What do you think?
Пан Сатирус
В космос запустили ракету с пилотом-шимпанзе. Неожиданно ракета полетела со сверхсветовой скоростью, и не на восток, а на запад. Пилот ракеты при этом обрёл могучий интеллект и заговорил. После возвращения шимпанзе стал называть себя Паном Сатирусом.
- GenresScience Fiction
216 pages, Paperback
First published January 1, 1963
About the author
Richard Wormser
45 books3 followersRichard Edward Wormser was an American writer of pulp fiction, detective fiction, screenplays, and Westerns, some of it written using the pseudonym of Ed Friend. He is estimated to have written 300 short stories, 200 novelettes, 12 books, many screenplays and stories turned into screenplays and a cookbook Southwest Cookery or At Home on the Range.
After graduating from Princeton University he became a prolific writer of pulp fiction under his own name, the pen name of Conrad Gerson, and wrote seventeen Nick Carter novels for Street & Smith.
Wormser's first crime fiction novel was The Man with the Wax Face in 1934. His first Western novel was The Lonesome Quarter in 1951.
During World War II he served as a forest ranger.
Wormser won Western Spur Awards for juvenile fiction for Ride a Northbound Horse in 1964, and for The Black Mustanger in 1971. He also won an Edgar award for best original paperback novel for The Invader in 1973.
After graduating from Princeton University he became a prolific writer of pulp fiction under his own name, the pen name of Conrad Gerson, and wrote seventeen Nick Carter novels for Street & Smith.
Wormser's first crime fiction novel was The Man with the Wax Face in 1934. His first Western novel was The Lonesome Quarter in 1951.
During World War II he served as a forest ranger.
Wormser won Western Spur Awards for juvenile fiction for Ride a Northbound Horse in 1964, and for The Black Mustanger in 1971. He also won an Edgar award for best original paperback novel for The Invader in 1973.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 2 of 2 reviews
August 10, 2017
Vēl viena no “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatām, kuru es no bērnu dienām neatminos. Sākot lasīt, šis tas atmiņā atgriezās, bet var nojaust, ka mani viņa īpaši aizrāvusi nebija. Bet nu par pašu grāmatu.
Fantastiska, aktuāla, satīriska, saistoša … Šimpanze Mems, ko amerikāņu kosmosa izpētes centrs no Kanaverala zemesraga ievada orbītā ap Zemi neizpilda lidojuma programmu… Pat vēl vairāk – kosmiskais aparāts kaut kādā veidā pārsniedz gaismas ātrumu, bet, kad nolaižas uz Zemes, Mems sāk runāt cilvēku valodā, jo kā pats apgalvo ir deevolucionējis…
Centrālais grāmatas mērķis ir noskaidrot, kas tad īsti ir cilvēks, un kādēļ, salīdzinot ar šimpanzēm, cilvēku sabiedrība vismaz kapitālismā ir deģenerējusies. Autors šo grāmatu, manuprāt, ir iecerējis kā sava laikmeta karikatūru. Militāristi ar savu slepenību, dolāra varu, rasismu un birokrātiju. Pans Satiruss ir centrālai grāmatas dzinējspēks, viņš pekšņi ir nokļuvis vienā līmenī ar zemākiem radījumiem un viņu sāk pārņemt cilvēkiem raksturīgās rūpes, kuras no šimpanzes viedokļa ir absolūtas muļķības.
Pat mērkaķim ir skaidrs, ka cilvēki vēl nav gatavi, lai lidotu ātrāk par gaismu, un pat pilnīgs šimpanzes deģenerāts nebūs gatavs dot citai saprātīgai būtnei rokās ieroci, ar kuru tā garantēti iznīcinās gan sevi, gan citus. Tādēļ Misters Satiruss savus noslēpumus cenšas paturēt pie sevis. Viņam neklājas viegli, jo valdība viņā saredz lai ar runājošu, bet tikai šimpanzi. Šīs informācijas iegūšanas centieni tad arī veido galveno grāmatas sižetu.
No šīs grāmatas nevajag sagaidīt neko daudz, te ir vienkāršs humors, kapitālistu dzīves ainiņas, pasaule, kur cilvēks cilvēkam vilks, kurā valda paranoja. Domāju, tas izskaidro grāmatas iznākšanu PSRS, jo ja jau pat kapitālisti tā raksta par savu zemi, tad kur nu vēl labāk. Protams, ka no mūsdienu viedokļa redzam, ka šī kritika nav diez ko dziļa, un ir visnotaļ zemā līmenī. Jo centrālais uzstādījums, ka cilvēkiem būtu daudz prātīgāk sēdēt kokos un grauzt banānus, nav diez ko pārliecinošs. Progresu nav iespējams kontrolēt, un būtu visai naivi cerēt, ka cilvēce kopumā spēs pieturēties pie visnotaļ saprātīgām lietām – pirms kaut ko darīt padomāt vai vajag.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sava laika produkts, kas vietām ir aktuāls arī šodien. Tagad, kad globālā sasilšana ir realitāte, sākas jauns aukstais karš. Kas zina, varbūt pēc pāris gadiem viņa būs pat ļoti aktuāla. Šī ir no tām kuru var mierīgi izlaists, nekas traks nenotiks, ja šo grāmatu neizlasīs, viņa nav nekas izcils pat sociālā aspekta izpētē, tāds mēģinājums uzreiz aptvert visas cilvēka sabiedrības problēmas 200 lapaspusēs un parādīt tās no šimpanzes skatu punkta.
Fantastiska, aktuāla, satīriska, saistoša … Šimpanze Mems, ko amerikāņu kosmosa izpētes centrs no Kanaverala zemesraga ievada orbītā ap Zemi neizpilda lidojuma programmu… Pat vēl vairāk – kosmiskais aparāts kaut kādā veidā pārsniedz gaismas ātrumu, bet, kad nolaižas uz Zemes, Mems sāk runāt cilvēku valodā, jo kā pats apgalvo ir deevolucionējis…
Centrālais grāmatas mērķis ir noskaidrot, kas tad īsti ir cilvēks, un kādēļ, salīdzinot ar šimpanzēm, cilvēku sabiedrība vismaz kapitālismā ir deģenerējusies. Autors šo grāmatu, manuprāt, ir iecerējis kā sava laikmeta karikatūru. Militāristi ar savu slepenību, dolāra varu, rasismu un birokrātiju. Pans Satiruss ir centrālai grāmatas dzinējspēks, viņš pekšņi ir nokļuvis vienā līmenī ar zemākiem radījumiem un viņu sāk pārņemt cilvēkiem raksturīgās rūpes, kuras no šimpanzes viedokļa ir absolūtas muļķības.
Pat mērkaķim ir skaidrs, ka cilvēki vēl nav gatavi, lai lidotu ātrāk par gaismu, un pat pilnīgs šimpanzes deģenerāts nebūs gatavs dot citai saprātīgai būtnei rokās ieroci, ar kuru tā garantēti iznīcinās gan sevi, gan citus. Tādēļ Misters Satiruss savus noslēpumus cenšas paturēt pie sevis. Viņam neklājas viegli, jo valdība viņā saredz lai ar runājošu, bet tikai šimpanzi. Šīs informācijas iegūšanas centieni tad arī veido galveno grāmatas sižetu.
No šīs grāmatas nevajag sagaidīt neko daudz, te ir vienkāršs humors, kapitālistu dzīves ainiņas, pasaule, kur cilvēks cilvēkam vilks, kurā valda paranoja. Domāju, tas izskaidro grāmatas iznākšanu PSRS, jo ja jau pat kapitālisti tā raksta par savu zemi, tad kur nu vēl labāk. Protams, ka no mūsdienu viedokļa redzam, ka šī kritika nav diez ko dziļa, un ir visnotaļ zemā līmenī. Jo centrālais uzstādījums, ka cilvēkiem būtu daudz prātīgāk sēdēt kokos un grauzt banānus, nav diez ko pārliecinošs. Progresu nav iespējams kontrolēt, un būtu visai naivi cerēt, ka cilvēce kopumā spēs pieturēties pie visnotaļ saprātīgām lietām – pirms kaut ko darīt padomāt vai vajag.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sava laika produkts, kas vietām ir aktuāls arī šodien. Tagad, kad globālā sasilšana ir realitāte, sākas jauns aukstais karš. Kas zina, varbūt pēc pāris gadiem viņa būs pat ļoti aktuāla. Šī ir no tām kuru var mierīgi izlaists, nekas traks nenotiks, ja šo grāmatu neizlasīs, viņa nav nekas izcils pat sociālā aspekta izpētē, tāds mēģinājums uzreiz aptvert visas cilvēka sabiedrības problēmas 200 lapaspusēs un parādīt tās no šimpanzes skatu punkta.
September 7, 2017
ისტორია კოსმონავტ მაიმუნზე რომელიც ლაპარაკობს და ამერიკას დასცნის ... კომუნისტებმა თარგმნეს და გამოუშვეს ქართულ ენაზეც კი ... აბა რა
Displaying 1 - 2 of 2 reviews