What do you think?
Rate this book
Pāri melnajam kontinentam
Dāvida Livingstona pirmie ceļojumi. Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.
269 pages, Hardcover
First published January 1, 1978
3 people want to read
About the author
Arturs Lielais
15 books1 followerArturs Lielais (1920. gada 16. janvāris — 1981. gada 2. oktobris) bija latviešu rakstnieks un tulkotājs. Dzimis Valkas apriņķa Plāņu pagasta "Pļavniekos". Viņa māte bijusi liela tautas dziesmu dziedātāja. Artura darbīgo personību veidoja daudzie lauku darbi, krāšņie Pārkalnes meži un Niedrāja un Spieciera mežezeri, Smiltenes bibliotēkas grāmatas. Beidzis sešgadīgo skolu, pēc tam apguva burtliča, iespiedēja un grāmatsējēja arodu. Strādāja Smiltenē Zušmaņa grāmatu spiestuvē, Valkā pie grāmatu izdevēja Jāņa Rauskas. 1947. gadā beidza Raiņa vakara vidusskolu Rīgā.
1956. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātes neklātienes nodaļā, kuru pabeidza ar izcilību. Studiju laikā iesāka tulkot, kur atklājās viņa labā valodas izjūta. 1959. gadā tika uzņemts Latvijas PSR Žurnālistu savienībā. Kopš 1969. gada sāka vadīt Jaunatnes literatūras redakciju izdevniecībā "Liesma".
Artura Lielā diplomdarbs "Arktikas izpēte" tika novērtēts ļoti atzinīgi un ieteikts izdošanai.
1966. gadā — divus gadus pēc brauciena uz Kubu — nāca klajā viņa otrā grāmata "Karību jūras smaragds". 1967. gadā iznāca darbs "Karavelas iziet okeānā". Tajā aprakstīta Amerikas atklāšana, Kolumba un viņa līdzgaitnieku personības. Grāmata izraisīja dzīvu interesi un nostiprināja pārliecību par šāda veida lietratūras žanra nepieciešamību.
1969. gadā tika izlaista grāmata "Konkistadori". Tajā autors iepazīstina ar Karību reģiona kolonizāciju, acteku impērijas vēsturi un iekarošanu. Atkārtoti izdota 1980. gadā.
Turpmāk iznāk vēl trīs populārzinātniski apcerējumi — "Inku zelts"(1970), "Uz musonu krastiem" (1975) un "Lejup pa Amazoņu upi" (1976).
Trīskārt pabijis Āfrikā, Arturs Lielais atklāja sev vēl vienu interesantu personību, leģendāro Āfrikas apceļotāju Dāvidu Livingstonu. Kā rezultātā tapa vēl trīs grāmatas — "Pāri Melnajam kontinentam" (1978), "Pie Zambezi un Njasa ezera" (1979) un "Nīlas izteku meklējot" (1981).
Arturs Lielais bija arī aktīvs tulkotājs. Daži no viņa daudzajiem tulkojumiem ir T. Heijerdāla "Paradīzi meklējot" (1965, 1978), A. O. Eksvemelina "Amerikas pirāti" (1973), A. Ļiņevska "Akmens grāmatu lappuses" (1976), J. Senkeviča "Uz "Ra" pāri Atlantijas okeānam" (1976) u.c.
Būdams viens no izdevniecības redaktoriem, Arturs Lielais iedibināja grāmatu sērijas "Stāsti par vēsturi", "Stāsti par dabu", "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi", "Ievērojamu cilvēku dzīve"", "Latviešu stāsts un novele". Gadu gaitā šo sēriju ietvaros ir izdotas simtiem grāmatu.
1956. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātes neklātienes nodaļā, kuru pabeidza ar izcilību. Studiju laikā iesāka tulkot, kur atklājās viņa labā valodas izjūta. 1959. gadā tika uzņemts Latvijas PSR Žurnālistu savienībā. Kopš 1969. gada sāka vadīt Jaunatnes literatūras redakciju izdevniecībā "Liesma".
Artura Lielā diplomdarbs "Arktikas izpēte" tika novērtēts ļoti atzinīgi un ieteikts izdošanai.
1966. gadā — divus gadus pēc brauciena uz Kubu — nāca klajā viņa otrā grāmata "Karību jūras smaragds". 1967. gadā iznāca darbs "Karavelas iziet okeānā". Tajā aprakstīta Amerikas atklāšana, Kolumba un viņa līdzgaitnieku personības. Grāmata izraisīja dzīvu interesi un nostiprināja pārliecību par šāda veida lietratūras žanra nepieciešamību.
1969. gadā tika izlaista grāmata "Konkistadori". Tajā autors iepazīstina ar Karību reģiona kolonizāciju, acteku impērijas vēsturi un iekarošanu. Atkārtoti izdota 1980. gadā.
Turpmāk iznāk vēl trīs populārzinātniski apcerējumi — "Inku zelts"(1970), "Uz musonu krastiem" (1975) un "Lejup pa Amazoņu upi" (1976).
Trīskārt pabijis Āfrikā, Arturs Lielais atklāja sev vēl vienu interesantu personību, leģendāro Āfrikas apceļotāju Dāvidu Livingstonu. Kā rezultātā tapa vēl trīs grāmatas — "Pāri Melnajam kontinentam" (1978), "Pie Zambezi un Njasa ezera" (1979) un "Nīlas izteku meklējot" (1981).
Arturs Lielais bija arī aktīvs tulkotājs. Daži no viņa daudzajiem tulkojumiem ir T. Heijerdāla "Paradīzi meklējot" (1965, 1978), A. O. Eksvemelina "Amerikas pirāti" (1973), A. Ļiņevska "Akmens grāmatu lappuses" (1976), J. Senkeviča "Uz "Ra" pāri Atlantijas okeānam" (1976) u.c.
Būdams viens no izdevniecības redaktoriem, Arturs Lielais iedibināja grāmatu sērijas "Stāsti par vēsturi", "Stāsti par dabu", "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi", "Ievērojamu cilvēku dzīve"", "Latviešu stāsts un novele". Gadu gaitā šo sēriju ietvaros ir izdotas simtiem grāmatu.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 of 1 review
November 16, 2015
Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz izvēlējos paniekoties ar Artura Lielā garadarbu. Bērnībā man viņa rakstītais patika. Vienkāršā valodā, daudz interesantu lietu par vēsturi un dabu. Tagad gan mans entuziasms ir noplacis, bet ko lai dara - sērija ir jāpabeidz.
Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei, un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.
Dāvids Livingstons nāca no vienkāršas strādnieku ģimenes, taču puika nevēlējās visu mūžu strādāt rūpnīcā un tādēļ izvēlējās kļūt par misionāru. Un kur nu vēl labāk sludināt Dieva vārdu kā jauniegūtajā Dienvidāfrikā. Taču pievērst turienes iedzīvotājus kristietībai nebija viegli. Vietējiem visi mācītāju sprediķi bija vienaldzīgi. Labākajā gadījumā viņi ieteica stāstīt pasakas bērniem, jo tie vēl no dzīves neko nav redzējuši. Pēc kāda laika arī pats Livingstons saprata, ka misionārs no viņa nav nekāds un nolēma pievērsties teritorijas apceļošanai. Ja ar kristīgās ticības ieviešanu viņam diez kā neveicās, tad kā diplomāts viņš bija izcils. Ar cilšu vadoņiem viņam sadraudzēties nebija problēmas. Šķiet, ka vietējo paražu un valodas saprašana arī ir bijis nopietns bonuss. Livingstons bija viens no pirmajiem baltajiem, kurš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, veica Āfrikas iekšējo upju kartēšanu un šķērsoja Āfriku no Angolas līdz Mozambikai.
Šī grāmata ir arī labs ieskats kā padomju laikos uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Varētu jau pārtulkot Livingstona memuārus un dot, lai lasa. Taču ir jāatzīst, ka šādi memuāri nudien nebūtu labi nenobriedušam jaunekļa prātam. Tajos ir par daudz Dieva vārda pieminēšanas, britu impērijas slavināšanas un britu iekārtas pārākuma uzsvēršanas. Portugāļi un holandieši ir maitas gabali gan no Livingstona, gan padomju iekārtas viedokļa, tādēļ tekstus par viņiem var atstāt nemainīgus. Tādēļ lai izvairītos no lieka riska Livingstona memuārus pārstrādā Arturs Lielais un šaubīgās vietas tiek izmestas vai arī pasniegtas ar autora piebildēm. Tādēļ grāmatu īsti nevar saukt par vēsturi, piedzīvojumu vai biogrāfiju, jo viss tiek pasniegts pareizās domāšanas kontekstā, nemaz neuzticoties lasītāja spriestspējai. Līdz ar to visa grāmata ir slēpta PSRS ideoloģijas uzspiešana jaunajam lasītājam.
Neviena grāmata nevar tikt izdota, ja tajā nav pieminēts Kārlis Markss. Šeit tas ļoti labi iederas, jo ap Livingstona laikiem viņš arī bija aktīvs manifestu rakstītājs. Tādēļ sākumā var samulst un domāt, ka grāmata patiesībā ir par Marksu, jo viņa idejas par šķiru cīņu tiek piesauktas visai bieži. Livingstonu autors ir nolēmis atainot kā no realitātes atrautu pamuļķu entuziastu, kurš ir sava laikmeta produkts. Ar aizmiglotām acīm viņš skatās uz pasauli, bet neredz patiesās problēmas. Lai ar vergu tirdzniecības ietekmi uz Āfrikas ciltīm viņš vēl spēj identificēt, tad britu mantrausīgo ekspluatējošo kapitālismu viņš neparko nespēj saskatīt. Viņam šķiet, ka ekspluatācija nav nekas slikts. To parāda arī epizode, kurā Livingstons pēc atgriešanās no Āfrikas dodas runāties ar savas dzimtenes strādniekiem un tiem saka, ka jāpakļaujas saviem saimniekiem. Strādnieki uz viņu apvainojas un vairs uz vieslekcijām neaicina. Nezinu, cik daudz šajā notikumā ir faktu un cik izdomājumu.
Vispār jau grāmatas autora moralizēšana ir diezgan kaitinoša un visnotaļ apgrūtina lasīšanas procesu. Sevišķi, ja to dari laikos, kad neviens vairs nenēsā pie žaketes pioniera zīmotni, un pa lielam ir pie kājas komunisms kā nākotnes pasaules mērķis. Varbūt grāmata atstātu labāku iespaidu, ja to lasītu dzerot maniokas kandžu no kaltēta ķirbja trauku un fonā klausoties čibokvi cilts dziedājumu. Nešaubos, ka paša Livingstona grāmata ir labāka lasāmviela par autora atstāstījumu. 4 no 10 ballēm.
Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei, un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.
Dāvids Livingstons nāca no vienkāršas strādnieku ģimenes, taču puika nevēlējās visu mūžu strādāt rūpnīcā un tādēļ izvēlējās kļūt par misionāru. Un kur nu vēl labāk sludināt Dieva vārdu kā jauniegūtajā Dienvidāfrikā. Taču pievērst turienes iedzīvotājus kristietībai nebija viegli. Vietējiem visi mācītāju sprediķi bija vienaldzīgi. Labākajā gadījumā viņi ieteica stāstīt pasakas bērniem, jo tie vēl no dzīves neko nav redzējuši. Pēc kāda laika arī pats Livingstons saprata, ka misionārs no viņa nav nekāds un nolēma pievērsties teritorijas apceļošanai. Ja ar kristīgās ticības ieviešanu viņam diez kā neveicās, tad kā diplomāts viņš bija izcils. Ar cilšu vadoņiem viņam sadraudzēties nebija problēmas. Šķiet, ka vietējo paražu un valodas saprašana arī ir bijis nopietns bonuss. Livingstons bija viens no pirmajiem baltajiem, kurš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, veica Āfrikas iekšējo upju kartēšanu un šķērsoja Āfriku no Angolas līdz Mozambikai.
Šī grāmata ir arī labs ieskats kā padomju laikos uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Varētu jau pārtulkot Livingstona memuārus un dot, lai lasa. Taču ir jāatzīst, ka šādi memuāri nudien nebūtu labi nenobriedušam jaunekļa prātam. Tajos ir par daudz Dieva vārda pieminēšanas, britu impērijas slavināšanas un britu iekārtas pārākuma uzsvēršanas. Portugāļi un holandieši ir maitas gabali gan no Livingstona, gan padomju iekārtas viedokļa, tādēļ tekstus par viņiem var atstāt nemainīgus. Tādēļ lai izvairītos no lieka riska Livingstona memuārus pārstrādā Arturs Lielais un šaubīgās vietas tiek izmestas vai arī pasniegtas ar autora piebildēm. Tādēļ grāmatu īsti nevar saukt par vēsturi, piedzīvojumu vai biogrāfiju, jo viss tiek pasniegts pareizās domāšanas kontekstā, nemaz neuzticoties lasītāja spriestspējai. Līdz ar to visa grāmata ir slēpta PSRS ideoloģijas uzspiešana jaunajam lasītājam.
Neviena grāmata nevar tikt izdota, ja tajā nav pieminēts Kārlis Markss. Šeit tas ļoti labi iederas, jo ap Livingstona laikiem viņš arī bija aktīvs manifestu rakstītājs. Tādēļ sākumā var samulst un domāt, ka grāmata patiesībā ir par Marksu, jo viņa idejas par šķiru cīņu tiek piesauktas visai bieži. Livingstonu autors ir nolēmis atainot kā no realitātes atrautu pamuļķu entuziastu, kurš ir sava laikmeta produkts. Ar aizmiglotām acīm viņš skatās uz pasauli, bet neredz patiesās problēmas. Lai ar vergu tirdzniecības ietekmi uz Āfrikas ciltīm viņš vēl spēj identificēt, tad britu mantrausīgo ekspluatējošo kapitālismu viņš neparko nespēj saskatīt. Viņam šķiet, ka ekspluatācija nav nekas slikts. To parāda arī epizode, kurā Livingstons pēc atgriešanās no Āfrikas dodas runāties ar savas dzimtenes strādniekiem un tiem saka, ka jāpakļaujas saviem saimniekiem. Strādnieki uz viņu apvainojas un vairs uz vieslekcijām neaicina. Nezinu, cik daudz šajā notikumā ir faktu un cik izdomājumu.
Vispār jau grāmatas autora moralizēšana ir diezgan kaitinoša un visnotaļ apgrūtina lasīšanas procesu. Sevišķi, ja to dari laikos, kad neviens vairs nenēsā pie žaketes pioniera zīmotni, un pa lielam ir pie kājas komunisms kā nākotnes pasaules mērķis. Varbūt grāmata atstātu labāku iespaidu, ja to lasītu dzerot maniokas kandžu no kaltēta ķirbja trauku un fonā klausoties čibokvi cilts dziedājumu. Nešaubos, ka paša Livingstona grāmata ir labāka lasāmviela par autora atstāstījumu. 4 no 10 ballēm.
Displaying 1 of 1 review