Ar romānu “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” mūsdienu latviešu literatūras ainā atkal ienāk augstas raudzes avangarda proza, kas varbūt nepieprasa vērtētāju ar – mazākais – bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs, taču jauneklīgi domājošu, emocionālu, ar labu humora izjūtu un pašironiju apveltītu lasītāju gan.
Par ko tad īsti ir šis romāns ar tik intriģējošo nosaukumu? Sacīt, ka par visu, būtu nepateikt neko. Par mīlestību, par nāvi, par dzīvi un mums pašiem – tiem, kuri meklē atbildes uz laikam taču neatbildamiem jautājumiem.
Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.
Un vai ir iespējama cita atbilde uz jautājumu “Tu piedalies?” kā tikai “Jā”?
Beigās pēc sajūtām novilka uz 3,5/5, jo drusku noguru no tā absurda. Tomēr izdomas, tēlu, humora ziņā dodu 5 stabilas zvaigznes. Kaut kas neparasts un atsvaidzinošs latviešu literatūrā, lai gan arī šim darbam cauri velkas grūtums un skumjas. Uzrakstīju plašāku atsauksmi blogā: https://gramatas.wordpress.com/2020/1...
Par to, ka man vajadzētu izlasīt šo grāmatu, es uzzināju salīdzinoši nesen, kad izlasīju Ievas Melgalves atsauksmi par to. Pati atsauksme mani uz lasīšanu diez vai pamudinātu, jo rindā stāv nebeidzami triviālliteratūras darbi. Mani pārliecināja pats autors, iesaistoties diskusijā ar saviem recenzentiem, asi aizstāvot savu darbu un, protams, neslēpjot savas paša domas, ka viņa darbs ir kaut kas vairāk par sadzīves romānu. Man vienmēr ir patikuši autori, kas nekaunas reklamēt savu uzrakstīto, tādēļ devos vien uz veikalu, lai nopirktu savu eksemplāru. Jā, es varētu no Zvaigznes to dabūt arī apmaiņā pret atsauksmi, taču vietējie autori ir jāatbalsta, balsojot ar savu naudas maku.
Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.
Augstāk citētais ir no grāmatas anotācijas uz aizmugurējā vāka, un lai ar’ tajā viss pieminētais ir patiesība, tas nudien nepalīdzēs grāmatas lasīšanā. Atverot grāmatu es nemaz nezināju, kas mani sagaidīs. Biju drošs tikai par vienu - šis noteikti nebūs kaut kas radniecīgs manam iemīļotajam fantāzijas žanram. Biju arī sabaidīts ar to, ka šī ir grāmata, kurā nekas nenotiek. Tas gan bija samelots, jo grāmatā kā reiz notiek, un notiekošais ir dzīve. Galvenie tēli Sofija, Villijs un Pepiņš dzīvo uz pilnu klapi, jo viņi taču ir jauni.
Grāmatā ir, iespējams, gaumīgākais melnais humors, kuru es esmu latviešu literatūrā sastapis. Man pašam no bērna kājas ir diezgan pamelna humora uztvere, un te nu autoram pienākas uzslavas, man ļoti patika.
"No krāsns vismaz nāk cilvēcīgs siltums."
Tas krematorijas kontekstā, Villijs taču ir krematorijas darbinieks, un viņš ir atbildīgs par krāsni. Darbs nav diez ko labi atalgots, ja vien netrāpas pa haltūrai. Jautāsiet - kādas ir haltūras krematorijā? Tas jālasa pašiem. Vispār Villijs man nez kādēļ asociējās ar vienu bērnu dienās redzētu seriālu, kur pamelnā britu komēdijā figurēja kapracis Billijs. Villijs gan bija nosvērtāks puisis, taču nevarēju izbēgt no paralēļu vilkšanas. Villijs ir pragmatiķis, viņš dzīvē redz iespējas. Viņš stingri ar abām kājām turas pie zemes, lai ar’ reizēm ikdienā nākas pieredzēt lietas, kas nemaz nav tik ikdienišķas.
Pepiņš ir vēl neatzīts mākslinieks, kurš somā nēsā līdzi četras nepabeigtas acis. Villijs un Sofija ir viņa vienīgie draugi. Viņam ar to dzīvi ir tā, kā ir - mirstošs tēvs, Sofija, kurai viņš īsti nemāk piesist kanti, un neskaidra mākslinieka karjera. Kā jau visiem cilvēkiem, kuriem pašiem dzīvē lāga nevedas, viņš labprāt cenšas mācīt visus pareizi dzīvot, neskopojas ar nosodījumiem un viedām pamācībām. Nav jau tā, ka viņš būtu galīgs nūģis, nē, kā jau māksliniekam pienākas, viņam piemīt suicidālas tieksmes un neizmērojams optimisms, kas mijas ar tikpat neizmērojamu depresiju. Taču ar viņu kopā varēsim uzzināt, kā ar Volgas un piena separatora palīdzību var pa tiešo no Piena ceļa galaktikas izmalt enerģiju. Vispār jau ar šādiem mēģinājumiem daudzi no mums nodarbojas ikdienā, tikai kautrējamies to atzīt.
Sofija ir administratore masāžas salonā, vismaz Pepiņam un lasītājam tas tiek apgalvots. Nav jau tā, ka būtu samelots, vēl viņai ir mamma, kuras dzīve nav pārāk izdevusies un Pepiņš, kuru uzmundrināt un mierināt. Viņas skatījums uz dzīvi ir visnotaļ ass, un viņa nemaz nekautrējas graut Pepiņa un Villija gaisa pilis, lai uz to drupām būvētu savējās. Vispār par Sofiju es uzzināju ļoti maz, iespējams nebiju cītīgs lasītājs un pārāk aizrāvos ar Pepiņa un Villija dialogiem.
Tad par ko īsti ir šī grāmata? Manuprāt, tā ir par vienu neatņemamu dzīves daļu, kuru mēs labprāt iebāžam vistumšākajā kaktā un izliekamies nemanām. Reizēm mēs to nemanām tik ļoti, ka runāšana par to kļūst bezmaz vai par tabu. Tā ir nāve, kas var būt bezjēdzīga, smieklīga, traģiska bezpersoniska, tuva utml., bet tai pat laikā tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas piemeklē pilnīgi visus. Arī grāmatas varoņi nav izņēmums, tiem nākas to piedzīvot katram savā veidā. Šajā darbā caur humoru un vārdu spēlēm viņai diezgan bieži tiek dota galvenā loma, lai ļautu varoņiem un lasītājam izvērtēt savu dzīvi.
Lasot grāmatu diezgan ātri var saprast, ka te nebūs nekāda ļaunā tēla un sižeta uzminēšanas, tāpat kā no rīta aizejot uz darbu tu nekad lāga nevari būt drošs par to, kas dienas laikā notiks, tā arī grāmatas varoņu dzīves nav nokļūšana no punkta A uz punkta B. Kā jau tas realitātei pienākas, šādi punkti vienkārši neeksistē nedz laikā, nedz telpā. Grāmatā šo nenoteiktību vislabāk ilustrē Osvalds, kurš aizgāja uz bibliotēku. Šādam neprognozējamam stāstam ir daudzi plusi. Vislielākais no tiem ir, ka vari atslābt, netēlot detektīvu, nemeklēt līdzības ar citiem žanra darbiem un izbaudīt tekstu.
Šis ir no tiem tekstiem, kur daudz atkarīgs no katra paša lasītāja. Cik daudz viņš būs gatavs emocionāli investēties tajā, cik daudz viņš ir lasījis iepriekš, un kāda ir viņa humora uztvere. Domāju, ka pašā grāmatas struktūrā ir iešifrētas diezgan daudz jaukas lietas. Piemēram, pirmās grāmatas nodaļas, kur pirmā par kapiem, otrā par bērēm un trešā par mirstošajiem. Tālāk gan man neizdevās izsekot, iespējams, tā ir tiki sakritība, bet dikti jau nu loģiska. Un pāri visam, man grāmata šķita laba iesmiešana par Koelju tipa grāmatām, kur izteiktajiem prātuļojumiem lielākoties ir tikai pareizi sastādīta teikuma īpašības, kas absolūti netiek balstītas dzīvē. Te katrai dzīves mācībai ir reāls stāsta varoņa dzīves notikums.
"Tu nevari nepirkt zobu, ko pats esi izdauzījis. Ir tomēr kaut kādas pieklājības robežas."
Lieku 10 no 10 ballēm, šī noteikti būs no tām grāmatām, kuru es pēc kāda laika noteikti pārlasīšu. Var droši lasīt, ja vien nebaida melnais humors un nāves tēmas cilāšana. Cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Šī grāmata noteikti ir viens no pakāpieniem, kā ar to vienkārši sadzīvot.
Kur es biju lasījusi, ka šī esot parodija par Koelju??
Nu, ar tādu domu pie tās arī piesēdos. Un tad apsēdos pavisam.
Tik lieliska, LIELISKA valoda un stāsta plūšana.
Muldēšana (beidzot!), seklums, dziļums, mētāšanās, epiteti, salīdzinājumi, lūzerisms un oooi, kāda poēzija, melni melni joki un bezgalīgs skumjums, jaunība, krematorijas un kapi, skolotājas, žurkas, detaļas no citu dzīvēm, vērīgi, tik vērīgi aprakstīts viss, nīlzirgi (te piecas izsaukuma zīmes), teikumi un savstarpējās attiecības un viss, kas paslēpies tur apakšā, un vēlreiz melnie joki - un vēlreiz, jā, un vēl un vēl tik dzirksteļojoši citējamas, atceramas vietas! Jā. Un Brīvības iela (pie Ģertrūdes, pie Ģertrūdes krustojuma, jūs zināt, cik nozīmīgi tas ir, ja NAV dzīvots Grīziņkalnā vai vēl sazin kur, par ko parasti raksta?!) un Zoodārzs, kaktusi (!), koķetēšana, puķu pārdevējas un, sasodīts, dvēseļu ieķīlāšana (mums šo vēl kaut kad pat lekcijā pieminēja)!
Tik latviski un reizē nē.
Baigi feini. Prīmā. Čoini. (Nē, viņi nerunāja tik muļķīgi, nevajag nobīties.)
Grāmata man patika daudz labāk nekā biju gaidījusi. Tā visai savdabīgā veidā stāsta par cilvēku un nāves attiecībām - ieturot pamatīgu distanci ar nebeidzamiem dialogiem un aizsargreakcijai piemeklētiem asprātīgiem, melniem jociņiem, bet nemitīgi riņķojot ap nāves tēmu un mūžīgā nolemtībā vienmēr pie tās atgriežoties. Un bibliotēkas patiešām ir bīstamas vietas. It īpaši, ja vēl nemaz nav uzceltas.
Visa šī grāmata ir kā milzīgs dialogs, kurā tēli dzīvo savu dienu, pārspriež dziļākus un mazāk dziļus jautājumus, prāto par nākotni un vienkārši ir - tik dzīvi, mazliet skaudruma, mazliet skumju, bet traģikomiska humora pilni. Lasīju ilgi gan tāpēc, ka noguru no dialogiem, gan tāpēc, ka pa vidam trāpījās pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu.
Humors ir sarežģīta padarīšana. Daudziem liekas, ka viņi ir lieli asprāši, taču par reti kuru to teiktu arī apkārtējie. Vladis Spāre, nenoliedzami ir asprātīgs un viņa humors ir visnotaļ melns un absurds, kas man ļoti iet pie sirds. Vietumis gan ir sajūta, ka tiek pārkāpta tā smalkā līnija, kad humors pārtop ļaunā, ciniskā apsmīnēšanā, sevišķi tas bija jūtams brīžos, kad tika aprakstītas vecas, vientuļas, un dīvainas tantiņas.
Es jau tiku pabrīdināta, ka te viss būs pa melno, bet nu tādu piķi lasu pirmo reiz. Man patika :D Dažubrīd likās- vēl drusku un būs par traku, bet nē, autors robežu nolavierējis labi. Ja labi grib, gandrīz katrā atvērumābvar atrast pa kādai dzīves atziņai, tomēr pāri visām-vecmāmiņas viedās vārsmas....
Vārdos grūti aprakstīt par ko ir šis darbs, lai saprastu jālasa. Nenoliedzami jābūt talantīgam rakstniekam, lai tā spēlētos ar valodu. Gluži kā pinponga mačā, galvenie varoņi, kuru vecums un nodarbošanās sākumā ir miglā tīti, viens otram dialogos spēlējas ar metaforām, frazioloģismiem, latviešu izteicieniem, sarunvalodas slengiem utt. Ik pa brīdim grāmata pārvēršas par melnā humora farsu, tad atkal atklāj likteņa nelaimīgos un brūcēm pārklātos dzīves stāstus. Katrā ziņā nespēju iedomāties, kā šis darbs tiek tulkots, jo tik daudz nozīmes šeit latviešu valodas skanējumam, vārdiem ar vienādu izrunu, bet citu nozīmi, pārnestai nozīmei un metaforām.
Vienu brīdi sajūsminos, kā šis raibais teksts kā cirkus izrāde tiek nospēlēts, citu brīdi dusmojos, ka pārkāpta sarkanā līnija, katrā ziņā, te šis darbs nav rimti garlaikots, bet gan bangojošs kā trotuārs pēc jaunā gada svinībām.
400 lappuses lielākoties veido jauniešu personāžu vārdu spēles nāves priekšā, tuvumā un aizmugurē, tomēr grāmata ne tuvu nav tik kaitinoša kā tas varētu izklausīties. Iespējams, pat mans gada pozitīvais pārsteigums no šīgada latviešu literatūras ražas, jo nebija ne jausmas, ko gaidīt.
Ja godīgi, baigi nomocījos ar šo tekstu, reizes trīs pat gribēju mest pie malas lasīšanu. Nesapratu varoņu vecumu, rīcības motīvus, dzīvesveidu. Nemitīgā autora šikošana ar vārdu spēli vispār izbesīja. Laikam esmu par jaunu šai grāmatai. :) :)
Звучить як план. Так і зроблю. «- Сказать по правде, той открытки тоже нет, - посетовал Вилли. — Бабушка перед смертью сожгла все архивы. Письма, фотографии, абсолютно всё. Сказала, мол, хочет еще в последний разок погреться в воспоминаниях.»
Оцінка скоріше 3,5, бо за нескінченими блабла четвірки героїв є дуже класні ліричні відступи, коли ніби в фільмі Амелі фокус зміщується на випадкових жителів міста з їх мимолітніми історіями. І читати їх одне задоволення.
Burvīgs un ļoti citāds absurds par skatīšanos uz nīlzirgiem, beigtiem kaķiem saldētavās un krematoriju. Melnais humors (- No krāsns vismaz nāk cilvēcīgs siltums.) un visa veida dzīvo (augšminētais kaķis, piemēram) un nedzīvo (lidojošās mašīnas no sparatora un portreti) nāves apspēlēšana brīžam ir bīstami tuvu paciešamā robežai, taču to atsver pārgarie teikumi, kas pēkšņi iznirst no dialogiem kā patstāvīgas un pabeigtas dramas (stūrēšana ar nabas kroku "Dzeltenajā taksometrā", pārgurusī skolotāja "Garīgajā skolotājā").
Personāži nav domāti patikšanai, bet Villijs un viņa vecmāmiņa bez īpašām pūlēm ir iekarojuši stabilu vietu manā labāko literāro varoņu sarakstā:
- Vecums nāvei nav šķērlis. - Villijs plati smaidīja.
- Bet tu nevari nepirkt zobu, ko pats esi izdauzījis.
- Nekļūsti sentimentāla, - aizrādīja Villijs. - Mana vecmāmiņa teica, ka nekam nevajag pārāk pieķerties, jo sevišķi bērnībai, ja negribi vecumdienās būt bērna prātā.
- Liktenis ir kā pazaudēts maks, kas pats tevi atrod, kad pienāks laiks maksāt rēķinu. - Villijs iesmējās. - Tā teica mana vecmāmiņa.
- Nāve atmodina cilvēkā labākos instinktus.
- Vecmāmiņa pirms naves nodedzināja taupības krāstinņā visus arhīvus. Vēstules, fotogrāfijas, pilnīgi visu. Teica, ka gribot vēl pēdējo reizi pasildīties pagātnes atmiņās.
Ir jābūt ļoti paviršam un virspusējam lasītājam, lai paziņotu, ka šis nu gan ir viens vienīgs melnais humors, kur jāsmejas teju vai katrā lappusē. Vai ar to es gribu teikt, ka grāmatā “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” nav humora? Nu nē taču! Ir, turklāt daudz. Bet tikpat daudz smeldzīgu skumju un traģikas. Tu lasi, smejies vai vienkārši pasmaidi un pēkšņi kaklā sakāpj asaru kamols, jo Vladis Spāre, meistarīgi izmantojot visas latviešu valodas iespējas, mētā tevi no viena emocionālā stāvokļa otrā – pilnīgi pretējā. Turklāt dara to nemanāmi un eleganti. Kopumā tas noteikti ir šī gadsimta skaistākais un izjustākais stāsts par mīlestību. Par mīlestību visās tās izpausmēs – piepildītu un nepiepildītu, laimīgu un nelaimīgu, juteklisku un traģisku. Iesaku šo grāmatu visiem jūtīgiem, ar empātiju un, protams, arī labu humora sajūtu apveltītiem cilvēkiem, kuri mīl.
Ļoti dīvaina grāmata... Tās situācijas, kas notika šķita tik maz ticams, taču protams viņas varētu notikt ar katru. Nezinu, it kā jau nav slikti, bet pēc izlasīšanas palika dīvaina sajūta par to, ka es tā arī neko nesapratu. Bija tikai kaut kādas atsevišķas epizodes, bet nav viena vesela stāsta (pēc manām izjūtām).
Pilnīgs kičs, avangards un absurds. Tā kā man parasti nepatīk grāmatas bez konkrēta sižeta, biju skeptiska. Bet, pašai par lielu pārsteigumu, man ļoti patika!! Brīžam fantastisks humors, brīžam kārtīga smeldze un pāri visam apbrīnojami meistarīgi savirpināta valoda un ļoti simpātiski varoņi.
Brīžiem arī aizrāva. Pa retam. Tēlojumi un situāciju apraksti šķita ļoti interesanti un bagātīgi. Vietām arī groteskā valoda radīja savdabīgu noskaņu. Diemžēl pārspīlējums tajā neglītajā man bija par daudz. Pārspīlēti asi (neiecietīgi, aizvainojoši) dialogi un notikumi visā grāmatā, kā dēļ ne pavisam gribējās justi līdzi kādam no personāžiem. Bez šaubām ir paslēpts kaut kas situācijās un dialogos, taču tas šķita pārāk dziļi, lai nešķirtu nākamo lapu. Traucēja arī autora piebildes dialogos aiz katra personāža teiktā. Tas ir kaut kas jauns, taču to varētu novērtēt tikai rūdīti grāmatu tārpi.
Brīnišķīgs romāns savā cītādībā. Varbūt sākumā paiet nedaudz laika, lai "iejustos" tajā, kā virzās stāsts, tomēr līdz ko tas ir apjausts, grāmata nevienā mirklī nešķiet garlaicīga. Noteikti iesaku izlasīt, lai izbaudītu augstas kvalitātes latviešu mākslu.
Nors pasakojimas ir dinamiškas, vietom juokingas, bet visiškai nuobodus. Nesupratau nei veiksmo prasmės, nei veikėjų motyvacijos, nei kokia išvada turėjo būti. Iš esmės įvykių ir žmonių kratinys, vyrauja mirties motyvai, bet viskas kažkaip nesusiėjo į vieną tašką, i did not get it.
Izsmalcināts, spoži uzrakstīts romāns par mīlestību, nāvi un dzīves jēgas meklējumiem. Iesaku tiem lasītājiem, kuri vēlas smalkāk izprast savu dvēseli, jo romāna personāžos ikviens kaut kādā ziņā var saskatīt savas dvēseles atspulgus, varbūt ne pārāk skaidrus, un tomēr pazīstamus un tuvus... Mūsos visos ir kaut kas no šī brīnišķīgā romāna personāžiem. Īsāk sakot, lasiet – tas ir meistarīgi uzrakstīts darbs, kuru noteikti pēc gadiem pārlasīšu. Romānā ir daudz smalka humora un traģisma, kā rezultātā mana sieva gan smējās skaļā balsī, to lasot, gan romāna pēdējās lappusēs apraudājās, tik ļoti viņu aizkustināja šis savādais, ne ar ko nesalīdzināmais darbs.
Tik bagāta, sulīga valoda, apraksti, fantastiski, lasīju un sajūsminājos, cik pilnasinīgi uzrakstīts, bauda lasot! Melni smieklīgi, bet vienlaikus skumji, īpaši beigas, kad palika pat smeldzīgi. Un man likās nedaudz par garu, kaut kur uz beigām kaut kas atslāba un pazaudējās.
Bet vienalga gribu savam grāmatplauktam, jo tik spilgtu un bagātu aprakstu, kad var sajust pat kārstās vasaras tveici, reti nākas lasīt, īpaši latviešu autoram. Izcili, paldies!
Knygą nustojau skaityti 187 puslapyje... Paskutinius 100 puslapių knyga jau nebedomino. Pradžioje domino pažinti latvių literatūrą, intrigavo pavadinimas, tačiau siužetas ir veikėjai neprikaustė.
Knygos pliusas: labai laukiau kiekvieno palyginimo, nes jie labai originalūs ir netikėti, dažnai šmaikštūs.
Īsti latviskā garā tikai par miršanu vien runā. Nu, cik var?! Viena zvaigzne par vieglu valodu, otra, ka varēju piekrist Betijai par nespēju pareizi sālīt ēdienu vīrietim tā, lai viņam būtu pietiekami.
Tāds filozofisks, šķietami ikdienišķs, šķietami bez sižeta gabals - kaut kur starp nomodu un sapni. Valoda ļoti baudāma un dzīva, taču, kā jau esmu teikusi, mani stāstos uzrunā sižets (t.s. plot-driven grāmatas), tāpēc gaužām subjektīvi man nepatika.