What do you think?
Rate this book
Stāsti
Garstāstu krājums "Stāsti" šeit aplūkojams no visām pusēm.
Šis septiņu garstāstu krājums ir rakstnieces Ingas Žoludes piektā prozas grāmata līdzās iepriekš iznākušajiem trim romāniem — “Silta zeme” (2008), “Sarkanie bērni” (2012), “Santa Biblia” (2013) — un stāstu grāmatai “Mierinājums Ādama kokam” (2010), kas 2011. gadā saņēma Eiropas Savienības literatūras balvu.
“Inga Žolude prot būt aizkustinoši liriska un vienlaikus izvelk no savu varoņu zemapziņas slēptāko, lai asi un nesaudzīgi līdz nervam atkailinātu cilvēka esības fragmentus. Tādi mēs esam.”
Arvis Kolmanis
Kā īsi rezumē pati autore: “Šīs grāmatas stāsti ir tapuši no vērošanas — visbiežāk sevis vērošanas, dabas, cilvēku vērošanas — un no ieklausīšanās — visbiežāk klusumā, sevī, vārdos. Tēli šajos stāstos runā, taču bieži vien vārdi ir ietilpīgāki, pirms tie izteikti, — vēlējos uzrakstīt par stāstiem, ko mēs nesam sevī un par kuriem neviens, iespējams, nenojauš.”
Šis septiņu garstāstu krājums ir rakstnieces Ingas Žoludes piektā prozas grāmata līdzās iepriekš iznākušajiem trim romāniem — “Silta zeme” (2008), “Sarkanie bērni” (2012), “Santa Biblia” (2013) — un stāstu grāmatai “Mierinājums Ādama kokam” (2010), kas 2011. gadā saņēma Eiropas Savienības literatūras balvu.
“Inga Žolude prot būt aizkustinoši liriska un vienlaikus izvelk no savu varoņu zemapziņas slēptāko, lai asi un nesaudzīgi līdz nervam atkailinātu cilvēka esības fragmentus. Tādi mēs esam.”
Arvis Kolmanis
Kā īsi rezumē pati autore: “Šīs grāmatas stāsti ir tapuši no vērošanas — visbiežāk sevis vērošanas, dabas, cilvēku vērošanas — un no ieklausīšanās — visbiežāk klusumā, sevī, vārdos. Tēli šajos stāstos runā, taču bieži vien vārdi ir ietilpīgāki, pirms tie izteikti, — vēlējos uzrakstīt par stāstiem, ko mēs nesam sevī un par kuriem neviens, iespējams, nenojauš.”
246 pages, Hardcover
Published November 1, 2015
37 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 8 of 8 reviews
January 19, 2021
Es nesaprotu, kā Inga Žolude spēj rakstīt tik dažādi. Šis stāstu krājums atkal atšķiras no iepriekš lasītā, taču grāmatas ietvaros jūtama zināma harmonija, vienota balss. Stāsti par cilvēkiem, vairāki arī par cilvēkiem - rakstniekiem. Par tādām kā robežsituācijām cilvēku dzīvēs, bet bez lieka traģisma vai patosa.
September 28, 2019
Es vienkārši apbrīnoju to, kā Žolude raksta.
Stāsti, saprotams, ir dažādi un kādi ierauj sevī dziļāk kā citi, bet kopumā mēs visi atstājam viens otrā kādu lielāku vai mazāku nospiedumu. Vai arī to dara stāsti. Vai arī autore to izstāsta tā, it kā to darītu mēs paši. Un mēs darām.
"Iesēdies ne savā vietā, jo negrasījos sēdēt pie loga un skatīties, kā mēs nokritīsim, mierināju sevi ar alkoholisko dzērienu attēliem ēdienkartē. Es tos glāstīju ar pirkstu galiem, sajūtot no tiem plūstošu empātiju. Varēja iespiest attēlus vismaz reljefā, sasodīts. Kad pienāks mana kārta, ņemšu uzreiz trīs, lai pēc tam sausā nav jāgaida papildinājums."
Stāsti, saprotams, ir dažādi un kādi ierauj sevī dziļāk kā citi, bet kopumā mēs visi atstājam viens otrā kādu lielāku vai mazāku nospiedumu. Vai arī to dara stāsti. Vai arī autore to izstāsta tā, it kā to darītu mēs paši. Un mēs darām.
"Iesēdies ne savā vietā, jo negrasījos sēdēt pie loga un skatīties, kā mēs nokritīsim, mierināju sevi ar alkoholisko dzērienu attēliem ēdienkartē. Es tos glāstīju ar pirkstu galiem, sajūtot no tiem plūstošu empātiju. Varēja iespiest attēlus vismaz reljefā, sasodīts. Kad pienāks mana kārta, ņemšu uzreiz trīs, lai pēc tam sausā nav jāgaida papildinājums."
Read
February 23, 2016Daudzi stāsti patīkami liek just līdzi draņķīgiem cilvēkiem, bet tajā pašā laikā daudzi no viņiem šķiet drīzāk ASV teleseriālu versijas par īstiem cilvēkiem. Beigās paliek sajūta par tādu kā divkārši simulētu, drusku pārāk atsvešinātu realitāti.
August 5, 2022
Niansēti cilvēku apraksti, kas atspoguļo viņu ikdienišķo, visbiežāk arī to neglītāko dabu.
Ar valodas meistarību tiek panākta pilnīga iejušanās tēlos un to raksturos un raksturu izpratnē, tomēr sižets šķiet atstāts tikai otrajā plānā.
Stāsti, kas palīdz iepazīt cilvēku daudzšķautnaino raksturu un īpatnības, tomēr tiem vēlējos turpinājumu, paskaidrojumu, kāpēc uzsvars tiek likts vien uz cilvēku neglīto (glīto) dabu un aizmirsts par pārējo.
Ļoti nozīmīgu lomu saskatīju tieši vīriešu pāridarītāju un visu pasaules netaisnību kopsavilkuma lomā, kamēr sievietes tika atstātas vien cietēju lomā.
Ar valodas meistarību tiek panākta pilnīga iejušanās tēlos un to raksturos un raksturu izpratnē, tomēr sižets šķiet atstāts tikai otrajā plānā.
Stāsti, kas palīdz iepazīt cilvēku daudzšķautnaino raksturu un īpatnības, tomēr tiem vēlējos turpinājumu, paskaidrojumu, kāpēc uzsvars tiek likts vien uz cilvēku neglīto (glīto) dabu un aizmirsts par pārējo.
Ļoti nozīmīgu lomu saskatīju tieši vīriešu pāridarītāju un visu pasaules netaisnību kopsavilkuma lomā, kamēr sievietes tika atstātas vien cietēju lomā.
October 31, 2016
Lasot pirmo stāstu "Ceļš", es sev vairākkārt uzdevu jautājumu - vai tiešām autore ir Inga Žolude, tā pati, kas sarakstījusi "Mierinājumu Ādama kokam" vai "Sarkanos bērnus"? Un lai jau iet - ari "Silto zemi"? (Lai cik murgaina man lasīšanas gaitā likās "Siltā zeme" atmiņā tā iespiedusies kā kvalitatīvi sarakstīti, domas raisinoši teksti, kas iedarbojas uz manām sajūtām).
Otrais stāsts "Mati" jau likās cerīgāks, lai arī beigām es nespēju noticēt. Tāpat arī stāsta "Ķērpji" beigas manu lasītāja ticamību nepiesaistīja. Pirmie stāsti kopumā man likās līdz galam neizstrādāti - daudz liekvārdības, pārāk daudz paskaidrojumu, laupot man to burvīgo kvalitatīvas literatūras dāvanu - spēju nojaust. Līdz galam neatrisinātas vai neattaisnotas rīcības un pārsteidzoši lēmumi, kam stāsta gaitā nevar rastcitu pamatojumu kā vien autores iegriba. Lūk, parādās autore, rakstītāja, sacerētāja. Negāja man pārāk gludi ar tiem pirmajiem stāstiem.
Tomēr, apņemoties tikt līdz galam (grāmata bija Grāmatēžu pulciņa tikšanās apspriedes objekts oktobrī), apjēdzu, ka stāsti man arvien vairāk iepatīkas. "Putekļi" jau bija pat ļoti interesanti, "Pārgājiens" vilka ārā emocijas līdzīgi kā "Sarkanie bērni" un "Nams", protams, lielisks stāsts, kurš man iepatikās jau tad, kad tika publicēts tajā laikā vēl pastāvošajos "Latvju tekstos". Pieļāvu domu, ka man vienkārši vajadzēja "ielasīties" Žoludē, tādēļ priecīga par pēdējiem stāstiem, vēlreiz atgriezos pie pirmā. Nē, joprojām nepatīk un kaitina pārāk daudz pateiktais un skaidrotais.
Tos lasītājus, kas paši raksta (un droši vien arī citus), nereti valdzina teksti par tekstu tapšanu, par radošo procesu. Jāatdzīst, ka šeit nu tas lasāms dažādos variantos, arī dažādu mākslu kopradīšanas procesā. Par to Ingai Žoludei liels paldies - iedvesmojoši un atklāti.
Otrais stāsts "Mati" jau likās cerīgāks, lai arī beigām es nespēju noticēt. Tāpat arī stāsta "Ķērpji" beigas manu lasītāja ticamību nepiesaistīja. Pirmie stāsti kopumā man likās līdz galam neizstrādāti - daudz liekvārdības, pārāk daudz paskaidrojumu, laupot man to burvīgo kvalitatīvas literatūras dāvanu - spēju nojaust. Līdz galam neatrisinātas vai neattaisnotas rīcības un pārsteidzoši lēmumi, kam stāsta gaitā nevar rastcitu pamatojumu kā vien autores iegriba. Lūk, parādās autore, rakstītāja, sacerētāja. Negāja man pārāk gludi ar tiem pirmajiem stāstiem.
Tomēr, apņemoties tikt līdz galam (grāmata bija Grāmatēžu pulciņa tikšanās apspriedes objekts oktobrī), apjēdzu, ka stāsti man arvien vairāk iepatīkas. "Putekļi" jau bija pat ļoti interesanti, "Pārgājiens" vilka ārā emocijas līdzīgi kā "Sarkanie bērni" un "Nams", protams, lielisks stāsts, kurš man iepatikās jau tad, kad tika publicēts tajā laikā vēl pastāvošajos "Latvju tekstos". Pieļāvu domu, ka man vienkārši vajadzēja "ielasīties" Žoludē, tādēļ priecīga par pēdējiem stāstiem, vēlreiz atgriezos pie pirmā. Nē, joprojām nepatīk un kaitina pārāk daudz pateiktais un skaidrotais.
Tos lasītājus, kas paši raksta (un droši vien arī citus), nereti valdzina teksti par tekstu tapšanu, par radošo procesu. Jāatdzīst, ka šeit nu tas lasāms dažādos variantos, arī dažādu mākslu kopradīšanas procesā. Par to Ingai Žoludei liels paldies - iedvesmojoši un atklāti.
April 23, 2016
Nenoliedzama meistarība ar valodas instrumentiem, īpaši rakstniekus un rakstīšanu apcerot. Kā teica galvenais varonis no The Storied Life of A.J. Fikry (latviski pazīstams kā Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi), stāsti ir visgrūtākā literārā forma, jo spiež katram vārdam būt vienīgajā pareizajā vietā, lai nebūtu nekā lieka. Tiktāl Stāsti ir lieliski, tie iekšpusē ir lielāki, nekā no ārpuses izskatās.
Taču bija ļoti grūti (negribējās) iedziļināties destruktīvajās attiecībās stāstos par ne-rakstniekiem, jo īpaši tad, kad šķietami visriebīgākajam personāžam pēkšņi parādās visnotaļ saprotama un tuva sāpe. Laikam nav patīkami apjēgt, ka sliktais izrādās tik viegli saprotams, kas neizbēgmi nozīmē, ka nepatika pret tādu neviennozīmīgu slikto mani pašu padara par paštaisnu un ne pārāk labu.
[par darba pirmo teikumu] Galvenais ir pirmais teikums, tas ir kā pārkāpt slieksnim, no pirmā izplaukst nākamais, un no tā vēl viens, un tā uz priekšu. /../ Tad viņam jāvar uzrakstīt šis robežteikums, aiz kura teksts viņu ielaidīs sevī.
/../ viņa tikmēr turpināja stāstu, pārliecināti iztaustīdama vārdus no valodas tumšās matērijas un izvilkdama baltās lapas gaismā savā priekšā /../
- Tātad jūs par gleznām sakāt tāpāt kā rakstnieki par grāmatām - bērni?
- Drīzāk tie ir sirds vārstuļi /../. Tie it kā ielaiž manī kaut ko un, kad gleznoju, izlaiž ārā.
/../ jo es nevaru nomirt ar pusizlasītu grāmatplauktu - ko gan citi varētu padomāt.
-----
Interesants Satori raksts šeit: Ieva Viese: Stāstu vara pār realitāti
Taču bija ļoti grūti (negribējās) iedziļināties destruktīvajās attiecībās stāstos par ne-rakstniekiem, jo īpaši tad, kad šķietami visriebīgākajam personāžam pēkšņi parādās visnotaļ saprotama un tuva sāpe. Laikam nav patīkami apjēgt, ka sliktais izrādās tik viegli saprotams, kas neizbēgmi nozīmē, ka nepatika pret tādu neviennozīmīgu slikto mani pašu padara par paštaisnu un ne pārāk labu.
[par darba pirmo teikumu] Galvenais ir pirmais teikums, tas ir kā pārkāpt slieksnim, no pirmā izplaukst nākamais, un no tā vēl viens, un tā uz priekšu. /../ Tad viņam jāvar uzrakstīt šis robežteikums, aiz kura teksts viņu ielaidīs sevī.
/../ viņa tikmēr turpināja stāstu, pārliecināti iztaustīdama vārdus no valodas tumšās matērijas un izvilkdama baltās lapas gaismā savā priekšā /../
- Tātad jūs par gleznām sakāt tāpāt kā rakstnieki par grāmatām - bērni?
- Drīzāk tie ir sirds vārstuļi /../. Tie it kā ielaiž manī kaut ko un, kad gleznoju, izlaiž ārā.
/../ jo es nevaru nomirt ar pusizlasītu grāmatplauktu - ko gan citi varētu padomāt.
-----
Interesants Satori raksts šeit: Ieva Viese: Stāstu vara pār realitāti
September 2, 2016
Nu. Nav gluži tematiski un žanriski tas, ko es citkārt izvēlos lasīt. Reizēm ir gana labi, lai tā nebūtu problēma. Reizēm, nav.
Displaying 1 - 8 of 8 reviews