Rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte savos romānos bieži pievēršas tematiem, kas vēsta par Latvijā dzīvojošu cilvēku likteņiem. Lasītājus šajos darbos aizrauj ne vien sižeta risinājums, bet arī detalizēti aprakstītās ģeogrāfiskās vietas un sabiedrības dzīve. Autorei padodas spilgts laikmeta un vides tēlojums, jo daudz darba tiek ieguldīts vēsturisku dokumentu un liecību izpētē. Līdztekus reāliem dzīvesstāstiem tādējādi atklājas plaša un patiesa Latvijas un arī Eiropas vēstures panorāma visa 20. gadsimta garumā. Rakstnieces daiļradē iecienīti temati ir Latvijas brīvvalsts laiks, pasaules kari, bēgļu ceļi, okupācija, izsūtīšanas, dzīve okupētajā Latvijā un mūsdienās. Kopš 2002. gada darbojas Rakstnieku savienībā.
Šo romānu par vērtību padara tas, ka vēstījums ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts, reāli izdzīvota pieredze. Un kas ir īsts un patiess, tam arī ir viegli noticēt un dzīvot līdzi.
Nebiju no šīs autores neko lasījusi un jāsaka, ka tagad nojaušu šīs autores fenomenu latviešu literatūrā. Par dramatiskajiem vēstures notikumiem un cilvēku likteņiem autore raksta mazliet senatnīgā, bet raiti lasāmā manierē, kas ļoti labi ļauj iejusties pagājušā gadsimta latviešu dzīvē un sadzīvē. Lai gan aprakstītie notikumi ir traģisma pilni, teksts nav gaudulīgs vai depresīvs, drīzāk liek izjust lepnumu un apbrīnu par stiprām sievietēm, ģimenēm, dzimtām.
Lai gan manā galvā ir bijuši iestatījumi, ka šī autore nebūs man, tagad zinu, ka noteikti izlasīšu vēl ko no šīs rakstnieces.
Viena no emocionālākajām, patiesākajām un sirsnīgākajām grāmatā, ko esmu lasījusi. Autore nav centusies izveidot stāstā spriedzi, taču dzīves patiesā skarbuma atspoguļojums itin bieži liek nobirt pa asarai.