Oskar saadetakse suveks maale vanaema juurde. Esialgu on tal seal väga igav ja kõik tundub kuidagi võõras ja harjumatu. Siis aga avastab Oskar põneva nipi, mille abil ta leiab endale suure hulga sõpru. Ja elu läheb ühekorraga väga huvitavaks...
Andrus Kivirähk is an Estonian journalist, playwright and novelist. His writing style can be called self-mocking and sarcastic with dark humour. His best known work "Rehepapp ehk November", a.k.a. "Rehepapp", has been translated to Finnish and Norwegian. "Mees, kes teadis ussisõnu", a bestseller in Estonia, so popular that a board-game was based on it, has been translated to English as "The Man Who Spoke Snakish". These books, as well as his other historical-themed works such as "Ivan Orava mälestused" and "Kalevipoeg" resonated strongly with contemporary Estonian society.
Kivirähk is also the author of the children's book "Leiutajateküla Lotte" and its sequels, and wrote the screenplay for the cartoon based on it.
Andrus Kivirähk works as a journalist, and is married with 3 children.
Šo grāmatu nopirku pērngad, gāju pa veikalu, ieraudzīju un nopirku. Reizēm tā gadās. Pirkumam bija pāris motīvi. Pirmais – man patīk autora darbi. “Vīrs, kas zināja čūskvārdus” vien ir ko vērts! Otrkārt, bērniem skolās tagad katru mēnesi ir jāizlasa pa grāmatai un nopirku rezervei. Bet nu par pašu grāmatu, kuru es izlasīju tikai tāpēc, ka izejot no mājas man pa rokai negadījās neviena cita.
Oskars nonācis laukos pie vecmāmiņas bez telefona, no stresa un vientulības lēnām sajūk prātā. Kādu dienu viņš nokrāso koka pagali, lai tā izskatītos pēc telefona un piezvana gludeklim …
Labi, es pajokoju, šī taču ir Bērnu grāmata un tajās, kā labi zināms, var notikt nekas, tāpat kā īstajā dzīvē. Oskara piedzīvojumi virspusēji nav nekas īpašs, viņš dzīvojot savā uzkonstruētajā realitātē nodarbojas ar savdabīgu fen šui, pārbīda lietas, paklausot to vēlmēm. Cukurtrauks grib būt blakus krējumtraukam un kanna bez vāciņa nemaz nav īsta kanna. Bet stāsts tāds šķiet tikai pirmajā acu uzmetienā. Un zinot autoru, ir skaidrs, ka autors noteikti ir vēlējies pateikt ko vairāk.
Tas, ko vairāk arī ir visnotaļ acīmredzams, ja paskatās uz pašu un jaunās paaudzes socializēšanās paradumiem. Tagad cilvēks nerunā tieši viens ar otru, vajag izmantot starpnieku – telefonu. Oskara pasaulē nekas nenotiek, kamēr viņš nav izgatavojis telefonu, ir nomācoša garlaicība un draudoša iespēja spēlēt futbolu ar kaimiņu bērniem. Telefons (lai ar neīsts) ir katalizators un atslēga, kas atkal padara pasauli krāsainu. Ja tev ir telefons, tu vari izdarīt visu ko – pat piezvanīt gludeklim!
Telefons viņam arī ļauj zināmā mērā kļūt par tādu kā lietu pusdievu, jo viņam ir rokas un kājas. Viņš ir tāds kā sengrieķu filosofu Pirmkustinātājs. Viņš uzklausa un palīdz. Esi aiz skapja nokritis skrūvgriezis, Oskars tevi uzliks atpakaļ uz plaukta. Esi gludeklis, kuram nogurusi pēcpuse, Oskars tevi noguldīs uz vēdera. Taču katrā pasaulē ir savi ierobežojumi, ne visas lietas grib, lai viņām palīdz, un ir tādas, kurām vairs nevar palīdzēt. Antropomorfizācija, biomorfizācija šajā grāmatā tiek izmantota uz nebēdu. Piemēram, mūsu galvenais varonis ieķeras sarkanā baloniņā. Visas birstes ir radinieces un vecmāmiņa šķiet visu laiku šeptē tik pa dārzu un četrdesmit gadu laikā nav izdevies iztīrīt virtuves skapjapakšu! Bet ja tā padomā, kurš gan tīra skapjapakšas?
Tā kā manī no bērna ir pāri palicis tāds nieks vien, protams, ja atņem niķošanos, tad grāmata manī lielākoties radīja pārdomas. Piemēram, ja es lasītu šo grāmatu sešu gadu vecumā, kā es viņu uztvertu? Cik nu man spējas atļauj emulēt bērna prātu, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, kā bērnu grāmata viņa ir vienkārši izcila, apraksta maza puišeļa ikdienu un vientulību, kas izprotama katram bērnam, kurš uz kādu laiku palicis bez ekrāniem. Jebkurš mūsdienu bērns būs spējīgs identificēties ar Oskaru. Vecākiem, tas ir labs gabals, lai pavingrinātu pašiem savu prātu un nedaudz atgrieztos bērnībā.Šo grāmatu nopirku pērngad, gāju pa veikalu, ieraudzīju un nopirku. Reizēm tā gadās. Pirkumam bija pāris motīvi. Pirmais – man patīk autora darbi. “Vīrs, kas zināja čūskvārdus” vien ir ko vērts! Otrkārt, bērniem skolās tagad katru mēnesi ir jāizlasa pa grāmatai un nopirku rezervei. Bet nu par pašu grāmatu, kuru es izlasīju tikai tāpēc, ka izejot no mājas man pa rokai negadījās neviena cita.
Lieliska, lieliska bērnu grāmata, baudījuma ziņā jāliek vienā plauktā ar Vinniju Pūku un Karlsonu. Izrādās, ka šis patrs autors sarakstījis arī Loti no Izgudrotāju ciema, tā ka nekāds pārsteigums. ka grāmata ir tik feina. Mazie klausītāji šim liek 6 zvagiznes - 5 Oskaram un 1 lasītājam par lasījumu lomās :)
Tagad būs jāpaskatās, ko labu Kivirehks ir pieaugušajiem sarakstījis.
It kā bērnu grāmata, bet baigi noderīga arī pieaugušajiem, īpaši tiem, kas grib aizsūtīt savus bērnus uz laukiem pie vecmāmiņas, sakot: “Tev patiks! Laukos ir tik daudz ko darīt, varēsi forši izdauzīties!” Bet vispār ļoti atsvaidzināja skatu uz lietām un to, ko tās “domā un jūt”. Mani favorīti ir maniakālais skapis, nagla (jo tikpat pasista) un, protams, cukurdozītes un krējumtrauka romāniņš.
Lieliska grāmatiņa gan pieaugušajiem, gan bērniem. Mazajam Oskaram pēdējā vasara pirms skolas būs jāpavada pie Vecmāmiņas. Vienam pašam. Kas jau ir biedējoši. Un tad atklājas, ka Oskars ir aizmirsis mājās mobilo telefonu....
Lasot grāmatu, atgriezos savā bērnībā, jo arī man sanācis daudz spēlēties vienai, tas šķita daudz vilinošāk, kā svešie bērni kaut kur no citām mājām. Kā reiz pie Vecmāmiņas bija 2 galvenie laika pavadīšanas veidi - būt ārā un kārtīgi paēst. Šķūnītis ar visiem saviem dīvainajiem priekšmetiem bija vilinošs un iztēlei bija ļoti liela loma ikdienas dzīvē.
Grāmata atsauca atmiņā arī manu bērnību, kas pavadīta ciemojoties laukos pie tēta radiem. Viss tas, kas veido šo bērnības pieredzi - jauni kaimiņu bērni, ar kuriem vajag sadraudzēties, ēdiens, kas negaršo tā kā mājās taisīts, ir ļoti labi attēlots šajā grāmatā. Autors spējis izmantojot ikdienā lietotus priekšmetus uzburt veselu pasauli. Šī grāmata patiesi ir oda iztēles spēkam.
Huvitav, kas kõik meie vanaemad on heas mõttes äravahetamiseni sarnased? Sibulatükkidega kotletid, piimasupp makaronidega, klaaskompvekid, imelised pannkoogid, küürutamine aiamaal, tukkumine televiisori ees, pidupäeva serviisid ning moosipurkide virnad. Kindlasti vastab iga korralik maavanaema ülal loetletud tingimustele. Linnavanaemad annavad endast parima, et osasid keskkonnast tulenevaid puudujääke asendada. Näiteks peenarde rohitsemise asemel lahendavad nemad ristsõnu. Kuid tundub, et vanaemaks olemise baasoskused on ikkagi suurel määral universaalsed.
Andrus Kivirähki uues raamatus "Oskar ja asjad" satub linnast pärit Oskar kaheks suvekuuks elama klassikalise maavanaema juurde. Uus keskkond, natuke kummalised naabripoisid ning vanaema eripärane menüü - selle kõigega tuleb natuke ujedal ja üksindusse kalduval Oskaril kohanema hakata. Aga kõige hullem on see, et Oskar unustas oma mobiiltelefoni linna. Nõnda on katkenud ka viimne side linnaga ning senini turvalisena näinud maailm on korraga muutunud üpriski hirmutavaks.
Samas ei heida Oskar meelt ning meisterdab endale puuklotsist uue mobiiltelefoni. Sellega ei saa helistada emale või isale, kuid kõigile vanaema majas ja aias olevatele esemetele küll. Oskarist saab asjade doktor Dolittle, kes kuulab nende probleeme ja püüab neile lahendusi leida. Tema patsientideks saavad teiste hulgas töökas põrandahari, koorekannu armunud suhkrutoos, maailmarändurist tool ja talve taga igatsev soome kelk. Patsientide eest hoolitsemine võtab oma aja ning üksindus ja igatsus hakkavad taanduma.
Kõige lähedasem sõprussuhe tekib Oskaril kase otsa kinni jäänud punase õhupalliga. Samas Oskarit valdab pidevalt paaniline hirm, et tormituuled võivad õhupalli minema kanda või katki teha. Kahjuks puuduvad Oskaril vähimadki võimalused kõige kallimat sõpra aidata. Nõnda ta õpibki raamatu käigus, et elus ei saa kõike kontrollida ja vahel peab laskma asjadel minna oma rada pidi. Tähtis on praegust hetke nautida ja mitte kogu aeg tuleviku pärast muretseda.
"Oskar ja asjad" pole klassikaline kiisude ja kutsudega lasteraamat. Muidugi on Kivirähk elustanud terve rea naljakaid ja natuke omamoodi tegelasi, kuid samas räägib teos põhiliselt toimetulekust üksindusega. Iga päev ei pea olema päikeseline ning täiesti normaalne on kellegi pärast muretseda ja teda taga igatseda. Just ausus ja siirus lastega kõneledes ning oskus mitte kõike tuhksuhkruga üle valada teevadki Kivirähast suurepärase lastekirjaniku.
Tūliņ jau jāatdod bibliotēkai. Viens pagarinājums bija, bet mēs tikai turpinām un turpinām pārlasīt grāmatu. dažreiz atšķiram nodaļu uz labu laimi un lasām jau izlasīto. Ja tā patīk četrgadniekam, tad, ko tur – man arī!
Ja es Kivirekham lieku tikai divas zvaigznes, tad droši vien jāpiemetina - es vērtēju savas attiecības ar grāmatu, nevis pašu grāmatu.
Ticu, ka Oskars un viņa telefons, ar kura palīdzību var sazvanīties ar dažādiem priekšmetiem (tikai ne drēbēm, tās ņerkst un rūc, un neko sakarīgu nepasaka), uzrunā daudzus mazos lasītājus un klausītājus. Gan jau visas piecas zvaignes vērta grāmata. Tomēr man ir pienācis tad mirklis, kad beidzot esmu pieēdusies bērnu literatūru! Pēdējos mēnešos bibliotēkās uz to vien man roka stiepās. Vai tas būtu prieka un pārsteigumu, un brīnumu trūkums organismā? Lai kā arī būtu, esmu uzpildījusies ar sarūkošām vecmāmiņām, runājošiem gludekļiem, spokiem, dillēm un huligāniem, un Oskars man piezvanīja neīstajā laikā.
Grāmata feina, ilustrācijas pievilcīgas, stāsts saistošs ar veiksmīgām mācībām (piemēram, rupji, sarūsējuši ļautiņi, kas grib nodarīt pāri, patiesībā vienkārši ir ļoti vientuļi). Varbūt pārāk daudz to zvanīšanos un arī mulsināja puisēna un baloniņa attiecību veidošanās. Bet, ja lasa pa stāstam katru vakaru, bērnam šī atkārtošanās noteikti tas palīdz ātrāk iejusties. Par baloniņu vēl domāju.
Ironiska, asprātīga, ar lieliskiem šausmu stāstu elementiem, ar sapratni par nesaprašanās aizām, kādas dažkārt veidojas starp atšķirīgām paaudzēm. Manī gan raisīja lielāku sajūsmu nekā manos bērnos!
Ei ole minu tassike see Kivirähk. Ka pärast VEEL ühte võimalust ei meeldi mulle tema stiil, kuigi laste lühijuttude kogumikele "Kaka ja kevad" ning "Karneval ja kartulisalat" võiks isegi kõva 3+ hindeks anda. "Oskar ja asjad" nii kõrget hinnet ei saaks. Ma kirjaniku stiili kohta ei kirjuta miskit - ühele sobib, teisele mitte, Jumal temaga. Aga. Mind häiris kohutavalt, et raamat lihtsalt lõppes ära, ilma mingi korraliku kokkuvõtte või kuhugi jõudmiseta. Nagu oleks korraga kirjanikul ideed otsa lõppenud ja siis panigi punkti. Täiskasvanutele kirjutatud teostes võib ju ka nii teha, kuid lasteraamatus tekitas see tõelise "MEH?" tunde. Ma kujutan ette, et kui oleksin seda oma lastele lugenud, siis oleks nad raudselt küsinud, et kas nii lõppeski? Mismõttes lõppes? Loo idee iseeneset ju vahva: 7-aastane Oskar saadetakse suveks vanaema juurde, mobiiltelefon jääb linna maha, teha pole midagi, teiste lastega Oskar seltsida ei taha... Ja siis teeb Oskar endale puuklotsist telefoni, millega saab helistada asjadele tema ümber. Noh, riidekapile ja supipotile ja hambaharjale ja... Ja siis on hulk lugusid, kuidas ta asjadega suhtleb, neid aitab, õhupalliga sõbraks saab, õhupall minema lendab ja... ongi läbi. Teine asi mis mind väga nõutuks, isegi tigedaks tegi oli see, kuidas raamatus läbivalt kirjutati, et vanaema teeb kõike kas veidralt või valesti. Ei teinud vanainimene õigesti süüa, ei saanud ta asjadest aru... Minu arvates süvendab selline kirjutamine ainult lõhet erinevate põlvkondade vahel. Raamatu lõpus toimuv vanaema ammukadunud sõrmuse leidmine ja selle seostamine noore vanaemaga pildilt, "sellise vanaemaga, kes talle meeldib" jääb lastele segaseks ja kaugeks ning ei aita kuidagi mõista seda, et ka vanaemad on kunagi noored (ja lahedad) olnud. Nii et ei meeldinud. Muide, ka minu 9-aastasele tütrele ei meeldinud, kuigi teised Kivirähu lastekad on pigem meeldinud. Ja kui juba virisemiseks läks, siis illustratsioonid ka ei meeldinud. Illustraatori stiili kohta jällegi ei ütle midagi (lasteraamatus ei meeldi selline stiil), kuid puudu jäi eelkõige detailitäpsusest.
Oskara mamma ir devusies komandējumā uz Ameriku, savukārt tētim ir jāstrādā, tādēļ Oskars uz vasaru tiek nosūtīts uz laukiem pie vecmammas. Oskars ir dziļi nelaimīgs – viņš grib mājās pie saviem vecākiem, savām rotaļlietām un sava mobilā telefona. Nekas viņam laukos nepatīk un viss garlaiko, līdz viņš no koka klucīša uzmeistaro telefonu, pa kuru iespējams sazināties ar lietām – var piezvanīt un aprunāties ar galdu, krēslu, slotu un cukura trauku, kā arī ar savu jauno draudzeni – sarkano baloniņ koka galotnē.
Grāmata ir diezgan bieza un Oskars visa stāsta laikā sazinās ar lietām un palīdz tām atrisināt dažādas problēmas – piemēram, krēslam palīdz doties ekskursijā pa māju, krējuma traukam satikt cukur dozi, vecai mugursomai piepildīt vēderu un tā tālak.
Mazajiem lasītājiem (6 un 5 gadi) patika, tomēr, man stāstā prasījās lielāku dinamiku. Lai vai kā - kopumā jauka, asprātīga grāmata, ko sarakstījis Latvijā nu jau iemīļotu grāmatu “Kaka un pavasaris”, “Karnevāls un kartupeļu salāti” un “Ērms un feisbuks” autors Kivirehks Andruss.
Mulle raamat muidu väga meeldis, see eri põlvkondade värgi kirjeldus ning võrdlused loomadega nagu küülik ja kilpkonn, kes elavad kõrvuti, ent üksteisesse ei puutu.Aaga mida Kivirähk, kes on ju muidu igati mõistlik mees, õieti mõtles seda õhupalli kirjutades? * ta on ennast täis ja nõme. Tüütu tast lugedagi. * kui inimene puhub palli täis, see ei lenda kõrgele. Isegi tugeva tuulega kaseLATVA ei positsioneeruks, ta pigem põrkuks kuskile keskel. Et kõrgustesse jõuda, oleks tarvis heeliumiga täitmist * isegi laadal müüdavad heeliumiga täidetud ja masinaga kinnitatud pallid vajuvad pikkamisi gaasist tühjaks, lähevad kortsu ning pole enam nii ümarad kui alguses * Oskar armus asja. Nagu - ma ei tea, kas mu poeg võiks äkki rulasse armuda v?! Selle eest läheb palju palle maha (pun intended), et õhupall nii nõme oli.
Ļoti, ļoti īpatnējs Oskara tēls, kas nedaudz atgrūž. Mazliet naivi pastāsti par to, ko domā un jūt lietas. Gribējās vairāk asprātības tajā visā, bet bija daudz igauniska vēsuma.
Oeh. See oli üllatavalt raske ja tüütu lugemine. Esimesed 7 lehekülge loetud ja juba pööritasin silmi. Küll lapsed on dramaatilised ikka. Milline hädapätakas alles see Oskar oli. Vahepeal mõlgutasin mõtteid raamat pooleli jätta. Vihkan Oskarit. Nii kui vanaema ka stseenis juures oli, siis Oskar oli eriline vingats ja ajas mind nii vihale. Viuviu. Jube põnn. Fantaasia oli hea ja see asjade jutt. Nüüd vaatan veidi teisepilguga koorekannu ja suhkrutoosi. :D Ja ka muid asju. Õnneks lõpupoole ma nii väga ei ärritunud enam. Põnn harjus ka toitudega rohkem ja üleüldse selle olemisega vanaema juures.
Tiešām jauka. Mūsdienīga un interesanta valoda. Ļoti patika tā cieņa pret bērnu, ko sajūtu no autora... un vecmāmiņa, kad iemieso visus pieaugušos, kuri infantilizē bērnus, velkot rāmjus tur, kur to nav. Tomēr arī šeit Kivirhkes (vai tmldz, lai man piedod autors, bet tas viņa uzvārds mani padara nervozu), izlīgst ar pieaugušo pasauli, atklājot- pieaugušie reiz bijuši jauni un citi. Labprāt pievienošu dēla nākotnes grāmatplauktam un ceru, ka pienāks diena, kad mans puika gribēs uzspēlēt Oskars un lietas:)
Eriti ei meeldinud, ma saan aru, et see ilmselt oli mõeldudki olema vaikse olemise raamat ja võimalik, et omaette lugedes ma olekski seisundit nautinud, aga praegu häirib mind täiega, et raamatus PUUDUS LUGU. Pmst oleks võinud kirjeldused telefonikõnedest asjadega kestma jäädagi, lihtsalt autoril oli vaja raamatule ühel hetkel punkt panna (?). L igatahes aru ei saanud, et raamat läbi sai ja üllatus väga, kui ma seda järgmisel päeval ütlesin.
Teiseks oli minu meelest erakordselt ebameeldiv karakter see Punane Õhupall, keda peategelane nii väga ihales. Kas ainult mulle tundus nii?
Nopirku šo grāmatu savam tobrīd 9 gadus vecajam dēlam, cerēju, ka lasīs pats, bet kaut kā neaizrāva: šķiet, nebija pietiekami action salīdzinājumā ar Hariju Poteru un Gredzenu pavēlnieku. Bet tad sāku viņam vakaros lasīt priekšā, un beigās ļoti iepatikās. Kivirekhs kā parasti ir asprātīgs, ļauj identificēties ar daudzām problēmām (kāpēc makaroni ir jāiedomājas sabojāt, tos uzcepot???). Vienīgi šķita nedaudz par garu, uz beigām jau visi daudzie dialogi ar sadzīves priekšmetiem sāka apnikt. Tomēr kopumā forša grāmata, noteikti iesaku.
Oskaram vasaru jāpavada laukos pie vecmāminas, bet kā par nelaimi vinš mājās aizmirsis mobilo telefonu un braukt tam pakalj vairs nav iespējams. Savukārt socializēties un sadraudzēties ar kaiminju bērniem pilsētas puika nemaz negrib. Kad jau liekas, ka tās nu gan būs briesmīgas brīvdienas laukos, Oskars izgatavo sev rotalju telefonu un atklāj, ka caur to ir iespējams sazvanīt dažādas lietas.
Lasījām pa vienu, divām nodalām katru vakaru ar sešgadnieku un trīsgadnieku. Mazākajam diezko neinteresēja, bet lielākā bērna uzmanību piesaistīja. Mums patika un iesakām izlasīt arī citiem!
Aizraujoši stāstiņi par Oskaru un viņa vasaru laukos pie vecmāmiņas ir ne tikai izklaidējoši bērniem, bet arī pamācoši. Piemēram, vecākiem grāmatiņa kārtējo reizi atgādina, ka bērni ir dažādi un dažreiz viņu šķietamās kaprīzes, iegribas un dīvainības ir pilnīgi normāla konkrētā bērna personības šķautne. Plašāk par grāmatu blogā: https://lalksne.blogspot.com/2018/10/...
Südamlik lugu linnapoisist, kellega hakkavad asjad rääkima, kui ta maale vanaema juurde jääb. Loos ei puudu ka väike romanss. Täpselt sellise kaliibriga lapsed enda fantaasimaailmu loovadki, kui nutitelefon maha ununeb ja kultuurprogramm ei ole veel aju ühiskonnale "õigesse" vormi surunud.
Nu jau Andrusa Kivirehka apbrīnojamā fantāzija iepazīta vairākkārt. Tas tiešām ir talants, visu šo sadomāt tik ticami un interesanti! Un pati grāmata tik ļoti, ļoti skaista ar Annes Pikovas burvīgajām ilustrācijām! Ļoti patika vizuālais tēls!
Lugesin lastele suvel ette seda raamatut, aga jäi olude sunnil pooleli. Vanem laps ikka vahel tuletab meelde, et kuule - loeks lõpuni, aga ausalt öeldes mul pole huvi seda teha. Raamat on poolenisti huvitav, pigem ladus, aga see Oskar - vot, mulle väga ei meeldi see Oskar.
Jāsaka, esmu spiesta piekrist mammas viedoklim, ka sižeta līnija ar sarkano baloniņu ir teju perversa, vismaz uz grāmatas beigām. Citādi - ļoti mīļš stāsts par zēna gaitām, kad nav mobilā, kas novērstu uzmanību. Vai varbūt tomēr ir.
Ma teadsin, et see raamat mulle meeldib, hetkel, kui Oskar teatas, et tema ei taha võõraste lastega mängida. Kõik lapsed ei olegi seltskonnalõvid, ja see on täiesti okei.