Kandids jeb Optimisms. Līdzīgi kā Rablē, šī ir ironijas, sarkasma un pārnesto nozīmju paraugstunda! Atšķirībā no Rablē, šeit nav sagudrotu pasaku tēlu. Voltērs raksta par reālo dzīvi, ticamiem cilvēcīgiem tēliem, viņu gaužām drūmo un neveiksmu pilno dzīvi, kuru viņi visu laiku cenšas vispārākajā pozitīvismā attaisnot kā “vislabāko no visām iespējamajām dzīvēm”. Un kamēr ļaudis tic, ka viss notiek “tik uz labu”, tikmēr valdošā šķira - garīdzniecība, valdnieki, karaļi - var netraucēti dzīvot kā nieres taukos. Pirms-revolūcijas absolūtisma laika sociāli politiskās iekārtas kritika. Kandids sarakstīts 1759.gadā.
Te daži sarkastiskie domugraudi, kas acīmredzot dominēja tā laika sabiedrībā:
“Vispirms lielgabali nogāza ap seši tūkstoši cilvēku katrā pusē; pēc tam šauteņu šāvieni attīrīja vislabāko pasauli no deviņiem vai desmit tūkstošiem neliešu, kas bija apgānījuši tās virspusi” (109)
“Tas viss ir nepieciešams, no atsevišķām nelaimēm veidojas vispārēja laime; un līdz ar to, jo vairāk notiek atsevišķo nelaimju, jo vispārīgi ir labāk” (113)
(..) jaunava nebija vēlējusies precēties tādēļ, ka viņš savos radu rakstos bija varējis pierādīt tikai septiņdesmit vienu senču paaudzi, turpretī viņai bija septiņdesmit divas paaudzes senču. (105, 136)
“Kāds garīdznieks vērsās pie viņa ar sirsnīgu lūgumu aizdot naudu, kuru tas viņā saulē atdošot” (155)
Ik pa laikam tekstā cauri ieskanas saprāta balss:
“Bez šaubām, cilvēki kaut kādā ziņā sabojājuši savu dabu; jo viņi par vilkiem nav dzimuši, bet gan kļuvuši. Dievs viņiem nav dāvājis ne lielgabalu, ne durkli, bet viņi izgatavojuši tiklab lielgabalu, kā durkli, lai varētu viens otru iznīcināt” (113)
“Visur vājie neieredz stipros un tajā pašā laikā rāpo viņu priekšā; bet stiprie izturas pret vājajiem kā pret lopiem, pārdodami viņu vilnu un gaļu” (152)
“Ir jauki, ja autors raksta to, ko domā. Tā ir cilvēka privilēģija. Mūsu Itālijā raksta tikai to, ko nedomā. Cilvēki, kas dzīvo Cēzaru un Antoniju tēvijā, neiedrošinās domāt neko, ja kāds jakobīnis to nav iepriekš atļāvis” (171)
“Bet kas tas ir optimisms? Tas ir neprātīga kāre iestāstīt, it kā viss būtu ļoti labi, kaut gan īstenībā ir ļoti slikti” (148)
Kādam nolūkam radīts dīvainais dzīvnieks, ko sauc par cilvēku? Dervišs atbildēja: “Kad viņa augstība sultāns sūta kuģi uz Ēgipti, vai tad viņš daudz uztraucas, vai peles, kas uz tā atrodas, jutīsies laimīgas vai ne?” (183)
Un nobeiguma secinājumi:
“Darbs palīdz mums izsargāties no trīs lieliem ļaunumiem: no garlaicības, netikuma un trūkuma” (184)
“Tas viss ir pareizi - apstrādāsim mūsu dārzu!” (185)
P.S. Iesaku lasīt Vilņa Zariņa, nevis Veronikas Strēlertes tulkojumu. Atsauces no 1979.gada Zvaigznes izdevuma.