Ja negaidīti es atsakos no kartupeļiem kā sava mīļākā ēdiena, vainojiet Pieaugušos!
Ja es citādāk eju pa čaukstošām rudens lapām, vainojiet Pieaugušos!
Ja man pēkšņi atkal iegaršojas cīsiņi un ja es atkal (pasarg Dievs, bet tomēr) sāku vilkt (džinsu) jaciņas, vainojiet Pieaugušos!
Ja glaužu ausi pie kapakmeņiem, vainojiet Pieaugušos!
Ja savā dzimumdienā vairs nepriecājos par puķuzirņiem un kāru skatu lūkojos uz rudzupuķēm, vainojiet Pieaugušos!
Ja man visi sapirktie jaunākie dzejas krājumi stāv kaudzītēs pa visu māju, it kā tūlīt jau vēršu, jau šķiru pirmās lapas, bet Goodreads tomēr nekas neparādās, vainojiet Pieaugušos!
***********
Jūnijs 2017
Lasu, lasu un saprotu, saprotu, kādēļ Vērdiņš joprojām ir viens no maniem mīļākajiem autoriem.
Kādēļ - jo es lasu, es redzu, es sajūtu un es saprotu. Pat, ja autors to domājis galīgi citādi - es tik un tā saprotu.
Un vēl - man tik ļoti patīk, jo man dzejoļos arī daudz kas ļoti nepatīk. Un vienalga lieliska pēcgarša.
Gaidu nākošo krājumu. Tiek solīts kas vienkāršam lasītājam pagalam grūti saprotams. Ņemot vērā, ka Ģertrūdes Stainas teksti ir man sirdij īpaši tuvi, es tik tiešām ļoti gaidu nākamo krājumu.
***
Patiesībā vienkārši gribēju pateikt, ka Vērdiņa dzeja joprojām man ir ļoti tuva. Un viss.