Padomju Savienībā nebija ne seksa, ne bezdarba, ne padibeņu — kurš tad to nezina?! Ilūzija par bezgrēka sabiedrību tika kultivēta visiem iespējamiem līdzekļiem, arī atbrīvojoties no varai netīkamiem “elementiem” — ubagiem, invalīdiem, dīkdieņiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārāk brīvdomīgajiem. Ja ne citādi, tad ar tiesas lēmumu “par parazītisku dzīvesveidu” izolējot viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidot labi tālu no PSRS galvaspilsētām. Par šīm vietām tolaik skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi — 101. kilometrs. Uz patiesiem faktiem balstītais romāns stāsta par notikumiem 30 gadu garumā vienā no tuvās trimdas punktiem padomju Latvijā. Ironiski, ka tieši šai pagastā dzimis un romānā aprakstītajā muižā darba gaitas uzsācis Latvijas himnas autors Baumaņu Kārlis. Tur nepelnīti nonāk arī romāna galvenā varone Zelma. Viņa klusējot nēsā sevī nesamierināmu pazemojumu, un dzīve turpina sīksto jauno sievieti lauzt.
Žurnāliste un literāte Guna Roze dzimusi Limbažos 1965. gada ziemā. Romānā aprakstītajās vietās bērnību un jaunību pavadīja viņas tēvs, bet mūža otro pusi — vecvecāki. Vēlme izzināt tuvinieku saistību ar šo īpašo vietu autori mudinājusi atklāt vēl vienu Latvijas vēstures balto plankumu.
“Romāns “101. kilometrs” ir dokumentālām detaļām bagāts likteņstāstu audekls, kurā vairāku paaudžu atmiņas papildinātas ar laikmeta fotoliecībām un varoņu novadnieki viegli sazīmēs savus radus, draugus un kaimiņus. Bet ne tikai. Vēstījumā par ļaužu dzīvi aiz padomju Latvijas kartēs neiezīmētas un publiski noklusētas robežas Guna Roze izgaismo būtisku robežu arī mūsu vēsturiskajā apziņā, ļaujot atskārst, ka ikvienam savs 101. kilometrs sākas tepat, aiz fotokadra malas.” Vents Zvaigzne, redaktors
3.5/5 Stāsti par to, kā Padomju vara izsūtījusi cilvēkus uz Sibīriju, ir diezgan daudz dzirdēti, bet par cilvēkiem "tuvajā izsūtījumā" nebiju gan dzirdējusi iepriekš nekad. Nevēlamu personu nogrūšana 100 km tālāk no pilsētas. Nevēlamībai tomēr ir pakāpes...
Grāmata ir bagāta ar vēsturiskām liecībām: fotogrāfijas, reālu personu vārdi un cilvēku atmiņu stāsti, kas ļoti veiksmīgi sapludināti kopā ar literāro fikciju. Tiešām grūti sajust to robežu.
Darbu lasot, nāk prātā dziesma "Vecās likteņdzirnas". Šeit cilvēkiem veicas, neveicas, dzīve pavēršas tik dažādos virzienos, ka grūti izsekot notikumu virpulim un daudzo personu vārdiem, jo Brīdagu ciems ir kā caurstaigājama telpa, tam vējš izpūš cauri ļoti daudz cilvēkus.
Atgādina pusaizmirstu vecāku, vecvecāku un pašas bērnības pasauli. Darbi un dienas, tenkas un klačas, sulīga valoda un ne mazāk sulīgi piedzīvojumi un pārdzīvojumi kā lieliem, tā maziem, kā pļēgurainiem bomžiem, tā idejiski pareiziem skolmeistariem. Tāds mazmiestiņa Visums rieksta čaumalā, kas patiesībā nav mazāk svarīgs kā Piena ceļš un visas citas galaktikas kopā ņemtas. Visu cieņu autorei!
Sākums bija svaigs, raibs un daudzsološs, bet uz vidu un beigām pārāk samudžinājās radurakstu raksti. Bija grūti izsekot kas kuram meita māte tante utt. Bet ko grāmata solīja, to izdarīja - vismaz man - izcēla no tumsas man mazzināmas Latvijas vēstures lappuses. Un vienkārša tā vēsture mums nav.
Pat pirms grāmatas atvēršanas, es biju sevi pārliecinājusi, ka man tā nepatīk. Bet jau otrajā lappusē mainīju savu nepamatoto spriedumu. Grāmatas valoda ievelk, kontrasti nesamāksloti un skaisti. Cik nu cilvēka traģēdija var būt skaista.
101. kilometrs manā vēstures zināšanu krājumā bija balta lapa. Romāns to aizpilda lieliski - gan ar vēsturiskiem faktiem un dokumentiem, gan ar reālās dzīves piemēriem. Un nav svarīgi, cik daudz tos atšķaidījusi rakstnieces iztēle. Priekšstats rodas pietiekami dzīvs.
Arī man bija grūti izsekot visiem personvārdiem un radu rakstiem. No vienas puses varētu jau par to nesatraukties un lasīt, bet ir sajūta, ka autorei tas ir bijis svarīgi (par to arī liecina pēcvārds), tādēļ varētu vēlēties, lai šo daudzo tēlu dzīves krustceļiem būtu vairāk lasītājam draudzīgu ceļa zīmju. Šeit arī, galvenokārt, pazūd vērtējuma piektā zvaigzne.
Lielākais trumpis manās acīs ir grāmatas valoda. Lai arī brīžiem nesapratu, kādēļ dzimušiem vidzemniekiem ir kurzemnieku akcents, bet platos/šauros e jau izlasīt nevar - varbūt es kļūdos. Jebkurā gadījumā apbrīnoju, cik daudz informācijas var pasniegt dialogā, pat pāris apmainītos teikumos. Un cik burvīga vietas sajūta nāk kopā ar dialektiem un padomju laika valodas elementiem (oficālu nosaukumu saīsinājumiem u.tml.) Arī pats sižets man liekas tikpat dzīvs un īsts, kā valoda. Arī es iemīlējos Toļikā un burzīju Zelmas vēstuļu stūrīšus, arī es drebēju no Baraku dziesmām un nodejoju savas kājas zaļumballēs. Paldies autorei par šo pieredzi!
Man nezināms padomju vēstures stūrītis laikmeta garumā- mazītiņa ciema iedzīvotaju dzīve 101. kilometrā, kur sapulcināti I krievi, I Latviesi, I gucuļi, I partkomisti, I dzērāji, I čigani, I pavieglas meitenes, I nevainīgi cietušas jaunavas. Bērneļi visam pa vidu kā samtenītes. Ir mīla, i naids, I aprunāšanas, I sekss zem un virs deķa, i sniega leopards. Dzīve, dzīve- salauzta, ievainota, bezjēdzīga, jēgpilna, tava vienīgā pat šada laikmetā, pat šādā valstī... Paldies autorei par atklātibu, par fotogrāfijām, par dzimtas un ciema stāstiem, par brīnisko dialektu
Patiesi novērtēju ieskatu man pirms tam absolūti svešā tēma, par kuru iepriekš nebija vispār dzirdēts ne plašajos mērogos (paša kilometra eksistence), ne arī sīkumos (gucuļu ievešana Latvijā). Grāmata noteikti stāvēs manā bibliotēkā kā Latvijas vēsturiskās literatūras daļa blakus XX Gadsimta sērijai.
Diemžēl bija grūti sekot pārāk daudzo varoņu gaitām, tai skaitā ietvaru trūkumu un līdzīgo vārdu dēļ. Šķita, ka grāmatas gaitā nereti mainās arī rakstīšanas stils.
Lieliski par to, par ko tik ilgi un sāpīgi klusēts.
“Kā Tu domā, kāpēc cilvēki kaut kur iet? Uz darbu, uz veikalu, uz skolu. Dažreiz nekur - tāpat vien uz priekšu. Iet savu ierasto ceļu un nenojauš, ka tieši šoreiz tas aizvedīs tur, kur neesi gaidījis. Viens iet uz veikalu pēc spičkām, bet satiek to, kuru mīlēs visu mūžu. Citam ceļā trāpās tāds, kas sabradā vai nosit. (...) Tu ej, bet nekad nezini, ko satiksi, kāds atgriezīsies un vai vispār atgriezīsies. Kā tu domā: ja cilvēki vienmēr zinātu, kurp ceļš aizved, biežāk paliktu mājā vai aizskrietu palēkdamies?”
Būšu palaidusi, ka bija tāds 100 km likums un tagad šķiet prātam neaptverami, ka cilvēku var aizvest ellē ratā bez nekā un viss - dzīvo un prom braukt nedrīksti. Lai gan ko es saku - tagad, 2022.gada februārī, daudz kas ir prātam neaptverami…
Dialogi sulīgi (ai, kā mācēja pateikt - nekādas mūsdienu diplomātijas 😊), raduraksti drusku samudžināti (noderētu ciltskoks grāmatas beigās). Bet KĀ var aprakstīt milici tā, ka lasot žoklis saspringst, nāsis izplešas un pašai gribas kraut no visa spēka? Tas jau laikam talants.
Grāmatas sākumā izmantotā valoda un aprakstītais notikums uz ielas,starp meiteni un milicijas darbinieku lika uz brīdi apdomāt,vai turpināt lasīt šo "rupjo" grāmatu. Bet grāmatas stāsts ievilka sevī, jūtot līdzi cilvēkiem viņu bēdās un arī priekos, šausminoties par tiem laikiem un uzzinot jaunus faktus par Latvijas vēsturi,piemēram, nošauto leopardu un 1969.gada postošo orkānu, un par Brīdaku ciemu,kurā pati pirms pāris gadiem ieklīdu un nodomāju,kāda interesanta vieta,nez,kas šeit par stāstu apakšā, redz,kā uzzināju tagad...
brīnišķīgs prozas darbs par vēsturiski nozīmīgu posmu, turklāt iztiekot bez vēsturiskajām grāmatām raksturīgās faktu pārbagātības, ļaujot stāstam pašam izpaust informāciju, turklāt brīnišķīgā manierē. autorei ir viegla un saprotama, turklāt valodiski bagāta rakstītprasme.
ieteikumu vērta grāmata. kā vēstures mīlim, tā lasītājam parastajam.
Autorei taisnība, ka visas sistēmas ļaunums un ārprāts vislabāk redzams un ir vissāpīgākais pavisam ikdienišķās lietās, kā uz zemes nolikts iepirkuma maisiņš, lai 10 minūtes stāvot un gaidot, rokas nenogurtu. Grāmata skarba, cilvēcīga, ļoti tuva, jo katrs piedzīvojis savu ļaunuma versiju. Bet arī ļoti gaiša un vieda (tieši vieda, ne tikai gudra).
Viena liktenīga sakritība, maza nejaušība un meitenei no laukiem ilgi gaidītā tikšanās ar māsu pārvēršas par zīmogu visai dzīvei. Ar naida vārdiem izejot no mājām, Zelma nemaz nevarēja iedomāties, ka mātes acis vairs neredzēs nekad.
Vienu laikmetu, vienā un tanī pat valstī tomēr mēs uztveram un piedzīvojam atšķirīgi. Cilvēki laukos nekad nesaskaras ar pilsētnieku problēmām un otrādi (kā tāds vienkāršs piemērs). Dzīves rit atšķirīgi. Tāds ir mans priekšstats, kas veidojies tā vai citadi uzzinot kaut ko par laiku pirms es biju piedzimis un tagad sapludinot šo pieredzi ar romānā atspoguļotajiem notikumiem. Tas ļauj labāk saprast kāpēc mūsu vecāki ir tādi nevis citādāki. No otras puses šis romāns atspogulo laikmeta un režīma bezjēdzību un garīgo nabazību, kuru tas piedavāja. Emocijām pārpilns, viegli lasams un aizraujošs ieskats Latvijas vesturē.
Lasot grāmatas par padomju laikiem Latvijā, vienmēr brīnos, cik tālu mēdz aizsniegties varas robežas un kā tas iedragā cilvēku likteņus. Grāmata ir vērtīga, jo tā balstās uz patiesiem notikumiem, tai ir bagātīgs vizuālais materiāls un ārkārtīgi dzīva valoda. Visi padomju dzīves "jaukumi" caur mazā cilvēka prizmu. Neticami, kā dzīve var izmainīties, kad pagadies neīstajā brīdī neīstajā vietā. Skaudri, bet tai pat laikā arī gaiši, ar humoriņu... Vienā brīdī gan nojuku Brīdagas ciema radu rakstos, pazudu tai raibumā, bet neskatoties uz to, lasījās viegli un raiti.
Valodas lietojums kā jau no mana gala. Interesanti palasīt un izprast manas bērnības apkaimes pagrimuma iemeslus un pie reizes saprast, ka nekas jau nav mainījies. Tā publika joprojām tur ir un nekas nemainās. Tikai iet uz grunti viss. Bet nobeigums priekš Zelmiņas- nu, vismaz tik daudz. Mūžīgais ciešanu liktenis, tik vienkārši pieņemts un mazais prieks beigās.
Ļoti labi uzrakstīts, konkrēto laika posmu un vietējo izsūtījumu raksturojošs, izglītojošs romāns. Par 101. kilometra faktu vēstures stundās nebiju piefiksējusi, bet domāju, ka to zināt ir nozīmīgi.
Liels darbs savākt šos stāstus, un liels talants caur stāstiem parādīt laikmetu, kurā katrs mazs s*ds var parādīt savu varu.
Kā Armands Puče teica: "Ko mums krievi ir devuši? Nu bez tā, ka ir iemācījuši zagt, melot un dzert šņabi, nekas vairāk jau nav." Bet salauztas dzīves gan, un daudz.
Lasīju vēsturisko faktu un noskaņas dēļ. Tajā ziņā arī viss kārtībā, taču izsekot radurakstiem un citām saiknēm starp cilvēkiem bija ļoti grūti. Prasījās, ka autore ik pa laikam atgādinātu par to, kurš ar kuru saistīts.
"Tu ej,bet nekad nezini,ko satiksi,kāds atgriezīsies un vai vispār atgriezīsies.Kā Tu domā: ja cilvēki vienmēr zinātu,kurp ceļš aizved, biežāk paliktu mājā vai aizskrietu palēkdamies ?"
Cik pretīgs bijis šis padomju laika "perfektās pasaules" veidojums, izstumjot no tās visus, kas "nederīgi", 100 kilometru rādiusā. Romāns skaudrs un aizraujošs.
Izlasīju grāmatu. Ļoti patika. Pēc sarunas ar autori biju iedvesmas pilns, aizbraucu un apskatījos grāmatā aprakstīto vietu dzīvē. Un Izlasīju grāmatu vēlreiz. Jāsaka, pavisam cita "garša".
Stāsts visās emociju krāsās - no līdz kaulam smeldzīgai sāpei līdz smiekliem caur asarām; vienlaikus tik skaudrs un šokējošs, un arīdzan tuvs un pazīstams. Kā jau cilvēka dzīve, kas savērpusies raibā kamolā, tikai spilgtiem kontrastiem bagātāka, nekā mana un Tavējā. Nošokēja un paņēma jau no pirmajām lappusēm, un tā arī dzīvoju līdzi līdz pēdējai. Labs veids, kā iepazīt un būt klāt mūsu tautas vēstures atmiņās. To vienu zvaigznīti atņēma pārāk neiespējamās sakritības un nejaušības, kā arī nespēja līdz galam izsekot, kurš ir kurš.
Oi, nezināju par tādu 101.kilometru. Laba grāmata. Ir par ko padomāt. Žēl par to, ka tā vienkārši var paņemt un izmest cilvēku dzīves miskastē. Arvien jādomā, ka Zelmai un citiem varoņiem viss varēja būt savādāk. Bet tāda nu jau tā reālā dzīve ir un cilvēkiem nākas izdzīvot.
PSRS ideja par ideālo sabiedrību konstruēja arī ideālo ģerevņu ārpus lielajām republikas nozīmes pilsētām. Stāstu kolāža par pabirām, plenčiem, vienkāršajiem un nesaprastajiem, cietumniekiem, no Sibīrijas atpakaļ atbraukušajiem, kurus nekur negaida, bet kaut kur jādzīvo ir. Tos visus "sazipoja" mazos ciemos un tā arī tie nomaļos ciemos vārījās "savā sulā",strādājot kolhozos un gateros, dzerot šņabi un mīlot.