What do you think?
Rate this book
Бездна
За этот роман Кристоф Оно-ди-Био, французский писатель и журналист, родом из Нормандии, получил две престижнейшие французские премии по литературе - Гран-При Французской Академии и премию Ренодо. «Бездна» - это и детектив, и любовная история, и философская притча, настолько роман многослоен и глубок. Но, прежде всего, это классический французский экзистенциальный роман - о смысле бытия, о пограничности человеческого существования и человеческой сути.
В качестве журналиста Сезар объездил весь мир, встречался со страшными разрушениями, смотрел в глаза смерти, видел блеск и тщету светского общества. Он устал от мира и от его гибельной суетности.
В качестве журналиста Сезар объездил весь мир, встречался со страшными разрушениями, смотрел в глаза смерти, видел блеск и тщету светского общества. Он устал от мира и от его гибельной суетности.
390 pages, Kindle Edition
First published August 22, 2013
45 people are currently reading
674 people want to read
About the author
Christophe Ono-Dit-Biot
19 books38 followersChristophe Ono-Dit-Biot is a French writer and journalist.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 130 reviews
July 7, 2016
Je ne sais toujours pas si j'ai aimé ce livre ou si je le déteste.
Il y a quelque chose de profondément méprisant,de snob dans le style; est-ce un effet involontaire du narrateur ou l'écriture habituelle de l'auteur? Je ne connais pas assez Ono-Dit-Biot pour en juger.
Le machisme de César m'a souvent fait grincer des dents, son attitude butée et ses certitudes quant à l'Europe et au monde qui l'entoure étant particulièrement exécrables. J'aurais voulu le secouer comme un prunier pour faire cesser sa hauteur insupportable.
Si Paz est d'une beauté et d'une chaleur troublantes, elle est difficile à cerner et c'est probablement ce qui m'a rendue si attachée à elle dans la première moitié du livre. Elle est le seul personnages qui évolue tout au long de l'histoire, et pourtant personne ne semble s'en rendre compte: ce qui amène à la fin tragique du roman, qui est en fait aussi son point de départ.
Il est difficile de juger ce livre sans l'avoir lu. Je reconnais bien là le ton propre aux publications de Gallimard et la littérature française contemporaine. C'est lumineux, doux, agréable, mais aussi souvent rugueux et aussi méprisant que méprisable, parce qu'il y a toujours beaucoup de questions, sans aucune réponse, et tout ça pour quoi? Pour tourner autour du vide, dans le vide. C'est très beau, bien sûr. A vous de décider si ça l'est assez pour effacer ses défauts.
Il y a quelque chose de profondément méprisant,de snob dans le style; est-ce un effet involontaire du narrateur ou l'écriture habituelle de l'auteur? Je ne connais pas assez Ono-Dit-Biot pour en juger.
Le machisme de César m'a souvent fait grincer des dents, son attitude butée et ses certitudes quant à l'Europe et au monde qui l'entoure étant particulièrement exécrables. J'aurais voulu le secouer comme un prunier pour faire cesser sa hauteur insupportable.
Si Paz est d'une beauté et d'une chaleur troublantes, elle est difficile à cerner et c'est probablement ce qui m'a rendue si attachée à elle dans la première moitié du livre. Elle est le seul personnages qui évolue tout au long de l'histoire, et pourtant personne ne semble s'en rendre compte: ce qui amène à la fin tragique du roman, qui est en fait aussi son point de départ.
Il est difficile de juger ce livre sans l'avoir lu. Je reconnais bien là le ton propre aux publications de Gallimard et la littérature française contemporaine. C'est lumineux, doux, agréable, mais aussi souvent rugueux et aussi méprisant que méprisable, parce qu'il y a toujours beaucoup de questions, sans aucune réponse, et tout ça pour quoi? Pour tourner autour du vide, dans le vide. C'est très beau, bien sûr. A vous de décider si ça l'est assez pour effacer ses défauts.
January 10, 2020
Ideāls lasāmais grāmatu klubiem - jo katram būtu viedoklis. Grāmata neiekrīt laba/slikta kategorijā, drīzāk love it/hate ir. Es gan pati līdz galam ne lovoju, ne heitoju.
Pa vidu autora kaitinošajai pretenciozitātei (ir tāds vārds?) un nepieciešamībai būt 110% aktuālam ar visām iespējamām mūsdienu pasaules negācijām, te ir gana aizraujošs mīlas stāsts, vecs kā pasaule. Par mežonīgo skaistumu, notvertu zelta būrītī. Par mīlestības aklumu, kad neredzam, cik ļoti otrs smok.
Paldies, Līva, bez tevis šo grāmatu noteikti nepaceltu, un nenožēloju, ka izlasīju.
Pa vidu autora kaitinošajai pretenciozitātei (ir tāds vārds?) un nepieciešamībai būt 110% aktuālam ar visām iespējamām mūsdienu pasaules negācijām, te ir gana aizraujošs mīlas stāsts, vecs kā pasaule. Par mežonīgo skaistumu, notvertu zelta būrītī. Par mīlestības aklumu, kad neredzam, cik ļoti otrs smok.
Paldies, Līva, bez tevis šo grāmatu noteikti nepaceltu, un nenožēloju, ka izlasīju.
September 27, 2020
Arogants buržuā eksaltēta mocekļa tonī sludina par neveselīgām attiecībām ar izlutinātu mizantropi, kura beigās aizbēg. The end.
-------
Nē, nopietni. Es "Ienirt" izlasīju divas reizes, un tā arī neesmu atguvusies no pārsteiguma, ka grāmata, kurā izpildās tik daudzi priekšnoteikumi, lai mani aizrautu, to tā arī neizdarīja. Es vienmēr cenšos atcerēties, ka grāmatu varoņi man var patikt vai nepatikt kā cilvēki, viņu izvēles man var būt pieņemamas vai nē, bet nepatika un nepieņemšana pati par sevi nekādi nenozīmē, kā grāmata ir slikti uzrakstīta. "Ienirt" man nepatika ne kā literārais darbs, ne kā līdzdzīvojamas attiecības.
Man parasti patīk retrospektīva sižeta konstrukcija, kurā jau pašā sākumā ir zināms, ka kāds no personāžiem ir miris, un kurā pieaugošā spriedze kā vilnis aiznes lasītāju līdz risinājumam, un tad izsviež no grāmatas pārgurušu. To, ka galvenā varone ir mirusi, uzzinām jau "Ienirt" septītajā vārdā - "Tādu viņi viņu atrada. Kailu un mirušu." - taču risinājums ir pavisam nekāds, tas izčākst, katarsi tā arī neradījis. Pirmais mīnuss.
Tāpat man parasti patīk viegls snobisms, viegli didaktiska mākslas, vēstures un mūzikas vārdu un notikumu piesaukšana. "Ienirt" šī piesaukšana jau kļuva uzmācīga, turklāt mani nepameta sajūta, ka tās vienīgais mērķis ir barot ar sevi kā mesiju un Eiropas kultūras glābēju apsēstā galvenā varoņa ("Jutos kā iesaistījies misijā: mūks-zaldāts kultūras dienestā, manas pasaules atmiņa, vērsta uz nākotni") ksenofobiju. Otrais mīnuss.
Un vēl man parasti patīk bagāta valoda, svaigas alegorijas, trāpīgi apraksti. Taču "Ienirt" valoda ir vienkārši šķebinoši eksaltēta, tādēļ daudzas lieliskas vietas tiek neglābjami sabojātas. Nu kaut vai pirmās nodaļas pašā sākumā, aprakstot pāra transformāciju vecākos, pilnīgi nevietā ir runāt par nāvi. "Es, tavs tēvs. Viņa, tava māte. Tava piedzimšana bija mūsu nāve." Nopietni? Nāve? Trešais mīnuss. Un es vēl neesmu tikusi līdz abiem galvenajiem varoņiem.
Varoņi... Jēzus, Marija un Jozef. Stagnācijas personifikācija vārdā Cēzars un destruktīva anarhija vārdā Pasa, kuru attiecības ir viena vienīga emocionālā vardarbība. Es pat negribu zināt, kas notiek tāda autora galvā, kuram šķiet vietā radošai un, kā noprotams, brīvību alkstošai sievietei likt teikt "/../ Eiropa vairs neko jaunu nerada... /../ Par laimi, ir teroristi...". Tāda autora, kura radītam personāžam ienāk prātā "tirāna cienīga ideja" nozagt partneres kontracepcijas tabletes, kurš ir pārāk gļēvs, lai tajā vēlāk atzītos, bet kurš lieliski zina, ka bērns ir viņa "iecere".
Vienvārdsakot, mīnusu skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Un to nevar glābt ne atsauces uz "Īliādu", kas man ļoti iepatikusies, ne krāšņās Parīzes un Venēcijas ainas, ne sirreālie sižeta elementi (haizivs adoptēšana), ne ceļojumu apraksti, ne bagātīgie simboli (pirmā niršana kā kristības, izniršana kā atdzimšana). Pat ne bijība pret fotogrāfiju. "Pasa bija nospiedusi slēdzi. Notikums, kurš norisinājās. Notikums, kurš tālāk risināsies mūsu galvas. Viņai bija sanācis brīnums, viņas fotogrāfijas bija neizsmeļamas."
Un tagad man jādomā, ko tik ļoti es esmu pārpratusi, ja reiz vairums lasītāju "Ienirt" uzskata par šedevru.
"Narcisismam vajadzētu būt obligātam: tas pasargā no uztraukumiem un būšanas citiem par nastu."
-------
Nē, nopietni. Es "Ienirt" izlasīju divas reizes, un tā arī neesmu atguvusies no pārsteiguma, ka grāmata, kurā izpildās tik daudzi priekšnoteikumi, lai mani aizrautu, to tā arī neizdarīja. Es vienmēr cenšos atcerēties, ka grāmatu varoņi man var patikt vai nepatikt kā cilvēki, viņu izvēles man var būt pieņemamas vai nē, bet nepatika un nepieņemšana pati par sevi nekādi nenozīmē, kā grāmata ir slikti uzrakstīta. "Ienirt" man nepatika ne kā literārais darbs, ne kā līdzdzīvojamas attiecības.
Man parasti patīk retrospektīva sižeta konstrukcija, kurā jau pašā sākumā ir zināms, ka kāds no personāžiem ir miris, un kurā pieaugošā spriedze kā vilnis aiznes lasītāju līdz risinājumam, un tad izsviež no grāmatas pārgurušu. To, ka galvenā varone ir mirusi, uzzinām jau "Ienirt" septītajā vārdā - "Tādu viņi viņu atrada. Kailu un mirušu." - taču risinājums ir pavisam nekāds, tas izčākst, katarsi tā arī neradījis. Pirmais mīnuss.
Tāpat man parasti patīk viegls snobisms, viegli didaktiska mākslas, vēstures un mūzikas vārdu un notikumu piesaukšana. "Ienirt" šī piesaukšana jau kļuva uzmācīga, turklāt mani nepameta sajūta, ka tās vienīgais mērķis ir barot ar sevi kā mesiju un Eiropas kultūras glābēju apsēstā galvenā varoņa ("Jutos kā iesaistījies misijā: mūks-zaldāts kultūras dienestā, manas pasaules atmiņa, vērsta uz nākotni") ksenofobiju. Otrais mīnuss.
Un vēl man parasti patīk bagāta valoda, svaigas alegorijas, trāpīgi apraksti. Taču "Ienirt" valoda ir vienkārši šķebinoši eksaltēta, tādēļ daudzas lieliskas vietas tiek neglābjami sabojātas. Nu kaut vai pirmās nodaļas pašā sākumā, aprakstot pāra transformāciju vecākos, pilnīgi nevietā ir runāt par nāvi. "Es, tavs tēvs. Viņa, tava māte. Tava piedzimšana bija mūsu nāve." Nopietni? Nāve? Trešais mīnuss. Un es vēl neesmu tikusi līdz abiem galvenajiem varoņiem.
Varoņi... Jēzus, Marija un Jozef. Stagnācijas personifikācija vārdā Cēzars un destruktīva anarhija vārdā Pasa, kuru attiecības ir viena vienīga emocionālā vardarbība. Es pat negribu zināt, kas notiek tāda autora galvā, kuram šķiet vietā radošai un, kā noprotams, brīvību alkstošai sievietei likt teikt "/../ Eiropa vairs neko jaunu nerada... /../ Par laimi, ir teroristi...". Tāda autora, kura radītam personāžam ienāk prātā "tirāna cienīga ideja" nozagt partneres kontracepcijas tabletes, kurš ir pārāk gļēvs, lai tajā vēlāk atzītos, bet kurš lieliski zina, ka bērns ir viņa "iecere".
Vienvārdsakot, mīnusu skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Un to nevar glābt ne atsauces uz "Īliādu", kas man ļoti iepatikusies, ne krāšņās Parīzes un Venēcijas ainas, ne sirreālie sižeta elementi (haizivs adoptēšana), ne ceļojumu apraksti, ne bagātīgie simboli (pirmā niršana kā kristības, izniršana kā atdzimšana). Pat ne bijība pret fotogrāfiju. "Pasa bija nospiedusi slēdzi. Notikums, kurš norisinājās. Notikums, kurš tālāk risināsies mūsu galvas. Viņai bija sanācis brīnums, viņas fotogrāfijas bija neizsmeļamas."
Un tagad man jādomā, ko tik ļoti es esmu pārpratusi, ja reiz vairums lasītāju "Ienirt" uzskata par šedevru.
"Narcisismam vajadzētu būt obligātam: tas pasargā no uztraukumiem un būšanas citiem par nastu."
November 22, 2016
En lisant le livre, j'étais agacée.
En fermant le livre, j'étais toujours agacée.
Est-ce parce que je mélange le personnage de César et l'auteur-beau-gosse-un-peu-lisse (c'est le papier glacé) qui orne la couverture ?
Ou bien parce qu'il y a des phrases superbes, et d'autres simplement gênantes ?
Parce que le narrateur parle tout de même de sa compagne qui est morte, et que j'ai ressenti trop d'esthétisation et pas assez de désespoir...?
Peut-être parce que Paz, le seul personnage qui semble avoir un peu d'épaisseur psychologique n'est pas plus étudié ?
Paz a ceci d'énervant qu'elle tient pas mal du cliché d'un fantasme masculin : espagnole, sanguine, belle, sauvage, mystérieuse, impétueuse, radicale. Mais bon pourquoi pas, après tout.
Ce qu'il y a d'intéressant malgré tout chez elle, c'est qu'elle dit exactement à César ce que j'avais envie de lui dire. Car César est trop exaspérant pour être vraiment attachant, il semble regarder mais ne pas voir, entendre mais ne pas écouter, il semble être en deux dimensions comme les mots qui le décrivent.
Je crois que j'étais agacée parce que j'étais déçue. Il y avait quelque chose dans ce livre, ce n'est pas passé loin, mais c'est passé à côté de moi en tout cas.
En fermant le livre, j'étais toujours agacée.
Est-ce parce que je mélange le personnage de César et l'auteur-beau-gosse-un-peu-lisse (c'est le papier glacé) qui orne la couverture ?
Ou bien parce qu'il y a des phrases superbes, et d'autres simplement gênantes ?
Parce que le narrateur parle tout de même de sa compagne qui est morte, et que j'ai ressenti trop d'esthétisation et pas assez de désespoir...?
Peut-être parce que Paz, le seul personnage qui semble avoir un peu d'épaisseur psychologique n'est pas plus étudié ?
Paz a ceci d'énervant qu'elle tient pas mal du cliché d'un fantasme masculin : espagnole, sanguine, belle, sauvage, mystérieuse, impétueuse, radicale. Mais bon pourquoi pas, après tout.
Ce qu'il y a d'intéressant malgré tout chez elle, c'est qu'elle dit exactement à César ce que j'avais envie de lui dire. Car César est trop exaspérant pour être vraiment attachant, il semble regarder mais ne pas voir, entendre mais ne pas écouter, il semble être en deux dimensions comme les mots qui le décrivent.
Je crois que j'étais agacée parce que j'étais déçue. Il y avait quelque chose dans ce livre, ce n'est pas passé loin, mais c'est passé à côté de moi en tout cas.
August 22, 2015
Esta es una de las historias mas hermosas que he leído. Y su belleza radica en el realismo que emanan sus personajes. Sus sentimientos, sus pasiones, sus motivos.
La narrativa me resultó conmovedora en algunos capítulos.
Una historia diferente, de amor como pocas.
La narrativa me resultó conmovedora en algunos capítulos.
Una historia diferente, de amor como pocas.
September 14, 2018
Grāmata veidota kā tēva Cēzara stāsts dēlam (tagad iedomājos, ka tāpat kā "Agrajā rūsā").
Vairāk jau Cēzars vēlas saprast, kāpēc Pasa pameta viņu un viņu jaundzimušo dēlu.
Ir nodaļas, kuras ir ļoti interesantas, tāpat ir nodaļas, kuras lasot vēlējos vispār neturpināt.
Pasas tēls, grāmatu izlasot, tā arī skaidrāks nepaliek, bet viņas apsēstība ar haizivīm gan.
Man laikam ļoti traucēja tas, ka autors ir žurnālists, un rakstīšanas manierē, tas ir jūtams.
Grāmata ļauj "ienirt" mākslas pasaulē vārda burtiskā nozīmē.
Vairāk jau Cēzars vēlas saprast, kāpēc Pasa pameta viņu un viņu jaundzimušo dēlu.
Ir nodaļas, kuras ir ļoti interesantas, tāpat ir nodaļas, kuras lasot vēlējos vispār neturpināt.
Pasas tēls, grāmatu izlasot, tā arī skaidrāks nepaliek, bet viņas apsēstība ar haizivīm gan.
Man laikam ļoti traucēja tas, ka autors ir žurnālists, un rakstīšanas manierē, tas ir jūtams.
Grāmata ļauj "ienirt" mākslas pasaulē vārda burtiskā nozīmē.
June 22, 2017
le premier tome est meilleur, un livre sans tête ni queue ça M était une déception
May 11, 2014
A pretentious novel with a whiny male character (Cesar) in love with a poorly developed, idealized artist (Paz). Cesar is an editor of the cultural section of a paper (like the author, Ono-Dit-Biot) who experiences love-at-first-sight with a Spanish photographer whom he first sees in a convenience store. He manipulates a subsequent meeting with her, uses his job to promote her work, and then follows her to Spain and accompanies her around Europe as her reputation grows (making me wonder how Cesar ever found time to work). Despite the frequent high-brow cultural references (be prepared for discussions about "what is art"), the relationship between Cesar and Paz has the superficiality of a soap-opera drama. There are bubble baths with candles and passages such as: "Cocktail hour was sacred for us. We had a secret project, which we conceived in the tower of a chateau from the 15th century surrounded by cypress trees in Tuscany." I don't know whether the author is not skilled at creating three-dimensional female characters (there are none in this book), but Paz never progresses beyond the outline of a human--a mercurial creative force and object of desire. I never understood what drew Paz to Cesar, while Cesar's attraction to Paz seemed to be primarily physical combined with adoration of her art, which he did not understand.
The author also uses the relationship between Cesar and Paz to express conflicting viewpoints about the future of Europe as either (1) a safe shelter for culture with living museums (Cesar's view), or (2) a stifling, cultural mausoleum with museums that are graveyards for art (Paz's view); and the world outside of Europe as either (1) a terrifying battlefield (Cesar's view), or (2) innovative freedom (Paz's view). Paz's view is symbolized by her love for diving into the ocean and discovering, at risk to her life, a turbulent world of beauty.
I liked portions of this book, particularly towards the end, where the author describes a trip to Saudi Arabia and the marvels of scuba diving. But the relationship at the center of the book was too unreal and uninteresting to hold my interest.
The author also uses the relationship between Cesar and Paz to express conflicting viewpoints about the future of Europe as either (1) a safe shelter for culture with living museums (Cesar's view), or (2) a stifling, cultural mausoleum with museums that are graveyards for art (Paz's view); and the world outside of Europe as either (1) a terrifying battlefield (Cesar's view), or (2) innovative freedom (Paz's view). Paz's view is symbolized by her love for diving into the ocean and discovering, at risk to her life, a turbulent world of beauty.
I liked portions of this book, particularly towards the end, where the author describes a trip to Saudi Arabia and the marvels of scuba diving. But the relationship at the center of the book was too unreal and uninteresting to hold my interest.
April 13, 2019
Stāsts ir it kā par mīlestību un kopā būšanu. Par smacējošu mīlestību un vēlmi saglabāt arī savu es, sapņus un ieceres. Mani nepārliecināja viņa iemesli nespējai izbraukt no Eiropas, īpaši, saprotot cik viņai tas ir svarīgi.
Asociācijas ar savvaļas putna ieslodzīšanu būrī.
Asociācijas ar savvaļas putna ieslodzīšanu būrī.
November 16, 2022
La mort d’une femme artiste, solaire, hors norme en pleine ascension.
La fin d’un couple passion.
L’enquête d’un homme qui veut comprendre la mort de sa femme.
Le récit de la part d’un père à son fils.
Bon roman !
La fin d’un couple passion.
L’enquête d’un homme qui veut comprendre la mort de sa femme.
Le récit de la part d’un père à son fils.
Bon roman !
September 18, 2017
اتمنى ان لاتترجم رواية اساسا هي ضعيفة
فالرواية تحدثنا عن سيزار الذي يروي قصة زوجته لابنه
فالزوجة فنانة مغرمة بعالم البحار والقروش
اكثر ماعجبني الافكار التي حاول الكاتب طرحها عن الاسلام وعن الشرق الحزين
فالرواية تحدثنا عن سيزار الذي يروي قصة زوجته لابنه
فالزوجة فنانة مغرمة بعالم البحار والقروش
اكثر ماعجبني الافكار التي حاول الكاتب طرحها عن الاسلام وعن الشرق الحزين
December 14, 2025
Very mixed feelings.
I didn’t like the characters. Cesar was so obnoxious & close-minded, I couldn’t empathise with him. Paz, despite being the most interesting character, was underdeveloped and portrayed in a painfully cliché manner.
I also keep getting bothered about how male authors physically describe their female characters. It’s getting disturbing.
I did however enjoy the descriptions, and loved the framing around art.
I did like this better than one of Ono-Dit-Biot’s other books Trouver Refuge.
I didn’t like the characters. Cesar was so obnoxious & close-minded, I couldn’t empathise with him. Paz, despite being the most interesting character, was underdeveloped and portrayed in a painfully cliché manner.
I also keep getting bothered about how male authors physically describe their female characters. It’s getting disturbing.
I did however enjoy the descriptions, and loved the framing around art.
I did like this better than one of Ono-Dit-Biot’s other books Trouver Refuge.
November 6, 2017
الغوص- كريستوف اونو دي بيوت
يحتاج القارئ مع هذه الرواية أن يتسلح بالصبر وأن يتقبل الشرح المطول لبعض الأفكار والوصف الدقيق لبعض الأماكن، فهذه طريقة الكاتب ليبني الحبكة وصولاً إلى نهاية تشفع له هذه الإطالة...
رواية عن حب من أول نظرة وصولاً إلى غاية مرجوة... عن عائلة تجتمع فتتفكك بسبب الأحلام والطموح... عن نهاية مفجعة وولادة من هذه النهاية..
نعيش صراعاً بين الثقافة القديمة التي يمثلها سيزار الصحفي الذي عاش حياته وعانى وتعلم من أسفاره فقرر ألا يخطو خارج أوروبا مجدداً والحياة المعاصرة التي تمثلها باز الفنانة التي تحلم باستكشاف العالم كي تفجر مكامن موهبتها الفنية... كما نعيش صراعاً بين الأمومة والأبوة ومفاهيم تختلف باختلاف العمر والاهتمامات...
ربما آثر الكاتب المبالغة في الوصف وجمع عدة عناصر أدبية وفنية وسياسية وتاريخية... ربما يرى بعض القراء تطرفاً في الآراء... ربما هو أسلوب متبع في كتابة الروايات الفرنسية... لكن بغض النظر عن كل الأمور التي قد يعتبرها البعض تطرفاً أو ثغرات، فبرأيي أن هذه القارئ يحتاج إلى قراءة رواية كهذه فهي قادرة على محاورتنا بأسلوب قد يراه البعض "السهل الممتنع"...
تقييمي 3 من 5
يحتاج القارئ مع هذه الرواية أن يتسلح بالصبر وأن يتقبل الشرح المطول لبعض الأفكار والوصف الدقيق لبعض الأماكن، فهذه طريقة الكاتب ليبني الحبكة وصولاً إلى نهاية تشفع له هذه الإطالة...
رواية عن حب من أول نظرة وصولاً إلى غاية مرجوة... عن عائلة تجتمع فتتفكك بسبب الأحلام والطموح... عن نهاية مفجعة وولادة من هذه النهاية..
نعيش صراعاً بين الثقافة القديمة التي يمثلها سيزار الصحفي الذي عاش حياته وعانى وتعلم من أسفاره فقرر ألا يخطو خارج أوروبا مجدداً والحياة المعاصرة التي تمثلها باز الفنانة التي تحلم باستكشاف العالم كي تفجر مكامن موهبتها الفنية... كما نعيش صراعاً بين الأمومة والأبوة ومفاهيم تختلف باختلاف العمر والاهتمامات...
ربما آثر الكاتب المبالغة في الوصف وجمع عدة عناصر أدبية وفنية وسياسية وتاريخية... ربما يرى بعض القراء تطرفاً في الآراء... ربما هو أسلوب متبع في كتابة الروايات الفرنسية... لكن بغض النظر عن كل الأمور التي قد يعتبرها البعض تطرفاً أو ثغرات، فبرأيي أن هذه القارئ يحتاج إلى قراءة رواية كهذه فهي قادرة على محاورتنا بأسلوب قد يراه البعض "السهل الممتنع"...
تقييمي 3 من 5
April 23, 2024
j'ai beaucoup aimé l'histoire en elle-même. le style d'écriture était très agréable, ça se lit tout seul.
j'ai par contre, profondément méprisé le protagoniste que j'ai trouvé totalement insupportable. un monsieur-j'étale-ma-science-alors-que-personne-ne-m'à-rien-demandé du plus haut degré, totalement rongé par un égocentrisme démesuré ainsi qu'un certain sentiment de supériorité. j'ai été très ennuyée par sa petitesse d'esprit quant à l'au-delà de l'Europe, malgré toutes les raisons (présentées à une récurrence fatigante) qu'il expose, que j'ai perçue comme un européocentrisme exaspérant. sans oublier une certaine objectification des femmes parfois tout à fait écoeurante.
« elle a vécu comme elle a voulu vivre » p.426
j'ai par contre, profondément méprisé le protagoniste que j'ai trouvé totalement insupportable. un monsieur-j'étale-ma-science-alors-que-personne-ne-m'à-rien-demandé du plus haut degré, totalement rongé par un égocentrisme démesuré ainsi qu'un certain sentiment de supériorité. j'ai été très ennuyée par sa petitesse d'esprit quant à l'au-delà de l'Europe, malgré toutes les raisons (présentées à une récurrence fatigante) qu'il expose, que j'ai perçue comme un européocentrisme exaspérant. sans oublier une certaine objectification des femmes parfois tout à fait écoeurante.
« elle a vécu comme elle a voulu vivre » p.426
March 11, 2018
es laikam dotu kādas trīs ar pusi zvaigznes.
romāns, kas pilns ar kultūratsaucēm un reālās dzīves notikumiem un cenšas pierādīt kaut ko vairāk, nekā būšanu par pasīvu kultūras vēstures un mūsdienu politekonomiskās situācijas aprakstu.
un ir jau tiesa, ka zem cilvēku virskārtas vienmēr ir kaut kas, kas paliek tikai mums pašiem un citiem pie tā nav ne piekļuves tiesību, ne iespēju. pašlaik domāju, vai grāmatā tik ļoti svarīgajai haizivs tēmai ir kāds metaforisks skaidrojums. laikam tie pieskārieni, tas būs par to.
romāns, kas pilns ar kultūratsaucēm un reālās dzīves notikumiem un cenšas pierādīt kaut ko vairāk, nekā būšanu par pasīvu kultūras vēstures un mūsdienu politekonomiskās situācijas aprakstu.
un ir jau tiesa, ka zem cilvēku virskārtas vienmēr ir kaut kas, kas paliek tikai mums pašiem un citiem pie tā nav ne piekļuves tiesību, ne iespēju. pašlaik domāju, vai grāmatā tik ļoti svarīgajai haizivs tēmai ir kāds metaforisks skaidrojums. laikam tie pieskārieni, tas būs par to.
May 12, 2019
A book has done it's work when after closing the last cover, it still stays with you. This is precisely what happened with "Plonger".
I must admit I'm one of many who got slightly irritated by the amounts of references to war numbers places, artists and pieces of art in the first part of the book. All I wanted to know was what happened to the lady.
And then, lets not be afraid of cliche, I took a proper dive in the story.
After finishing it I spend a reasonable time googling the sharks, the tonic immobility (got annoyed (and sad) by divers showing off to the tourists), also all the artists and their works. I musty say Jake and Dinos Chapman and their Fuckface Fuckface really got my interest. I also watched the charming Unplayed notes. Hadn't experienced such a exploration frenzy since watching Man on the moon.
About the story itself. I found it unbelievable. Honestly. But it is 21st century. There is no such a thing as unbelievable. Of course, I missed Paz's part of the story and I would LOVE to see her art, her photos, paintings and her adopted son, of course.
I must admit I'm one of many who got slightly irritated by the amounts of references to war numbers places, artists and pieces of art in the first part of the book. All I wanted to know was what happened to the lady.
And then, lets not be afraid of cliche, I took a proper dive in the story.
After finishing it I spend a reasonable time googling the sharks, the tonic immobility (got annoyed (and sad) by divers showing off to the tourists), also all the artists and their works. I musty say Jake and Dinos Chapman and their Fuckface Fuckface really got my interest. I also watched the charming Unplayed notes. Hadn't experienced such a exploration frenzy since watching Man on the moon.
About the story itself. I found it unbelievable. Honestly. But it is 21st century. There is no such a thing as unbelievable. Of course, I missed Paz's part of the story and I would LOVE to see her art, her photos, paintings and her adopted son, of course.
January 8, 2018
My very first book of this author I hung on, I did not know at the base that it was from this book that had been written the scenario of the film of Mélanie Laurent of the same title. I advise you to go see the trailer of the film to get an idea. I look forward to the release of the film in blu-ray to compare. Here we find Paz and Cézar who will meet her reporter, she will be a photographer and will be born of their love Hector. It is in the skin of the character of Cézar that the author write this book where the character of it write in the first person. Cezar write for his son so that he does not forget his mother who has disappeared for quite some time and he investigates to find out what could have happened to him and when he will know why it happened to him ..... I can not wait to see the movie, I advise you to read this book.
July 13, 2021
Ienirt. Ienirt okeāna dzelmē, citā cilvēkā, dvēseles dziļumos. Ienirt tā, ka rodas vēlme nirt līdzi. Cik vien dziļi var.
Mani pārsteidza vēstījuma kompozīcija un formāts, kultūras atsauces un, protams, Venēcija, kas mani neprātīgi uzrunā. Skaisti.
“Pāris, tas ir karš. To tu sapratīsi, kad būsi iemīlējies”.
“[..] nekad neatstāj savu ķermeni novārtā. Tas ir tavs instruments. Liec tam vibrēt, spēlēt, izvelc no tā pašas skaistākās sajūtas. Nodarbini to, lai tas būtu skaists, mirdzošs, slaids, lai varētu visur ielavīties, pieskarties visam, kam vien var, peldēties visos iespējamos ūdeņos. Izveido viņu par savu labāko sabiedroto. Liec viņam starot. Pieprasi no viņa visu”.
Mani pārsteidza vēstījuma kompozīcija un formāts, kultūras atsauces un, protams, Venēcija, kas mani neprātīgi uzrunā. Skaisti.
“Pāris, tas ir karš. To tu sapratīsi, kad būsi iemīlējies”.
“[..] nekad neatstāj savu ķermeni novārtā. Tas ir tavs instruments. Liec tam vibrēt, spēlēt, izvelc no tā pašas skaistākās sajūtas. Nodarbini to, lai tas būtu skaists, mirdzošs, slaids, lai varētu visur ielavīties, pieskarties visam, kam vien var, peldēties visos iespējamos ūdeņos. Izveido viņu par savu labāko sabiedroto. Liec viņam starot. Pieprasi no viņa visu”.
January 31, 2019
Šādām grāmatām ir viens mīnuss - ik pa laikam, sevi pozicionējot pret autoru, kā lasītājs sajūties galīgi stulbs, vienlaikus sevi mierinot, ka šādi taču kļūsti izglītotāks un garīgi bagātāks. Tikai varbūt kādā paša dzīves melnākā periodā šo grāmatu laikam nevajadzētu lasīt, jo var pavilkt vēl dziļāk dzelmē.
Plašāk blogā:
https://lalksne.blogspot.com/2019/01/...
Plašāk blogā:
https://lalksne.blogspot.com/2019/01/...
May 6, 2019
Ce livre m'a donné du fil à retordre, du moins, au début ! J'ai détesté César, le protagoniste principal : trop pédant, trop égoïste. Et que dire de Paz, trop extrême ?!
Mais en même temps, je me suis laissée charmer par l'écriture de Christophe Ono-dit-Biot et par la douleur de cet homme qui redécouvre la femme qu'il a aimée.
J'ai adoré la dernière partie, celle qui se passe hors Europe. Il s'en échappe une poésie particulière.
Mais en même temps, je me suis laissée charmer par l'écriture de Christophe Ono-dit-Biot et par la douleur de cet homme qui redécouvre la femme qu'il a aimée.
J'ai adoré la dernière partie, celle qui se passe hors Europe. Il s'en échappe une poésie particulière.
November 15, 2021
This book was like a road trip. César is horrendous as a person, especially towards Paz. Paz truly is the one who saves the book. Poor Hector having such specimens as parents...
April 13, 2024
Je comprends pourquoi Jade l'a autant apprécié
September 5, 2017
أنتَ لا تعودُ أنت بعد قراءتك "الغوص"..
August 4, 2016
Inmersión Es uno de esos libros que te escogen, que por alguna razón a veces sin previo aviso ya se encuentran en tus manos. De esos que a pesar de muchas circunstancias llegaron a ti. Por lo regular tú ves un libro y lo compras… lo escoges, ya sea porque habías oído hablar de él, porque te gusto su portada o sus sinopsis. Pero inmersión no, el me escogió. ¿Suena raro? Porque asi lo sentí… Es la segunda vez que me pasa algo parecido con un libro. La primera vez? Aquel libro lo ame. Este? Creo que aún estoy en estado de estupor…mi mente aun lo está procesando. Como cuando recibes una noticia impactante y tu cuerpo reacciona despacio…eso es lo que estoy sintiendo en ese momento. Inmersión es una historia de amor…¿una novela romántica? Creo que no tanto…si no una de amor, posiblemente me dirás ¿que no es lo mismo? Y no, no a como yo lo sentí. Esta historia habla de Cesar y Paz- el cómo se encontraron, se conocieron, se enamoraron y se destruyeron. “¿Cómo explicar, si no, la atracción espectacular que tu madre ejerció en mí, en apenas tres segundos? Nuestras ondas habían colisionado.” El cómo surgió el amor….esa, esa era la parte fácil, la parte bella, esa parte tan viva que quieres que siga brillando como las estrellas, pero igual que ellas, está muerta ..en el pasado.
Reseña completa -->https://hadasdelalecturalyp.blogspot....
Reseña completa -->https://hadasdelalecturalyp.blogspot....
October 25, 2015
Dans la première partie,le style est prétentieux ,truffé de clichés et le narrateur geignard.Coup de théâtre dans la deuxième ,le style est animé avec des pointes d'humour,les références au monde de l'art contemporain et en général,interressantes .Dans l'ensemble un bon livre bien que je n'ai éprouvé aucune sympathie pour César ou Paz ,il ne reste qu'Hector pour qui j'ai bien de la peine d'avoir de tels parents
January 30, 2018
Šī bija grāmata, no kuras gaidīju ļoti daudz. Diemžēl gaidas attaisnoja pēdējās simts lapaspuses. Līdz tam nekādi nespēju noticēt ne Pasas un Cēzara kaislībām, ne dramatiskajiem laikmeta aprakstiem un Cēzara ietiepībai. Tikai pēdējā grāmatas nodaļa beidzot plūda kā zils okeāna ūdens, bez tās stāsts nebūtu pilnīgs. Ne tikai tāpēc, ka tà atbild uz visiem jautājumiem, bet arī tāpēc, ka tā samierina: galvenos varoņus, mūsu un viņu pasauli, sievieti un vīrieti, cilvēku un dabu.
March 31, 2014
Sentiments mitigés sur ce roman. Une écriture parfois précieuse, lourde, truffée de références culturelles qui alourdissent l'intrigue. La deuxième partie est selon moi bien meilleure que la première, avec des réflexions intéressantes sur l'avenir de l'Europe, l'art... J'ai eu du mal à avoir de l'empathie pour les personnages principaux, qui semblent être capricieux. La fin du roman est réussie.
October 9, 2018
Grāmatas sākums man nepatika, bet uz beigām autors jau bija nolicis malā savu profesiju un beidzot rakstīja skaistu romānu. Pēdējās lappuses patiesi aizkustināja un mudina nopirkt otru grāmatu.
"Ienirt" ir par mūsdienu franču vīrieša mīlestību, par mākslu, politiku, globalizāciju un haizivīm. Viņš noskatīja sev meiteni un "sagūstīja" viņu. Viņa cīnījās par savu brīvību un gāja bojā.
"Ienirt" ir par mūsdienu franču vīrieša mīlestību, par mākslu, politiku, globalizāciju un haizivīm. Viņš noskatīja sev meiteni un "sagūstīja" viņu. Viņa cīnījās par savu brīvību un gāja bojā.
Displaying 1 - 30 of 130 reviews