Mārtiņa Zīverta luga "Āksts" pirmoreiz iestudēta Dailes teātrī. Zīverts tajā laikā (šķiet, 1938.gadā) strādāja Nacionālā teātrī par dramaturgu (mūsdienu ekvivalents varētu būt literārās daļas vadītājs). Zinādams, ka Nacionālajā jau tiek strādāts pie jauna iestudējuma, Zīverts nolēma lugu iesniegt Dailē, kur Smiļgis esot lugu izlasījis, bet nebijis ieinteresēts tās iestudēšanā. To iestudēja Kārlis Veics - iestudējums guva plašu atzinību, un apmeklējuma ziņā par sacentās ar dažādām dziesmu spēlēm un dramatizējumiem.
Luga stāsta par Viljemu Šekspīru (tā Zīverts sauc Viljamu Šekspīru), tā samērā precīzi pieturas pie zināšanu drumstalām, kuras ir pieejamas par Ziemeļu renesanses spožāko dramaturgu. Stāsta centrā gan Zīverts ir izdomājis mīlas trijstūris, starp augstmani Herbertu, Šekspīru un Mēriju. Zīverst izspēlē laikmetam raksturīgo nicinājumu pret teātra cilvēkiem, dažbrīd gan to savelkot kopā ar vēlākajiem laikiem raksturīgo puritānismu. Šekspīrs ir slavens un pat diezgan bagāts, bet savas profesijas dēļ, kura tiek uzskatīta par pazemojušu, ir atstumts no saviem bērniem un pat sava piepilsētas īpašuma. Daiļā Mērija mīl Šekspīru, bet viņa šaubas pašam par sevi - savu vietu sabiedrībā un vainas apziņu par izvēlēto nodarbošanos, noved Mēriju pašpārliecinātā un karstasinīgā Herberta nagos. Tikai, kad Šekspīrs izjauc pats savu izrādi, ar Mērijai domātu monologu, un spiests uz skatuves aizstāvēt savu īsto dzīvo, Šekspīrs panāk Mērijas atgriešanos pie viņa.