"Mēdz būt pavisam ikdienišķi sapņi, kuri aizslīd no atmiņas, tiklīdz iezvanās modinātājs vai ieslēdzas mūzikas centra taimeris. Bet citkārt nakts miers uzbur ko savādi jocīgu vai nesaprotamu, ko tādu, ko gribas atminēt un dienas gaitā bez apstājas risināt. Un mēdz būt arī tādi sapņi, kas atkārtojas. Tie aizvien atgriežas un nevis kā melni murgi no baisām un nezināmām dimensijām, bet gan kā asinis stindzinošs sauciens. Sauciens pēc palīdzības, kura — tu jau zini — nekad neatnāks. Sauciens pēc drosmīgas un pārsteidzošas rīcības, no kuras ir bail. Tieši šie sapņi ir vismokošākie. Tie atklāj slēptākās ilgas, kas ikdienā teju dzirdami žūžo kā aizlidojošu dzērvju kāsis. Es nezinu, kas mani biedē vairāk — melno šausmu murgi vai šīs ilgas, kas tevī ielaužas brīdī, kad tu uzticīgi klaiņo miega ārēs."
Lilija Berzinska (1978), rakstniece, tulkotāja, humanitāro zinātņu doktore, literatūrā savulaik debitēja ar pašas ilustrētu grāmatu bērniem “Nezināmais zvērs”. Līdzās daudziem tulkojumiem no angļu un krievu valodas līdz šim izdotas vēl divas viņas sarakstītas un ilustrētas grāmatas bērniem — garstāsts “Ziloņu dārzs”, kas tika nominēts Latvijas literatūras gada balvai, un krājums “Pļavas pasakas”. Rakstnieces debijas darbs pieaugušajiem — romantiskais romāns “Putnu osta” — labdabīgi, nedaudz šķelmīgi, tomēr nepiekāpīgi, vedina risināt domu, ka visdrīzāk jau mēs ikkatrs slepenā, citiem neatklājamo domu failā nevarīgi ilgojamies, kaut reālajā dzīvē būtu iespējama rāma un mierpilna šķiršanās, tomēr — kā rezignēti atzīst viens no romāna varoņiem — dzīve nav Vudija Alena filma, dzīvē sāp pa īstam.
Man kā drūmai personībai, mazliet par romantisku, bet tas netraucēja baudīt Lilijas skaisto valodu, šī bija pirmā grāmata , ko izlasīju neko negaidot, paņemot no nocenoto grāmatu plaukta, bet aizverot grāmatu, šajā drūmajā pasaulei laikā, tā kaut uz mirkli ļāva elpot un ticēt skaistajam.
Grāmatu saņēmu dāvanā. Pirmās 100 lapaspuses cīnījos ar kaitinošu naivo personāžu viszinību dialogos. Tālāk jau sāku just līdzi tēliem, un grāmata tomēr aizkustināja, tāpēc kopumā vērtēju labi.
Priekš manis nedaudz par salkanu, bet vispār ļoti jauka, reālistiska grāmata. Lika padomāt un paskatīties uz sāpēm, tuvinieku zaudējumu no cita skatu punkta.
1/3 of the book is the story we wanted to read. 1/3 is over-explanations of things, and basically add word count not content 1/3 is past events of main characters that has no impact on current story. So if we would remove the unnecessarily, book would be lot better but also a lot shorter.
Worst part is that book is missing an ending! A love story where 2 main characters who loved each other do not even meet at the end?
Sulīgās valodas dēļ pat ļõti uzrunāja. Jā, piekrītu, beigas varēja nebūt tik klišejiskas, likās nedaudz sasteigtas. Bet tik daudz sevis, tik daudz tuvas domas, kuras labāk nespētu izteikt vārdiem. Tik daudz sajutu un izdzīvoju līdzi. Lūk tādām ir jābūt grāmatām, kas uzrunā dvēseli. Ja šādi var rakstīt, tas ir jādara, jādara un vēlreiz jādara! arī pieaugušajiem par prieku. romantiski romantiskā romantismā :)