Uz grāmatas ārējā papīra vāciņa rakstīti paša autora teiktais: "Pārlapojot avīzes un žurnālus, sev par lielu brīnumu ieraudzīju, ka esmu itin žēlīgi un itin vēlīgi darbojies arī mūzikas kritikas un publicistikas druvā. Pats jau nu gan neesmu lauzies tur ušņas durstīt: iniciatīva parasti nākusi no redaktoriem jeb mūzikas rokvadītājiem. Ieraudzīdams divdesmit gados periodikā sakrājušos rakstu lēveni, pats sev noglaudīju galvu un teicu: tu esi bijis varen atsaucīgs! Vajadzētu par to tevi uzcildināt. Tādā sakarībā tad arī apsolīju sev sastādīt izlasi. Izvēlējos vienu trešdaļu - tos gabaliņus, kuri rakstīti vai nu pianissimo", vai forte. Divas trešdaļas lai paliek maniem bērnu bērniem, jo tie ir iekš mezzo piano. Kas attiecas uz nosaukumu — ppf, tad varu jums apgalvot, ka tas nav mans oriģināls. Jūs to atradīsiet katrās notīs, sākot ar Klaudio Monteverdi". "Autors savā jubilejas izdevumā apkopojis dažādos laikos rakstītas un presē publicētas pārdomas par koncertiem un izrādēm, mūzikas darbinieku portretējumus, ceļojumu aprakstus, bērnības un jaunības gadu atmiņas, kā arī feļetonus. Grāmatā atklājas komponista un rakstnieka vērīgais skatiens, erudīcija, dzirkstošā valoda un fantāzija", rakstīts grāmatas beigās.
Marģeris Zariņš bija viena no savdabīgākajām Latvijas radošajām personībām. M. Zariņam bija raksturīga spēja aizraut ar optimismu, bagātu fantāziju, dažādu stilu perfektu pārvaldīšanu un stilizācijas meistarību, dzirkstošu humorista talantu visdažādākajās niansēs no vieglas ironijas līdz pat groteskai un parodijai. Piemēram, Jēkaba Janševska romānu "Dzimtene" Marģers Zariņš pārveidoja par komisko operu "Zaļās dzirnavas", baletoperā "Svētā Maurīcija brīnumdarbi" viņš sintezēja operas un baleta žanru izteiksmes līdzekļus.
Sešdesmito gadu beigās komponists aktīvi pievērsās literatūrai, radot virkni oriģinālu, asprātīgu stāstu, noveļu, romānu. M. Zariņa prozu raksturo nosliece uz paradoksālām situācijām, to ironisku risinājumu, krāsainu, nereti savdabīgi stilizētu valodu – iezīmes, ko atpazīstam arī viņa muzikālajā daiļradē. Kritiķi viņu dēvē par latviešu postmodernisma tēvu literatūrā.
Dažas recenzijas, par spīti autora teiktajam, man šķita iekļaujamies mp-mf gradācijās, bet ļoti aizrāva viņa stāsti par ārzemju braucieniem, īpaši, kad aizdomājos par tā laika politisko kontekstu. Un nespēju beigt priecāties par rakstnieka bagāto valodu, daudzšķautņaino humoru un spēju diplomātiski saskatīt skaisto gandrīz it visā.