man šķiet kā ārkārtīgi draņķīgs cilvēks (Teodors ir pelnījis labāku draugu!), bet ir skaidrs, ko es iesākšu lasīt oktobrī.
December 26, 2017
Trīs zvaigznītes tāpēc, ka pret latviešiem esmu pielaidīgāka.
Vide man patika tīri labi - tāds stīmpanka un fantāzijas mikslis. Arī sižets, lai arī ne pārāk nostrādāts, ir pietiekami raits, lai grāmatas izlasīšana neizraisītu mokas.
Tas, ko es tomēr nespēju sagremot, ir ņuņņīgā galvenā varone, kuras neskaitāmās asociāciju ķēdītes autore klāj biezā slānī bez jebkādas sasaistes ar sižetu, tēlu raksturojumu vai vispār jebko. Kā tieši lasītājam ir svarīgi zināt, kā bērnībā māte radinājusi Viktoriju negrauzt nagus, ja reiz nagu graušana šeit vispār ir tikai garāmejot pieminēta? Un šādu piemēru bez sava gala. Teksts ir liekvārdīgs un nepārliecinošs, vietām arī muļķīgi sentimentāls. Nemaz neskaitīju, cik reižu galvenā varone tur ģībst un ļimst un visādi citādi izpildās.
Man ir arī pārējās grāmatas no šīs triloģijas, tāpēc tās izlasīšu. Domāju, ka notikumi arī tajās varētu būt gana raiti, lai nenomestu malā. Neko vairāk gaidīt, šķiet, nebūtu prātīgi.
Vide man patika tīri labi - tāds stīmpanka un fantāzijas mikslis. Arī sižets, lai arī ne pārāk nostrādāts, ir pietiekami raits, lai grāmatas izlasīšana neizraisītu mokas.
Tas, ko es tomēr nespēju sagremot, ir ņuņņīgā galvenā varone, kuras neskaitāmās asociāciju ķēdītes autore klāj biezā slānī bez jebkādas sasaistes ar sižetu, tēlu raksturojumu vai vispār jebko. Kā tieši lasītājam ir svarīgi zināt, kā bērnībā māte radinājusi Viktoriju negrauzt nagus, ja reiz nagu graušana šeit vispār ir tikai garāmejot pieminēta? Un šādu piemēru bez sava gala. Teksts ir liekvārdīgs un nepārliecinošs, vietām arī muļķīgi sentimentāls. Nemaz neskaitīju, cik reižu galvenā varone tur ģībst un ļimst un visādi citādi izpildās.
Man ir arī pārējās grāmatas no šīs triloģijas, tāpēc tās izlasīšu. Domāju, ka notikumi arī tajās varētu būt gana raiti, lai nenomestu malā. Neko vairāk gaidīt, šķiet, nebūtu prātīgi.
December 29, 2015
Ļoti gribās atbalstīt latviešu autorus, kas darbojas man tīkamajā fantāzijas žanrā, taču pilnīgi godīgi runājot (un kāpēc gan sev jāmelo, ja lasu es tikai savam priekam), "Deja ar nāvi" ir tikai kārtējais žanrā uzraktītais darbs, kas manās acīs ar īpašu dzirksti vai slēptu jēgu neizceļas. Un pat nobeigums - nu jā, es piekrītu tiem, ka ar "klifhangeriem" (ja kāds zina šī vārda latviskojumu, lūdzu dariet man zināmu) darbus beidz tad, ja jau skaidrs, ka diez vai citādi uz to turpinājumu lasītāju sanāks aizvilināt. Un atzīstos, ka ļoti ticams, ka uz šī vienkāršā āķa laikam uzķešos arī es - bet neapgalvoju to ar 100% pārliecību, kā sanāks ar turpinājuma uzķeršanu biblioekā, speciāli rindā nestāšos...
January 30, 2016
Lasīju komentārus par Londonu, atcerējos kā man gāja ar Pūķa dziesmu, kas atgādināja Inuyasha un mazliet šaubījos vai vajag lasīt. Vajag. Šķiet autores rakstītspēja aug tāpat kā spēja man neatgādināt jau kaut kur lasītas grāmatas. Jo vairāk lasi vai skaities filmas un izrādes, jo grūtāk tevi ir pārsteigt ar kaut ko jaunu tāpēc kaut kā neatgādināšana pat visģeniālāko autoru darbos atrodamajās rindās ir teju neiespējama. Jautājums ir vienkārši par to cik ļoti kaut kas atgādina kaut ko citu.
Man patika grāmata. Es noteikti gribu lasīt turpinājumus un par to Londonu... Es to uztvēru kā pavisam citu Londonu. Tādu, kas nākusi no fantāzijas zemes un tikai sagadīšanās pēc saucās vienā vārdā ar to Londonu, kuru atrodam mūsu pašu pasaules kartēs. :)
Man patika grāmata. Es noteikti gribu lasīt turpinājumus un par to Londonu... Es to uztvēru kā pavisam citu Londonu. Tādu, kas nākusi no fantāzijas zemes un tikai sagadīšanās pēc saucās vienā vārdā ar to Londonu, kuru atrodam mūsu pašu pasaules kartēs. :)
August 22, 2021
Grāmata tiešām patika, pārveidota Londona pagātnē, kas mijas ar fantāziju ikdienas dzīvē grāmatas tēliem. Galvenie varoņi spēj gan aizraut, gan ievest šaubas, bailes un līdzjūtību. Neparedzamie pavērsieni lasītāju noteikti iesprostos grāmatas važās, kuras nespēs noraut, kamēr netiks izlasīta pēdēja lapaspuse, personīgi ar mani tā noteikti notika. Mazliet "izdomāta stāsta" pasauli apliecināja galvenās varones mātes saltā attieksme, pilnīga izolācija, bet pati Viktorija reizēm tik tiešām nespēja ieslēgt loģiku. Nedaudz vairāk gribējās varoņa Taniela Glāsa perspektīvu, bet neapbēdājos, jo grāmatai seko vēl divas daļas. "Zem mākslīgām zvaigznēm" jau atrodas rokās, ar nepacietību ķeršos tūlīt pat klāt. :)
March 11, 2016
Jauniešu grāmata. Neizprotamie, vienaldzīgie vecāki un citi ļaunie pieaugušie versus gudrie, uzņēmīgie un drosmīgie tīņi :)
Grāmatas pluss - veiksmīgais telpas un laika attēlojums. Baudīju Augš-londonas un akadēmijas vidi! Grāmatas "pērlīte" - veiksmīgā atsauce uz kraukli un rakstāmgaldu :)
Grāmatas pluss - veiksmīgais telpas un laika attēlojums. Baudīju Augš-londonas un akadēmijas vidi! Grāmatas "pērlīte" - veiksmīgā atsauce uz kraukli un rakstāmgaldu :)
Displaying 1 - 30 of 31 reviews