Veras Volkēvičas romāna noslēdzošajā – ceturtajā – daļā galvenie varoņi, samierinājušies ar dzīves īstenību, dzīvo un vēro raibo un reizē tik valdzinošo pasauli. Plašā padomju zeme katram sniedz savu sapni un iespējas – dažs dzīvo ar cerību par žiguli un dzīvokli perspektīvā, citam dota iespēja ar volgu ceļot un ienirt citu zemju krāsās un smaržās. Gita un Valters savu miera ostu atraduši Klavierēs – mājās, ko paši cēluši, iekārtojuši un apdzīvojuši. Iespējams, kaut kur dziļi sirdī gruzd pagātnes pāridarījumi, bet apziņa, ka nav dzīvots velti, ņēmusi virsroku.
Vera Volkēviča (dzimusi Gargurne) mācījusies Vecpiebalgas pamatskolā un Vestienas divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Bijusi izsūtījumā Vorkutā. Pēc atgriešanās Latvijā strādā par krāsotāju. Šajā darbā iegūst neārstējamu slimību - alerģiju. Viņa ļoti mīlējusi suņus, grāmatu lasīšanu un operu, skaistas puķes ar svešiem un sarežģītiem vārdiem un aizvien kārtību ap sevi. Vienīgi nav paticis gatavot ēst - to uzskatījusi par lieku laika nosišanu. Dzīves laikā izveido pamatīgu kartotēku par sengrieķu mitoloģiju.
Pļauka 4 grāmatu romāns man ļoti atgādināja Vladimira Kaijaka Enijas bizes grāmatas, man ļoti tuvas un mīļas - par vienas dzimtas pieredzēm cauri Latvijas dažādajiem laikiem- brīvā valstī, kara un okupācijas gados, kā arī padomju režīmā. Arī šajās grāmatās ir līdzīgs stāsts, tikai ne laukos, bet par jaunu Rīgas meiteni, kurai nākas iziet cauri visiem režīmiem un izsūtīšanai, un tad no jauna veidot dzīvo nu jau pārmainītajā Latvijā. Ļoti uzrunāja galveno varoņu morāles un pārdomas par režīmiem. Ļoti skaisti uzrakstīts romāns, it sevišķi ņemot vērā, ka autorei šis ir pirmais un vienīgais šāda veida darbs. Tiem, kam tuva Valmierā un tās apkārtne- vairāku grāmatu notikumi risinās tieši Valmierā. Atsevišķas daļas (piemēram, ceļojums uz Kaukāzu), man šķita ne tik interesants, bet kopumā romāns ļoti aizraujošs! Iesaku!
Pēdējā daļa ļoti patika. Kaukāza, Ukrainas un Gruzijas ceļojuma apraksts man personīgi, protams, kā ķirsītis uz kūkas!
Izcilas grāmatas! Izcilas! Visas četras daļas (tātad ap 2000 lpp.) izrāvu 10 dienās, kas jau ir rādītājs, un nevaru iedomāties, ka tagad vairs nebūs Pļaukas, ko lasīt.. Kā pēc laba seriāla - paliek pēcgarša, ko pārdomāt un negribas uzreiz mesties iekšā citā darbā.. Šo stāstu būtu vērts iekļaut gan skolu programmās, gan ekranizēt. Tikai žēl, ka autore aizgāja 80to beigās un Ārkalnu ğimene grāmatā nesagaidīja Atmodu un neatkarības atgūšanu.
Lai gan Ligita jau ir kļuvusi vecāka, viņa tomēr ir ieuvusi gan vecmāmiņas, gan vīramātes, gan namsaimnieces statusu. Taču apzīmējums "mierīgās vecumdienas" šeit nav īsti vietā, jo jāsatraucas gan par pašas nekaunīgo Vari, gan viņa lietuviešu jauno sieviņu, gan mazo rausīti Irēnīti. Pie tam - Ārkalni beidzot ieguvuši savā īpašumā mazu zemes peķīti, kas jāsāk uzrušināt un pārvērst skaistās lauku mājās. Tam visam klāt nāk kāda negaidīta un zīmīga satikšanās vilcienā - ar Bruno Sibīrijas dēlu, kam (cik neparasti) arī vārdā Varis! Tikai viņš ir diametrāli pretējs Ligitas nevīžīgajam dēlam. Apdomīgs, rūpīgs, pieklājīgs. Šis notikums izmaina viņu it kā piezemēto un pieticīgo dzīvi, jo Varis nr.2 piekrīt laipnajam piedāvājumam apmesties viņu jaunajās mājās, kurās nonākusi arī Vara nr.1 izredzētā Vale ar bērniņu. Pamesta. Taču, kur gadījies, kur ne - Varim nr.2 tik ļoti iepatīkas mazā Irēna, ka viņš ir kā pārņemts ar spēlēšanos. Vēl pēc kāda laika atklājas, ka otrs Bruno dēls - Mārtiņš dienesta laikā sarūpējis dēlēnu kādai krievietei, Un tomēr ģimenes skubināts atbraucis atpakaļ uz Latviju. Jā, tagad gan jampadracis var iet vaļā, jo māja pilna, un jaunieši nebeidz ķildoties un līksmot!
Pļaukas sērijas pēdējā daļā sajūtu līmenī atgriezos pirmajā grāmatā. Trešā grāmata šķita drusku par sadzīvisku un biju nobažījusies, ka pēdējā varētu turpināt uzņemto kursu, bet bažas bija liekas - pēdējā daļa bija brīnišķīga un mani ļoti aizrāva. Gitas un Valtera bērni ir izauguši, tāpat kā radu bērni, un es teiktu, ka grāmatas centrā ir jaunā paaudze un viņu dzīves līkloči - kāzas, bērni, šķiršanās, iemīlēšanās, lauztas sirdis un saldskābā ikdiena, kur Gita un Valters ir klātesoši un nereti ir jauniešu atbalsts un stiprais plecs. Gitas un Valtera dzīve ir uzsākusi rimtu un gaitu - Valteru nekaitina zaļais pūķis, Gita allaž rosīga un uzņēmīga ceļ gaismā jaunas idejas, kurām Valters nereti padodas un tā abi kļūst par savu “Klavieru” īpašniekiem - pašu izlolotas mājiņas, kas ir miera osta pašiem un glābšanas laiva dzīves vētrās nokļuvušajiem radu bērniem. Teju trešo daļu grāmatas Gita un Valters ar auto dodas uz Kaukāzu un cik fantastiski - apbrīnojami autore spēja uzburt klātesības sajūtu ceļojumā - pilnībā spēju iztēloties sevi kalnos, Melnajā jūrā, Krimā ... Šīs aptuveni 120 lapas puses vien bija ko vērtas! (atceros, ka bērnībā laukos bija Ukrainas tūrisma ceļvedis - Odesa un Krima - tūristu pārpildītas pludmales un ielas, skaisti dabas skati - tieši šo sajūtu uzbūra autore.) Grāmata ir bez nobeiguma - ar daudzpunkti un tas mani nekaitināja - es lieliski spēju vizualizēt, kā Gita un Valters pēc visām dzīves bangām no maksimālistiem tālajos Ulmaņlaikos ir nodzīvojuši līdz rāmam sirmumam deniņos un malko tēju savu “Klavieru” priekšiņā, vienīgais skumiji, ka vēl ne brīvā Latvijā.
Pēc grāmatas izlasīšanas palika ļoti silta un gaiša pēcgarša, lai gan drāmas un rūgtuma netrūka arī šajā daļā. Autores rakstības stils un skaistā valoda mani ir pārņēmusi - tā vien ir ko vērta, lai šo grāmatu sēriju izlasītu. Tāpat kā arī pārējās daļas - arī šī ir izcila laika lieciniece - padomju varas nejēdzības, Dzelzs priekškara spoguļošanās sabiedrībā, kultūra - atļautā un pagrīdes un pat jau gaisā sajūtamā smalkā atmodas sarma.
Fantastiska četru grāmatu sērija, kas parāda Latvijas vēstures un tās iedzīvotāju ikdienu, piedzīvojumus un pārdzīvojumus no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem. Tieši šī daļa lasījās visvieglāk. Jau iepriekš rakstīju, bet jāatkārtojas - šis stāsts, kas izstāstīts caur vienas sievietes/ģimenes piedzīvoto un pārdomām, ļoti skaudri parāda, cik ļoti Krievijas īstenotā Latvijas okupācija, karš un pēc tam sekojošie mēģinājumi pārkrievot Latvijas sabiedrību, mums ir nodarījuši pāri, cik ļoti mainījuši cilvēkus. Ja tā visa nebūtu... cik ļoti attīstīta valsts un sabiedrība mēs būtu. Lasot vairākkārt sevi pieķēru padomājam - tad tāpēc mēs šobrīd šādi rīkojamies vai tā uzvedamies, jo tas nāk no pēckara perioda, no krievu ievazātiem paradumiem, no valsts uzspiestās politikas... Noteiktu iesaku izlasīt ne tikai kā vēstures atspoguļojumu, bet tā ir arī grāmata, kas ļauj mums pašiem labāk saprast sevi un mūsu sabiedrību. Otra atziņa - cik ļoti sievietes ir stipras un cik daudz uz saviem pleciem spēj panest. Laikam nekas jauns, bet vēl viens stāsts, kas to apstiprina :)
Apbrīnojams stāsts un romāna turpinājums, kas iekļauj pārskatu par kultūru atšķirībām un bērnu audzināšanas metodēm no latviešu un padomju perspektīvas no personīgā skatupunkta, kas ļauj asāk ieraudzīt nozīmīgas atšķirības arī darba izpratnē un atbildības sajūtā. Romāna nobeigumā saruna, kas norāda, ka lai gan manta tika izdalīta visiem vienlīdzīgi, tā tomēr pēc laika atkal var grozīties to cilvēku rokās, kas ar to māk apieties.
Dzīve ir interesanta. Tā mainās. Ir labi laiki, ir ne tik labi laiki, bet labi ir tad, ja iemācās pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir un ieraudzīt labo savā dzīvē. Tā var izsekot Gitas dzīvi, un pašas Gitas dzīves pieredzes gūšanu, kad viņa sāk izjust mieru un laimi savā dzīvē pēc dzīves pārdzīvojumu guvuma. https://domgraudi.blogspot.com/2023/1...
Favorīti pirmā un pēdējā grāmata. Vidus par daudz izstiepts. Īstā dzīve, sajūtas, kas raksturoja to laiku. Iesaku izlasīt, lai sajustu īsto tā laika garšu