Romānu cikla ,,Ne zelts, bet putekļi” otrā grāmata ,,Hernhūtiešu meitas” ir klāt. Romāns - veltījums latviešu lauku sievietēm, kuras savā bērnībā vienas no pirmajām sāka apmeklēt skolas, jo iepriekš meitenēm tas bija liegts. Sievietēm, bez kurām nebūtu mūsu, nebūtu latviešu valodas un latvisku māju. Viņas iedvesmoja mūsu kultūras rašanos, mīlēja vīrus, kas pielūdza zemi, dzemdēja un izauklēja dēlus, kuri izcīnīja Latviju. Aizgājušo gadsimtu latvju zemnieku sievas ir svētums!
Divas Marijas - Bišere un Laimiņa – bija Vidzemes guberņā ietilpstošās Jaunpiebalgas draudzes saimnieku meitas, kuru senču dzimtās valdīja 19. gadsimta vidū vēl dzīvais hernhūtiešu ticības gars, darba tikums un morāle. Abu dēli – ekscentriskais otas mākslinieks Kārlis Miesnieks un melanholiskais komponists Emīls Dārziņš – Latvijas brīvvalsts nodibināšanās laikā kļuva par nozīmīgām personībām tautas kultūras vēsturē. Viņu mātēm katrai savs ceļš, kam kopīgs sākums – pelēkais lūgšanu namiņš gleznainās Piebalgas meža ielokā.
,,Hernhūtiešu meitās” sastapsim jau romāna pirmajā daļā ,,Mācītājs un viņa dēls” iepazītos varoņus – ietekmīgo mācītāju Kēlbrantu ģimeni, Rankas baronu Leonu fon Meiendorfu, kura dzīve nejēdzīgi aprausies no nezināma ļaundara lodes, kā arī veco skolmeistaru Pēteri Ulpi ar viņa lielo saimi draudzesskolā. Skrīvera Kārļa Bišera un mazās Dulpu Lates ģimenē piedzims meita Marija, kurai no bērna kājas taps stāstīts, ka viņa apsolīta kaimiņam Viņķu Miesniekam par sievu, bet iznesīgais Jāņaskolas pārzinis Andžs Dārziņš tik ļoti iekāros jauniņo Abrupu saimniekmeitu Laimiņu Mariju, ka Kēlbrants meiteni nokristīs ātrāk, lai kāzas pasteidzinātu...
Pasē rakstīts, ka esmu dzimusi 1960. gada 23. jūlijā Cēsīs, un tā tas tiešām bija, jo mana māmiņa, pati būdama cēsiniece, izvēlējās savu pirmdzimto laist pasaulē šai skaistajā Vidzemes mazpilsētā. Tomēr par dzimto vietu uzskatu Liepāju, kur izaugu mīlēta un lutināta un kur pabeidzu J.Raiņa 6. vidusskolu. Tieši Liepāja, mana tēta dzimtene, ir mana vismīļākā bērnības zeme un sapņu sala šodien. Kāpas, jūra un vējš – vismaz pāris reizes gadā man noteikti jānokļūst pie vecākiem, māsas, radiņiem un skolas laika draudzenēm!
Pabeigusi vidusskolu, īsti nezināju, kurp doties. Galu galā izlēmu par labu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, kur izstudēju par celtniecības inženieri. Skaidrs, ka tā bija kļūda, jo, lai arī mācījos labi, nekāda lielā celtniece no manis nemaz nevarēja iznākt – neesmu eksaktas dabas cilvēks. Kāpēc neizvēlējos ar literatūru saistītas studijas? Laikam jau tomēr Dievam ir pašam savi plāni. Jelgavā satiku kursa biedru Aigaru, no Tiltiņas pārtapu par Baueri un pēc augstskolas beigšanas devos vīram līdzi uz Vecpiebalgu, kur nākamais darba devējs, kolhoza ,,Alauksts” priekšsēdētājs Jurciņš, jauno speciālistu ģimenei piešķīra divstāvu mājiņu ciemata centrā, kurā dzīvojam joprojām, nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Ģimene sakuplojusi, mani bērni Matīss un Laimdota var droši saukt sevi par vecpiebaldzēniem, un es reizēm aizprātojos par to, cik ļoti man paveicies – dzīvot tik brīnišķīgā Latvijas novadā, kur katra pēda svētīta kultūrvēsturiskiem pieskārieniem. Daudzi saka, ka Vecpiebalgai esot īpaša aura. Ir gan. To izjutu arī uz savas ādas, jo šeit es sāku rakstīt!
Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāju par skolotāju, sākumā Vecpiebalgas vidusskolā, tad Ērgļu arodskolā, kur mācīju puišiem koka ēku celtniecību. Dzejnieka vārdiem runājot, jūtos bagāta, jo ,,man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Patlaban atļaujos tikai rakstīt, bibliogrāfijas saraksts stiepjas garumā, tuvodamies otrā desmita robežai. Diezgan daudz jau esmu savās grāmatās pateikusi, bet man ir vēl ļoti daudz, ko teikt!
Labs un dziļš vēsturiskais romāns. Lai gan brīžiem paliek sarežģīti izsekot līdzi visām personālijām, tomēr, tas cik izcili abi romāni papildina viens otru, noteikti ir pelnījuši visaugstāko novērtējumu.
Sieviešu likteņu apraksti slīd viens aiz otra. Tomēr faktu un tēlu bagātība pati par sevi vēl nav romāns. Šim diemžēl aiz apraksta pietrūkst centrālās idejas, kas to saistītu kopā.
Skaudra tā sievu dzīve savulaik bijusi, skaudra. Ja nebūtu lasījusi pirmo grāmatu, nesaprastu, kas ir kas. Arī tāpat reizumis grūti izsekot daudzajām dzimtām, izsekot notikumiem nepalīdz lēkāšana pa laika līniju. Taču pamazām viss nostājas savās vietās. Vēl joprojām ļoti garšīga valoda. Reizēm izdevās noģist nezināmos vārdus, reizēm roka pastiepās pēc tezaura, reizēm - laidu pāri, jo tāpat visus jaunos (vecos) neatcerēšos. Vēl joprojām gribu pārlasīt "Mērnieku laikus". Aziet uz LNMM aplūkot Miesnieka gleznas. Izlasīt Straubes grāmatu par Vidzemes brāļu draudzi. Un vēl vēlreiz noklausīties Melanholisko valsi, jā.