What do you think?
Rate this book
Мъж в разцвета на силите
304 pages, Hardcover
First published January 1, 1974
35 people want to read
About the author
Zigmunds Skujiņš
43 books14 followersRakstnieks, viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu prozaiķiem, izcils novelists, romānu, kinoscenāriju, lugu un eseju autors. Dzimis 1926. gada 25. decembrī Rīgā. Mācījies Rīgas Valsts tehnikumā un Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. 1946.–1960. g. līdzstrādnieks avīzē “Padomju Jaunatne” un žurnālā “Dadzis”, 1960.–1962. g. un 1968.–1973. g. prozas konsultants Latvijas Rakstnieku savienībā, 1992.–1995. g. Latvijas Radio un televīzijas padomes pirmais priekšsēdētājs. Z. Skujiņš ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem, viņa darbi izdoti vācu, angļu, krievu, bulgāru, čehu, slovāku, ungāru u. c. valodās vairāk nekā septiņos miljonos eksemplāru.
Born in Rīga in 1926, Zigmunds Skujiņš was one of the most outstanding Latvian writers. Among his best-known works are the novels Columbus' Grandsons (1961), Nudity (1970), Bed with a Golden Leg (1984) and "Flesh-Colored Dominoes" (1999), though he also cotributed to the canons of Latvian drama and poetry.
Skujiņš's first short story appeared in 1948. His books are among the most widely read and published, many works have been adapted for cinema and theater, and many translated (into English, German, French, Russian, Lithuanian, Czech, Georgian, and other languages).
Born in Rīga in 1926, Zigmunds Skujiņš was one of the most outstanding Latvian writers. Among his best-known works are the novels Columbus' Grandsons (1961), Nudity (1970), Bed with a Golden Leg (1984) and "Flesh-Colored Dominoes" (1999), though he also cotributed to the canons of Latvian drama and poetry.
Skujiņš's first short story appeared in 1948. His books are among the most widely read and published, many works have been adapted for cinema and theater, and many translated (into English, German, French, Russian, Lithuanian, Czech, Georgian, and other languages).
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 5 of 5 reviews
February 9, 2019
Zigmunds Skujiņš. Vīrietis labākajos gados (1975) jeb Dziesma divtulībai
“Zemeslode ir milzīgs kamols, kas lido Bezgalībā. Kopā sasaistītu likteņu kamols. Viena kopīga likteņa josta, kurā katrs no mums ieausts kā smalks raksts.”
Lieliska liecība par 70.-jiem gadiem.
Tas ir laiks, kad pontontilta galā atrodas Preses nama būvlaukums un Ķīpsalā notiek Politehniskā institūta studentu pilsētiņas celtniecība. Taču jau tad ir skaidrs, ka “arhitekti jau var sameistarot diezin ko, bet pilsētas dvēsele ir kā stārķis, katrā ligzdā tā neapmetas”.
Tas ir laiks, kad priekšnieku krēslos sēž tādi Leons Rušs, kurš “prata solīt un iegalvot, allaž attapa, uz ko izdevīgi balstīties, pret ko jācīnās. Viņam bija vislabākie papīri un visiespaidīgākie ieteikumi. Viņam atradās paziņas tieši tur, kur vajadzēja, viņš vienmēr zināja, kad un kur jāpiezvana, un vienmēr īstajā brīdī atradās kāds, kas piezvanīja viņam. Un tad viņš atkal zvanīja un lūdza piezvanīt kādam citam, un citi zvanīja vēl citiem, jo tiem bija zvanīts un lūgts piezvanīt”.
Un kāda ironija, ka “reida dalībnieki darba laikā ārpus rūpnīcas teritorijas aizturējuši pirmās kategorijas inženieres Kaupiņu un Skoropadsku (abas sakņu veikalā), inženieri Celmu (aptiekā), inženieri Pupšeli (GRĀMATU VEIKALĀ).”
Un zūdības: “Kam mūsu laikos pašizmaksa zema? Pat atejā neko lēti vairs nevar iztaisīt. Krāsainais tualetes papīrs 34 kapeikas rullī, aerosols gaisa atsvaidzināšanai rubli divdesmit.”
Un uz šī fona - stāsts par Alfrēdu Turlavu - vīrieti “labākajos gados, par kuru varētu sacīt to pašu, ko Heine savā laikā sacīja par Misē: “Cilvēks, kam priekšā slavena pagātne.””
Un cik tipiski – savos četrdesmit sešos gados viņš nonāk dilemmas priekšā – saglabāt esošo vai sākt vēlreiz no sākuma. Cilvēks jau vienmēr atradīs argumentus, lai sevi par kaut ko pārliecinātu ☺
“Tieksme sākt vēlreiz no sākuma ir manās asinīs. Es esmu vēl tikai pusceļā.”
“Man ir četrdesmit seši gadi. Saki, kāpēc lai es sevi jau atzīstu par uzvarētu. Es vēl varu izaudzināt trīs dēlus, kas nesīs tālāk Turlavu vārdu. Nav svarīgi. Bet kas tad vispār ir svarīgi. Es esmu vesels cilvēks, spēka pilns. Kāpēc tieši ar mani jāiesākas kalšanai, iznīkšanai, pazušanai. Man ir tikai četrdesmit seši gadi. Tu saki, tas ir egoisms. Nav taisnība. Es gribu egoismu labot. Mūsu kopīgo jaunības egoismu. Kādi mēs bijām muļķi. Es žēloju tevi, un tu žēloji mani. Un šīs žēlastības vārdā nežēlīgi izravējām pašu vērtīgāko, ko mūsu mīlestība varēja dot. Mēs abi esam vainīgi. Bet abi kopā mēs savu vainu vairs nevaram izlabot. Es varētu tevi tikai vēlreiz pažēlot. Kāda jēga tādai žēlsirdībai. Paliesibā tā ir nežēlīgāka par visnežēlīgāko nežēlību. Kas tad ir tas, kā dēļ mums būtu jāpaliek kopā. Atmiņas. Ieradumu inerce. Materiālas intereses.”
“Kāpēc sirdsapziņa stāv pretī jēgai? Kāpēc saglabāt novecojušu ģimeni skaitās krietni, bet novecojušas ģimenes rekonstrukcija aizvien saceļ putekļus? Kāpēc kopīgi iet uz apsīkumu skaitās cildeni, bet atbrīvošanās no kopības, kas kļuvusi par kavēkli, apzīmogota ar nodevības zīmi? Kas tas ir — jūtu atavisms vai cilvēka nelokāmās dabas kārtējā izpausme? Varbūt visparastākās bailes no operācijas?”
Un fonā pavīd paša Skujiņa stāvs – šis “intelektuālais utilnieks, kas dzīvoja no tā, ka savāca pārstrādāšanai lietotas attiecības, situācijas un kaislības”, jo “rakstnieks vienmēr raksta par sevi. Vienalga, kas arī nebūtu varonis”.
“Zemeslode ir milzīgs kamols, kas lido Bezgalībā. Kopā sasaistītu likteņu kamols. Viena kopīga likteņa josta, kurā katrs no mums ieausts kā smalks raksts.”
Lieliska liecība par 70.-jiem gadiem.
Tas ir laiks, kad pontontilta galā atrodas Preses nama būvlaukums un Ķīpsalā notiek Politehniskā institūta studentu pilsētiņas celtniecība. Taču jau tad ir skaidrs, ka “arhitekti jau var sameistarot diezin ko, bet pilsētas dvēsele ir kā stārķis, katrā ligzdā tā neapmetas”.
Tas ir laiks, kad priekšnieku krēslos sēž tādi Leons Rušs, kurš “prata solīt un iegalvot, allaž attapa, uz ko izdevīgi balstīties, pret ko jācīnās. Viņam bija vislabākie papīri un visiespaidīgākie ieteikumi. Viņam atradās paziņas tieši tur, kur vajadzēja, viņš vienmēr zināja, kad un kur jāpiezvana, un vienmēr īstajā brīdī atradās kāds, kas piezvanīja viņam. Un tad viņš atkal zvanīja un lūdza piezvanīt kādam citam, un citi zvanīja vēl citiem, jo tiem bija zvanīts un lūgts piezvanīt”.
Un kāda ironija, ka “reida dalībnieki darba laikā ārpus rūpnīcas teritorijas aizturējuši pirmās kategorijas inženieres Kaupiņu un Skoropadsku (abas sakņu veikalā), inženieri Celmu (aptiekā), inženieri Pupšeli (GRĀMATU VEIKALĀ).”
Un zūdības: “Kam mūsu laikos pašizmaksa zema? Pat atejā neko lēti vairs nevar iztaisīt. Krāsainais tualetes papīrs 34 kapeikas rullī, aerosols gaisa atsvaidzināšanai rubli divdesmit.”
Un uz šī fona - stāsts par Alfrēdu Turlavu - vīrieti “labākajos gados, par kuru varētu sacīt to pašu, ko Heine savā laikā sacīja par Misē: “Cilvēks, kam priekšā slavena pagātne.””
Un cik tipiski – savos četrdesmit sešos gados viņš nonāk dilemmas priekšā – saglabāt esošo vai sākt vēlreiz no sākuma. Cilvēks jau vienmēr atradīs argumentus, lai sevi par kaut ko pārliecinātu ☺
“Tieksme sākt vēlreiz no sākuma ir manās asinīs. Es esmu vēl tikai pusceļā.”
“Man ir četrdesmit seši gadi. Saki, kāpēc lai es sevi jau atzīstu par uzvarētu. Es vēl varu izaudzināt trīs dēlus, kas nesīs tālāk Turlavu vārdu. Nav svarīgi. Bet kas tad vispār ir svarīgi. Es esmu vesels cilvēks, spēka pilns. Kāpēc tieši ar mani jāiesākas kalšanai, iznīkšanai, pazušanai. Man ir tikai četrdesmit seši gadi. Tu saki, tas ir egoisms. Nav taisnība. Es gribu egoismu labot. Mūsu kopīgo jaunības egoismu. Kādi mēs bijām muļķi. Es žēloju tevi, un tu žēloji mani. Un šīs žēlastības vārdā nežēlīgi izravējām pašu vērtīgāko, ko mūsu mīlestība varēja dot. Mēs abi esam vainīgi. Bet abi kopā mēs savu vainu vairs nevaram izlabot. Es varētu tevi tikai vēlreiz pažēlot. Kāda jēga tādai žēlsirdībai. Paliesibā tā ir nežēlīgāka par visnežēlīgāko nežēlību. Kas tad ir tas, kā dēļ mums būtu jāpaliek kopā. Atmiņas. Ieradumu inerce. Materiālas intereses.”
“Kāpēc sirdsapziņa stāv pretī jēgai? Kāpēc saglabāt novecojušu ģimeni skaitās krietni, bet novecojušas ģimenes rekonstrukcija aizvien saceļ putekļus? Kāpēc kopīgi iet uz apsīkumu skaitās cildeni, bet atbrīvošanās no kopības, kas kļuvusi par kavēkli, apzīmogota ar nodevības zīmi? Kas tas ir — jūtu atavisms vai cilvēka nelokāmās dabas kārtējā izpausme? Varbūt visparastākās bailes no operācijas?”
Un fonā pavīd paša Skujiņa stāvs – šis “intelektuālais utilnieks, kas dzīvoja no tā, ka savāca pārstrādāšanai lietotas attiecības, situācijas un kaislības”, jo “rakstnieks vienmēr raksta par sevi. Vienalga, kas arī nebūtu varonis”.
March 18, 2015
jauka, vizuāla.
June 19, 2021
Kad gribas palasīt kaut ko labu no latviešu literatūras, jāķeras pie Skujiņa. Arī šoreiz nepievīla.Foršas 70to gadu sadzīves liecības par Rīgas apbūvi, pamatīgi izstrādāti varoņu raksturi un nodevas padomju vērtībām pat netraucēja.
May 27, 2022
Šī varbūt nebija labākā izvēle pirmajai grāmatai, lai iepazītos ar Skujiņa valodu, bet valoda un rakstības stils patika, tāpēc noteikti lasīšu vēl citus romānus.
2 zvaigznes, jo sižets līdz galam neaizrāva - man bija par daudz darba vietas aprakstu, tehniskās informācijas, neaizrauj arī pusmūža krīzes mocīti vīrieši. Un nepatika norautās beigas.
2 zvaigznes, jo sižets līdz galam neaizrāva - man bija par daudz darba vietas aprakstu, tehniskās informācijas, neaizrauj arī pusmūža krīzes mocīti vīrieši. Un nepatika norautās beigas.
December 5, 2021
Vispār ir pārsteidzoši kā salīdzinoši vienkāršu stāstu var tik interesanti izstāstīt - pirms miega bija ļoti labs gabals.
Skujiņš gan ir baigais - pat sevi 2x grāmatā ierakstījis :D
Skujiņš gan ir baigais - pat sevi 2x grāmatā ierakstījis :D
Displaying 1 - 5 of 5 reviews