Zobi

by Andris Kalnozols

Tas ir stāsts par jaunu autoru, kurš ir zaudējis ticību savam radošajam potenciālam un atgriežas mazpilsētā, lai nodzīvotos līdz nāvei. Nāves vietā autoru apciemo jauna meitene, kas piesakās par viņa "ēnu", un, meitenes iedvesmots, viņš atgūst ticību saviem spēkiem un uzraksta romānu, kas viņu vienā mirklī padara slavenu. Šī darba motīvi iedvesmoti no paša autora reiz piedzīvotā.

251 pages, Paperback

Published January 1, 2026

Reviews

[Inga Ievina · Rating 5 out of 5]

Man ļoti, ļoti patīk, kā raksta Kalnozols. Tā neiztaisīšanās, bet dziļā pašironija, līdz kaulam skumja un smieklīga reizē, apvienojumā ar atvērtu un atjautīgu prātu, un milzīgu, milzīgu sirsnību. “Zobi” ir stāsts par autoru pirms “Kalendāra”. Par autoru, kura dzīvi izmainīja romāna sarakstīšana. Tā pat nav bohēma, tā ir vienkārši dziļa, dziļa dzeršana dziļā Ķīniešu kvartālā vārdā nenosauktajā mazpilsētā, kurā katrs talsinieks atpazīst Talsus. Un es druscītiņ bažījos, ka būs lasītāji, kas “Zobos” izlasīs tikai alkoholismu.

Romānā netiek nepārprotami paskaidrots, kas licis galvenajam varonim nonākt Ķīniešos. Jo, nokasot nost pirmo sižeta slāni, labos romānos vienmēr paliek un slāņojas metaforiskais, ko autors ļauj piemērīt arī lasītājam.

Par mazpilsētas padibenēm, kuras varbūt nekad no Ķīniešiem ārā neiznāks, autors runā ar cieņu. Ar smaidu. Ar ironiju. Ar skumjām. Bet nevienā brīdī ar nicinājumu vai augstprātību, un arī ar neiederīgu slavināšanu ne. Tik gaumīgi to prot tikai Andris. Un nav jau tā, ka tur nemaz nav gaišuma. Ir. Pat kaut kāda mīlestība ir. Un skolas popiela ir. Un dīķītis pie ģimnāzijas. Un prostitūta Zane no Ventspils.

“Lielākā daļa rakstnieku mierīgi varētu nerakstīt. Gabals nenokristu. Lasot vietējo literatūru, mani nepamet sajūta, ka es lasu kaut ko nenosvītrotu. Es, piemēram, varu nerakstīt un nerakstu. Tāds turpmāk varētu būt mans moto. “Es varu nerakstīt un nerakstu.” Labi rakstnieki uzraksta ļoti maz, slikti – ļoti daudz. Es varētu būt izcils rakstnieks un neuzrakstīt neko.”

[Rita Balode | literally.rita · Rating 5 out of 5]

Pierādījums, ka divas dažādas lietas var būt patiesas reizē. Lasot, bija gan smagi un neglīti, gan sirsnīgi un skaisti.

“Novembra beigās jebkura Austrumeiropas mazpilsēta izskatās pēc salijuša bezšķirnes suņa”.

Humors tieši manā gaumē:
“Ja man būtu tik daudz naudas, cik parasti pietrūkst, es teiktu, ka man pilnīgi pietiek.”

Grāmatai uz aizmugurējā vāka nav nekas par tās saturu. Drosmīgs lēmums, tāpēc es tā priecājos par grāmatklubiņu, kurā šis gaidāmais stāsts bija sahaipots un, uzticoties, to nopirku arī es.

Un cik labi!
Grāmata, pēc kuras varu teikt - tagad esmu drusku cits cilvēks.

[Vilis]

Brīžiem bija atkārtošanās sajūta, arī par noslēguma daļu esmu mazāk pārliecināts, taču kopiespaids ir ļoti foršs, jo čerņu vienmēr līdzsvaro silts smīns.

[Kirils Ēcis · Rating 5 out of 5]

Mēs izvēlamies kaušļus. Ričijs paņem Sub Zero, bet es izvēlos Reptile, jo tas visvairāk atgādina bomzi.

[Arnis Arnicāns · Rating 5 out of 5]

Tā kā Kalendāru neesmu lasījis, tad nekādas īpašas gaidas (nepatīk vārds ''ekspektācijas'') man nebija. Arī pati aprakstītā vide nelikās sevišķi saistoša. Uzrakstīts, protams, labā valodā, bet man gribējās redzēt kādu asāku sižeta pavērsienu. Ir jau arī skaidrs, ka dzeroša cilvēka ikdienā nekādu sižeta pavērsienu nav. Ir tikai rutīna. Tā ka tas varēja būt arī māksliniecisks paņēmiens, bet lasīšanas procesam tas par labu nenāca. Vismaz manam. Kaut kur pēdējā trešdaļā ar rāmo plūdumu samierinājos. Lai būtu. Man patika vairākas novērotās detaļas. Dzērāja brilles, kas ir ar abām kājiņām, piemēram. Parasti jau nav. Neuzbāzīgais, asprātīgais humors. Varbūt mazliet derēja paspilgtināt krāsas tēlojot dzeršanas postu. Tas tāds manai gaumei mazliet nolakots. Lai gan, kā saprotu, tad arī šādi dažām lasītājām likās pārāk košs. Sevišķi patika beigas ar Armēnijas daļu. It kā neobligātā daļa, bet kaut kā īpaši meistarīgi uzrakstīta.
Nevarēju izšķirties ar vērtējumu. Kaut kur vidus daļā tās būtu pat trīs zvaigznītes, bet beigu beigās, ņemot vērā, ka tik daudzām nebūt ne ideālām grāmatām esmu ielicis pat piecas, nolēmu palikt pie augstākā iespējamā. Visā visumā tā ir labi uzrakstīta grāmata.

[Marta Štokmane · Rating 5 out of 5]

Es neesmu baigā lasītāja, biju kādus 2 gadus "atmetusi" lasīšanu.
Bet ja es divas dienas bez apstājas lasu un beidzot iesāktu grāmatu pabeidzu līdz vākam (loģiski, ka "beigu" vākām), nu tad tas ir brīnums, un šis brīnums bija "Zobi".

Iesaku, ļoti patika!

[Arvis Austrums · Rating 4 out of 5]

Pavisam noteikti tas ieraksts teātra programmiņā nav bijis nekāds sīkums un nejaušība. Šodien mēs vairāk ticam "es tur biju"stāstiem, tāpēc arī otrā Kalnozola grāmata, kas nav zaudējusi to pašu melanholisko skatījumu uz pasauli, kas ietverts "Kalendārs mani sauc" - raisa literāru atkarību. Droši vien tas, kas "Zobus" padara par literatūru, nevis par dzērāja grāmatu ir tas, ka Kalnozols nestāsta kas notika, bet KĀ notika. Tā ir iespēja pabūt viņa pasaulē - daudz nežēlīgāk un bīstamāk, bet reizē arī patiesāk un godīgāk nekā moralizēšana. Un vienlaikus tā jau atkal ir iespēja iemīlēt cilvēkus, kurus ir viegli nosodīt. Zobi šajā romānā laikam ir domāšanas stratēģija - vienīgais veids, kā izstāstīt postu, ir iecirsties ar zobiem tajā līdz galam un tad palaist vaļā.

[Ieva · Rating 5 out of 5]

šis bija izcili.
un vietām arī visnotaļ pretīgi.

bet labāk pretīga īstenība nekā izcils pretīgums, ne?

[Signe · Rating 4 out of 5]

Pretīgums spoži uzrakstītas prozas veidolā.

Kaut visiem dzērājiem tā veiktos kā Robim (bet kurš gan varētu izlasīt visus tos bestsellerus?).

[dittta · Rating 4 out of 5]

skarba reālitāte ar kārtīgu pašironijas devu, caur kuru plūst sirsnība un siltums.

“Lombarda skolniece nāk. Varbūt esmu viņā iemīlējies? Nav īsti mans tips. Lai gan man laikam vispār nav nekā tāda kā mans tips. Drīzāk esmu tik ļoti sevī vīlies, ka gribas pazemoties līdz galam un tad izdzēsties no pasaules kā no soctīkla, kurā man tā arī neviens nav piesekojis.”

[Rihards · Rating 4 out of 5]

“O! Jeseņins ieradies!”