No vienas puses, ir ļoti grūti lasīt tādu grāmatu, kuras mērķis ir likt tev apsēsties un pievērsties meditācijai un pamazām ieviest 5-6 dienu rutīnu,kur tu mēģini meditēt. Grāmatā ir sniegts apraksts soli pa solim kā to darīt, ir arī CD (kurš man nav), ko uzlikt paklausīties, bet es lasu un domāju, ka gan jau kādreiz savā mūžā to darīšu, bet tagad es tikai gribu steigt šo izlasīt, lai lasītu nākamo grāmatu. No otras puses, es tomēr atradu apstiprinājumu jau savam esošajam dzīvesveidam un interesēm. Piemēram, radošumu veicina tas, ka mēs neesam perfekcionisti, laužam savu rutīnu, mēģinam pieņemt nepopulārus lēmumus, esam atvērti dažādiem risinājumiem. Radošumu veicina pastaigas, iešana, klausīšanās dabā. Ir pilnīgi normāli mēģināt meditēt, bet atklāt to, ka prāts nemitīgi darbojas un kaļ kaut kādus plānus. Tā nu tas ir. Absolūta patiesība. Bet galu galā ir skumji pašai apzināties savu nemitīgo nespēju nokonentrēties uz kaut ko vienu, dzīvot mierā un rūpēs pašai par sevi, nemitīgi raustīties uz visām pusēm un neieklausīties sevī. Lasot grāmatu mēģināju klausīties, kas notiek mājas sijās, starpsienu dēļos un ko dara mani visskaļājie kaimiņi - putni, kas dzīvo uz jumta virs manis.
Es gribētu, lai studiju plānos kā obligāto priekšmetu varētu iekļaut meditācijas.