Autora sastapšanās ar lasītāju „Plaukstu šķērsielā” ir tieša un spilgta. Lasītājs tuvplānā ierauga, virzības, ielas un vārdus, ko ar saviem poētikas paņēmieniem dzejnieka radītā kartē iezīmē laiks. Var salīdzināt šīs līnijas ar savu rokrakstu, ar savu pieredzi un saviem nomoda un sapņa, ķermeņa un gara pieredzējumiem.
Spilgti, bet man palika nesaprotami. Mēģinājumi pierakstīt redzētos sapņus, sirreālas gleznas, skrable dzejā? It kā patika, bet vārdi pēc izlasīšanas uzreiz pagaist, jo nav iespējams tiem rast jēgu (ar dažiem izņēmumiem). Plašāk: https://gramatas.wordpress.com/2019/0...
"vienu kannu kafijas uz ceļmallapas pasniegtu maizi bez tveramiem rokturiem savu ēnu noturēt ēnās es uzbudinos no kailās patiesības bet galu galā kā likumu izvēlos tevi (atkal izvēlos tevi)"
(57. lpp)
Kad gāju pa ielu, lasīdama šo grāmatu, pretim nākošais vīrietis teica: "Эта книжка говно." Nepiekrītu.
Pārsteidzoši spēcīgi mīlas (?) dzejoļi, cits lielākoties šķiet kā rūpīgi sevī ielocītas mīklas bez īsta atminējuma, kas nereti arī iedarbojas it jaudīgi.